Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Jūs no Satversmes aizsardzības biroja saņēmāt ziņas, ka padomju laikā Valsts drošības komiteja par jums bija veikusi pārbaudi…
Aivars Garda Tieši tā. Tajā ir rakstīts:
“3. daļas (pretizlūkošanas darbs iekšlietu sistēmā) 1. nodaļa.
Aivars Garda Konstantīna d., Rīga.
Operatīvā kategorija.
Nacionālistiskas organizācijas vai grupas dalībnieks, kas nodarbojas ar antisociālistisku, antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā (tematiskā grupa: atsevišķu padomju pilsoņu grupēšana uz pretpadomju, nacionālistiska un cita ideoloģiski kaitīga pamata.)
Persona, par kuru ir ierosināta operatīvās pārbaudes lieta (tematiskā grupa: cita informācija, kas ir pelnījusi operatīvo interesi par padomju pilsoņiem.)
Persona, no PSRS pilsoņu skaita, kas tiek pārbaudīta par faktiem un pazīmēm, kas ir politiski (ideoloģiski) kaitīga darbība (tematiskā grupa: pretpadomju, nacionālistiskie un citi ideoloģiski kaitīgi padomju pilsoņu izpaudumi.)
Papildu dati (slēdziens):
Daudz laika velta sengrieķu klasiķu lasīšanai un dažādu darbu studēšanai, kas ir saistīti ar reliģiju. Sarunās patīk citēt Bībeli, it kā lai apliecinātu savu domu pareizumu. Naudai nepievērš nekādu uzmanību, kaut gan, strādājot Centrālajā universālveikalā, varētu gūt lielu papildu peļņu, pārdodot tālāk deficīta preces.”
DDD: Šis slēdziens ir kā liels kompliments jums…
A.G.: Ir teikts, ka mani operatīvi pārbaudīja astoņdesmito gadu sākumā veselu gadu. Spriežot pēc slēdziena, tika aptaujāti mani darba kolēģi, varbūt arī ievākta informācija no toreizējās ekonomiskās policijas, kas tad tika dēvēta: cīņa ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu. Tieši šī Iekšlietu ministrijas nodaļa pārbaudīja tirdzniecības darbiniekus, vai viņi nezog, nepārdod dārgāk par valsts cenu deficīta preces utt.
Protams, tas ir kompliments, jo VDK uzsāka operatīvo lietu, lai mani iegāztu vai varbūt pat “iesēdinātu”. Ne jau, lai uzrakstītu tik labu slēdzienu. Un tomēr viņi nespēja atrast manā darbībā neko nosodāmu. Kā redzams no slēdziena, es pat saņēmu uzslavu par to, ka naudai nepievēršu nekādu uzmanību…
Otrkārt, tā ir uzslava man arī no cita viedokļa. Proti, VDK pēc savas pārbaudes secina, ka esmu pārāk godīgs, lai mani varētu pakļaut vervēšanai. Jo nekādi piedāvājumi no VDK man netika izteikti.
DDD: Daudzi latvietīši ļoti interesējās un joprojām interesējas, par ko jūs strādājāt Rīgas Centrālajā universālveikalā (RCUV)? Viņi jums jautā, bet jūs atbildat, lai paši uzzina, ja viņus tik ļoti tas interesē…
A.G.: Tieši tā es atbildu. Tāpēc, ka esmu to jau daudzreiz stāstījis savās daudzajās intervijās. Uz katra muļķa un draņķa jautājumiem es neesmu apņēmies atbildēt. Jo tie vasiļevski, ceļmales un citi interesējas par manu biogrāfiju, lai mani “atmaskotu” un iegāztu. Nevis labos nolūkos. Tad kamdēļ man būtu viņiem jāpalīdz, kaut gan par savu biogrāfiju es nekaunos. Tomēr šie jautātāji uzskata, ka strādāt RCUV bija gandrīz vai noziegums. Tāpēc es viņus pieklājīgi pasūtu sēnes lasīt.
Turklāt absurds ir tas, ka viņi grib pārbaudīt manu biogrāfiju nevis kaut kādu manu tagadējo slikto darbu dēļ, bet tamdēļ, ka es cīnos par latviešu tautas un valsts atbrīvošanu no padomju kolonistiem visās paaudzēs. Tātad labu darbu dēļ.
DDD: Tātad viņi pārmet jums cīņu par ļoti labu lietu?
A.G.: Tieši tā. Un pasakiet man, vai tamdēļ vien viņi nav draņķi uz kociņa? Ja es tagad cīnos par to, ko šiem latviešu tautas nodevējiem ir bailes vai negribas darīt, tātad, pēc viņu domām, mani vajag kaut kā sakompromitēt. Pirms čekas maisu atvēršanas daži pat izteica varbūtību, ka es varētu būt čekists, jo RCUV strādāt bez tā, lai nebūtu čekists, neesot bijis iespējams. Kad pārliecinājās, ka neesmu čekas maisos, tad sāka muldēt, ka es esot bijis augsts padomju nomenklatūras darbinieks. Jo arī bez tā nevarēja strādāt RCUV, pēc šo draņķu domām.
Tagad viņi man pārmet, ka es aicinu neskraidīt uz neko nerisinošām vēlēšanām. Atkal tamdēļ ar mani kaut kas “neesot tīrs”. Manuprāt, tieši otrādi, tamdēļ ka šie nelieši balso par vēl lielākiem draņķiem par sevi un latviešu tautas noziedzīgajiem integrētājiem un saliedētājiem, šie balsotāji paši kļūst par smaga nozieguma līdzzinātājiem un veicinātājiem. Tomēr es nekad neesmu interesējies par tādu vasiļevsku, ceļmalu un citu tamlīdzīgu neliešu biogrāfijām. Kaut gan viņi dara sliktas un kaitīgas lietas.
Man ir svarīgi, ko cilvēki dara tagad. Ja viņi dara labus darbus, tad man nenāk prātā turēt viņus aizdomās par sliktu biogrāfiju. Ja viņi dara sliktus darbus, tad kāda nozīme ir viņu biogrāfijām? Labajām vai sliktajām.
Ar okupantiem jārunā stingra valoda
DDD: Jūs teicāt, ka jums bija saķeršanās ar okupantiem…
Aivars Garda: Jā, diviem okupantiem, ap trīsdesmit gadus veciem, nepatika, kā es novietoju automašīnu kāda lielveikala stāvvietā, kas bija gandrīz tukša. Sākumā viņi kolonizatoru valodā sāka man nepieklājīgi aizrādīt. Kad es nelikos ne zinis, viņi, turpinādami aizrādīt, pienāca man tik tuvu, ka gandrīz vai iegrūda savus okupantu purnus manā sejā.
Tad es viņiem stingri pateicu, ka okupantu valodā nerunāju. Jūs nevarat iedomāties, kāds bija viņu pārsteigums! Viņiem, šiem maitasgabaliem, neviens līdz šim neuzdrošinājās kaut ko tādu pateikt acīs! Es biju pirmais, jo mūsu gļēvajiem letiņiem tas nav pa spēkam. Tad viņi pārgāja uz lauzītu latviešu valodu. Es tad teicu, ja viņiem šeit kaut kas nepatīk, tad lai dodas uz savu mātušku Krieviju. Un noskaldīju: “Apkārt griezties! Šagom marš uz staciju! Šļop, šļop šļop – viens, divi, trīs”!
Viņi pārsteigti aiztinās projām. Bet es redzēju, ka to viņi dzirdēja no latvieša – kas ir savas zemes saimnieks, nevis okupanti – pirmoreiz. Tas ir ļoti bēdīgi, ka esam viņus šeit atstājuši dzīvot un nedzenam prom! Paši gļēvie un nodevīgie letiņi ir vainīgi, ka okupanti ir tik ļoti izlaidušies! Vidusāzijas bijušajās padomju republikās tas nebūtu iespējams. Tur okupantiem vietējie vienkārši pārgrieztu rīkli par tamlīdzīgiem izlēcieniem.
Aicinu tautiešus vienmēr dot pretsparu okupantiem visās sadzīves situācijās! Latvieši nedrīkst būt tādi gļēvuļi, par kuriem trāpīgi ir teikts kādā anonīmā komentārā sociālajos tīklos:
“Latvieši nav spējīgi protestēt. Ir viena dzīvnieku suga, kura, krītot plēsoņam zobos, neizdveš ne skaņas. Tās ir aitas. Ja runājam par cilvēkiem, tad tie ir latvieši. Un tam ir vēsturiskas saknes – tie, kas savulaik ir protestējuši, tie ir nokauti, apšauti, aizvesti, izvesti, paši aizbēguši. Genofonds ir degradējies, un palikuši tie, kas pielāgojas, lokās kā niedres vējā un lien. Varbūt tā arī labi, pretējā gadījumā latvieši kā tauta būtu iznīdēta vispār – tagad ir vismaz kaut kādas nožēlojamas paliekas, kas ir vairāk par neko. Un politiķiem uz kuslajiem “Liku bēdu zem akmeņa” protestiem ir pilnīgi pajāt.”
Arī laikraksts “DDD” vairākkārt ir pasmējies par latviešu protestētājiem, kuri domā, ka, uzdziedot dziesmiņu “Liku bēdu zem akmeņa”, viņi var kaut ko panākt gan Rīgā, gan Briselē.
Otrkārt, Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD” uzskata, ka mums nav citas izejas kā vien no šīm “nožēlojamām paliekām” veidot drosmīgus latviešus, bezbailīgu latviešu tautu. Ko mēs arī neatlaidīgi darām.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(440) [2019. gada 27. septembris–10. oktobris]