Normunds Sakalovskis
Saruna ar latviešu zemnieku un zemessargu Normundu Sakalovski
Kooperācija: labākais tautai un valstij
DDD: Mūsu avīzē vairākkārt ir ticis skaidrots Dzīvās Ētikas Mācības norādījums, ka nākotnē attīstīsies kooperatīvā sabiedrība, nevis kapitālisms. Kādas ir tavas domas?
Normunds Sakalovskis: Kopš deviņdesmito gadu sākuma pats esmu piedalījies organizācijās, kas aizsargā zemnieku intereses. To, ka ir jāapvienojas, sapratu jau tad, kad tika likvidēti kolhozi. Aicināju pazīstamos zemniekus sadarboties – sākumā kaut vai divatā, lai pēc tam pārņemtu pienotavu, ko mūsu senči kādreiz bija uzcēluši kā pamatīgu būvi, kur vēl padomju laikos pieņēma pienu. Diemžēl cilvēki nesaprata, par ko es runāju, tādēļ paliku viens. Viņi uzskatīja, ka vēlos saglabāt kolhozu, taču runa jau nebija par kolhozu, bet par nepieciešamību apvienoties un uz līdzvērtīgiem noteikumiem sadarboties. Uzskatu, ka zemniekiem labākais risinājums ir apvienošanās kooperatīvā.
DDD: Vai kooperatīvu dibināšana – tātad kooperatīvās sabiedrības veidošana – tavuprāt, ir izdevīga visiem latviešiem?
N.S.: Noteikti tā ir izdevīga un vajadzīga gan pašiem latviešiem, gan valstij kopumā.
DDD: Uz kādiem principiem darbojas kooperatīvs?
N.S.: Kooperācija būtībā ir cilvēku sadarbība, kopdarbība. Tās galvenais mērķis ir labums, ko no līdzdarbošanās gūst katrs kooperatīva biedrs, izmantojot kooperatīva sniegtos pakalpojumus un kopīgiem spēkiem sagādātās iespējas. Problēmas var rasties tad, kad cilvēki negrib vadīt šo kooperatīvu, jo ir vajadzīga enerģija, gudrība. Vieglāk sēdēt katram savā sētā – norobežoties. Arī pašiem zemniekiem, kas apvienojušies kooperatīvā, ir jābūt gudriem. Bet gudru cilvēku ir ļoti maz. Trūkst tādu, kas saprot ekonomiskos jautājumus, kooperāciju un ar to saistītos saimniekošanas principus.
Veiksmīgs piemērs ir “Latraps”. Tas ir latviešu zemniekiem pilnībā piederošs graudu pārdošanas kooperatīvs. Kamēr nebija šāda kooperatīva, labības audzētāji bija gluži bezizejas situācijā. Pirms tam ārzemju graudu iepircēju firmas rīkoja tādas kā sacensības: kurš latviešu zemnieks lētāk pārdos… Mums bija ļoti grūti izdzīvot. Tad atradās uzņēmīgi cilvēki, kas izveidoja spēcīgu kooperatīvu, kuram apgrozījums ir vairāk nekā 220 miljonu eiro gadā.
DDD: Tev pašam ir neveiksmīga pieredze, darbojoties piena pārstrādes kooperatīvā. Vai vari pastāstīt par galvenajiem klupšanas akmeņiem?
N.S.: Mērķis izveidot kooperatīvu “Trikāta KS” bija vienkāršs: lai mēs būtu stiprāki, lai nebūtu atsevišķi katrs par sevi, bet varētu ietekmēt procesus. Diemžēl ir tādi zemnieki, kas savā tumsonībā cenšas manipulēt ar kooperatīviem. Visās dzīves sfērās apvienoties un strādāt kopā nav viegli, taču kooperatīvs, kā jau teicu, manuprāt, ir vislabākā sadarbības un saimniekošanas forma, jo tajā katram dalībniekam, neatkarīgi no tā, cik viņam ir, piemēram, govis (piecas vai tūkstotis), pieder viena balss. Tātad visi ir līdztiesīgi. Protams, reālajā dzīvē viss nenotiek bez sarežģījumiem, taču tas jau ir cits stāsts. Mums ir jāmācās sadarboties, jo tā ir mūsu nākotne.
Kooperatīvs, kurā gudri cilvēki apvienojas, ir nozare, kuru jau šobrīd varētu izveidot kā starpnieci, kas vairotu valsts kapitālu un visu cilvēku labklājību – gan pašu kooperatīvu biedru, gan visas valsts kopumā. Tie līdzekļi nav jādod kaut kur prom kādam citam, bet jāsaglabā pašiem – latviešiem. Apvienoties un sadarboties var tikai gudra tauta. Nevar sadarboties pūlis – muļķi, domāšanā aprobežoti ļautiņi, kas nespēj paskatīties plašāk. Lai apvienotos, jāspēj domāt ne tikai par savu, bet arī par vispārības labumu.
Kopīgi izcīnījām sev valsti
DDD: Vai gribi teikt, ka zemniekiem trūkst nacionāli valstiskās domāšanas un patriotisma, lai apvienotos, – viņi neredz, ka sašķeltība padara vāju visu tautu kopumā?
Normunds Sakalovskis: Nē, daļa tomēr saprot, ka nacionālisms ir vissvarīgākais ikvienā dzīves jomā, taču kā jau visā sabiedrībā kopumā ir arī tādi mēsli, kas, tēlaini izsakoties, sevi pārdos par centiem. Ļoti ceru, ka mūsu saruna vismaz kādam atvērs acis, ka vismaz vienam tā liks padomāt par nepieciešamību latviešiem sadarboties. Cilvēkiem ir jāizglītojas, nevis akli jāpakļaujas visam, ko stāsta prese un nodevīgie valsts vadītāji. Viņi būtībā ir latviešu valsts grāvēji.
DDD: Vai latviešiem vispār piemīt spēja sadarboties?
N.S.: Būtībā mēs, latvieši, spējam sadarboties ļoti labi. Mūsu ir tikai aptuveni 1,3 miljoni, un mums ir valsts. Pirms simts gadiem, lai nodibinātu un izcīnītu savu valsti, latviešiem bija jāsadarbojas, un latvieši pierādīja, ka to spēj.
Padomāsim, cik tautu ir pasaulē, kurām nav savas valsts. Un padomāsim arī par to, ka nedaudz vairāk nekā miljons cilvēku ir spējuši izveidot savu valsti. Piemēram, Ķīnā 1,3 miljoni cilvēku dzīvo vienā sādžā… bet mums ir sava valsts. Pateicoties spējai sadarboties, kopīgi cīnīties! Ja loģiski skatāmies uz šīm lietām, es domāju, ka mums ir visi priekšnoteikumi patiesai brīvībai nākotnē.
DDD: Piekrītu, ka pirms simts gadiem spējām paveikt īstu tautas varoņdarbu, bet tagad – okupanti vēl joprojām bradā pa mūsu zemi.
N.S.: Es ticu, ka reiz pienāks tā diena un izveidosies vajadzīgā politiskā situācija, kad latviešiem atkal būs iespēja visu šo krievvalodīgo okupantu varzu patriekt no šejienes: lai dodas, kurp vien grib, manis pēc, kaut vai uz Vāciju, Krieviju, Turciju, Taizemi vai Ameriku – kaut uz visām debespusēm, lai tikai prom no šejienes! Bet pagaidām tiem, kas patiesi saprot situāciju, jāuztur šī ideja dzīva. Latviešiem citam cits ir jāatbalsta taisnīgajās domās, jāpalīdz tās saprast. Nekas uz pasaules nav mūžīgs – putekļu lēveros sabrūk sistēmas, valstis, impērijas, ekonomiskās struktūras, nekas nepaliek pāri. Un sākas viss no jauna. Mums tikai jāprot noturēties un sagaidīt izdevību realizēt DDD. Tamdēļ vajag izglītot sevi kā tautai.
Piemēram, latviešu strēlnieku spēja cīņā sadarboties sagrāva Krievijas impēriju. Latviešu sarkanajiem strēlniekiem bija milzīga nozīme, lai tiktu nodibināta Latvijas valsts. Ja Krievijā nebūtu bijusi revolūcija, es ļoti šaubos, ka mums būtu sava valsts – varbūt daži te latviski vēl mācētu runāt. Krievijas impērija veica pārkrievošanu. Pateicoties latviešu spējai sadarboties, karotprasmei un vēsturiskajiem apstākļiem, Ļeņins iedeva Latvijai brīvību. Dzirdēts, kā krievi vaimanā, ka latviešu strēlnieki esot sagrāvuši Krieviju. Bet cars pats taču izveidoja latviešu strēlnieku pulkus, tāpēc tagad nav ko vaimanāt! Krievi iedeva ieročus, un latvieši izkaroja sev brīvu valsti. Mēs kā tauta vēlējāmies brīvību un, izmantojot politisko situāciju, to ieguvām.
DDD: Bet kā tu vērtē tos latviešus, kas noliedz latviešu sarkano strēlnieku nozīmi?
N.S.: Kā var noliegt vēsturisko patiesību?! Tādi noliedzēji ir vai nu nejēgas ar šauru domāšanu, vai nodevēji. Latviešu streļķi taču ir mūsējie!
DDD: Piemēram, tautā mīlētais aktieris Ēvalds Valters arī bija latviešu sarkanais streļķis.
N.S.: Tieši tā. Nav svarīgi, vai latviešu karotājs nācis no kalpu vai kungu kārtas. Ja latvietis cīnās pret savas tautas ienaidniekiem, tad viņš ir varonis. Latviešu sarkanie streļķi cīnījās pret krievu imperiālistiem – pret to taču neviens godīgs latvietis neiebildīs. Tāpēc Ļeņinu mēs varam uzskatīt būtībā par latviešiem vērtīgu cilvēku, kuru mūsējie – latviešu streļķi – pat apsargāja. Tāda ir patiesība. Mēs esam viena tauta, un latviešu sarkanie strēlnieki ir mūsu tautas daļa, ar kuru varam lepoties.
DDD: Protams, ap Ļeņinu grozījās daudz noziedznieku, kuru mērķis bija nevis komunisma idejas izplatīšana, bet gan brutāla Krievijas izlaupīšana.
N.S.: Jā, bet tas ir cits jautājums. Mēs arī nezinām, kā rīkotos pats Ļeņins, ja dzīvotu ilgāk. To mēs nezinām, un ir muļķīgi izteikt kaut kādus minējumus. Ir tikai zināms, ka Ļeņins negribēja, lai Staļins nokļūst partijas vadībā. Diemžēl Ļeņina brīdinājumā neieklausījās.
DDD: Varbūt, ja Ļeņins būtu dzīvojis ilgāk, viņš patriektu Staļinu un pieņemtu Šambalas Vēstījumu Padomju Savienībai, par kuru vienā no iepriekšējiem numuriem intervijā pastāstīja Aivars Garda? Ļeņins savos rakstos bargi uzstājās pret lielkrievu šovinismu – pret to, ko atbalstīja Staļins.
N.S.: Jau teicu, ka Ļeņins latviešiem tobrīd bija vērtīgs cilvēks. Taču, lai Latvija iegūtu neatkarību, bija jākaro. Latviešu streļķi lēja asinis, latviešu brīvības cīnītāji lēja asinis, un Ļeņins to novērtēja ar Miera līgumu. To nevar noliegt un nedrīkst noniecināt.
Tie, kas zākā latviešu streļķus un Ļeņinu, labāk lai vērš savas dusmas pret mūsdienu nodevējiem. Tagad mums ir nepieciešams sadarboties dekolonizācijas jautājumā, nevis zākāt to mūsu tautas daļu, kas palīdzēja izcīnīt brīvību pirms simts gadiem.
Atmuļķoties: latviešu svarīgākais uzdevums
DDD: Tu pats esi zemessargs. Tavuprāt, vai mūsu tauta ir saglabājusi savu karotprasmi, ar kuru varējām lepoties strēlnieku cīņās, Brīvības cīņās, leģionāru cīņās, nacionālo partizānu cīņās?
Normunds Sakalovskis: Karotprasme ir katrai tautai, kas grib savu valsti.
DDD: Bet kāpēc vēl joprojām latvieši nespēj saprast, ka ir jāpadzen okupanti, kas mūsu valstī ienāca okupācijas laikā un savairojās? Mēs vairs negribam savu valsti?
N.S.: Acīmredzot latviešu lielākā daļa negrib… Tagad viens no svarīgākajiem uzdevumiem latviešiem ir iemācīties karot. Okupācija notiek tad, kad tautai ir problēmas ar apvienošanos kopīgai cīņai. Ja mūsu ciltis būtu bijušas vienotas pirms tūkstoš gadiem, ja nebūtu nodevības, nezināšanas, tad vācieši nebūtu spējīgi šeit ienākt. Un tas pats tagad ir mūsdienās. Mūs var glābt jauna politiska situācija pasaulē. Atcerēsimies, kā aizvācās vācieši 1939.–1940. gadā. Tāpat var aizvākties krievi. Šādai situācijai ir jāgatavojas un tā jāgrib. Tad būs vajadzīgs arī fizisks spēks no latviešu puses, lai okupantus dabūtu prom.
DDD: Kā latvieši var gatavoties okupantu padzīšanas brīdim, ja lielie, bagātīgi apmaksātie masu mediji katru dienu potē domu par latviešu saliedēšanos ar okupantiem?
N.S.: Cik lielam idiotam ir jābūt, lai pakļautos šai ideoloģijai! Tāpat – cik lielam idiotam ir jābūt, lai balsotu par tiem, kas šobrīd ir pie varas un šo saliedēšanos veic! Lielākā daļa latviešu nemaz nedomā par šiem jautājumiem, jo ir apmuļķoti un nav spējīgi patiesi spriest. Piemēram, viens no talantīgajiem muļķotājiem ir Artis Pabriks, kurš tagad ievēlēts no partijas “Attīstībai/Par!” un teica runu Mores kauju atceres dienā. Viņš ir liekulis, kuram nedrīkst ticēt. Tiem, kas saprot šo muļķošanu, ir jāiegulda enerģija latviešu atmuļķošanā.
DDD: Vai piekrīti, ka vēlēšanās latvieši paši iebalso nodevējus?
N.S.: Jā, tā tas faktiski notiek. Loģiski secinot, ir jāatzīst, ka ar pašu latviešu rokām, ar piedalīšanos vēlēšanās noziedznieki nokļūst pie varas. Arī es aizgāju uz iepriekšējām vēlēšanām. Taču, pateicoties jūsu avīzei, esmu sapratis, ka, piedaloties šādās vēlēšanās, kurās iesaistīta milzu nauda, mēs nekad nespēsim panākt taisnīgumu. Gluži pretēji – šādi mēs paši nodrošinām nodevēju varu. Un šis fakts ir acīm redzams.
DDD: Mūsu avīze skaidro, ka latviešiem, lai panāktu atbrīvošanos no okupācijas un kolonizācijas sekām, kas iznīcina mūsu tautu un valsti, ir nevis jāiet uz vēlēšanām, bet tiešā un pārnestā nozīmē jāiziet ielās – jāatmostas un jāprotestē pret notiekošo noziegumu.
N.S.: Tas ir dedzīgs aicinājums! Katram latvietim ir jāsaprot, kāpēc viņš iet uz vēlēšanām un kādu varu pats ievēl. Mēs nevaram nevienu piespiest kļūt gudrākam, nevaram piespiest izglītoties. Mēs varam tikai skaidrot šos jautājumus, graut stereotipus, censties atmuļķot, kā to dara avīze “DDD”.
DDD: Daži mums pārmet, ka mēs neveidojam savu partiju un nekandidējam vēlēšanās.
N.S.: Tie, kas finansē tautas apmuļķošanu masu medijos un arī pašas partijas, nekad jūs pie varas nelaidīs. Ja tagad kandidēsit, tiks ieguldīti milzu līdzekļi tautas apstulbošanai. Vispirms ir jāatmodina tauta un jāpadara tā imūna pret valdošo zombēšanu – tikai tad var domāt par turpmāku politisko varu. Jums ir jāturpina tas, ko darāt kā žurnālisti. Šobrīd citu iespēju nav, un šis darbs ir ļoti svarīgs latviešu tautai un valsts atjaunošanai.
Nav taču noslēpums, ka caur Latvijas bankām tiek atmazgāta krievu imperiālistu nauda. Un šeit baņķieri un citi bagātnieki, kas dzīvo no šīs naudas, negrib neko mainīt. Viņiem DDD izjauktu visu melno biznesu. Iedomājieties, ja, piemēram, no viena miljarda Latvijā noguldītās naudas šī elite saņem vienu procentu – tie ir 10 miljoni.
DDD: Vai tu gribi teikt, ka vēlēšanu iznākumu nosaka tie, kas sadarbojas ar citu valstu lielkapitālistiem, lai nodrošinātu savai pārticībai vajadzīgo politisko vidi?
N.S.: Tieši tā. Jūsu avīzē bija rakstīta taisnība par to, ka visas partijas, kas nokļūst pie varas, ir viena pūķa dažādas galvas. Piekrītu. Tāpēc jau no Saeimas tribīnes neizskan prasība pēc DDD. Tie, kas stāv aiz politiskās varas, DDD procesu negrib, jo viņiem ir vajadzīga sašķelta, stulba, nedomājoša, uz zemām interesēm vērsta sabiedrība, ar kuru ir viegli manipulēt. Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija ir latviešu tautu mobilizējoša un nacionālo pašapziņu atjaunojoša ideja, tāpēc manipulatoriem kaitīga.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(441) [2019. gada 11.–24. oktobris]