Varbūt noder aizdomāties dažkārt,
Ka mēs vieni nekad neesam.
Ne jau tas, kas fiziski mums apkārt,–
Ir Augstā Pasaule, ko neredzam.
Lūk, kāds tīmeklītis aizskar vaigu,
Vai liegs vēsmas glāsts nes sveicienu.
Vētras čuksts varbūt pauž mirkli baigu,
Putns brīdina ar kliedzienu?
Taču dzīvojam tik mierā vienā –
Nav mums daļas, nekā nemanām.
Klāt jau vakars – tātad šajā dienā
Nekā ļauna nepiedzīvojām.
Ja nu daudzkārt brīdināti bijām? –
Par to nedomājam, – miņā nav.
Varbūt daudzreiz pasargāti tikām? –
Ko tur prātot – diena garām jau.
Savu apziņu ja turam tumsā –
Zināt Pārpasauli negribam, –
Sevi gremdējam tad purvā baisā,
Augsto Pasauli ja noliedzam.
***
Uz vietas cilvēks nepaliek ne mirkli –
Vai uz augšu kāpj vai zemē slīd.
Jāpaceļ vien apziņa ir žigli –
Laika maz – jau Rīta Zvaigzne spīd…
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(441) [2019. gada 11.–24. oktobris]