Aivars Gedroics
Šogad aprit 100 gadi kopš vēsturiskā notikuma, kad gan skaitliski mazākais, gan daudz sliktāk apbruņotais Latviešu karaspēks spēja apturēt un sakaut Bermonta armiju. Tādējādi veicot nozīmīgu pagrieziena punktu Latvijas un daļēji arī pasaules vēsturē, reāli nostiprinot pirms gada pasludināto Latvijas neatkarību un praktiski parādot, ka ar cīņas sparu un stipru gribu var daudz panākt arī, no sākotnējā skatupunkta vērtējot, šķietami bezcerīgās situācijās. Teju visi ārvalstu žurnālisti un politiķi šo faktu dēvēja par brīnumu, un tā to uztvēra arī daudzi latvieši, iespējams, ka pat K.Ulmanis un viņa valdības pārstāvji, kuri, lai gan uzmundrināja cīnītājus, tomēr sirds dziļumos nebūt nebija droši par karadarbības pozitīvu iznākumu…
Niklāva Strunkes ilustrācija
Aleksandra Grīna romānam “Dvēseļu putenis”
Kā šo faktu izskaidrot, kā pamatot šādu cīņas iznākumu, kas, šauri materiālistiski un merkantili vērtējot, izskatās neloģisks un pat neiespējams? Es principā esmu gatavs piekrist Ēvalda Valtera teiktajam, kurš savulaik kādam radio žurnālistam uz līdzīgu jautājumu atbildēja apmēram šādi: “Nu, redzat, bermontieši – tie jau visi bija algotņi, viņus uz priekšu virzīja nevis ideja, bet nauda. Un par naudu ļaudis ir gatavi droši cīnīties tik ilgi, kamēr nesajūt nopietnu pretestību, kamēr viņu veselība un dzīvība nekļūst reāli apdraudēta… Tiklīdz tas notiek, viņu cīņas spars jūtami plok. Bet mūsējiem nebija ko zaudēt, kā tikai savas važas, mēs cīnījāmies par Tautu un Tēvzemi, mums sakāve šķita briesmīgāka par nāvi. Un, lūk, to pamanīja bermontieši, tas viņos radīja bailes, viņi saprata, ka mēs drīzāk mirsim nekā atkāpsimies. Līdz ar to viņu cīņas spars apsīka, jo mums bija motivācija, bet viņiem tās nebija.”
Tik tiešām, vienmēr un visos laikos uzvar tie, kas zina, par ko un kādēļ viņi cīnās, kā vārdā ir gatavi upurēt sevi un savus līdzbiedrus. Dabiski, ka šī motivācija var būt noturīga tikai tad, ja tai nepiemīt materiāls raksturs. Ne visu veidu strēlnieki Pirmajā pasaules karā un tam sekojošajās Atbrīvošanās cīņās, ne leģionāri un policijas bataljonu dalībnieki Otrajā pasaules karā, vēl jo vairāk nacionālie partizāni pēc tam, nekad par izšķirošo stimulu savai cīņai neturēja vēlmi iegūt kādu balvu, ordeni, naudas prēmiju… utt., u.tjp. Nē, viņu mērķis bija atbrīvot savu zemi no ienaidnieka – ja vajag, arī par savas veselības un dzīvības cenu. Tāpēc viņi bieži uzvarēja nevienlīdzīgās kaujās, tāpēc spēja gadiem ilgi dzīvot mežos, kur viņus regulāri medīja kā plēsīgus zvērus. Viņiem, nevis politiķiem ir jāpateicas, ka starpkaru periodā 20 gadus mums bija Neatkarīga valsts, un ne jau viņu, bet pašmāju un ārvalstu varturu nelietības un nodevības dēļ mēs to beigās tomēr zaudējām.
Par to visu nākas domāt, kad dzirdu diskusijas, cik liela (maza) ir mūsu valsts armija, cik labi (slikti) ir tās rīcībā esošie ieroči, vai un kā to (ne)vajag modernizēt… utt., u.tjp. Šo diskusiju dalībnieki neņem vērā galveno – ne liels karavīru skaits, ne visdārgākā un modernākā kara tehnika mūs neglābs, ja nebūs paša galvenā: vēlmes cīnīties.
Atcerēsimies, kā 20. gadsimta 60. gados Izraēla sakāva par sevi nesalīdzināmi daudzskaitlīgākos arābus, kurus “brālīgā” PSRS bija apbruņojusi ar teju visiem savā rīcībā esošajiem ne-masu iznīcināšanas ieročiem, tomēr pašu galveno – cīņassparu – diemžēl tiem iedot nevarēja. Allāhu gan viņi dikti lūdzās, taču Visaugstie spēki nepalīdz tiem, kas paši cīnīties nevēlas, bet gaida, ka kāds cīnīsies viņu vietā. Žīdi to saprata, tāpēc viņi uzvarēja, bet arābi piedzīvoja kaunpilnu, taču pelnītu sakāvi. Lūk, līdzīgi var notikt arī Latvijā! Protams, jāņem vērā gan naturalizētā, gan arī vēl joprojām “neintegrētā” piektā kolonna, kas pie pirmās izdevības reālu briesmu gadījumā noteikti šaus mums mugurā! Par šiem faktoriem mūsu politiskie un militārie analītiķi droši vien apzināti tikpat kā neko nevēlas runāt. Taču tieši par to – Latvijas iedzīvotājiem (ne)esošo gribu cīnīties pret ārējo un iekšējo ienaidnieku – būtu jādebatē vispirms un tikai tad jāspriež, kā un ar ko šos cīnītājus apbruņot.
Manī personīgi tirpas iedveš nožēlojamu latvietīšu murmulēšana LR1 (Ne)brīvajā mikrofonā, ka “Pārdaugavas monstru” nedrīkstot aiztikt un demontēt, jo tad sākšoties iekšējie nemieri un arī onkulis Hutins Maskavā varot sadusmoties… Jā, ja jau mēs neesam gatavi aizskart pat nedzīvu dzelzs gabalu, baidoties, ka kādam Latvijā vai ārpus Latvijas tas varētu nepatikt, – ko tad mēs darītu gadījumā, ja tā vietā uzrastos reāls rūcošs Krievijas tanks? Mūs varētu apbruņot ar vismodernākajām pretttanku dūrēm, tomēr tās neko nelīdzētu, ja nebūtu neviena, kam pietiktu dūšas šos ieročus pavērst tanka virzienā!
Spilgtu šādas gļēvulības piemēru mēs šobrīd redzam Ukrainā. Sorosiskie mediji pastāvīgi pārmet Trampam, ka šis nevēloties aktīvi militāri palīdzēt ukraiņiem, nedodot tiem ieročus, pretī prasot lietu ierosināšanu pret konkurentu Baidenu un tā radiniekiem… utt., u.tjp. Taču ne jau ieroču neesamība ir iemesls, ka Donbass un Krima ir Krievijas okupētas teritorija, pēdējā turklāt jau anektēta. Ukraina atšķirībā no Baltijas valstīm, impērijai sabrūkot, saņēma bagātīgu PSRS armijas mantojumu, sākotnēji tai bija pat atomieroči, kurus vēlāk, Rietumvalstu noziedzīgi pierunāta, atdeva Krievijai. Ukrainai ir gana tanku, lielgabalu un lidmašīnu, bet nav kā cita, daudz svarīgāka, – vēlmes karot. Var, protams, novelt vainu uz viņu varturiem: sak, tauta jau gribētu cīnīties, bet prezidenti neļauj… Tomēr jāatceras vispārzināms fakts, ka katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi.
Ja ukraiņu tauta savā vairumā būtu varonīga, jau pēc nodevīgās “Minskas vienošanās” parakstīšanas tās vadoņi labākajā gadījumā ar sūdainiem mietiem tiktu patriekti no saviem amatiem, sliktākajā – brutāli nolinčoti. Protams, bija Patrioti, kas pret šo nejēdzību protestēja, gods un slava viņiem, taču viņi ne tuvu neveido ukraiņu tautas vairākumu… Arī patlaban vairums neiebilst pret žīda Zeļenska rebju taisīšanu ar Krievijas prezidentu Putinu. Un ar sajūsmu tiek uztverts fakts, ka apmaiņai pret t.s. “separu rīkļurāvējiem” ukraiņiem tiek izsniegts bars gļēvu jūrnieku-nodevēju, kas neuzskatīja par vajadzīgu izšaut pat gaisā, kad pēc starptautiskajiem likumiem Ukrainai piederošajos ūdeņos tos apstāja Krievijas okupācijas jūras bruņotie spēki! Un šos radījumus neaizveda uz karātavām Kreščatikā (Kijevas Centrālajā laukumā), bet gan solījās piešķirt tiem apbalvojumus un dienesta pakāpju paaugstinājumus par “varonību”!!! Jā, interesants priekštats par varonību ir mūsdienās!
Pirms 100 gadiem par Varoņiem uzskatīja tos, kas izvēlējās labāk zaudēt dzīvību, nevis godu (lai atceramies kaut vai krievu karakuģa “Varjag” jūrniekus, kuri visi izvēlējās nāvi, nevis padošanos gūstā japāņiem; viņiem par godu savulaik tika sarakstīta arī atbilstoši varonīga dziesma). Tagad diemžēl viss ir otrādi. Un, lūk, tādus ļautiņus ienaidnieks mierīgi spēj uzvarēt arī bez ieročiem! Un nav viņiem pamata lādēt savus varturus, jo neko citu kā piekāpties moskaļiem un nodot savas valsts un tautas intereses abi galvenie pretendenti uz Ukrainas prezidenta amatu – Porošenko un Zeļenskis – jau nemaz nesolīja. Tauta lieliski to saprata un vairumu šāda situācija apmierināja.
Vietā būtu atcerēties kāda angļu politiķa teikto saistībā ar 1938. gadā parakstīto t.s. “Minhenes vienošanos” par Čehoslovākijai piederošā Sudetijas apgabala atdošanu Vācijai: “Jums bija iespēja izvēlēties karu vai kaunu; jūs izvēlējāties pēdējo, bet tik un tā drīz dabūsit arī karu, jo neviens nelaiž garām iespēju iekarot gļēvuļus.” Lūk, tā tas notiek šobrīd Ukrainā – vairums tās iedzīvotāju šobrīd izvēlas nepārtrauktu kaunpilnu piekāpšanos okupētājvalstij Krievijai, naivi cerot, ka tās apetīte reiz rimsies, bet reāli, protams, notiek otrādi – no tik gļēvas politikas tā tikai pieaug.
Varētu jau teikt, ka tā ir citas valsts politika un kāda gan mums gar to visu daļa, bet jāatceras vispārzināma patiesība – mācies no citu kļūdām, lai nepieļautu savējās! Varonības trūkums un nožēlojamas gļēvulības triumfs pašlaik valda teju visās Eiropas tautās, un laikam tāpēc tās diezgan strauji izmirst, tajās noteicēji kļūst legālie un nelegālie imigranti, kuriem pamattautas ne spēj, ne grib ierādīt viņu īsto vietu! Ja tā turpināsies, tad pēc gadiem 50 jau var tikt apdraudēta ne vairs atsevišķu tautu, bet Baltās Rases pastāvēšana kā tāda! Par tādām drūmām perspektīvām nākas domāt, atceroties Varoņus, kuru pirms 100 gadiem netrūka gan pavisam jaunu, gan jau nosirmojušu ļaužu vidū, bet kurus tagad nākas gaišā dienas laikā ar uguni meklēt un arī tad nespēt atrast!!!
PAR RASI, NĀCIJU UN VALSTI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(443) [2019. gada 8.–21. novembris]