Viktors Soročenko
Sociālpsihologs
Ukrainā
“Plašsaziņas līdzekļi šodien ir ideoloģijas, nevis informācijas instruments.”
/Kara-Murza/
Politiķu un žurnālistu blēdību noskaidrošana ir aizraujošs “intelektuālais sports”. Un, ja jau skatāmies televizoru un lasām avīzes, tad ir vērts ar to dažkārt nodarboties. Kaut vai profesionālos nolūkos, lai lieku reizi pārliecinātos, vai mēs vēl joprojām esam mēs paši un neesam pavisam pārvērtušies par “elektorātu” vai “tirgus segmentu”.
Anonīmā autoritāte
Šis ir iemīļots maldu iesakņošanas paņēmiens, kuru aktīvi izmanto prese. Šis attiecas uz tā saucamo “pelēko” propagandu. Sen ir pierādīts, ka viena no efektīvākajām ietekmēšanas metodēm ir vēršanās pie izdomātas “autoritātes”. Izdomātā autoritāte, pie kuras vēršas, var būt svarīga politiska figūra, zinātnes vai kādas citas profesijas pārstāve.
Ļaujiet mums domāt jūsu vietā!
Šoreiz autoritātes vārds netiek paziņots. Vienlaikus var parādīties citāti no dokumentiem, ekspertu vērtējumiem, atskaitēm un citiem materiāliem, kas nepieciešami lielākas pārliecības radīšanai. Piemēram: “Zinātnieki, balstoties uz ilggadējiem pētījumiem, ir atklājuši…”, “Ārsti rekomendē…”, “Prezidentam tuvu stāvošs avots, kas vēlējās palikt anonīms, ziņo…” Kuri zinātnieki? Kuri ārsti? Kurš avots?
Šādā veidā pasniegta informācija vairumā gadījumu ir meli. Atsaukšanās uz neesošu autoritāti tai piešķir solīdumu un nozīmi mietpilsoņu acīs. Turklāt avots netiek identificēts un žurnālisti nav atbildīgi par melīgajām ziņām. Tādējādi, ja populāros plašsaziņas līdzekļos stāsts sākas ar vārdiem “avoti informē” vai “zinātnieki rekomendē”, esiet droši, ka šī nav informācija, bet gan propaganda vai slēpta reklāma; turklāt vēstījuma autori atrodas ļoti tālu no zināšanām un tikpat tālu no pārliecības par savu patiesīgumu.
“Ikdienišķs stāsts”
“Ikdienišķs” vai “parasts” stāsts tiek izmantots, piemēram, lai pielāgotu cilvēku izteikti negatīvas informācijas saturam, kas rada pretestību. Speciālajā literatūrā šī metode tiek aprakstīta kā mierīga un lietišķa. Proti, ja cilvēki ir jāpieradina pie vardarbības, asinīm, slepkavībām, dažāda veida ļaunprātībām, netaisnīguma, tad labi izglītots raidījuma vadītājs ar mierīgu sejas izteiksmi un vienmērīgu balss intonāciju, it kā garāmejot, katru dienu jums pastāstīs par vissmagākajām riebeklībām. Pēc tādas apstrādāšanas dažām nedēļām iedzīvotāji pārstāj reaģēt pat uz šausmīgiem noziegumiem un masu slepkavībām, kas noris sabiedrībā. Iestājas psiholoģiskās pierašanas efekts.
Šī metode daļēji tika izmantota valsts apvērsuma laikā Čīlē (1973. gadā), kad bija nepieciešams radīt iedzīvotāju vienaldzību pret Pinočeta specdienestu darbībām. Postpadomju telpā to aktīvi pielieto, lai izgaismotu protesta akcijas, politiskās opozīcijas darbības, streikus utt. Piemēram, notiek vairāku tūkstošu valdošā režīma pretinieku demonstrācija, kuru specvienība izdzenā ar gumijas stekiem un asaru gāzi. Nežēlīgi tiek sistas sievietes un sirmgalvji, politiskās opozīcijas līderi tiek arestēti. Nākamajā dienā žurnālisti ikdienišķā un lietišķā tonī, bez emocijām, garāmejot mums pastāsta, ka, lūk, vakar notika kārtējā protesta akcija, tiesībsargājošie orgāni bija spiesti pielietot spēku, arestēti tik un tik sabiedriskās kārtības traucētāju, pret kuriem ir ierosinātas krimināllietas “pēc spēkā esošajām tiesību normām”, utt. Šāds paņēmiens plašsaziņas līdzekļiem ļauj saglabāt ilūziju par objektīvu notikumu atspoguļošanu, vienlaikus devalvējot notikušā nozīmi un lielā auditorijā radot priekšstatu, ka atgadījies kaut kas maznozīmīgs, kas nav īpašas uzmanības un, vēl jo vairāk, sabiedrības novērtējuma vērts.
Šī metode tiek lietota, arī pasniedzot cita veida svarīgu, taču valdošajam režīmam neizdevīgu informāciju.
[..]
“Ķeriet zagli”
Metodes mērķis ir iejukt starp tiem, kas izseko. Spilgts piemērs ir V. Kolbija periods CIP (1970. gadi). Kad šo organizāciju sāka vainot terorismā, slepkavībās, sprādzienu rīkošanā, valdību gāšanā, narkobiznesā, aģentu iekrišanā, tad CIP Kolbija vadībā izskrēja atmaskotāju priekšā un sāka sevi atmaskot tik kaismīgi, ka paši atmaskotāji viņus knapi nomierināja. Tā V. Kolbijs saglabāja CIP.
Šī pati metode tiek lietota arī diskreditēšanai – tad vainīgie, juzdami savu neveiksmi, pirmie sāk bļaut un virza tautas dusmas uz citu pusi. Šo paņēmienu bieži izmanto “cilvēktiesību aizstāvji” un “cīnītāji pret mafiju”, kuru uzdevums ir sabiedrības dezorganizēšana.
“Sakāpināšana”
“Sakāpināšanas” metode tiek likta lietā, kad ir nepieciešams mazināt aktualitāti vai izsaukt negatīvu reakciju pret kādu parādību. [..]
Priekšvēlēšanu laikā šis paņēmiens tiek aktīvi izmantots “informācijas sprādzienos” vai masveida “apliešanās ar kompromātu”. Mērķis ir cilvēkos radīt nogurumu un galvassāpes, laupīt vēlēšanos interesēties, kas tam vai citam kandidātam patiesībā ir aiz ādas.
Vēl “sakāpināšanas” metode nereti tiek lietota tā saucamā “informatīvā trokšņa” radīšanai, kad aiz otršķirīgu paziņojumu straumes vajag paslēpt kādu svarīgu notikumu vai galveno problēmu.
“Emocionālā rezonanse”
“Emocionālās rezonanses” paņēmienu var definēt kā līdzekli, ar kuru radīt noteiktu noskaņojumu plašā auditorijā, vienlaikus pārraidot propagandas informāciju. “Emocionālā rezonanse” ļauj noņemt psiholoģisko aizsardzību, kuru cilvēks izveido domāšanas līmenī, cenšoties apzināti pasargāt sevi no propagandas vai “smadzeņu skalošanas” reklāmā.
Viens no propagandas pamatnoteikumiem ir, pirmkārt, vērsties nevis pie cilvēka prāta, bet emocijām. Aizsargājoties no propagandas vēstījumiem, cilvēks racionālajā līmenī vienmēr spēj izveidot pretargumentu sistēmu un “īpašos apstrādāšanas” centienus pilnībā sakaut. Turpretī, ja propagandas ietekme uz cilvēku notiek emocionālajā līmenī, ārpus viņa apzinātās kontroles, nekādi racionāli pretargumenti šajā gadījumā nedarbojas.
Attiecīgie paņēmieni ir bijuši zināmi kopš seniem laikiem. To pamatā ir sociālās inducēšanas (emocionālās aplipināšanas) fenomens. Patiesībā emocijas un sajūtas, kuras piedzīvojam, bieži ir sociālas parādības. Tās var izplatīties kā epidēmija, dažreiz inficējot desmitiem un simtiem tūkstošus cilvēku un liekot masām “rezonēt” unisonā. Mēs esam sociālas būtnes un viegli uztveram sajūtas, kas rodas citos cilvēkos. Tas ir skaidri redzams starppersonu attiecību līmenī – kad runa ir par tuvajiem cilvēkiem. Ikviens zina, ko nozīmē mīļotam cilvēkam “sabojāt garastāvokli” un cik viegli to dažkārt ir paveikt. Tādējādi māte, kuru pārņēmušas negatīvas jūtas, vienmēr nodod tās savam mazajam bērnam, tāpat viena dzīvesbiedra sliktais garastāvoklis var nekavējoties tikt pārnests uz otru, utt.
Emocionālās aplipināšanas efekts īpaši spēcīgi izpaužas pūlī – situatīvā cilvēku kopumā, kurus nevieno apzināts mērķis. Pūlis ir sociāls kopums, kuram raksturīga tā locekļu emocionālā stāvokļa līdzība. Pūlī notiek savstarpēja aplipināšanās ar emocijām un tā rezultātā – emociju pastiprināšanās. Masu emocionālās aplipināšanas daba gandrīz nemaz nav izpētīta. Viena no interesantākajām hipotēzēm apgalvo, ka galveno lomu tajā spēlē rezonanses svārstību parādīšanās cilvēku ķermeņu veidoto elektromagnētisko lauku struktūrā.
Cilvēka uzvedības mehānisms pūlī ir aprakstīts daudzos avotos, bet tie visi ir vienoti, ka cilvēks, kļūstot par masas daļu, nonāk kaislību varā. Tipiskas cilvēku uzvedības pazīmes pūlī ir situatīvo sajūtu (noskaņojumu) pārsvars, intelekta, atbildības zudums, hipertrofēta iespaidojamība, viegla pakļaušanās. Šos stāvokļus ir iespējams pastiprināt ar dažādiem līdzekļiem. Nepieciešamie noskaņojumi tiek izraisīti ar atbilstošu ārējo vidi, noteiktu diennakts laiku, apgaismojumu, viegliem uzbudinošiem līdzekļiem, dažādām teatralizētām formām, mūziku, dziesmām, utt.
Psiholoģijā pastāv īpašs termins – fascinācija, kas apzīmē uztveramā materiāla efektivitātes paaugstināšanas apstākļus, izmantojot atbilstošas fona iedarbības. Fascinācija visbiežāk tiek izmantota teātra izrādēs, spēļu un šovu programmās, politiskajos un reliģiskajos (kulta) pasākumos un citur, lai aplipinātu cilvēkus pūlī ar īpašu emocionālu stāvokli. Uz šī fona tiek pārraidīta noteikta informācija, turklāt ir jācenšas, lai tās nebūtu pārāk daudz.
Mūsdienu pasaulē emocijas, kuras jūtam, lielā mērā ir masu komunikācijas līdzekļu izraisītas inducēšanas rezultāts. Emocionālās rezonanses radīšana ir lielākās daļas informatīvo ziņojumu un izklaides šovu viens no galvenajiem uzdevumiem. Masu mediji plašā auditorijā vienmēr cenšas izraisīt spēcīgas emocijas un vajadzības gadījumā šīs emocijas noved pat līdz konvulsijām (palasiet par psiholoģisko šoku). Vienkāršs piemērs: pievērsiet uzmanību intonācijām, kādās radio vai televīzijas žurnālisti pasniedz mums informāciju par notikumiem valstī un pasaulē. Runājot par traģiskiem gadījumiem (katastrofa, karš, terora akts), intonācija parasti ir pārpilna ar cildenām bēdām vai sašutumu pret vainīgajiem. Ja tūlīt pēc tam tiek parādīta ziņa, piemēram, par valsts galvas kārtējo tikšanos ar skolotājiem, ārstiem, pensionāriem, jūs ievērosit, kā ekrāna telefizionomija uzreiz mainās un balsī sāk spilgti izcelties “konstruktīvs optimisms” un pārliecība par tautas laimīgo nākotni. Šo paņēmienu sauc par “emocionālu noskaņošanu situācijai”. Šādā vienkāršā veidā ir iespējams veidot masu auditorijas emocionālo attieksmi pret konkrētu notikumu.
Papildus emocionālajai noskaņošanai ir arī citas metodes, kas liek auditorijai “vibrēt” vēlamajā intensitātes pakāpē. Viens no tiem ir retoriskais gradācijas paņēmiens: komentētājs atkārto argumentus ar pieaugošu spriedzi: “Mūsu tauta izturēja, ilgu laiku izturēja, ļoti ilgu laiku izturēja! Mēs cietām badu, nabadzību, pazemojumu, kaunu! Mēs cietām ilgi, ļoti ilgi cietām! Līdz…” Šāds paņēmiens emocionāli “ievibrē” auditoriju.
Lai uzlabotu paziņojuma emocionālo iedarbību, tas bieži tiek piesātināts ar konkrētām detaļām, kuras cilvēki labāk atceras un labāk absorbē. Sevišķi efektīvas ir “aculiecinieku liecības”, jo tās balstās uz cilvēka personīgās pieredzes elementiem. Emocionālās rezonanses radīšanai tiek izmantoti arī dažādi klasifikatori (birkas).
Daudzi paņēmieni, kā radīt plašsaziņas līdzekļu auditorijā vajadzīgo noskaņojumu, tika izstrādāti Otrā pasaules kara laikā un īsi pirms tam Vācijā. Īpaši radioraidījumos tika izmantoti skaņas iedarbības paņēmieni, kas mākslīgi pastiprina agresīvus pārdzīvojumus. Visas Hitlera runas tika pavadītas ar mūziku no Vāgnera operām – tas auditorijā provocēja nomācošu iespaidu: smagas, sarežģītas emocijas, nacistiskās kara mašīnas tuvošanās sajūtu, kas spēj sagraut cilvēku un ir apveltīta ar draudīgu raksturu. Lai sakāpinātu masu psihozi, tika organizētas gājienu, parāžu un mītiņu radiopārraides. (Līdzīgi paņēmieni tika izmantoti arī Padomju Savienībā.)
Bet, lūk, vēl sarežģītāks emocionālās rezonanses piemērs: mūsdienu televīzijas daudzo seriālu, kā arī izklaidējošo realitātes un sarunu šovu pārbagātība. Pievērsiet uzmanību emociju augstajam sakāpinājumam, kurā noris šāda darbošanās. Seriāla varoņi nemitīgi noskaidro attiecības paaugstinātos toņos, vētraini pauž savas emocijas, sižeti tiek veidoti tā, lai skatītāju noturētu pastāvīgā emocionālā spriedzē: “Kas notiks tālāk?” Profesionāli sagatavoti sarunu šovu dalībnieki, kas tēlo “vienkāršus cilvēkus no ielas”, savus “dzīves stāstus” pasniedz spilgti un emocionāli, nemitīgi cenzdamies nokārtot rēķinus ar saviem pāridarītājiem akurāt “tiešajā ēterā”. Gandrīz obligāts šādu televīzijas šovu elements ir kautiņš vai vētraina attiecību skaidrošana, kas paredzēta, lai emocionāli “iekustinātu” auditoriju, savažotu to dzīvu…
Tas viss tiek darīts ne bez iemesla. Mērķis ir radīt skatītājos emocionālu atkarību. Pieradis saņemt no šī avota akūtu emocionālu pārdzīvojumu devu, cilvēks arī turpmāk dos tam priekšroku. Tādējādi televīzijas priekšnieki rada sev pastāvīgu auditoriju, kas ir atkarīga no seriāliem, šoviem un citām izklaidēm. Cilvēki tiek zombēti, lai piesaistītu tieši šādai iespējai saņemt asus emocionālus pārdzīvojumus. Savukārt pastāvīga auditorija – tā jau ir prece, kuru iespējams ļoti izdevīgi pārdot reklāmdevējiem.
Plašsaziņas līdzekļu zombiji, kā jau visi narkomāni, centīsies uzturēt savu “kaifu” bez gala un bez malām – bet tas nozīmē, ka viņi bez aiztures norīs visu arvien jauno televīzijas produkciju, kas dāsni atšķaidīta ar komerciālu un politisku reklāmu.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(445) [2019. gada 6.–19. decembris]