Leonards Inkins
Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu.
Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, tie atklāti atzina savus grēkus, un viņš tos kristīja Jordānas upē.
Jānis valkāja kamieļa vilnas drēbes un bija apjozies ar ādas jostu, viņš ēda siseņus un savvaļas bišu medu.
Un viņš sludināja, sacīdams: “Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas.
Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.”
Cilvēki to dzirdot, kā to darām arī šodien, neieklausījās teiktajā. “Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.” – skaņu dzirdēja, bet jēgu nesaprata. Iespējams, ka necentās saprast un ieklausīties.
Kā šodien, tā arī toreiz cilvēks meklē vieglus ceļus, lai būtu labi, lai sasniegtu taustāmu labklājību. Lai viņš neslimotu, lai viņam būtu iztikas līdzekļi, lai bērni klausītu, lai vīrs pret sievu labi izturētos.
Vairums meklē kaut ko līdzīgu tabletei, kuru iedzerot, vēlamais kļūs reāls. Gan agrāk, gan šodien cilvēki tic rituāla spēkam. Esot tikai jāveic rituālas darbības, un man par to un no tā būs…
Vairums kristīto domāja, ka Jānis Kristītājs ir mesija, jo viņiem bija apsolīts, ka nāks mesija un iekārtos viņiem taisnīgu un pārtikušu dzīvi. Maz bija to, kas apzinājās, ka Jānis Kristītājs vienlaikus bija gan pirmais kristietis, gan pēdējais Izraēlas pravietis. Ar Jāni Kristītāju beidzas tas, ko dēvējam par Veco derību, kaut pareizāk būtu saukt par novecojušo, un sākas kristietība – Jaunā derība.
Brīdī, kad Jānis Kristītājs kā pravietis sludināja kristības caur nožēlu, mainījās laikmeti. Viņš ne tikai aicināja uz higiēnas aktu, tas ir skalošanās upē, bet arī nožēlot grēkus un turpmāk vairs tā nedarīt.
Grēks tiek piedots tikai tad, ja to patiesi nožēlo un turpmāk tā vairs nedara. Kristību rituāls bez nožēlas ir tikai rituāls. No tā nekas neizriet. Āda nožūs, un viss turpināsies kā līdz šim; vai tad maz cilvēks dzīves laikā saslapinās.
Kristīšanās rituāls nemaina cilvēku, tas tikai paver iespēju kļūt citādam. Marka Evaņģēlijā teikts: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Ja kristības ir bez ticības, tikai rituāls tad …kas netic, tiks pazudināts!
Rituāli ir visās reliģijās, visu tautu dzīvesziņās un pat sadzīvē, bet tikai kristietībā rituālam ir citāda nozīme. Kristieši uzskata, ka rituāls, kas veikts ar domu, lai man par to būtu, bez patiesas ticības un apziņas, ko un kāpēc daru, nedarbojas. Pēc šādas pazīmes var atšķirt patiesu kristieti no kristīgos rituālos pieķerta pagāna. Pagāns var katru svētdienu iet uz baznīcu, piedalīties rituālos, nēsāt krustiņu, skaļi un uzbāzīgi sludināt, dēvēt sevi par kristieti, bet no tā viņš par kristieti nekļūst. Kristietības bez patiesas nožēlas nav.
Islāms ir tapis, kā šodien mēdzam teikt “save as”, no kristietības. Tās Svēto Rakstu vietas, kuras islāma dibinātājiem šķita izmantojamas, tika pārņemtas, bet tās, kurās runa bija par nožēlu, ne.
Islāmā ir upurēšanas svētku, Kurban Bairam rituāls. Islāmticīgie tic rituāla spēkam. Arī latvieši un citu tautu pagāni tic rituāla spēkam. Tas ir, ja metīsi ar akmeni velna tēlam tādējādi tu viņu izdzīsi no sevis; ja vilksi bluķi, tad ļauno spēku ietekme mazināsies.
Piemēram, tautas dziesmā teikts:
Bluķa māte bluķi vēla
Pašā Bluķa vakarā.
Lai veļ bluķi trīsi reizi,
Nenāks mošķi caur sienmali.
Kas var būt vienkāršāks par minēto? Atliek tikai doties uz Meku un mest akmeni; atliek uzmest auklu bluķim, un ļaunums pazūd. Cilvēks kļūst sirsnīgs, vairs nemelo, nezog, nelaupa, nenodod… un citi “ne” izgaist.
Nav jācīnās ar saviem trūkumiem, ar savām ļaunajām tieksmēm, ar paša muļķību, skaudību un alkatību. Met ar akmeni velna tēlam, velc bluķi – un lieta darīta. Brīnos, ka mūsdienu farmakoloģija vēl nav izdomājusi tādas tabletes, kuras iedzert Ziemassvētkos. Tikko iedzersim vai iespricēsim sev brīnumzāli, tā ap mums būs tikai sirsnīgi, uzticami un labi cilvēki. Paši arī kļūsim par sirsnības un uzticības etalonu. Ļaunuma nebūs, jo būs pieejami ne tikai vecie, ļaunumu mazinoši rituāli, bet speciālas zāles…
Ja miljoniem cilvēku neticētu tam, tad nebūtu iespējams, ka miljoniem cilvēku pulcējas, lai mestu akmeni; ka tūkstošiem latviešu velk bluķi un piedalās citos bezjēdzīgos rituālos. Viņi tic un cer, ka rituāls mainīs, iedos, izlabos, uzlabos un citādi aplaimos. Patiesībā viss, kas nepadara mūs labākus, ir bezjēdzīgs un lieks.
Kristīgie pagāni ir savu rituālu pārņemti. Atšķirība ir tikai tajā, ka vieni veic rituālus pie svēta koka, citi pie krusta, kas izcirsts no svēta koka. Izskats dažāds, bet būtība tā pati – ticība rituāla spēkam.
Ticība rituāla spēkam ir māņticības paveids un ļoti izplatīta. Tā laikam ir neatņemama cilvēces daļa, bez kuras daudziem dzīve zaudē jēgu.
Es neapgalvoju, ka rituāli ir kas ļauns, – nē. Es uzsveru, ka rituāls ir tikai ceļš, pa kuru iet. Rituāls nav mērķis, tas ir tikai ceļš, pa kuru ejot var nonākt mērķī.
Pastāv uzskats, ka šodienas cilvēks ir daudz zinošāks un saprotošāks nekā pirms tūkstoš vai pat vairāk gadiem. Ar ko tad atšķiras senais cilvēks no mums. Jā, tad nebija interneta. Jā, tad nebija tik pieejamas grāmatas. Bet, cik no tā, kas pieejams mums šodien, izmantojam, lai kļūtu labāki? Cik izglītojošu grāmatu izlasām un saprotam to saturu? Agrāk nebija grāmatu, bet bija mutvārdu garīgais mantojums, kurš tika pārstāstīts daudzām paaudzēm, tas izglītoja, pilnveidoja un skaidroja. Cik daudz no šodien pieejamās informācijas ir derīgs un uzmanības vērts?
Senāk vairums cilvēku ticēja rituāla spēkam un uzskatīja, ka rituāls ir mērķis, nevis veids, kā nokļūt līdz mērķim. Uzskatu, ka simboliem ir tikai tāda nozīme un jēga, kādu tiem piešķiram. Arī rituāliem ir tikai tāda nozīme, kādu mēs tiem piešķiram. Bieži rituāls ir tikai māņticīgs veids, kā mēģinām sev labvēlīgi noskaņot kādus mistiskus spēkus. Labvēlīgi – tas ir nevis tā, kā mums ir noderīgi un lietderīgi, bet tā, kā mēs gribam.
Ne ar kādiem rituāliem, bez patiesas nožēlas nevar mainīt cilvēka dvēseli. Patiesi reliģioza dzīve ir garīga un tā sākas tad, kad cilvēks veic dvēseles piepūli, lai mainītos.
Rituāla nozīme ir arī demonstrēt mūsu attieksmi pret ļaunumu. Veicot rituālus, mēs demonstrējam savu attieksmi, ka ienīstam un nebaidāmies no velna, bet ar to ir par maz. Pašiem jāmainās, lai kļūtu labāki un ļaunums mūsos mazinātos.
Nav iespējams uzvarēt velnu, velkot bluķi vai metot tam ar akmeni. Pat metot desmit akmeņus un velkot bluķu kravu! Ļaunums ir garīgs un mīt mūsu dvēselēs. Tas mūsu rīcības rezultātā no garīgās sfēras ienāk dzīvē un kļūst reāli taustāms un “izbaudāms”. Uzvarēt to var tikai smagā cīņā ar savām kaislēm un netikumiem.
Kristību rituālā mācītājs aicina uzspļaut sātanam. Tādi izrādām noliedzošu attieksmi pret kritušo eņģeli, paužam publiski, ka nevēlamies viņu redzēt, dzirdēt, klausīt un esam nolēmuši turpmāk norobežoties no velna sakot: “Dievs palīdzi nomirt man iepriekšējam un dzimt jaunam. Dievs, es emu apnicis pats sev, es vēlos dzīvot citādi.” Pēc kristībām mainīties nāksies pašam. Tas nebūs viegli. To nevajag Dievam, to vajag mums. Stāsta, ka pēc kristību rituāla Dievs kādam no saviem eņģeļiem liek pavadīt cilvēku, vērot, palīdzēt un sargāt.
Ticība un ticības rituāli ir tamdēļ, lai mēs kļūtu kā dievi ar mazo burtu. Lai tas būtu iespējams Dievs piedzima Betlēmē, kristījās Jordānas upē, parādīja ceļu, ieviešot rituālus, lai būtu ceļš, pa kuru mums iet. Lai katrs cilvēks varētu Viņa ceļu atkārtot un nokļūt Viņa mājā.
Kristīgie rituāli tika ieviesti nevis, lai mēs senos un skaistos rituālus pildītu, bet lai tā mēs dzīvotu garīgi un pilnveidotu savas dvēseles. Rituāli ir bezjēdzīgi, ja mēs garīgi nekļūstam labāki.
Kas cilvēkam traucē kļūt dievam ar mazo burtu? Grēks. Kristīgie rituāli ir instruments, kā caur patiesu nožēlu mazināt grēku un tuvoties Dievam.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(445) [2019. gada 6.–19. decembris]