Nikolaja Rēriha glezna “Un mēs strādājam”, 1922.
Tatjana Volkova
Publiciste
Turpinājums no: Budisms: ideāls komunisms. 1. daļa
Budas secinājums no mācības par rīcību un cēloņsakarību ir vienkāršs kā viss diženais: “[..] visam esošajam ir iemesls. Bet ne Išvara (personiskais Dievs), ne Absolūts (Vienotā Dievišķā Sākotne), ne Es (Skolotājs), ne bezcēloņu nejaušības nav radītāji, bet mūsu pašu darbības rada sekas – kā labo, tā ļauno.” Ir Austrumu gudrība, kas var daudz ko izskaidrot. “Dievu kā cilvēku nepielūdz divu veidu ļaudis: cilvēks-zvērs, kuram nav nekādas reliģijas, un atbrīvotā dvēsele, kas pacēlusies augstāk par cilvēku vājībām un pārgājusi savas iedabas robežas. Tikai tā var pielūgt Dievu tādu, kāds Viņš ir.”
Tie, kas sauc Budu par ateistu, gluži vienkārši nesaprot, ka viņš zināja par Dievu daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties savā visspēcīgākajā iztēlē, taču viņš vienmēr izvairījās no sarunām par šo tēmu, jo saprata, ka apziņas vēl nav gatavas pieņemt patiesību par Dievu “kāds Viņš ir”. Cilvēki aizmirst, ka vārds “Buda” nav personvārds, bet apzīmē prāta, kas sasniedzis augstāko attīstības punktu, stāvokli: burtiskā tulkojumā – apskaidrotais jeb tas, kurš sasniedzis pilnīgas zināšanas – viedumu. Vai tad varēja Viņš nezināt visus elementus, kas veido Diženo Esību?! Viņš, protams, zināja, bet nevēlējās pazemināt Diženo Sākotni. Bet, sakiet, vai tad, izskaidrojot Esības likumus, izstāstot par dažādajām materialitātēm un pasauļu daudzumu, par sarežģīto cilvēka dabu, viņš nerunāja par Dievu?! Vai tad ar to pašu neapstiprinās patiesība, ka cilvēkam svarīgāks šķiet ārējais vārds nekā iekšējā būtība?!
Ne vienmēr tas, kurš daudzina “Kungs, Kungs”, saprot, ko runā, un ir tuvu Viņam. Taču komunistu ateisms ir muļķīgs diženo Kosmosa likumu noliegums vai vismaz to neizpratne. Ļeņins mokoši meklēja cilvēku, kurš spētu savienot reliģiju ar komunismu. Viņš sadūrās ar to, ka garīdznieki izrādījās nederīgi šim uzdevumam, bet zinātnes inteliģence acīmredzot bija tālu no garīguma. Taču pat viena viņa frāze: “Elektrons ir neizsmeļams” – runā par to, ka sarežģītās pasaules uzbūves izzināšanu viņš gribēja balstīt uz zinātniskiem pamatiem. Viņš sajuta baznīcas smacīgumu un uztaustīja jaunu ceļu uz Esības izzināšanu. Tomēr šie meklējumi izvērtās cīņā ar baznīcas dogmatismu, bet sekotāji padziļināja šo procesu un noveda to līdz absurdam. Šeit vietā ir atcerēties cildeno Kristus Mācību un to, kas tai sekoja. Līdz Pasaules Kopienai taču var nonākt, tikai pilnveidojoties, garīgi attīstoties, cilvēkiem mīlot citam citu. Tāpēc Kristus Mācībai kā visdiženākajai tikumībai un ētikai vajadzēja palīdzēt cilvēkiem, taču baznīcas tēvu personīgās ambīcijas ne visai to veicināja [maigi sakot].
“Vispazudinošākā sfēra ir iedomība. Šīs sfēras sagrauj ģimenes, valstis, svētnīcas un visu sabiedrību.” Baznīcas vēsture parāda, ka tās kopienas dibināšanas mēģinājums neizturēja laika pārbaudi, tāpēc baznīcas klostera dzīve nevar būt nākotnes kopienas piemērs. Un, pirmkārt, tāpēc, ka tā ir atrauta no dzīves, ko vairāk nekā izteiksmīgi pierādīja Radoņegas Sergijs, uzbūvējot kopienu pasaulē kā cietoksni, kā garīguma priekšposteni. Budas kopiena arī tika veidota pasaulē – īstenā, nevis no dzīves īstenības atrautā. Esības likumu izzināšana netika sasaistīta ar ar aklu ticību. Buda vienmēr apliecināja tikai zināšanas, Ļeņins aicināja uz to pašu.
“No tumsonības nāk viss ļaunums. No zināšanām atnāk visu šo daudzo nelaimju izbeigšanās.” – teica Buda. “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.” – apliecināja Ļeņins.
Nebūs lieki atgādināt, ka pašu jēdzienu “reliģija” ir ļoti izkropļojusi cilvēku tumsonība. Lūk, ko, piemēram, Vivekānanda teica savās lekcijās Oksfordā[1]:
“Mūsu praktiskie cilvēki saka mums: “Nelauziet savu galvu ar visādām blēņām, kā reliģija un metafizika, dzīvojiet šeit, lejā. Šī pasaule, protams, ir nelāga, taču ņemiet no tās labāko, ko spējat.” Runājot tieši, tas nozīmē – “dzīvojiet liekuļa dzīvi, melu un pastāvīgas krāpšanas dzīvi, noslēpjot, cik vien varat, šīs dzīves postu. Lieciet ielāpu uz ielāpa, līdz viss būs zaudēts un jūsu prāts būs kļuvis par krāmu maisu.” Šis ir tas, ko dēvē par praktisku dzīves uztveri. Bet atļaujiet jums sacīt, ka tie, kuri apmierinās ar krāmiem, nekad nenonāk pie reliģijas. Reliģija sākas no milzīgas neapmierinātības ar lietu pašreizējo stāvokli un ar mūsu pašu dzīvi, tā sākas no naida, sīva naida pret visāda veida krāmiem, no bezgalīga riebuma pret krāpšanu un meliem. Tikai tas var būt reliģiozs, kam ir drosme atklāti pateikt to, ko teica Buda, sēžot zem banjankoka, kad viņam arī iešāvās prātā šī praktiskā ideja, kad, atklājis pasaules nīcību un vēl neatradis izeju no tās, sajuta kārdinājumu atteikties no patiesības meklēšanas un griezties atpakaļ – pie iepriekšējās maldu dzīves, pie lietu saukšanas neīstos vārdos, pie sevis un citu mānīšanas. Taču viņš bija gigants, pārvarēja kārdinājumu un teica: “Labāk lai nāve nekā augam līdzīgā veģetēšana; labāk nomirt kaujas laukā nekā dzīvot saukautā dzīvi.” Šie vārdi ir reliģijas pamats. Kad cilvēks pieņem šādu lēmumu, viņš ir uz pareizā ceļa, uz ceļa, kas ved pie Dieva.”
Tādējādi kļūst skaidrs, ka budisms – tā drīzāk ir zinātniska pieeja reliģijai un ticībai Dievam, un šim pašam principam ir jāīstenojas arī attīrītā komunismā. Tāpēc šo punktu budismā un komunismā būtu jāapzīmē nevis kā “ticība vai neticība Dievam”, bet gan kā “Kosmisko Likumu zināšana”, kas noteikti cilvēka apziņā izkristalizē formulu “Bezdievība nevar būt par pamatu”. Ja komunisti iekrampēsies ateismā, tad komunisms vienmēr būs biedēklis cilvēkiem, kas saprot vai sajūt Kosmisko Likumu darbību, Dieva vai Augstākā Saprāta klātbūtni savā sirdī – sauciet to, kā gribat. Jo “Dievs ne roku darinātos tempļos dzīvo”. Tieši šeit arī var palīdzēt Dzīvā Ētika, kuru šie komunisti tik uzstājīgi aizliedza, jo tieši tā savieno divas tik spēcīgas dzīves parādības kā reliģija un zinātne.
Mūsdienu komunisti risina šo jautājumu ar vissliktāko paņēmienu, manuprāt. Ļaut cilvēkiem ticēt Dievam, doties uz baznīcu un karināt svētbildes – šis nav problēmas risinājums, tā ir bezpalīdzība, jo cilvēki gluži vienkārši neredz ceļu, kurš var viņiem palīdzēt. Komunistiem ir jāpārdomā sava ideoloģija, tikai tad šīs idejas kļūs cilvēkiem pieņemamas. Tieši nošķiršanās un neizpratne garīguma jautājumā ir novedusi komunismu no evolūcijas ceļa. Pastāv, protams, vēl viens ļoti sarežģīts mūsdienu komunisma jautājums – tā ir proletariāta diktatūra. Diktatūra ir vardarbība, bet darbības spēks ir vienāds ar pretdarbības spēku; tas ir likums, kuru vajag ņemt vērā. Ar vardarbību neko labu uzcelt nevar.
Bet ar pārliecību var teikt, ka, noraidot īstena komunisma idejas, cilvēki noraida savu laimīgo nākotni. Ne velti Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Tas, kurš noraida kopienu, virzās atpakaļ.” Un, ja atmestu visus aizspriedumus, tad kļūtu skaidrs, ka visas reliģijas un filozofijas, kas aicina uz pilnveidošanos, ir bijušas posms komunistiskās kustības ķēdē. Gan Buda, gan Kristus, gan Radoņegas Sergijs, gan daudzi citi nesa īsteno komunistisko ideju savā sirdī, tikai izpauda to atbilstoši savam laikam. Manuprāt, ir pienācis laiks saukt lietas savos vārdos. Jā, ceļš uz komunismu ir garš, tas būtībā arī ir cilvēces attīstības evolūcijas ceļš.
Ja mēs pareizi apzināsimies īstena, nevardarbīga, labprātīga komunisma pamatus, tad iesim pa šo evolūcijas ceļu ātrāk un vieglāk. Ja mēs neliksim vienlīdzības zīmi starp īstena komunisma idejām un to iekārtu, kas bija PSRS,[2] tad jau attīrīsim savu apziņu. Tikai izzinot Kosmosa Likumus, atrodot šos Likumus visās dzīves jomās un sekojot tiem, var nonākt pie pareizas komunisma cildenās idejas izpratnes, pie Pasaules Kopienas idejas! Un, tikai atrodot kopīgo reliģijās un filozofijās, apstiprinot šo kopīgo ar zinātniskiem atklājumiem, komunisms kļūs tuvs un saprotams ikvienam.
Budisms un komunisms
- Budismā – atteikšanās no privātīpašuma.
Komunismā – ražošanas līdzekļi ir sabiedrības īpašumā.
- Budismā – ārpus šķiru un ārējo atšķirību cilvēka personības cienīšanas likums.
Komunismā – bezšķiru uzbūve.
- Budismā – visu kopienas locekļu pilnīga sociālā vienlīdzība.
Komunismā – pilnīga sociālā vienlīdzība.
- Budismā – apzināta darba vērtības likums.
Komunismā – brīvu un apzinīgu darbaļaužu sabiedrība.
- Budismā – kopienas noteikumus vienmēr rosina dzīves nepieciešamība. Buda pieprasīja parādīt persīgo apzināto enerģiju, kas ir grūtāk nekā vienkārši pakļauties kopienas noteikumiem.
Komunismā – sabiedriskā pašpārvalde.
- Budismā – personīgais darbs kopienā nepastāv. Personīgais darbs ietver tikai apziņas paplašināšanos.
Komunismā – darbs sabiedrības labā.
- Budismā – Pasaules Kopiena.
Komunismā – valsts atmiršana.
- Budismā – personiska dieva neatzīšana.
Komunismā – ateisms.
Avots: http://znamyamaytreyi.ru/articles/obshhee-blago/buddizm-idealnyj-kommunizm
[1] Vairāk lasiet: Svami Vivekānanda “Džnāna Joga. Praktiskā Vēdanta”. Rīga: Vieda, 2005.
[2] Šeit un citur, kur ir rakstīts par Padomju Savienībā valdošo ideoloģiju un iekārtu, tiek runāts par izkropļotu komunismu, tas ir, par īstena komunisma pilnīgu trūkumu. – DDD piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(448) [2020. gada 10.–23. janvāris]
Saistītie raksti: Budisms: ideāls komunisms. 1. daļa