Līga Muzikante un Liene Apine
Līgas Muzikantes un Lienes Apines saruna
“Lielo” laikrakstu niecīgums
Liene Apine: Jau atkal ir sākusies laikrakstu abonēšanas jaunā sezona. Gan mūsu tagadējiem abonentiem, gan tiem, kas laikrakstu “DDD” līdz šim ir saņēmuši bez maksas no kāda mūsu atbalstītāja, ir iespēja abonēt un 2020. gadā saņemt mūsu avīzi savā pastkastītē. Citi Latvijas laikraksti slēpj savu abonentu skaitu, atklājot tikai to, ka diemžēl pastāvīgo lasītāju skaits sarūk. Vai tev ir informācija par citu preses izdevumu tirāžu apjomu? Un kādēļ, tavuprāt, šie skaitļi tiek slēpti?
Līga Muzikante: Patiesībā visu tā saucamo lielo laikrakstu tirāžas ir ļoti kritušās, tādēļ arī šie skaitļi tiek slēpti. Laikraksts “DDD” ir viena no piecām nacionāla mēroga avīzēm. Ja citām abonentu skaits ir krasi krities, tad mēs varam lepoties ar diezgan noturīgu tirāžu. “DDD” neslēpj savu tirāžu – katrs numurs tiek izdots aptuveni 2500 eksemplāros. Protams, tas, ka tirāžu slēpj pārējās nacionāla mēroga avīzes, kā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Latvijas Avīze”, “Diena”, “Dienas Bizness”, liecina, ka kritums ir ievērojams, par kuru ir kauns.
L.A.: Droši vien patiesās tirāžas slēpšanu var izskaidrot ne tikai ar kauna sajūtu, bet nevēlēšanos zaudēt ietekmi sabiedrībā. Tagad, atsaucoties uz “faktu”, ka tās ir LIELĀKĀS nacionālās avīzes, tiek veidoti preses apskati televīzijā un radio, tiek radīta sabiedriskā doma un prasīta nauda sponsoriem. Ikviens var redzēt, cik milzīgi ir tā saucamo lielo avīžu budžeti – tā ir sponsoru, reklāmdevēju nauda, bet, kā mēs zinām, kas maksā, tas pasūta mūziku, jeb kas maksā par laikraksta izdošanu, tas nosaka tās saturu.
L.M.: Jā, un tas ir saistīts arī ar vēlēšanām. Sponsori, pareizāk sakot, plutokrāti, kas dod naudu iepriekš minētajiem “lielajiem” laikrakstiem, arī radio un TV, un citiem masu medijiem, finansiāli atbalsta arī politiskās partijas, kuras nonāk pie varas. Vēlēšanas, patiesību sakot, notiek jau tagad – jau tagad cilvēki tiek noskaņoti skraidelēt uz tām un kārtējo reizi nobalsot par kādu nodevējpartiju.
Taču, paraugoties skaitļos, ir redzams, ka, piemēram, 2018. gadā avīzei “Diena” bija 515 000 EUR lieli zaudējumi, bet “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” tie sasniedza pat 962 000 EUR. Arī “Latvijas Avīze” izceļas – pērn zaudējumi tai bijuši 495 000 EUR. Šīm avīzēm šos zaudējumus sedz viņu sponsori.
L.A.: Tevis nosauktās summas ir milzīgas. Mūsu lasītājiem var rasties priekšstats, ka arī laikraksta “DDD” budžets ir miljonos mērāms. Taču tā nav. “DDD” iznāk, pateicoties mūsu darbinieku pašaizliedzīgajam darbam un atbalstītāju ziedojumiem, kuru apmērus lielākoties uzrādām ik mēnesi mūsu laikrakstā. Ikvienam ir iespēja saskaitīt un pārliecināties, ka laikraksts “DDD” ir unikāla parādība un, piemēram, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālisti pat neiesaistītos mūsu avīzes veidošanā. Ne tikai naudas (jeb tās trūkuma) dēļ, bet galvenokārt idejas un pārliecības dēļ, ko paužam katrā mūsu laikraksta numurā.
Patiesību par naudu nenopirkt
Līga Muzikante: Kādā no iepriekšējiem numuriem žurnālists Vilhelms Ļuta jau uzsvēra, ka žurnālisti ir pērkami… “DDD” nestrādā pērkami žurnālisti.
Liene Apine: Taisnība Vilhelmam Ļutam – citur žurnālisti patiešām ir pērkami, bet tas nemazina viņu atbildību par sekām, kādas viņu rakstītais, izteiktais vai televīzijas ekrānā parādītais vārds atstāj uz sabiedrības apziņu. Nezinu, cik liela nauda ir jāmaksā, lai nodotu savu tautu un valsti.
L.M.: Atgriezīsimies pie laikrakstu tirāžas tēmas. Man ir pamats domāt, ka tā saucamo lielo avīžu abonentu skaits nav daudz lielāks par “DDD” abonentu skaitu. Protams, jāņem vērā, ka iepriekš minētās avīzes abonē valsts un pašvaldības iestādes – par mūsu, tas ir, nodokļu maksātāju naudu. Tas vairo abonentu skaitu. Būtībā vienkāršu cilvēku, kas abonētu šīs, piedodiet, nagliņavīzes, kuras sponsorē plutokrāti, ir maz. Toties “DDD” abonē pārsvarā reāli cilvēki, nevis iestādes. Mūsu lasītāji krāj mūsu avīzes numurus. Nereti, ja kādu ir nozaudējuši, tad nāk uz redakciju, vaicādami, vai var iegādāties, piemēram, 2005. gada 5. numuru… Esmu pārliecināta, ka “Latvijas Avīzes” vai “Dienas” lasītāji jau sen šo avīžu vecos numurus ir nokurinājuši.
No “DDD” ierēdņi un politiķi parasti bēg kā velns no krusta, jo negrib lasīt patiesību. Taču mums ir lasītāji, kas ziedo naudu tieši konkrētam mērķim – lai “DDD” nonāktu tiesās, policijā, Saeimā, ministrijās, dažādās valsts iestādēs un bibliotēkās. Paldies šiem pašaizliedzīgajiem atbalstītājiem!
L.A.: Tu norādīji, ka tā saucamās lielās avīzes atbalsta plutokrāti – bagāti sponsori, kuri vēlas iegūt vai nosargāt varu un kontroli pār cilvēku prātiem un makiem. Laikrakstam “DDD” tādu sponsoru nav. Līdz šim galvenais atbalstītājs bija apgāds “Vieda”, kurā strādā “DDD” redakcijas darbinieki. Aivars Garda, pārdodot grāmatas, varēja finansiāli uzturēt laikraksta iznākšanu, bet mēs visi zinām, cik maz pēdējā laikā pērk grāmatas. Tas, protams, ir atstājis negatīvu iespaidu arī uz apgāda “Vieda” iespējām arī turpmāk palīdzēt laikrakstam “DDD”. Tādēļ ir jācer, ka palielināsies to cilvēku – mūsu lasītāju – skaits, kas ar saviem ziedojumiem palīdzēs izdot un izplatīt laikrakstu un tajā paustās idejas.
L.M.: Mūsu avīze atšķiras no citām tieši ar to, ka ir pret valdošo pretlatvisko režīmu, pret noziegumu, kurš notiek. Lai atmodinātu un atstulbotu latviešus, mēs cenšamies lauzt stereotipus. Daudziem tas nepatīk, jo plutokrātu atbalstīto masu mediju iekaltās ilūzijas par iespēju sadzīvot ar okupantiem ir mīļas – tās neprasa drosmi un gudrību. “DDD” rīkojas pretēji – izsaucot uz sevi uguni, mēs pasakām taisnību. Mūsu mērķis nav izpatikt lasītājiem, bet paust to, kas mūsu valstī tiek noklusēts. Un mēs to darām bez izlikšanās un aplinkiem. Dažiem ilggadējiem lasītājiem bija šoks, kad aicinājām paskatīties patiesi uz vēlēšanām – uz šo līdzekli, kas nodrošina nodevēju varas saglabāšanu. Pēc dažiem mēnešiem vairums to, kas bija šokā, jau piekrita, jo atstulbojās. Piemēram, Jānis Bārdiņš tā arī atzina, ka viņam gluži kā zvīņas no acīm nokrita.
Tagad daži ir neapmierināti ar mūsu rakstīto par Ļeņinu un latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Taču arī šo tēmu ir nepieciešams izgaismot patiesā gaismā, jo mūsu tauta ir piesūkusies ar meliem un stereotipiem.
“DDD” norauj maskas liekuļiem
Liene Apine: Tieši raksti par Ļeņinu atklāja dažu mūsu līdzšinējo “domubiedru” patiesās sejas. Vārdu “domubiedri” apzināti lieku pēdiņās, jo acīmredzot šie cilvēki, kas tagad publiski vēršas pret Aivaru Gardu un laikrakstu “DDD”, nekad nav bijuši patiesi mūsu draugi – tikai izlikušies. Vēlos pieminēt kādu konkrētu cilvēku – Igoru Šiškinu, kurš sociālajos tīklos “Draugiem.lv” un “Facebook” izgāž visu savu neizglītotā prāta saražoto žulti, gānoties pret Aivaru Gardu. Nāk prātā Igora Šiškina drauga un skolotāja Tomariņu Kārļa reiz teiktais, ka no Igora jau nav ko daudz gaidīt, jo viņa izglītības līmenis ir zems. Tagad par to pārliecināmies visā krāšņumā.
Līga Muzikante: Jā, šos vārdus Tomariņu Kārlis sacīja, kad uzzināja, ka Igors Šiškins man ir veltījis necenzētus vārdus, tāpēc ka bija pārskaities, ka viņa toreizējo draugu – kaut kādu antiglobālistu, kurš sevi sauca par Juri Kaļķi-Hanibālu Lekteru, – neuzskatu par gudru un godīgu, jo viņš ir pret dekolonizāciju. Nesen “DDD” publicēja interviju ar Igoru “Svētajai zīmei vajadzīga īpaša aizsardzība”, aizstāvot ugunskrusta lietošanu. Taču tagad viņš internetā klaji melo, ka Aivars Garda neieredzot ugunskrustu… Tādēļ es nebrīnos, ka Igoru Šiškinu daudzi uzskata par provokatoru, kurš varētu būt iesaistīts pat savu biedru bojāejā, spridzinot okupantu uzvaras pieminekli.
Es gan gribu uzsvērt, ka Igora Šiškina rupjība, nekaunība un stulbums nenāk no viņa zemā izglītības līmeņa. Ne jau skolu izglītība nosaka taisnīguma un patiesības izpratni – to dod sirds izglītība. Igors Šiškins ir skursteņslauķis, un mums nav aizspriedumu ne pret vienu profesiju vai nodarbošanos. Gluži pretēji, nereti vienkāršs sētnieks var izrādīties gudrāks par profesoru – es runāju par sirds izglītību, nevis augstskolās samācīto. Tādēļ jau arī Aivars Garda lieto terminu “izglītots muļķis”, kas attiecas uz izglītību guvušiem cilvēkiem, kuri nevēlas pilnveidoties un izzināt patiesību. Diemžēl Igors Šiškins arī ir izglītots muļķis, jo skursteņslauķa profesijā ir izglītojies, taču sirds gudrībā – ne. Tieši šādi izglītoti muļķi ir arī ļoti iedomīgi uz savām aprobežotajiem priekšstatiem par pasaulē notiekošo un nevēlas izzināt patiesību.
L.A.: Tādēļ jo liels ir prieks par tiem mūsu lasītājiem, kuri atzina, ka tas, ko Aivars Garda atklāja par Ļeņinu, viņiem ir pieņemams. Patiešām, mēs līdz šim esam dzīvojuši maldos un no ārpuses uzspiestos priekšstatos par to, kas ir kas.
L.M.: Šajā numurā mēs publicējam vienu no pirmajiem paša Ļeņina sastādītajiem dokumentiem – Deklarāciju par Krievijas tautām, kurā ir skaidri pausta vēlme ļaut bijušās Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošajām tautām pašnoteikties. Tā ir atbilde tiem, kas ironizē, ka Ļeņins nekad neesot solījis latviešiem brīvību. Solīja gan! Bet, protams, latviešu strēlnieki ar savām asinīm to izcīnīja, arī palīdzot Ļeņinam noturēt varu. Ja nebūtu izdevies noturēt Ļeņina varu, Latvijas neatkarības nebūtu.
Tie, kuriem ļoti nepatīk Ļeņins, ir salasījušies literatūru, aiz kuras stāv bagātie noziedznieki, kuriem Ļeņina atnestās idejas bija bīstamas. Viņi finansēja šo ideju samaitāšanu – kā jau Aivars Garda teica intervijā, aiz Ļeņina muguras veica noziegumus. Bet aiz Kristus muguras taču arī ir tikuši veikti prātam neaptverami noziegumi! Iekarošanas, inkvizīcija!
L.A.: Baznīca joprojām veic noziegumus, sātaniski piesedzoties ar Kristus vārdu. Esam jau par to daudz runājuši un rakstījuši – baznīcā patiesību nav vērts meklēt, jo tā, tēlaini izsakoties, maizes vietā cilvēkiem dod akmeni. Ja būtu citādāk, tad baznīca šodien būtu pirmajās rindās, lai atbrīvotu Latviju no okupantiem un kolonistiem, bet nodevēji tiktu bargi sodīti. Neesmu dzirdējusi, ka baznīckungi aicinātu rīkoties taisnīgi, apturot integrācijas procesu. Gluži pretēji – tiek skandinātas vārsmas par mīlestību un piedošanu…
L.M.: Diezgan līdzīgi arī tā saucamajā Komunistiskajā partijā padomju laikā nebija vērts patiesību meklēt – arī tur pie varas bija censoņi, kas izmanto ideju savam personiskajam labumam un varas iegūšanai, citu pakļaušanai. Tādēļ ir jāatšķir Ļeņina ideāli no vēlāk Staļina un citu noziedznieku paveiktajiem varas darbiem. Ne jau Ļeņins okupēja un kolonizēja Latviju – viņš, gluži pretēji, noslēdza Miera līgumu, ar kuru uz mūžīgiem laikiem atteicās no visām pretenzijām. Staļins un aiz viņa stāvošie mega-sponsori šo līgumu lauza. Pēc 1940. gada okupācijas Latvijā tika realizēta masveida kolonizācija, kuru dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara bija nolēmis veikt Krievijas impērijas cars. Atcerēsimies, ka kopš 1880. gadiem Latvijas skolās mācības notika tikai krievu valodā, par runāšanu latviešu valodā bērniem kaklā tika kārti kauna dēlīši… Tie ir vēsturiski fakti. Ļeņinam riebās šis lielkrievu šovinisms, un viņš uz īsu brīdi ar savu autoritāti un vadoņa talantu spēja to apturēt. Bet viņam neizdevās to uzveikt.
L.A.: Starp citu, Ļeņina parakstītais Miera līgums noteica, ka Abrene ir Latvijas teritorija. Interesanti, kurš tagad to atdeva Krievijai? Domāju, ka Ļeņins nekad nebūtu pieņēmis no mūsu pielīdējiem-nodevējiem latviešu asinīm slacītu zemi, tādēļ tagad pārmest Ļeņinam sliktu attieksmi pret latviešiem ir zemiski. Tieši mūsu valsts vadītāji, kuri atdeva Abreni, neveic dekolonizāciju un atbalsta integrāciju, ir varmākas un veic noziegumu pret cilvēci. Ļeņins rīkojās pretēji, tādēļ neredzu iemeslu nenostāties viņa pusē.
L.M.: Nu, lūk, bet pirms dažām dienām uz “DDD” redakciju zvanīja kāds lasītājs un paziņoja, ka Ļeņina dēļ vairs mūsu avīzi neabonēšot. Es viņam atbildēju, ka tā ir viņa brīva izvēle: uzzināt patiesību, lasot “DDD”, vai dzīvot melos un ticēt režīma uzturēto masu mediju saturam. Šo sakām ikvienam lasītājam. “DDD” arī 2020. gadā turpinās atstulbot latviešus un rakstīs atklāti par problēmām, kurās mūsu tautiešiem ir aizspriedumi, pašapmāns un no kuru risināšanas latvieši baidās. Viss nejēdzīgais, it īpaši okupantu klātbūtne un noziedzīgu bagātnieku vara, ir mūsu pašu tautas gļēvuma un stulbuma spogulis. “DDD” parāda šo spoguli – un gudrs latvietis nedusmojas uz “DDD”, bet gan sāk rīkoties, lai mainītos pats un palīdzētu citiem tautiešiem.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(442) [2019. gada 25. oktobris–7. novembris]