Aizvien jo straujāk gadu straume skrien,
Ne pietur tā, bet tikai joņo vien.
Kur beidzot ir tā miera osta, kur?
Vai tiešām nekad nenonāksim tur?
Vai Bezrobežībā var miera būt,
Vai zemes mieru gribam mēs tur gūt?
Kā gan lai sasniedzam tad virsotnes,
Par Mūžību, ja nav mums izpratnes?
Nav miera ostas Bezrobežībā,
Miers šķietamais tur dzīvo kustībā –
Gan radot, pārveidojot – elpojot.
Un mūsu daļa tajā – kalpojot.
Tā arī cilvēks, mūžam pārtopot,
Iet Augšupgaitu, Jauno veidojot.
Un gods ir šajā Dailē dalīties,
Ne šeit pēc zemes miera skatīties.
Tāpat uz zemes miera ostas nav,–
Miers ķermenim, bet doma lido jau.
Kā Visumā, tā šeit – viss vienots ir,
No Mūžības nekas mūs neatšķir.
Nāk Laikmets Jaunais – nāk ar vētru Tas,
No graudiem atsijājas pelavas.
Snaust nedrīkstam, pirms vakarblāzma dziest,
Ir jāsaprot – plaukst Rīta Dailes Zieds.
Ir jāceļ apziņa – un steidzīgi,
Uz virsotnēm lai esam tiecīgi!
Ik gads mums apzināt liek Mūžību –
Bezrobežības bezrobežību.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(447) [2020. gada 10.–23. janvāris]