1917. gada 15. novembrī (pēc vecā stila – 2. novembrī) Padomju Krievijas Tautas komisāru padome, kas pēc lielinieku oktobra apvērsuma bija uzņēmusies valdības uzdevumus, kā vienu no pirmajiem padomju varas dokumentiem pieņēma “Krievijas tautu tiesību deklarāciju”. Tās iniciators bija pats Ļeņins, kurš nosodīja cariskās valdības nacionālo politiku kā nacionālās apspiešanas politiku, kuras rezultāts bija “slaktiņi un grautiņi no vienas puses, tautu verdzība no otras puses”. Tika vērsta uzmanība arī uz faktu, ka Kerenska vadītā Krievijas Republikas Pagaidu valdība tautu autonomiju piešķiršanā nav bijusi ieinteresēta.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 12. aprīlī (pēc vecā stila – 30. martā) Krievijas Republikas Pagaidu valdība bija izdevusi rīkojumu par Vidzemes guberņas sadalīšanu divās daļās. Savukārt Pirmais Latgales latviešu kongress 1917. gada 9.–10. maijā (26.–27. aprīlī) bija pieprasījis latviešu apdzīvoto Vitebskas guberņas apriņķu apvienošanu pēc nacionālā principa ar Vidzemes un Kurzemes guberņām, bet Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās pieņemt šādu lēmumu. Tas īpaši strauji radikalizēja latviešu nacionālo kustību – it īpaši 1917. gada vasarā, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka jaunizveidotā Krievijas Pagaidu valdība atklāti ignorē pat latviešu mērenās prasības nodrošināt politisko autonomiju. Jūlijā un augustā arvien rosīgāk un skaidrāk tika propagandēta neatkarīgas Latvijas ideja. Nacionāli noskaņotie latvieši vēl vairāk sašuta, kad ķeizariskās Vācijas karaspēka okupētajā Kurzemē pēc Kurzemes landtāga lēmuma 1917. gada 21.–22. septembrī sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas 4. oktobrī ievēlēja Kurzemes Zemes padomi. Tā pieņēma lēmumu par Kurzemes pievienošanu Vācijas valstu savienībai.
Pirmais radikālais solis uz neatkarīgas Latvijas nodibināšanu tika sperts tieši pēc Krievijas Pagaidu valdības gāšanas un Ļeņina pieņemtās Krievijas tautu tiesību deklarācijas. 1917. gada 29. novembrī–2. decembrī Valkā notika Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pirmā sesija, kurā tika pieņemta Deklarācija par Latvijas autonomiju – dokuments, ar kuru pirmo reizi tika oficiāli pasludināts ka Latvija, kurā ietilpst Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība.
Latviešu Pagaidu Nacinālās Padomes valde 1917. gadā.
Pirmajā rindā no kreisās: Kristaps Bahmanis (sekretārs),
Jānis Rubulis (priekšsēdētāja biedrs), Voldemārs Zāmuels
(priekšsēdētājs), Jānis Palcmanis (priekšsēdētāja biedrs),
Kārlis Pauļuks (priekšsēdētāja biedrs), otrajā rindā no
kreisās Vilis Siliņš, Oto Nonācs, Kārlis Skalbe,
Jānis Akuraters, Eduards Laursons.
Foto: Nonācs, O. Ziemeļlatvija. Rīga: Gulbis, 1928, 29. lpp.
Valkas sanāksmes dienās tika izplatīts uzsaukums “Visiem latviešiem!”, kura autors ir Kārlis Skalbe: “Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemat paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā! Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!”
Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pieņemtās deklarācijas iespaidā Padomju Krievijas Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai. Sākās mērķtiecīgs ceļš uz neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu.
Varam spriedelēt par Ļeņinu šā un tā, bet vēsturiskās liecības ir tādas, ka tieši viņš pieprasīja Krievijas tautu tiesību deklarācijas pieņemšanu un tieši viņš arī piekrita Latvijas–Krievijas Miera līguma parakstīšanai 1920. gada 11. augustā, ar kuru “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…” Vēsturiskie fakti liecina arī par to, ka Ļeņins savos rakstos un runās vērsās pret lielkrievu šovinismu, brīdināja Komunistisko partiju, lai Staļinu nelaiž tās vadībā, kā arī par to, ka Staļins, nokļūdams vadībā, pirmkārt, iznīcināja latviešus Krievijā, otrkārt, lauza Miera līgumu ar visām turpmākām sekām…
Pašnoteikšanās tautām!
Krievijas tautu tiesību deklarācija
Strādnieku un zemnieku Oktobra revolūcija sākās zem kopēja atbrīvošanās karoga.
Zemnieki atbrīvojas no muižnieku varas, jo nav vairs muižniecisku īpašumtiesību uz zemi – tā ir likvidēta. Karavīri un jūrnieki tiek atbrīvoti no patvaldniecisku ģenerāļu varas, jo ģenerāļi turpmāk būs vēlēti un nomaināmi. Atbrīvojas strādnieki no kapitālistu kaprīzēm un patvaļas, jo no šī brīža tiks nodibināta strādnieku kontrole pār rūpnīcām un fabrikām. Viss dzīvais un dzīvotspējīgais tiek atbrīvots no nīstajām važām.
Paliek tikai Krievijas tautas, kas ir cietušas un cieš no apspiešanas un patvaļas, kuru atbrīvošanai jānotiek nekavējoties, kuru atbrīvošana jāveic izlēmīgi un neatgriezeniski.
Carisma laikmetā Krievijas tautas sistemātiski tika kūdītas cita pret citu. Šādas politikas rezultāti ir zināmi: slaktiņi un grautiņi no vienas puses, tautu verdzība – no otras.
Šī apkaunojošā kūdīšanas politika nedrīkst atgriezties. Turpmāk to vajadzētu nomainīt ar brīvprātīgas un Krievijas tautu godīgas savienības politiku.
Imperiālisma periodā, pēc februāra revolūcijas, kad vara nonāca kadetu buržuāzijas rokās, atklāta kūdīšanas politika atdeva vietu gļēvai neuzticībai pret Krievijas tautām, piekasīšanās un provokāciju politikai, kas piesedzās ar vārdiskiem paziņojumiem par tautu “brīvību” un “vienlīdzību”. Šādas politikas rezultāti ir zināmi: nacionālā naidīguma pastiprināšanās, savstarpējas uzticības graušana.
Šai necienīgajai melu un neuzticēšanās politikai, piekasīšanās un provokāciju politikai ir jādara gals. Turpmāk to vajadzētu aizstāt ar atklātu un godīgu politiku, kas ved uz Krievijas tautu pilnīgu savstarpēju uzticēšanos.
Tikai šādas uzticības rezultātā var veidoties godīga un ilgstoša Krievijas tautu savienība.
Tikai šādas savienības rezultātā Krievijas tautu strādniekus un zemniekus var saliedēt vienā revolucionārā spēkā, kas spēj nostāvēt pret visiem imperiālistiskās-aneksiskās buržuāzijas uzbrukuma mēģinājumiem.
Padomju kongress šā gada jūnijā[1] pasludināja Krievijas tautu tiesības uz brīvu pašnoteikšanos.
Otrais Padomju kongress šā gada oktobrī jau izlēmīgāk un noteiktāk apstiprināja šīs Krievijas tautu neatņemamās tiesības.
Izpildot šo Kongresu gribu, Tautu komisāru padome savas darbības pamatos jautājumā par Krievijas nacionalitātēm nolēma ielikt šādus pamatprincipus:
- Krievijas tautu vienlīdzība un suverenitāte.
- Krievijas tautu tiesības uz brīvu pašnoteikšanos līdz pat iespējai atdalīties un izveidot neatkarīgu valsti.
- Visu un visādu nacionālo un nacionāli reliģisko privilēģiju un ierobežojumu atcelšana.
- Nacionālo minoritāšu un etnisko grupu, kas apdzīvo Krievijas teritoriju, brīva attīstība.
No šī izrietošie konkrētie dekrēti tiks izstrādāti nekavējoties pēc nacionālo lietu komisijas izveidošanas.
Padomju Krievijas Tautas komisāru padome,
- gada 15. (2). novembrī
[1] Pirmais Krievijas Padomju kongress notika Petrogradā no 1917. gada 10. (4.) jūnija līdz 7. jūlijam (24. jūnijam).
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(442) [2019. gada 25. oktobris–7. novembris]