Ar apgāda “Vieda” palīdzību klajā ir nākusi žurnālista, publicista, mūsdienu Krievijas disidenta, politieslodzītā Borisa Stomahina grāmata “O stranah Baltii” (“Par Baltijas valstīm”), kurā publicētas autora esejas un sniegtās intervijas krievu un latviešu valodās par Baltijas okupāciju, par neveikto Latvijas dekolonizāciju un nacionālajiem konfliktiem šeit. Būdams žurnālists, Boriss Stomahins galvenokārt aktīvi ir iestājies arī par Čečenijas neatkarību, nosodījis Krimas aneksiju un karu Ukrainā. 2017. gadā viņam tika piešķirta Andreja Saharova prēmija “Par vīrišķību”.
2003.gada 17. jūnijā viņš bija sarīkojis piketu pie Latvijas vēstniecības Maskavā ar mērķi atbalstīt Latvijas dekolonizāciju. Savukārt 2005. gadā, kad Drošības policija ierosināja kārtējo krimināllietu pret laikraksta “DDD” žurnālistiem, Boriss Stomahins arī neklusēja – organizēja protesta akciju pie Latvijas vēstniecības Maskavā, kas sadusmoja Krievijas un, iespējams, arī Latvijas varnešus.
2003. gada 17. jūnijā
Boriss Stomahins bija sarīkojis piketu pie Latvijas vēstniecības Maskavā ar mērķi
atbalstīt Latvijas dekolonizāciju.
2004.gadā “par nacionālā naida kurināšanu” un “teroristisku darbību atbalstīšanu” Boriss Stomahins Krievijā tika notiesāts un izcieta piecu gadu cietumsodu kolonijā. Iznācis no cietuma, žurnālists neklusēja, bet asi kritizēja Krievijas Federācijas varu, tādēļ 2012. gadā atkal tika apcietināts. 2014. gadā viņš no jauna tika notiesāts ar ilgstošu cietumsodu. Apsūdzībā pret Borisu Stomahinu, starp citu, bija minēts arī viņa teiktais rakstā “Vai Latvija-2012 atrodas Čečenijas-1999 lomā?”, kas publicēts laikraksta “DDD” 2012. gada 10. februāra numurā 3(257): “Okupantus, pēc taisnības, pienāktos gluži vienkārši iesēdināt “lopu vagonos” un nosūtīt uz Krieviju, kā paši savā laikā masveidā izrīkojās ar daudzām tautām, kuru izsūtīšana 40. gados no Kaukāza un Krimas uz Sibīriju un Vidusāziju kļuva par īstu genocīdu.”
2019.gada septembrī Boriss Stomahins tika atbrīvots no cietuma. Drīz pēc tam klajā nāca viņa grāmata, kuras autoreksemplāriem pakaļ uz Latviju atbrauca Borisa draugs un atbalstītājs Fēlikss Švedovskis. Viesojoties apgādā “Vieda” izvērtās saruna ar viesi.
LATVIEŠU DRAUGI KRIEVIJĀ
Saruna ar publicistu, vēstures zinātņu kandidātu un budistu mūku Krievijā Fēliksu Švedovski
No kreisās: Fēlikss Švedovskis un Aivars Garda
Vita Ņikitina: Jūs ar Borisu Stomahinu esat aizstāvējuši latviešu tiesības, esat turējuši, kā sacīt, mūsu kanti savos rakstos, publikācijās.
Fēlikss Švedovskis: Es ne tik daudz rakstos, cik vienkārši esmu viņam palīdzējis izdot grāmatu.
V.Ņ.: Kāds tad ir jūsu viedoklis?
F.Š.: Es viņu (Borisu Stomahinu – red. piez.) daudzējādā ziņā atbalstu. Līdz tam laikam, kamēr nebiju iepazinies ar Borisa grāmatu, nezināju, ka tieši Latvijā pastāv tādas problēmas ar krievvalodīgajiem.
Kad 1989. gadā pirmo reizi ierados Baltijas valstīs, es uztvēru tās kā vienu veselu. Tā laikam bija Viļņa. Es pat neatceros, vai apmeklējām Rīgu, jo tas bija pirms 30 gadiem. Man tolaik bija 18 gadu. Mani toreiz pārsteidza vārda brīvības līmenis. Es tolaik tikai sāku mācīties žurnālistiku. Tas, kā runāja Maskavā un kā runāja Viļņā (tolaik tur bija daudz krievvalodīgo laikrakstu), bija pilnīgi atšķirīgi. Bija sajūta, it kā tu esi izlauzies no bezgaisa telpas svaigā gaisā un pilnu krūti elpo, nespējot vien saelpoties to. Baltijas valstis man kļuva par paraugu cīņā par vārda brīvību, par savām tiesībām, par neatkarību.
Pēc tam, kad izlasīju Borisa grāmatu un sāku to rediģēt, es iedziļinājos tajā, kas notiek Latvijā, – šeit palika visvairāk krievvalodīgo, palika armijnieki, kuri nemēdz būt bijušie. Viņi pieder pie tā kontingenta, kas atradās šeit un atbalstīja Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā. Un vēl šodien viņi lolo cerības, ka Latvija, kaut arī ieguvusi neatkarību, kādreiz atkal varētu tikt iekļauta Krievijas sastāvā pēc Putina dēvētās 20. gadsimta ģeopolitiskās katastrofas. Tā ir liela problēma, jo valsts jau labu laiku ir nostājusies uz neatkarības ceļa un tiem cilvēkiem, lai vai pie kādas nacionalitātes piederētu, lai kādā valodā runātu, vajadzētu būt vienotiem uzskatos par kopīgajām neatkarības vērtībām. Bet, ja viņi tās neatbalsta, tad labi būtu viņus vai nu pārliecināt par tām, vai arī viņiem šī valsts ir jāpamet, citādi valsts var zaudēt savu neatkarību.
Būt gatavam uz visu, aizstāvot savus uzskatus
Vita Ņikitina: Pastāstiet, par ko jūs cīnāties Krievijā.
Fēlikss Švedovskis: Pēdējos gados mēs cīnījāmies par to, lai Boriss Stomahins ātrāk iznāktu no ieslodzījuma. Viņš ir kā krievu līdz loģiskam iznākumam novestās liberālās domas karogs, jo patiesībā Krievijā jau sen neviens ne par ko necīnās pa īstam tā, lai par savu nostāju būtu gatavs doties pat cietumā uz 12 gadiem un runāt par to, ka brīvība ir jāaizstāv ne tikai likumdošanas ietvaros, policistu ielenktos protestos, bet arī būtu gatavs nesankcionētām darbībām, līdz pat bruņotai pretošanās kustībai, uz ko aicināja Boriss, par ko arī viņam tika piespriests cietumsods. Diemžēl mēs esam neliela cilvēku grupa, kas uztver Borisu kā liberāli un brīvības cīnītāju, jo Krievijā – pat cilvēktiesību aizsargi un opozicionāri – viņu uztver kā margināli. Viņi uztver viņu pēc ārējās izpausmes formas. Šī viņa izpausmes forma ir diezgan ekstravaganta, ekspresīva. Viņu apsaukā par rusofobu, cilvēknīdēju. Neskatās uz to, ar ko sākās viņa t.s. rusofobija.
V.Ņ.: Un ar ko sākās?
F.Š.: Viss sākās ar to, ka viņš redzēja, kas notiek Čečenijā, kā tur tiek īstenots genocīds pret čečenu tautu, pilnībā ignorējot likumus, cilvēka dzīvības vērtību. Tur patiešām norisinājās genocīds. Ja pie jums te runā, ka notiekot “genocīds pret krieviem”, tad tas nav salīdzināms ar Čečeniju, kur bombardēja un vienā rāvienā iznīcināja simtiem sieviešu un bērnu. Lūk, tas bija genocīds! Boriss par to visu nošausminājās. Viņš vispirms sāka slavēt čečenu karavīru varonību, kas pretojās šīm šausmām ar ieročiem rokās. Pēc tam, kad redzēja, ka par to viņu sāk saukāt par ekstrēmistu, viņš sāka it kā tēlot šo lomu, sakot: “Ja jau reiz jūs mani uzskatāt par ekstrēmistu, tad es sākšu sludināt patiesi ekstrēmistiskas idejas.”
Tad Boriss sāka runāt par to, ka pretošanās jāveic ne tikai Kaukāzā, bet ir jānāk uz Maskavu un arī tur jāveic kaut kādas akcijas. Par spīti tam, ka šie bija tikai pliki vārdi, viņu par tiem notiesāja. Bet no opozīcijas saņēma paši opozicionāri. Viņi nesaprata, ka šis cilvēks ir gatavs uz visu, lai aizstāvētu savus uzskatus. Lielākā daļa opozicionāru bija gatavi tikai atnākt uz kādu demonstrāciju, paplivināt plakātiņus, baloniņus un aiziet. Viņi nebija gatavi, kā Boriss aicināja, ņemt rokās ieročus, viņi nebija gatavi pat stāvēt līdz galam. Tāpēc Krievijā tagad neviens ne par ko necīnās. Bet 2011.–2012. gadā bija nelieli protestu uzplaiksnījumi, kad notika velēšanas. Un tagad vasarā, kad notika Maskavas domes vēlēšanas, kaut kas sākās, bet tik un tā visu laiku varas pārstāvjiem izdodas veikli saskaldīt opozīciju, vienu ar otru sastrīdināt. Nav vienotības.
V.Ņ.: Pie mums ir līdzīga situācija. Kur jūs ņemat drosmi, kāpēc jūs nebaidāties palikt varbūt pat vieni pret visu pastāvošo iekārtu?
F.Š.: Tā nav nekāda īpaša drosme. Man nešķiet, ka mēs darām kaut ko īpašu, ekstra ordināru. Drīzāk otrādi – salīdzinot ar to, kas bija agrāk, mēs esam kļuvuši pasīvāki. Mēs vienkārši darām to, ko spējam darīt. Varbūt uz kopējā fona tas izskatās drosmīgi, bet uz tā, kas notika agrāk, šī vairs nav tāda drosme. Saistībā ar Borisu, mani personīgi interesēja sniegt palīdzību šim cilvēkam. Es uzskatīju, ka viņš nedrīkst zaudēt brīvību trešo reizi.
V.Ņ.: Tikai par to, ka viņš vienkārši izsaka savu viedokli?
F.Š.: Jā. Tā bija kliedzoša netaisnība, kas ar viņu notika. Un, kad viņš tika palaists brīvībā no ieslodzījuma, mēs izdarījām visu, lai viņu neiesēdinātu cietumā trešo reizi.
VDK grauj Krieviju
Vita Ņikitina: Kāds ir jūsu mērķis? Kam jūsuprāt Krievijā būtu jāmainās?
Fēlikss Švedovskis: Es pat nezinu, kā vārdā lai runā, jo Krievija ir tāda valsts, kurā trūkst vienotības. Tajā ir daudz dažādu personību, un katra vēlas kaut ko savu. No vienas puses, tas ir labi, jo nav vienas vienīgas organizācijas, kuru var ar mājienu iznīcināt, kad novāc galveno un viss sagrūst. No otras puses, šo vienotību ir ļoti grūti izveidot no indivīdiem. Bet, kā es to redzu, galvenais mērķis ir čekisti. Tie ir “kagebešņiki”, kas ir pie varas. Kāpēc, jūsuprāt, viņi ir galvenais mērķis?
V.Ņ.: Lai tos novāktu no skatuves?
F.Š.: Tieši tā. Jo viņu plāns, savukārt, nav radīšana, bet ir postīšana. Vispār visā VDK ideoloģijā nav nekā pozitīva. Tas ir izlūkdienests. Ja kāda pretvalstiska organizācija veidojas, viņi domā, kā tur iefiltrēties un kā to iznīcināt. Viņi uztausta, kā iekļūt cilvēka psihē un demotivēt viņu. Viņi šajā jomā ir speciālisti. Šī vervēšana patiesībā ir antivervēšana. Kad viņi atnāk, tie sāk runāt tā, ka cilvēkam pēkšņi vairs negribas darīt to, ko viņš gribēja… Vai arī viņš sāk darīt tā, ka viņam pārstāj sekot… Viņos ir izteikts šis “anti”. Ja mēs salīdzinām divu tipu cilvēkus – ja ir cilvēki radītāji, tad tie būs iznīcinātāji, grāvēji, viņi nevar izdarīt neko labu. Viņi spēj darīt tikai sliktu. Tāpēc patiesībā viņu dēļ rodas visas problēmas.
V.Ņ.: Tātad jūs viņus kaut kā sazīmējat, atpazīstat?
F.Š.: Jā. Tas uzreiz kļūst redzams. Ja cilvēks pakļauj šaubām jebkuru labu sākumu, sāk meklēt visā kaut kādu neesošu otru gultni. Viņi netic, ka var būt patiesi cilvēki, ar patiesiem centieniem, ka ir labi cilvēki. Viņi uzskata, ka cilvēks jau no sākta gala ir slikts.
V.Ņ.: Viņi sēj šaubas? Darbojas kā šaubu tārpi?
F.Š.: Jā. Bet, kāpēc tas viņiem ir vajadzīgs, es nezinu. Viņi no tā gūst kaut kādu materiālu izdevīgumu, taču būtībā ir dziļi nelaimīgi cilvēki šie čekisti. Ja paskatāmies no augstāka skatupunkta, viņiem trūkst radošās enerģijas un viņi kā vampīri barojas no citu negatīvās enerģijas, ko tie citos ir atmodinājuši. Tādējādi viņi izposta valsti.
V.Ņ.: Viņi darbojas caur TV, caur masu medijiem?
F.Š.: Tieši tā. Visa viņu darbība ir vērsta uz sagrāvi, propagandas izplatīšanu. Pats galvenais čekists (runa ir par Putinu – V.Ņ.), kurš ir pie varas, ja pavēro un ieklausās, ko viņš saka, kā rīkojas, liecina par manis teikto. Diemžēl tā tas ir. Viņus vajadzētu aizvākt – kā izpaudās tā simboliskā darbība toreiz, kad novāca Dzeržinska pieminekli Lubjankā 1991. gadā. Bet vajadzētu, lai tā nav tikai simboliska rīcība, bet reāla. Jo mēdz teikt, ka viņi nekad nav aizgājuši. Tā nav patiesība, ka viņi ir atgriezušies, kad Putins atnāca. Viņi jau perestroikas (pārbūves) sākumā to visu bija izplānojuši, kā izveidot savu varu.
V.Ņ.: Viņi arī pārkrāsojās kā biznesmeņi?
F.Š.: Arī tas, jā. Kāpēc, piemēram, es saku, ka mēs tik dažādi visu redzam. Piemēram, Boriss Stomahins drīzāk priecātos, ja Krievija sabruktu jo ātrāk, jo labāk, tāpēc ka saskata ļaunumu visā tās vēsturē kopš Ivana Bargā laikiem.
V.Ņ.: Kā viņš domā, kas vajadzīgs tautai, lai to paceltu, lai apvienotu?
F.Š.: Es nevaru runāt Borisa vietā. Mēs neesam par to diskutējuši. Bet es viņu redzu kā brāli, kā cīņubiedru. Mēs esam kopā stāvējuši pretmilitāristu piketos kopš 1999. gada ar dažādiem lozungiem, bet vienos un tajos pašos piketos. Viņa sašutumu un nesamierināšanos ar ļaunumu jūtu arī es. Bet Krievijas opozīcijai tā visa pietrūkst. Pietrūkst absolūta nesamierināšanās ar ļaunumu. Visi ir gatavi kompromisam, sarunām ar Putinu vai viņa komandu. Ir gatavi iestāties viņa komandā, domādami, ka tā varēs sagraut to no iekšienes.
Ar Borisu esmu vienisprātis uzskatos, ka tik milzīga impērija diemžēl tika būvēta uz nebrīvprātības pamatiem. Piemēram, Čečenija paziņoja, ka ir neatkarīga valsts pirms Krievijas Federācijas izveidošanās. Čečenija paziņoja par izstāšanos no PSRS sastāva. Krievija ņēma un to ar varu ievilka atpakaļ sevī. Nevis PSRS sastāvā, kuras vairs nav, bet Federācijā. Un tā tas notiek Krievijā.
Tas, ko Krievija sāka darīt pēc kara Čečenijā, liecina, ka šī valsts ir veidota uz vardarbības pamatiem. Tāpēc ir nepieciešams līdzīgs process kā PSRS laikos, kad visas republikas atgūst neatkarību, bet pēc tam pašas izlemj, ko darīt tālāk.
Es vispār neesmu politiķis, bet reliģiozs cilvēks. Es skatos, ar ko katram cilvēkam vajadzētu sākt sevī. Vispirms katram vajadzētu sevī apzināties, ka viņš nav valsts varas vergs, ka viņš vispār var eksistēt bez valsts. To, ka svētais nesēž Kremlī, bet svētais mīt katrā cilvēkā! Mums pastāv tāda psiholoģija, ka valsts vadītājs ir kā miesīgais tēvs, kurš visu izdarīs tavā vietā, par tevi parūpēsies.
Nemaz nerunāsim par to, kas notika ar cilvēkiem, kad Krievija vispirms sāka sagrābt Gruziju 2008. gadā, pēc tam iebruka Krimā. Pat Boriss nebija tam gatavs. Es vēl jo vairāk nezināju, cik dziļi krievos mīt imperiālisma komplekss. Līdz ko Krievija sāka sagrābt svešas teritorijas, cilvēkos parādījās ārkārtējs prieks. Tas nozīmē, ka šī valsts sākotnēji ir ieprogrammēta uz svešu teritoriju sagrābšanu. Tas nozīmē, ka šādai valstij nav jāpastāv. Lai tā sabrūk – lai no jauna sevi savāc kopā kā konstruktors. Bet pastāvošā konstrukcija cilvēkus psiholoģiski padara sliktākus. Ja viņi priecājas par šādām lietām, tad kam tas viss vajadzīgs?
Turpmāk vēl…
Ar Fēliksu Švedovski sarunājās Vita Ņikitina
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(446) [2019. gada 20. decembris–2020. gada 9. janvāris]