Līga Muzikante
Pirms pāris gadiem lasīju, ka Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā pacientam lenteņa ehinokoka kāpuru invāzijas dēļ izgrieza lielāko daļu aknu, žultspūsli, žultsvadus, labo virsnieri, nieres kapsulu un apakšējās dobās vēnas daļu. Pateicoties operācijai, šim cilvēkam tika dota iespēja turpināt dzīvi. Protams, ja slimība būtu atklāta agrāk, operācija nebūtu tik smaga. Savukārt, ja operācija netiktu veikta – kaut arī vēlu – cilvēka mūžs drīz vien aprautos. Ehinokoka parazīti nepamanīti cilvēka ķermenī spēj dzīvot gadiem, pat gadu desmitiem ilgi, līdz organisms tiek sagrauts un mirst. Līdzīgi ir ar okupantiem-kolonistiem, kas izposta okupēto valsti un iznīcina kolonizēto tautu, atņemot tai gan fiziskos iztikas līdzekļus, gan garīgos nacionālos spēkus. Ja paliksim vienaldzīgi par okupantu-kolonistu klātbūtni Latvijā un ar savām domām, jūtām, darbiem ikdienā neveicināsim dekolonizācijas procesa realizēšanos, tas ir, nepieciešamo operāciju, tad Latvijas valsti un latviešu tautu sagaida nāve.
Turklāt parazītiem mūsu valstī ir sabiedrotie – kangari, kas apvienojušies nodevējpartijās un saņem naudu no superbagātiem sponsoriem latviešu tautas un valsts likvidēšanai. Šie sponsori jeb plutokrāti, kuriem pieder faktiskā vara mūsu valstī, kalpo vēl bagātākiem lielkapitālistiem. Bet par to citreiz.
Šoreiz lasītājiem vēlos atgādināt kādu nodevīgu līgumu, kuru mūsu pašu kangari ir noslēguši ar Krievijas Federāciju. Un, proti, 2008. gada oktobrī tā laika Valsts prezidents Valdis Zatlers izsludināja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par sadarbību sociālās drošības jomā ratifikāciju, bet 2010. gada decembrī devās uz Maskavu, lai ar Krievijas prezidentu svinīgi apmainītos ar šī līguma ratifikācijas aktiem. Zatleru Maskavā pavadīja aptuveni 190 cilvēku liela delegācija no Latvijas, no kuriem 120 bija uzņēmēju pārstāvji. Tā bija Latvijas vēsturē lielākā Latvijas prezidenta vizītes delegācija, kā arī lielākā uzņēmēju delegācija.
Valsts prezidenta delegācijā iekļāvās tā laika vides ministrs (nākamais prezidents) Raimonds Vējonis, ekonomikas ministrs Artis Kampars, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, iekšlietu ministre Linda Mūrniece un satiksmes ministrs Uldis Augulis, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, prezidenta ārštata padomnieks Vasilijs Meļņiks, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, Latvijas Pareizticīgo baznīcas metropolīts Aleksandrs, Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks, Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs u.c. Tā laika Valsts prezidenta kancelejas vadītājs (tagadējais ārlietu ministrs) Edgars Rinkēvičs uzsvēra, ka vizītes darba valoda apzināti ir izvēlēta krievu, bez tulka pakalpojumiem, un sajūsmināts pasludināja šo vizīti nevis kā finišu, bet gan kā startu Latvijas un Krievijas attiecībās.
Ko tad šis “starts” jeb minētais līgums paredz? Tā patiesais mērķis ir maksāt Latvijā dzīvojošajiem okupantu-kolonistu pensionāriem, arī Krievijas pilsoņiem, pensijas no Latvijas valsts budžeta par Krievijā nostrādātajiem gadiem okupācijas laikā. Līgums paredz, ka par darba un darbam pielīdzinātajiem periodiem, kas uzkrāti Krievijas vai Latvijas teritorijā līdz 1990. gada 31. decembrim pensiju piešķir tā valsts, kurā ir cilvēka dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas brīdī. Savukārt par periodu pēc 1991. gada 1. janvāra pensiju nodrošina tā valsts, kuras teritorijā tajā laikā ir strādāts. Tātad, ja okupants vēl joprojām nav aizvācies, tad pensiju visā pilnībā viņam maksā Latvijas valsts – arī par tiem gadiem, kas nostrādāti okupētājvalstī.
Pēc līguma stāšanas spēkā Labklājības ministrija aprēķināja, ka līguma nosacījumu izpildei gadā ir nepieciešami 9 miljoni latu jeb gandrīz 13 miljoni eiro. Tātad deviņos gados, kas nu jau aizritējuši, Latvijas valsts okupantiem par okupētājvalstī nostrādātajiem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā 115 252 616 eiro, nepieskaitot pensiju indeksāciju.
Skolotāju un mediķu algām šobrīd pietrūkst vairāki miljoni eiro, taču okupanti mūsu valstī tiek loloti un apčubināti. Turklāt ar pārliecību var apgalvot, ka latviešu pensionāri kopumā ir nabagāki nekā okupantu pensionāri. Arī starp “DDD” lasītājiem ir daudz tādu, kuru vecuma pensija nesasniedz pat vidējo apmēru – 350 eiro mēnesī. Protams, ja valstij ir jābaro parazīti, tad pašiem naudas nepietiek.
Piemēram, Latvijas bagātākais pensionārs mēnesī saņem vairāk nekā 19 tūkstošus eiro lielu pensiju. Šis cilvēks, visticamāk, ir naturalizēts vai nenaturalizēts okupants. 2016. gada 3. augustā “Latvijas Avīze” norādīja, ka konkrētās pensijas saņēmējs, iespējams, ir bijušais “Liepājas metalurgs” akcionārs Sergejs Zaharjins. Pēc dažām dienām Zaharjina advokāts iebilda, ka viņa aizstāvamā pensija tomēr esot tikai apmēram 3000 eiro liela. Šobrīd neiedziļinoties noziedzīgajās draņķībās, kas saistās ar “Liepājas metalurga” privatizēšanu un novešanu līdz maksātnespējai, kā arī tagadējās peripetijās ap šo netīro darījumu, jāuzsver pats fakts, ka okupantam Latvijā ir iespēja kļūt ne vien par miljonāru, bet arī saņemt pensiju, kas rakstāma vismaz ar četriem, ja ne pieciem cipariem. Un cik lielas pensijas saņem krasovicki, eksterkini un citi okupantu-kolonistu darboņi?
Jāpiebilst, ka miljonārs Zaharjins, kaut arī ieguvis Latvijas pilsonību, ne vien nerunā, bet arī ne vārda nesaprot latviski un ar valdības pārstāvjiem, arī ar Nacionālās apvienības biedriem, sazinās krieviski. Starp citu, Nacionālās apvienības ministriem nebija nekādu iebildumu, kad naturalizētais okupants valdības sēdē uzstājās krieviski. Savulaik Valsts valodas centrs Zaharjinu sodīja par valsts valodas ignorēšanu uzņēmuma vadībā. Bet, kad daudziem radās jautājumi, kā šāds cilvēks bez elementārām latviešu valodas zināšanām ir spējis iegūt pilsonību, policija atteicās ierosināt kriminālprocesu. Kurš un par cik tika uzpirkts?
Daži mūsu lasītāji dusmojas, ka “DDD” aicina garīgi sacelties, nevis piedalīties vēlēšanās un uzturēt šo kangaru‒okupantu aliansi. Citi jūtas sarūgtināti, ka “DDD” atzinīgi izsakās par latviešu sarkanajiem strēlniekiem un Ļeņinu. Bet lai šie aizvainotie sev pajautā, vai tad Ļeņins ir vainojams pie latviešu vēlmes uzturēt šo pretlatvisko lielkapitālistu jeb plutokrātu varu? Vai gan viņa darba “slota” nebūtu īsti vietā, lai vēstures mēslainē aizslaucītu dažu labu latviešu tautas un valsts attīstības nīdēju?
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(442) [2019. gada 25. oktobris–7. novembris]