Līga Muzikante un Liene Apine
Žurnālistu Lienes Apines un Līgas Muzikantes saruna
Liene Apine: “DDD” iepriekšējā numurā jau runājām par laikrakstam nepieciešamo finansējumu. Apspriedām citu nacionālo avīžu budžetus un zaudējumus, kas neskaitāmas reizes pārsniedz “DDD” finansiālās iespējas. Līdz šim daudz varējām paveikt, jo apgāds “Vieda”, kuru vada Aivars Garda, spēja atbalstīt mūsu laikraksta iznākšanu. Arī daži ziedotāji ir snieguši un sniedz savu atbalstu, taču resursi kopumā ir nepietiekami. Manuprāt, mūsu lasītājiem un tiem, kas saprot, cik svarīgi Latvijā veikt deokupāciju un dekolonizāciju, ir jāapzinās, ka laikraksta “DDD” izdošanā jāiesaistās vairāk un ar lielāku apzinīguma sajūtu. Vai tev tā nešķiet?
Līga Muzikante: Jā, mūsu avīze ir izņēmums un atšķiras no citām ar to, ka neizdodam to peļņas nolūkos, bet gan tādēļ, lai veicinātu latviešu tautas atmošanos un izpratni par notiekošajiem procesiem mūsu valstī un pasaulē.
L.A.: Tieši tādēļ finansiāli mūs neatbalsta tie, kurus tu iepriekš nosauci par plutokrātiem – viņu motivācija izdot laikrakstus, atbalstīt plašsaziņas līdzekļus slēpjas vēlmē iegūt varu un kontrolēt sabiedrības vairākuma prātus.
L.M.: Plutokrāti jeb lielbagātnieki, kas finansē visas varas partijas, ar smadzeņu skalošanas metodi gatavo cilvēkus vēlēšanām. Sponsorējot tā saucamos lielos preses izdevumus, radio un televīziju, viņi nodrošina savu varu mūsu valstī, bet aiz šo plutokrātu mugurām stāv pārnacionālais globālais sindikāts.
L.A.: Laikraksts “DDD” tiek izdots tieši tādēļ, lai nepakļautos šādai plutokrātu apmaksātai smadzeņu skalošanai, kā rezultātā latviešu tauta ir pārvērtusies par pūli un neredz patiesībā notiekošo. Droši vien būtu jānotiek brīnumam, lai kāds no šiem plutokrātiem, kas iegulda lielus līdzekļus citu laikrakstu izdošanā, pēkšņi mainītos un piedāvātu atbalstīt laikrakstu “DDD”, apzinoties, ka nevarēs ietekmēt laikraksta saturu un mērķus. Tādēļ mums atliek tikai cerēt, ka vēl neapstulbotā latviešu tautas daļa pati iesaistīsies un atradīs iespējas kaut nedaudz, tomēr regulāri finansēt “DDD” izdošanu. Atkal un atkal atkārtojam, ka mūsu avīzes žurnālisti līdz šim un arī turpmāk ir gatavi strādāt bez atlīdzības, tomēr ir izdevumi, kurus ar entuziasmu un pašaizliedzību vien nav iespējams nosegt. Runāju par, piemēram, tipogrāfijas izdevumiem, elektrības rēķiniem, transporta un datortehnikas izdevumiem, samaksu grāmatvedim, tekstu ievadītājiem, maketētājiem un tamlīdzīgi.
Ikvienai pretošanās kustībai ir nepieciešami līdzekļi
Līga Muzikante: Nereti tiek runāts par Indijas atbrīvošanās cīņām un Mahātmas Gandija darbu. Latvieši ilgojas, lai pie mums Latvijā rastos līdzīga nevardarbīgā pretošanās kustība.
Liene Apine: Bet arī šādai kustībai ir nepieciešami līdzekļi.
L.M.: Tieši to gribēju teikt. Gandiju atbalstīja bagātie indieši – viņam netrūka līdzekļu cīņai. Un šī ir milzu atšķirība. Bagātnieki Indijā finansēja presi, kas tautu modināja un iedrošināja atbrīvoties no angļu kolonistiem. Pateicoties bagātīgajiem ziedojumiem, brīvības cīnītāju idejas izplatījās pa visu Indiju. Bet pie mums Latvijā notiek gluži pretējais: milzu summas tiek ieguldītas, lai ar preses palīdzību latviešus sazombētu – piespiestu samierināties un priecāties par kolonistu klātbūtni. To, ko Gandija laikā darīja indiešu bagātnieku apmaksātie laikraksti, pie mums Latvijā tagad veic finansiālā ziņā nabadzīgā avīze “DDD”, mērojoties spēkiem ar plutokrātu uzturētajiem preses izdevumiem. Un tieši tāpēc mūsu mazajā Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kas nemaz nezina par “DDD” eksistenci, par to, ka ir cilvēki, kuri cenšas atmodināt latviešus cīņai par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Kāpēc nezina? Tāpēc, ka plutokrātu finansētie masu saziņas līdzekļi par mūsu centieniem noklusē, bet mums pietrūkst finanšu līdzekļu, lai avīze “DDD” nonāktu ikvienā mājā, kur prot lasīt, kā tas savulaik notika Indijā ar viņu nacionālo presi. Visticamāk, vairums mūsu lasītāju nevar pat iedomāties, kā esam spējuši šos 17 gadus ieguldīt personiskos līdzekļus avīzē, kuru numurus viņi krāj. Diemžēl mums nav bagātu latviešu, kas gribētu Latvijas dekolonizāciju tik ļoti, lai ziedotu līdzekļus šai cīņai. Es zinu, ka mūsu avīzi lasa arī bagātnieki.
L.A.: Lasa, bet baidās atbalstīt, baiļojoties, ka viņu biznesa vai politiskie drauģeļi no viņiem novērsīsies un pat kaitēs. Manuprāt, Indijā bija gods atbalstīt pretošanās kustību; Latvijā pagaidām tā netiek atklāti atbalstīta, jo politkorektumā valdošā pašcenzūra cilvēkus ir pilnībā paralizējusi taisnīgai rīcībai.
L.M.: Var jau arī atbalstīt slepeni, tas ir, publiski nepaziņot par atbalstu.
L.A.: Nesen man bija saruna ar kādu mūsu ideju atbalstītāju – turīgu zemnieku no Zemgales. Viņš teica, ka varētu atbalstīt, bet gribot, lai arī citi to dara. Skaista vēlme, bet, ja mēs cits uz citu gaidīsim, tad darbi netiks paveikti. Varbūt šim zemniekam un arī citiem, kas spētu finansiāli palīdzēt laikrakstam “DDD” , mazāk ir jāgaida uz citiem, bet reāli jārīkojas. Šis zemnieks var kļūt par paraugu citiem, nevis gaidīt, kad cits kļūs par paraugu viņam.
Ziedošana ir devums kopējam labumam
Līga Muzikante: Šo gadu laikā ir bijuši visādi gadījumi, kad mums ir ticis solīts finansiāls atbalsts ar noteikumu, ka klausīsim sponsoram un nekritizēsim, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu. Te nu gan ir jāpiebilst, ka to izteica kāda Austrālijas latviete, solot iedot, ja nemaldos, 60 latus. Jāsmejas vai jāraud?! Pat ja viņa piedāvātu 60 tūkstošus, šāda prasība netiktu izpildīta. Bet cik gan niecīgam ir jābūt cilvēkam, kurš grib nopirkt žurnālistus par 60 latiem, lai tie nekritizētu latviešu tautas nodevēju – prezidenti, kuras pirmais darbs bija Valsts valodas likuma mīkstināšana, Abrenes atdošanas gatavošana, okupantu naturalizēšana utt.! Ar šo es gribu teikt, ka avīzei “DDD” turpmāk var pietrūkt finanšu līdzekļu tāpēc, ka tās veidotāji gluži vienkārši nepārdodas. Taču – vai turīgie latvieši tik ļoti neieredz savu tautu, ka novēl tai saliedēties ar ārējiem ienaidniekiem? Tā izskatās. Citādi, piemēram, zemnieks, par kuru minēji, palīdzētu mums avīzes iznākšanā un, galvenais, tās izplatīšanā. Jo bez atveseļojošu domu izplatīšanas mūsu tauta neatmodīsies no šī murga – no nozieguma atbalstīšanas un savas tautas un valsts bojāejas veicināšanas.
Liene Apine: Lai palielinātu “DDD” izplatību, ir nepieciešama nauda. Mēs runājam tikai par turīgajiem latviešiem, taču palīdzēt un atbalstīt laikrakstu “DDD” var ikviens. Nav jāgaida, kad kļūs par miljonāru, lai ziedotu kaut ko cīņai par latviešu atbrīvošanos no okupantiem un kolonistiem. Mums ir daži lasītāji, kuri regulāri ziedo. Varam pārējiem teikt: dariet tāpat un vēl labāk! Patiesi, nav jābaidās no spējas ziedot maz – sliktāk ir nemaz neziedot. Vēl labāk, ja ziedojumi ir regulāri. Kādam varētu likties, ka mēs kaut ko sev prasām, bet rosinu uz šo aicinājumu paskatīties no citas puses. Un, proti, ko šāds ziedojums dod pašam ziedotājam. Tā ir piederības sajūta un apziņa, ka līdzdarbojas taisnīguma atjaunošanā. Kas var būt vēl labāks?! Ir jāsaprot, ka, lai gan mums dažreiz prātuļotāji pārmet, ka “katram savs bizness un mums jāspēj ar laikrakstu pašiem nopelnīt naudu – citādi tam nav jēgas,” – tomēr laikraksts “DDD” nav bizness, tā ir ideja un cīņa par taisnīgumu.
L.M.: Ja “DDD” būtu biznesa projekts, tad mēs necilātu jautājumus, kurus vairums nesaprot, – nestrīdētos, necenstos izglītot latviešus, bet vēlētos viņiem izpatikt, rakstot tikai un vienīgi par to, ko mietpilsonis grib lasīt, lai mietpilsonim priecīgs prāts un mierīga sirds. Kā zināms, mēs to nedarām.
Runājot par cilvēkiem, kuriem pašiem ir mazi ienākumi, bet kuri tomēr ziedo “DDD”, tad, manuprāt, viņi ir ieguldījuši lielāku enerģiju – visaugstākajā izpratnē – nekā pārticis cilvēks. Tādēļ sirsnīgs paldies mūsu atbalstījiem! Bet šī saruna tiek publicēta tādēļ, lai lasītāji saprastu, ka avīzei ir nepieciešams regulārs atbalsts, jo izdevumi ir regulāri. Ja katrs lasītājs katru mēnesi ziedotu, piemēram, 3 eiro, tad kopumā tas būtu jau labs atbalsts. Ļoti maz ir tik nabadzīgu lasītāju, kas nespēj ziedot mēnesī kaut 3 eiro. Vairākums var, bet to nedara.
Ne velti minējām Indiju. Ar baltu skaudību domāju par indiešu tautu tajā laikā – par kopīgo izpratni, ka ir nepieciešams atbrīvoties no kolonistiem. Diemžēl latvieši šobrīd ir degradējušies vairāk nekā indieši. Un visbēdīgākais, ka latviešus ir pārņēmusi alkatība – šķirties no grašiem un ziedot kaut nedaudz naudas tautas atbrīvošanas veicināšanai alkatīgam cilvēkam ir neiedomājami grūti. Alkatīgs skopulis labāk tos 10, 100 vai 1000 eiro, kā nu kurš var atļauties, nodzers, nopīpēs, bet ne ieguldīs kopējam labumam. Es nerunāju par tādiem, kuriem pietrūkst naudas ēdienam, bērnu skološanai un pamatvajadzībām. Es runājum par alkatības un skopuma principu. Starp citu, nabadzīgākie lasītāji nereti ir mūsu biežākie atbalstītāji – viņi nav skopi.
L.A.: Par latviešu iesaistīšanu savu raidījumu veidošanā daudz ir runājis arī Leonards Inkins. Taču arī viņam ir tāda pati nelāga pieredze kā mums. Uz viņa aicinājumiem atbalstīt biedrību “Latvietis” kaut ar mazumiņu, bet, galvenais, regulāri, cik mums ir zināms, nav atsaucies neviens. Iznāk, ka laikraksta “DDD” veidotāji ir pieci cilvēki; Leonarda Inkina raidījuma veidotāju, mūsuprāt, nav vairāk. Kas tad sanāk? Vai tiešām tikai desmit latvieši ir gatavi un ziedo savus personiskos līdzekļus avīzes un raidījumu veidošanā, ziedo savu brīvo laiku, veselību un pakļauj sevi briesmām? Sirsnīgs paldies tiem nedaudzajiem, kas regulāri ziedo avīzei “DDD” tik, cik var atļauties! Bet pārējie latvieši? Vai tiešām viņi ir gatavi tikai patērēt? Ja tā, tad tas ir traģiski! Ja latvietis neiemācīsies ziedoties kaut mazliet, tad mūsu tautai ir “vakars uz ezera”.
Arī “Radio Merkurs” raidījuma “Gaismas pils” vadītājs Juris Lapinskis ziedo savu brīvo laiku un bez atlīdzības veido raidījumus. Aivars Gedroics regulāri zvana uz radio “Brīvo mikrofonu”, lai runātu par dekolonizāciju. Es nezinu, vai viņam ir kāds sponsors, kas apmaksā viņa zvanus.
L.M.: Piebilstot vēl par mūsu avīzi – to izdod nevis komercsabiedrība, bet gan sabiedriska organizācija, biedrība “Latvijas Nacionālā fronte”. Arī šī ir milzu atšķirība no pārējiem preses izdevumiem, jo biedrības tiek uzturētas tieši no ziedojumiem, nevis no komercdarbības. “DDD” tiek izdots, lai sasniegtu biedrības “Latvijas Nacionālā fronte” mērķi: panākt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Tas nav personiska labuma, bet gan tautas vispārēja labuma mērķis. Tamdēļ katrs ziedojums kaut mazliet tuvina šim mērķim. Bet ar skopumu, alkatību un nevēlēšanos atteikties kaut no drusciņas personiskā labuma okupantu aizbraukšanu un kangaru patriekšanu mūsu tautai neredzēt kā savas ausis.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(443) [2019. gada 8.–21. novembris]