Aivars Gedroics
Nereti, salīdzinot nacionālo situāciju bijušās PSRS republikās, mani nomoka doma: “Kā tas tā ir sanācis, ka Latvijā 50 gadu okupācijas laikā ir ieplūdis pat lielāks sveštautiešu skaits nekā tajās brālīgajās republikās, kuras PSRS sastāvā atradās veselus 70 gadus? Kāpēc no trim Baltijas valstīm tieši Latvija ir visvairāk kolonizēta zeme? Kas ir bijis tas, kas šo klaidoņu varzu ir pievilinājis, licis viņiem te apmesties un vēlāk arī palikt uz dzīvi pavisam?”
Šad tad gadās dzirdēt arī šādu versiju notikušajam: latvieši, redz, neesot gribējuši stāties kompartijā, tādā veidā pie varas esot tikusi sveštautieši, tie tad pieņēmuši latviešiem nelabvēlīgus likumus… utt. Lūk, lietuvieši esot bijuši gudrāki, sastājušies PSKP, saņēmusi varu savās rokās… un tāpēc Lietuva neesot tikusi kolonizēta. Šādam notikumu izskaidrojumam nevaru piekrist. Lai arī manā rīcībā nav atbilstošu statistikas datu, tomēr, spriežot kaut vai pēc tā, ka pat visradikālāk noskaņoto patriotu vidū atrodams ne mazums bijušo komunistu (negribu viņiem šobrīd pārmest pagātni, jo cilvēks var mainīties kā uz slikto, tā arī labo pusi, un vēl nesimpātiskāki par bijušajiem PSKP biedriem man ir t.s. “vienaldzīgie”, kuru dzīves kredo ir “es par politiku neinteresējos”), jāsecina, ka etnisko latviešu skaits PSKP rindās nebija īpaši mazāks par etnisko lietuviešu skaitu. Cits jautājums gan ir: vai un kādā veidā šie ļaudis izmantoja savu dienesta stāvokli, lai vismaz mēģinātu aizstāvēt savas tautas nacionālās intereses? Un te nu jāsecina, ka, izņemot aizsaulē aizgājušo Berklava kungu ar dažiem viņa domubiedriem, tādu cilvēku tikpat kā nav bijis. Toties kangaru un atklātu okupantu pakaļu laizītāju, tādu kā Voss, Pelše, Kalnbērziņš… utt., mums ir bijis kā spaļu.
Leišiem šī situācija gan bija pretēja! Es nedomāju, ka vairums PSRS laika lietuvju varturu savā sirdī bija nacionālisti un, jau stājoties kompartijas rindās, klusībā solījās sev, kā tagad moderni saka, graut šo organizāciju no iekšienes. Ja tādi cilvēki arī bija, tad tikai daži. Absolūtais vairums lietuviešu (tāpat kā arī latviešu) PSKP stājās vai nu tāpēc, ka tiešām ticēja tās sludinātajiem ideāliem, vai arī (un šis iemesls parasti bija noteicošais) domājot par savu karjeru un cita veida personisko labumu gūšanu. Būtībā šie ļaudis bija tipiski ierāvēji, kurus interesēja tikšana pie varas un naudas jebkuriem līdzekļiem. Taču kā kriminālie, tā arī politiskie noziedznieki atšķiras viens no otra ar savu samaitātības pakāpi. Un, kā paruna saka, kāda ir pati tauta, tādi arī tās pārstāvji visās dzīves sfērās, arī kolaborantu vidū.
Lai gan lietuvju varturi pirmām kārtām domāja par savu personisko labumu, tomēr viņos bija vēl saglabājusies kaut kāda mīlestība pret savu tautu, raizes par tās likteni. Šie faktori tad arī neļāva viņiem pieņemt tik atklāti nelabvēlīgus likumus savai tautai, kā to izdarīja viņu latviešu kolēģi. Protams, daļēji to diktēja arī bailes no atentāta mēģinājuma, ko varētu piedzīvot, piemēram, Sņečkus, ja būtu sācis realizēt kolēģim Pelšem līdzīgu politiku. Savukārt, mūsu varnešiem-kangariem, ar retiem izņēmumiem, pēdējās goda un kauna paliekas bija zudušas un no tautas dusmām, kā redzams, viņi arī īpaši nebaidījās. Lūk, tādējādi Latvijas PSR tika pieņemti tik labvēlīgi likumi ieklīdeņiem un tik nelabvēlīgi pamatnācijai.
Taču viena lieta ir rakstītie un cita – t.s. nerakstītie likumi. Pēdējie parasti reālajā dzīvē darbojas daudz efektīvāk par pirmajiem. Un viens no tādiem nerakstītajiem likumiem, ko ievēro daudzas tautas, bet diemžēl ne latvieši, ir: turies tālāk no sveštautieša! Respektīvi, vērsies pie viņa tikai tad, ja nav neviena savējā tautieša, kas tev varētu palīdzēt, runā ar viņu tikai pašu nepieciešamāko un savā, nevis viņa valodā, nedraudzējies un, pasarg’ Dievs, neradojies ar viņu. Šis elementārais noteikums absolūtajam vairumam latviešu, kas negāja bojā Otrajā pasaules karā un arī nedevās trimdā no Latvijas, diemžēl ir bijis svešs. No Austrumiem ieplūstošie krievvalodīgie kolonisti ar izbrīnu konstatēja, ka par nedraudzīgiem fašistiem izsludinātie labusi patiesībā ir ļoti pretimnākoši, atspērušies runā ar viņiem krieviski, ir gatavi viņus uzņemt ne tikai darbavietās, bet arī savās ģimenēs. Nu, kā gan lai nepaliek uz dzīvi valstī, kur tevi tā mīl?! Un, kas pats trakākais, šādu politiku piekopa ne tikai pārliecināti komunisti (par viņiem nebūtu jābrīnās!), bet arī tie, kas paši cietuši no PSRS okupācijas režīma!
Mani vienmēr ir šausminājis ārkārtīgi lielais jaukto laulību skaits pat represēto latviešu vidū. Nesen gadījās lasīt kādas vismaz šobrīd nenoliedzami patriotiskas latvietes atmiņu aprakstu par to, kā jaunībā viņa iemīlējusi krievu jūrnieku – okupantu – un jau gribējusi ar to precēties. Savukārt, viņas represētais tēvs tā vietā, lai nosodītu meitu un censtos viņu vest pie prāta, teicis: “Tas nekas, meitiņ, ka krievs, galvenais, lai cilvēks būtu labs!” Šādi gadījumi nebūt nebija izņēmums, drīzāk par izņēmumu varētu uzskatīt situāciju, kad vecāki atklāti nostājās pret sava bērna vēlmi saradoties ar cittautieti. Normālā tautā, protams, vajadzētu būt otrādi. Un, lūk, šāda pamatiedzīvotāju pretimnākšana okupantiem komplektā ar varturu pieņemtajiem okupantiem ārkārtīgi izdevīgajiem likumiem beigās arī noveda pie situācijas, kad latviešu un nelatviešu skaits Latvijā kļuva vienlīdz liels.
Pavisam cita situācija bija PSRS Vidusāzijas republikās. Tur, ja kāds (vai vēl jo vairāk – kāda) nolēma saradoties ar cittautieti-nemusulmani, šis cilvēks līdz ar to automātiski tika izstumts no sabiedrības. Tautieši ar viņu ne tikai nedraudzējās, bet nereti pat nesarunājās. Savukārt, parādoties ar savu “otro pusi” uz ielas, varēja burtiskā nozīmē saņemt no pretimnācējiem spļāvienu sejā. Parasti šādam cilvēkam neatlika nekas cits kā emigrēt vai arī šķirt laulību. Neiecietība pret sveštautiešiem (labā nozīmē) vēl jo lielākā mērā šajās zemēs izpaužas pašlaik. Lai arī likumi gan padomju laikos, gan patlaban tur pret ienācējiem ir diezgan liberāli (daudzās Vidusāzijas republikās pieņemts pilsonības “nulles variants”, šur tur pat krievu valodai ir oficiālas valodas statuss), krievvalodīgie ieklīdeņi no turienes bēg, atpakaļ neskatīdamies, un lielākā daļa jau ir aizbēgusi. Tautas ar savu attieksmi, ar dzīvē pastāvošajiem nerakstītajiem likumiem faktiski bez varturu palīdzības ir veikušas savu zemju attīrīšanu no nevēlamajiem elementiem.
Latvijā diemžēl situācija ir pilnīgi pretēja. Latviešu vairuma patoloģiskā mīlestība pret okupantiem joprojām turpinās. Turklāt ļoti daudzi tautieši izrāda arī nepamatotu toleranci pret no Eiropas Savienības valstīm ieklīdušajiem migrantiem. Ir gadījies lasīt kādas ārzemnieces – pasaules apceļotājas – teikto par Latviju un latviešiem: “Tas ir apbrīnojami, cik pretimnākoši ārzemniekiem ir jūsu iedzīvotāji. Citās valstīs, ja tu neproti vietējo iedzīvotāju valodu, ar tevi pat runāt negrib. Bet pie jums pat veci cilvēki, kas tikpat kā nespēj paiet un prot tikai dažus vārdus angļu valodā, tomēr gatavi nākt mums līdzi, radīt, visu skaidrot… Tik tiešām, jūs esat ļoti atvērta nācija!” Es gan pēdējo teikumu nedaudz pārveidotu – “…ļoti dumja nācija, kas pati sev rok kapu.”
Mīļie tautieši, ja arī turpmāk mēs tādi būsim, tad mūsu tautas bēru dziesma drīz būs nodziedāta! Ar steigu mums jāmaina attieksme pret svešajiem ieklīdeņiem, it īpaši tagad, kad mūsu valsts atkal ir zaudējusi neatkarību un atrodas kosmopolītiskā savienībā – varbūt vēl sliktākā nekā bija PSRS. Ir jābeidz viņiem izdabāt uz katra soļa, bet, taisni otrādi, jāliek viņiem saprast, ka viņu atrašanās šeit ir nevēlama, ka mēs tāpat smokam no kolonistu sloga, kas šeit jau ir ieplūduši no Austrumiem un tādēļ nevēlamies redzēt jaunus “draugus” no Rietumiem. Un ļoti neiecietīgiem mums jābūt pret tiem tautas brāļiem un māsām, kas nodod Latvju nacionālās intereses. Pēc manām domām, kategoriski jānosoda jauktās laulības, it īpaši ja tās noslēgtas ar nebaltās rases cilvēku. Mēs nedrīkstam spriest: “Kāda man daļa, ar ko precas kaimiņa meita, tā taču nav mūsu ģimenes darīšana.” Mūsu, latviešu, jau ir palicis tik maz, ka mums visiem jājūtas kā vienai lielai ģimenei. Un, ja kāds no mums sāk iet tumšos nodevības ceļus, tad visiem normāli domājošiem ļaudīm nekavējoties jāsāk šāds cilvēks nosodīt, jāliek viņam vai nu mainīties, vai atstāt mūsu zemi. Pat visradikālākais dekolonizācijas likums mūs neglābs, ja mēs nemainīsim tautas vairuma gļēvi padevīgo attieksmi pret Latviešu zemi mīdošo sveštautiešu baru.
Savukārt, ja kļūsim drosmīgi, stipri un nacionāli garā un darbos, okupantu varza drīz vāksies prom pat bez speciāla likuma pieņemšanas. Latvieti, Raiņa vārdiem runājot, mainies uz augšu, kamēr vēl nav par vēlu! Laika ir atlicis pavisam maz!!!
NĀCIJA PĀRI VISAM!!! CĪŅAI SVEIKS!!!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(444) [2019. gada 22. novembris–5. decembris]