Mūsu avīzes lasītāji būs ievērojuši, ka pēdējā laikā “DDD” ir pievērsies komunisma tēmai. Latvieši saista komunismu lielākoties ar Padomju Savienībā notikušajiem necilvēcīgajiem noziegumiem un Latvijas okupāciju un kolonizāciju. Taču šīm zvērībām nav nekāda sakara ar attīrītu komunisma ideju jeb kopienas iekārtu. Gluži pretēji, Padomju Savienībā trūka komunisma jeb kopienas iekārtas ideālu iedzīvināšana, toties plauka un zēla lielkrievu šovinisms, tautu iznīcināšana, cilvēka pašcieņas pazemošana un pat fiziska izkaušana. Ar pārliecību varam teikt, ka šīs zvērības realizēja tie, kuriem patiess komunisms nebija mērķis. Lielkapitālisti – globālā finanšu elite – ir radījuši mītu par komunisma utopiskumu un provocē cilvēkos pretīgumu pret visu, kas ar to saistīts.
Padomju Savienības vadība aiz Ļeņina tēla izkropļoja viņa sludinātās idejas, liedza viņam pat cilvēka cienīgu kapavietu. Daudz melu ir safabricēts ap Ļeņinu. Bet, galvenais, Padomju Savienība noraidīja 1926. gada Šambalas Vēstījumu PSRS vadībai, kurā bija aicinājums atzīt budismu par komunisma mācību. Kādēļ budismu? Tādēļ, ka jau Buda ir paskaidrojis Evolūcijas likumu, mācījis dzīvot kopienas iekārtā, sadarboties vispārības labā, atteikties no privātīpašnieciskām tieksmēm – visu to, ko paredz attīrīts patiess komunisms. Ļeņins mūslaiku vēsturē ir bijis pirmais, kurš centies ieviest šos ideālus dzīvē. Laikraksta “DDD” veidotāji Ļeņina sludinātās komunisma idejas nesaista ar viņam apkārt esošo noziedznieku vardarbību, bet gan ar cīņu, lai sagrautu lielkapitālistu jeb plutokrātu varu pasaulē. Par to jau esam rakstījuši. Izprast komunismu kā kopienas jeb kooperatīvās sabiedrības iekārtu ir ļoti svarīgi, jo nākotnē evolūcija virzīsies pa šo ceļu. Kapitālisms sabruks kataklizmās, kas jau izsenis sludinātas visās patiesajās Mācībās. Jaunajā Laikmetā, kas nāks pēc šī sabrukuma, dzīvē ienāks attīrīts komunisms jeb kooperācija. Cilvēkiem to vajag pieņemt kā negrozāmu un nenovēršamu nākotnes iekārtu. Ja reiz ir tā, tad tai vajag gatavot savu apziņu.
Interesanti, ka tieši Sibīrijā šobrīd diezgan aktīvi izplatās nacionālisms, komunisma idejas un pretestība Krievijas imperiālistiskajām tieksmēm un krievu šovinismam. Šie centieni sasaucas ar “Agni Jogas Skaldnēs” teikto: “Patlaban pasaulē pastiprinātā kārtā tiek izskausta gadsimtu gaitā uzkrātā karma, bet cilvēku brīvā griba diemžēl atkal tiek pakļauta briesmīgam spiedienam un karmiskās važas vieglākas nekļūst. Vecās karmas važās pinoties, nav iespējams radīt Jaunu Pasauli. Visām mazajām tautām jāļauj pašām brīvi veidot savu nākotni. Koloniālajai verdzībai ir jādara gals.” (Agni Jogas Skaldnes, III, 327.)
Pārdomām publicējam ieskatu Dmitrija Verhoturova – sibīriešu nacionālista, sabiedriskā darbinieka un rakstnieka, kurš sevi uzskata par komunistu, – grāmatā “Sibīriešu pašnoteikšanās ideja vakar un šodien”. Mums ir prieks, ka sibīrieši uzstājas pret krievu šovinismu. Mūsu izpratnē: kārtīgi krievi pret krieviem – neliešiem. Interesanti un varbūt mums nesaprotami ir tas, ka sibīrieši neuzskata sevi par krieviem.
SIBĪRIEŠU PAŠNOTEIKŠANĀS IDEJA VAKAR UN ŠODIEN
Dmitrijs Verhoturovs
Dmitrijs Verhoturovs
Par nacionālo politiku un komunisma celtniecību
Visa šī histērija, visi šie draudi, sibīriešu pašnoteikšanās tiesību pastāvēt kā nācijai mežonīgā noliegšana – to visu esmu redzējis arī agrāk. Interesanti, lūk, kas: tagad šie šovinisti sākuši celt Staļinu par vairogu un apgalvot, ka viņš esot “sakārtojis valsti”, “apvienojis zemes” un tā tālāk, līdz pat paziņojumam, ka viņi ir par “PSRS atjaunošanu”. Bet par tādu “atjaunošanu”, kurā sibīriešiem vispār nebūs vietas. Kā pareizi atzīmēja Sahoņko, neviens no šiem it kā “komunistiem” ne reizi nav pieminējis Ļeņina lozungu par nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos.
Tāpēc ir vērts izskaidrot, kādēļ šis lozungs tika izvirzīts un kā tas saskaņojas ar visu proletariāta spēku apvienošanas tēzi. Tagad ļeņinisko politiku šie “komunisti” izkropļo pavisam šovinistiskā, patvaldnieciskā un tieši melnsimtnieciskā garā.
Faktiski jau lozungs bija svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Boļševiki cīnījās sīvi, un šajā kaujā Ļeņinam bija vajadzīgs visu tautu, kas apdzīvoja bijušo Krievijas impēriju, atbalsts. Tāpēc Ļeņins bija pretimnākošs šo tautu pārstāvju vēlmēm pēc pašnoteikšanās un valstiskuma radīšanas. Viņš ar visiem spēkiem palīdzēja jauno valstu veidošanā – ar militāru vai saimniecisku palīdzību. Šajā cīņā bija daudz dramatisku momentu: cīņa par Ukrainu, kuru vispirms okupēja vācieši, tad pārņēma baltgvardi, pēc tam daļēji poļi; cīņa par Latviju un Lietuvu; kaujas par Baltkrieviju, kuru pa pusei okupēja poļi; cīņa par Moldovu.
PSRS sākotnēji tika iecerēta kā brīvprātīga tautu savienība, kas veido sociālismu. Tā struktūra ļāva tai pievienoties jebkurai tautai un jebkurai valstij, ja tās darbaļaudis to vēlētos. Kā savienībai tai tika noteikta vienotība politikā, aizsardzībā, saimniecībā, kultūrā, un šī vienotība ar laiku nostiprinātos. Otrkārt, nacionālais sociālistiskais valstiskums bija tieši nepieciešams, jo runa bija par atpalikušajām impērijas nomalēm, kas tikko iznākušas no gadsimtu žņaugiem. Tautas vēl prasījās pēc rakstīt un lasītprasmes, izglītības un kultūras, ko vislabāk bija darīt viņu dzimtajā valodā. Šīm tautām bija vajadzīgs valstiskais plecs.
Ne velti Ļeņins visiem spēkiem vērsās pret lielkrievu šovinismu. Ja Ļeņins nebūtu atzinis ukraiņu nāciju un Ukrainas valsti, tad Ukraina, pēc apstākļiem, būtu kļuvusi vai nu provāciska, vai arī pilnībā nonākusi poļu okupācijā. Atzīstot ukraiņu nāciju, sniedzot spēcīgu atbalstu ukraiņu komunistiem, Ļeņins nostiprināja ukraiņu simpātijas un glāba topošo PSRS no neizbēgama ekonomikas sabrukuma un militārām sakāvēm.
Šī, nevis izkropļotā padomju politika solīja katrai tautai brīvību un nacionālās attīstības iespējas, saimniecisku palīdzību un militāro aizsardzību. Tieši tāpēc PSRS sākotnēji iemantoja tautu simpātijas, par spīti tam, ka laiki bija ļoti smagi. Jebkurš cits variants bija acīmredzami sliktāks.
Savukārt, lielkrievu šovinisti, pat ja viņi greznojas sarkanās drēbītēs un runā par “PSRS atjaunošanu”, pirmkārt, izslēdz tieši Ļeņina nacionālo politiku. Viņiem neeksistē tautas ar savām vajadzībām un cerībām, viņiem eksistē tikai zemes ar iedzīvotājiem, kuriem ir jābūt zem krievu zābaka. Viņi vienmēr ir gatavi pakļaut tautas visnežēlīgākajai diskriminācijai “vienotības” un “teritoriālās nedalāmības” vārdā, pavisam neapjēdzot, ka šī pati vienotība un nedalāmība balstās tieši uz katras konkrētās nācijas acīmredzamu, akūtu un precīzi definētu interesi iestāties savienībā. Tas viss balstās tieši uz izpratni par to, ka citi varianti ir ievērojami sliktāki, bet, lūk, tautu savienība – tā tik tiešām ir tā. Tāpēc šovinistiem atjaunot Padomju Savienību nav nekādu izredžu.
To nav grūti saprast, ja samēro viņu pozīciju ar globālā komunisma uzdevumiem. Ir taču acīmredzams, ka komunismam ir jāuzvar visā pasaulē, un tikai tad var viscaur un pilnībā realizēties tā iespējas, un tikai tad atvērsies cilvēces straujas attīstības un Kosmosa izpētes gaišais laiks. Šādu pasaules mēroga komunismu var uzcelt tikai ļeņinisma stilā, tas ir, liekot par pamatu visu un katras nācijas patiešām brīvprātīgas iestāšanos patiešām brīvprātīgā savienībā. Jā, šajā procesā būs ne mazums sarežģījumu un grūtību.
Ir pavisam acīmredzami, ka tautas nepavisam nepiekritīs “atjaunotai PSRS” lielkrievu šovinistu režijā. Neviens ar veselu saprātu un skaidru atmiņu nevēlas nomainīt amerikāņu un eiropiešu kapitālistu jūgu un nūju pret tādu pašu lielkrievu šovinistu jūgu un nūju. Nevienam negribēsies kļūt par otrās šķiras cilvēku: “mazāko brāli” vai “mazākumtautības vadītāju”. Vispār “vecākā brālība” (“старшебратство”) – tā ir vārdiska šovinisma maskēšana, lai arī no kurienes skanētu. Un neviens negribēs jaunizceptus saimniekus, kas nav ar rokām un kājām iekšā vietējās problēmās un vajadzībās. Tāpēc bijušās PSRS tautas ir pilnīgi kurlas pret “atjaunotāju” runām, jo tajās lieliski tiek uztvertas pieskaņas, kuras nepatīk un kuras ir pilnīgi nepieņemamas. Katrā gadījumā labāk ir būt neatkarīgiem, lai kas arī notiktu.
Ja kāda tauta ir inficēta ar šovinismu, tad tā acīmredzami nav piemērota izvirzīties vadībā un visu tikai sabojās.
Tagad par sibīriešiem. Lai ko runātu, bet sibīriešu nācija parādījās, balstoties uz teritoriālās pašnoteikšanās, kultūras savdabības un mentalitātes pamata un ievērojamā mērā žņaudzoša lielkrievu šovinisma apstākļos, kas kļuvis par nacionālās pašapziņas katalizatoru. Sibīriešiem, kuru izcelsme ir ļoti jaukta, lielkrievu šovinisms ir pilnīgi nepieņemams. Sibīrieši labi apzinās tautu sadarbības vērtību – kaut vai tāpēc, ka ieceļotāji Sibīrijā izdzīvoja un iesakņojās, pateicoties ciešākajai sadarbībai ar citām Sibīrijas tautām, pateicoties tam, ka mācījās no tām. Par spīti tam, ka tautas vēstures sākumu pavadīja kari, sibīrieši tomēr prata ieraudzīt savos bijušajos pretiniekos cilvēkus un salīgt ar viņiem. Tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc sibīrieši, kas sevi definē kā nāciju, nevēlas sajaukties ar krieviem. Jo vairāk būs vaimanu un draudu no krievu puses, jo spēcīgāk nostiprināsies sibīriešu nacionālā identitāte.
Parasti nacionālisms (es sevi definēju kā sibīriešu nacionālistu) tiek uztverts kā kaut kāds pretstats komunismam. Tāpēc lielkrievu šovinisti ir pieķērušies Staļinam, jo ieraudzījuši, ka tas ir līdzeklis sibīriešu nācijas pakļaušanai. Viņi domā sakūdīt Krievijas kompartijas biedrus un sociālistiskās partijas biedrus pret sibīriešiem, pārvēršot šos biedrus par savas melnsimtnieciskās politikas ieročiem.
Mans plāns ir šāds. Sibīriešu nācijai kā buržuāziskai nācijai nav iespēju attīstīties. Pasaulē, kurā viss jau ir sadalīts, kur visi tirgi ir monopolizēti, mēģinājums kļūt par buržuāzisku nāciju neizbēgami ved tikai uz pakļauta stāvokļa ieņemšanu, uz ekspluatētas, nepilnvērtīgas un apspiestas nācijas situāciju (Tieši tas tagad notiek ar latviešu tautu tai naidīgajā Eiropas Savienībā. – “DDD” piez.).
Toties sibīriešu kā komunistiskas nācijas attīstības ceļš ir ļoti labs. Tā ir liela lieta, kurā sibīriešu nācija attīstīsies, nostiprināsies un parādīs visas savas labākās puses. Tā ir lieta, kas nesīs slavu un godu sibīriešu nācijai, padarīs to par lielu nāciju, par pasaules nozīmes nāciju. Sibīrija ieņem galveno vietu komunisma celtniecībā. Šī ir tāda vieta uz planētas, līdz kurai ir grūti aizsniegties jebkurai armijai, kas atrodas ārpus aviobāzes lidmašīnu trieciengrupas spārnoto raķešu rādiusa robežām un kuru ir grūti sasniegt pa zemi. Sibīriju ir viegli aizstāvēt, un mūsu pusē ir sarežģītais reljefs, kalni, upes, kā arī ģenerālis Sals – nozīmīgais arguments pret siltumu mīlošajiem kapitālistiem. Šeit ir daudz neskartu resursu, daudz ūdens, daudz degvielas – visi nosacījumi saimnieciskajai attīstībai un industriālās varenības savākšanai. Tāpēc pirmais komunisma akmens ir jānovieto tieši Sibīrijā un tieši ar sibīriešu rokām. Tikai Sibīrijā komunismam ir iespēja iesakņoties, iegūt spēku un no šejienes, no Sibīrijas citadeles, dot triecienu kapitālistiem un atbrīvot pasauli no kapitāla jūga. Tādas perspektīvas man kā sibīriešu nacionālistam ļoti patīk. Tādējādi nacionālisms un komunisms ir pilnīgi savienojami.
Atbrīvojieties no šovinisma
Vissvarīgākais pamatnosacījums, kas šiem projektiem nodrošinās panākumus un attīstību, ir pilnīga un galīga attiekšanās no krievu šovinisma. Vispār un principā. Ikviens, kurš sapratīs, ka viņš ir tāds pats kā pārējie cilvēki, nevis “izredzētais kopš dzimšanas”, ka pārējiem viņš ir interesants ar saviem darba rezultātiem, nevis ar “mesiānisku garu”, – tas arī saglabāsies. Izgāzīsies jebkuri mēģinājumi izveidot sabiedrību uz kārtējā lielkrievu šovinisma paveida bāzes. Patiesībā tas nav jāpierāda, tas arī tāpat ir redzams ar neapbruņotu aci. Šis princips darbojas arī Sibīrijā. Apgabalu piemērs parāda: cilvēki, kas lepojas ar savu koloniālo vēsturi un uzvedas kā kolonizatori, Sibīrijā neko paveikt nespēj.
Mēs esam brīvi cilvēki. No tā izriet kultūras patstāvības prasības. Tas nozīmē:
a) [Krievijas] valstiskās ideoloģijas un [Krievijas] valstiskā patriotisma uzspiešanas atcelšanu (šāda patriotisma uzspiešana ir nepieņemama nacionālpatriotiem un pavisam bezjēdzīga);
b) jebkādas obligātas identitātes uzspiešanas atcelšanu,
c) pilnīgi brīvu savas vēstures studēšanu un sastādīšanu,
d) pilnīgi brīvu iekšējo kultūras un izglītības saišu uzturēšanu.
No šiem punktiem izriet vairāki principiāli aspekti.
Pirmkārt, tiek likvidēta vēstures oficiālā versija. Krievijas valsts vēsture šajā situācijā parāda lielākoties notikumu, pasākumu un lēmumu oficiālo hroniku. Viss pārējais attiecas tikai uz tautām, kuras apdzīvo Krieviju, un katrai no tām ir ļauts rakstīt savu personisko vēsturi, kā tās to saprot.
Otrkārt, tiek atcelta “oficiālā identitāte”. Русский (krievs), россиянин (latviešu valodā neieviests termins “krievijietis” – “DDD”piez.) – tā ir tikai pilsonība. Etniskā un kultūras pašnoteikšanās netiek ierobežota.
Treškārt, krievu valoda ir obligāta tikai lietvedības, likumdošanas sfērā un vispār oficiālajā pielietošanā. Visā, kas neskar oficiālās lietas, krievu valodas lietošana, līdzīgi kā arī jebkuras citas, paliek pēc brīviem ieskatiem.
Ceturtkārt, netiek ierobežota asociāciju, arodbiedrību, organizāciju, institūciju un citu lietu brīva izveide, jaunradei, pētniecībai, izglītojošām darbībām un tā tālāk sakariem. Ikviens Krievijas iedzīvotājs, ja viņam ir laiks un resursi, var izveidot šādas organizācijas.
Ne velti grāmatas sākumā parādījās liela vēsturiska sadaļa. Būtu bijušas iespējas, es to ievērojami paplašinātu un izklāstītu daudz sīkāk sibīriešu vēsturi. Bez izpratnes par to, ka Sibīrijai ir sena vēsture un tātad arī nākotne, nav sibīriešu neatkarības.
Tā kā neatkarība balstās uz paaudžu virknēs uzkrātās vēsturiskās pieredzes, tad svarīgāko uzdevumu skaitā ir īstas sibīriešu vēstures izpēte. Tagad no tās izkrīt svarīgi fragmenti. Nav visu viduslaiku vēstures, sākot ar pirmajām agrīno viduslaiku valstīm līdz Sibīrijas iekarošanai no krievu puses. Tagad mēs nevaram pateikt neko saprotamu par to, kas notika Sibīrijā tajā vai citā laikā tādēļ, ka ar to neviens praktiski nav nodarbojies.
Šajā sakarā neatkarības prasībā ir nepieciešams iekļaut punktu par sibīriešu vēstures studēšanu Sibīrijā un speciālistu par pirmskrievijas periodu sagatavošanu. Tas ir ļoti svarīgs punkts, jo, trūkstot izpratnei par Sibīrijas vēsturisko attīstību, mēs nebūsim spējīgi patstāvīgi attīstīties. Bez pirmskrieviskās vēstures visi attīstības mēģinājumi nesīs vairāk vai mazāk veiksmīgu visas tās pašas kolonizatoriskās shēmas atdarināšanas raksturu. Perspektīvs uzdevums ir detalizēta sibīriešu vēstures enciklopēdijas sastādīšana ar visu zināmo Sibīrijā notikušo vēsturisko notikumu atspoguļojumu.
Tā kā Sibīrijai pirmskrieviskajā laikmetā bija ciešas un daudzpusīgas saites ar Vidusāziju un Tuvajiem Austrumiem, vadošajā vietā vajadzētu būt nevis Rietumeiropas, kā tas ir tagad, bet šī austrumu reģiona vēsturei. Vadošā vieta valodu studēšanā jāpiešķir, pirmkārt, austrumu reģiona galvenajām valodām (to skaitā ietilpst arābu, persiešu, ķīniešu un čagataju (viduslaiku tjurku rakstu valoda) valodas), un, otrkārt, tieši Sibīrijas valodām (tjurku saimes valodas Sibīrijā, mongoļu un citas valodas). Šī prasība ir svarīga arī ekonomiskajā nozīmē. Nav pieņemams, ka Sibīrijā nav tuvāko kaimiņu valodu speciālistu un nav nekādu struktūru viņu sagatavošanai.
No Dmitrija Verhoturova grāmatas “Sibīriešu pašnoteikšanās ideja vakar un šodien”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(443) [2019. gada 8.–21. novembris]