Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD” sveic savus lasītājus un atbalstītājus Lāčplēša dienas 100. gadadienā un Latvijas Republikas proklamēšanas dienā!
Rīgas aizstāvēšana (Foto: Riekstiņš)
Latvijas armijas karavīri ierakumā Daugavmalā.
1919. gada oktobris-novembris.
Godinot latviešus, kas 1919. gada 11. novembrī brīvības vārdā, parādot lielu varonību, deva izšķirošu triecienu Bermonta armijai un atbrīvoja Rīgu, tā nostiprinot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku, latviešiem šodien diemžēl kaunā jānosarkst. Simts gadus pēc varonīgajām cīņām – 2019. gada 11. novembrī – Latvijā nav novērstas 1940. gada okupācijas sekas.
Ir smagi, ja karā jāzaudē dzīvība, bet vai gan ir kaut kas vēl pazemojošāks par cieņas un goda zaudēšanu? Šodien ik uz soļa latviešu kangari, varas vīri piesmej Latvijas kā latviešu valsts godu.
Kālis Skalbe, kura 140. dzimšanas dienu atzīmējām 7. novembrī un kurš ir stāvējis pie Latvijas valsts dibināšanas šūpuļa, 1919. gadā latviešu Brīvības cīņu laikā rakstīja:
“Šinīs dienās es redzēju latviešu Rīgu. Tik lepnu un skaistu es viņu nekad nebiju redzējis. Kas tas bij, kāpēc man likās, ka viņas nami un torņi ir augstāki un stāv stiprāki uz savas zemes. Tie bija stingrie kareivju stāvi, kas ielās ienesa šo varonīgo slaidumu. Likās, ka arī cilvēki pa šo laiku ir izauguši par galvu lielāki. Visa pilsēta karo. Tas ir kas nepiedzīvots. Visa pilsēta atrodas pirmās pozīcijās, karo sievas, karo bērni, par kuriem laikrakstos var uziet vienkāršus un aizgrābjošus piemiņas vārdus: “Mūsu mazā meitiņa… krita no ienaidnieka granātas.” Šrapneļi birst pār namiem, bet neviens nesūdzas, neviens nesaka: mums vajag Rīgu atstāt. Visa pilsēta karo. Dažās dienās viņa ir tikumiski atjaunojusies. Viņa ir nokratījusi savu gļēvumu. Mēs redzam kādu jaunu varonīgu seju. Tā ir latviešu Rīga. Šinīs dienās ir dzimusi latviešu Rīga, kura būs mūsu sirds, mūsu gars, mūsu griba. Cīņā par mūsu neatkarību viņa raus sev līdzi visu Latviju. Šīs ielas būs kā upes, kurās atdarījušies tautas spēka avoti. Daugavas krastos top dzīvas mūsu sensenās varoņu teikas. Lāčplēsis, zināms, ir tikai pasaka, bet mēs jūtam un redzam, ka viņš ar visiem pleciem izaug un paceļas Daugavas krastā, un griež krūtis pret ienaidnieku. Cīņa ir vēl tikai sākumā. Bet pats grūtākais mums jau ir pāri, mūsu jaunā armija ir pierādījusi savu varonību. Viņa ir izpelnījusies Lāčplēša ordeni. Un, kad šī zīme tiks kalta par piemiņu mūsu neatkarības cīņām, tad Rīgas pilsēta ar lepnumu to varēs piespraust pie saviem vārtiem. Mums būs latviešu Rīga.”
Simts gadus vēlāk Rīgu, kuras brīvība ir asinīm pirkta, grūti nosaukt par latviešu valsts galvaspilsētu – par latviešu Rīgu. Tās varas kabinetos un ielās saimnieko okupanti un kolonisti, bet latviešu bāleliņi pazemīgi tiem iztop. Gļēvā apsēstībā pūļa cilvēks pieņem noziedzīgo integrāciju, kas galu galā novedīs latviešu tautu pie pilnīgas morālas degradācijas un pat fiziskas iznīcības. Vai to vēlējās latvieši, kas lēja savas asinis par Latviju? Liekulīgas šķiet valsts vīru un sievu runas 11. un 18. novembrī, jo viņu darbi liecina, ka patiesa brīvība un neatkarība viņiem ir tikai tukša skaņa – plakātiski saukļi un ķeksītis sirdsapziņas nomierināšanai.
Citējot Kārli Skalbi: “Rūgti vārdi man prasās uz lūpām. Patiesība varbūt tomēr ir daudz gaišāka. Beidzot tak pamodīsies tautas pašlepnums, un mēs uzvarēsim, kad būsim uzvarējuši sevī kalpa dvēseli.”
“Lielā diena ir klāt. Nolieciet savas galvas kritušo varoņu priekšā. Nav neviena akmens neatkarīgās Latvijas pamatos, kurš nebūtu tur iemūrēts ar viņu asinīm, kā ar nesagraujamu cementu. Un, ja mēs savas republikas gadadienā cietāk varam nostāties uz savas zemes, tad mums jāpateicas tai klusai pazemei, kurā iegājuši tik daudz nesavtīgu brīvības cīnītāju, lai uz saviem stipriem pleciem paceltu pret sauli neatkarīgu Latviju. (Kārlis Skalbe, 1919. gada 18. novembrī.)