Kā jau iepriekš teikts, XIX gadsimta beigās krievu sieviete Helēna Blavatska izplatīja pasaulē vēsti par Šambalu un Mahātmām, iepazīstināja Rietumus ar senajām Austrumu filozofiskajām mācībām. Tas viss ietekmēja lielu daļu krievu inteliģences, arī mākslinieku Nikolaju Rērihu.
Nikolajs Rērihs
Nikolajs Rērihs dzimis 1874. gadā Pēterburgā, 1897. gadā beidzis Mākslas akadēmiju, kopš 1909. gada – akadēmiķis. No 1906. gada – Mākslas veicināšanas biedrības skolas direktors. Turpmāk viņš ir ne tikai visā pasaulē pazīstams mākslinieks, bet arī sabiedriskais darbinieks, pasaules kultūras virzītājs, dzejnieks un rakstnieks, filozofs un zinātnieks, ceļotājs.
Par Rēriha dzīvi un darbību, par viņa mākslu, par gleznām monogrāfijas un grāmatas sarakstījuši šādi autori: Dmitrijeva 1959. gadā, Kņazeva 1963. un 1968., Juferova un Lukašovs 1970., Beļikovs un Kņazeva 1972., Poļakova 1973., Aļohins 1973., Sidorovs (“Virsotnēs”) 1977. un 1983. gadā. Turklāt vēl minams rakstu krājums “Rēriha dzīve un daiļrade” 1978., Rēriha lasījumi 1980. un 1985. gadā utt.
Helēna Rēriha
Rērihs ieinteresējās par senindiešu filozofiju, pētīja to, meklēja tajā apmierinošas atbildes uz galvenajiem Esības jautājumiem. Liela interese viņam bija par kustību “Rāmakrišnas misija”, kas radās 1897. gadā pēc indiešu domātāja humānista un sabiedriskā darbinieka Svami Vivekānandas (1863–1902) iniciatīvas. Par Austrumiem interesējās arī Nikolaja Rēriha sieva Helēna. Arī viņa aizrāvās ar Rāmakrišnu, Vivekānandu, Rabindranatu Tagori un senindiešu filozofiju.
Rērihus pirmām kārtām saistīja Austrumu dzīvesspējīgā sākotne, dziļā pieeja to filozofisko jautājumu izvirzīšanai un risināšanai, kuriem neapšaubāmi ir liela vērtība arī mūsdienās. Viņiem radās cieša pārliecība, ka viņu personiskais pienākums pret sabiedrību ir tuvināt Austrumu garīgo mantojumu zinātniskajiem atklājumiem un progresīvajām sociālajām mācībām.
Rērihus īpaši interesēja un iedvesmoja ziņas par noslēpumaino Šambalu – zemi, kur dzīvo pasaules viedie, Mahātmas. Rērihs domāja: “Vai gan leģendas nav skaistāko ziedu virtene? Par sīko, par nenozīmīgo un nožēlojamo cilvēce leģendas nesacer. Katrā ziņā ikvienā leģendā ietverts kaut kas neparasts. Jā, leģendas nav nekas abstrakts, tā ir visīstākā realitāte.” Tāpēc Rērihi ticēja Šambalas realitātei. Un kāpēc gan lai viņi neticētu, ja dzirdēja no turienes aicinājumu…
“No Āzijas dzīlēm kā stīgas skaņas plūst svētais aicinājums: “Kalagija!” Tas nozīmē: “Nāc uz Šambalu!”” rakstīja Rērihs. Un vēl dienasgrāmatā: “Zemu noliecu galvu Indijas Skolotāju priekšā. Mūsu dzīves haosā viņi ienesuši patiesu jaunradi. Viņi raidījuši mums aicinājumu. Mierīgu, pārliecinošu, gudru.”
Rērihi pieņēma aicinājumu. Viņiem dzima lolojams sapnis – nokļūt līdz tālajai, noslēpumainajai zemei, kur mīt cilvēces gudrākie prāti. Viņi sāka organizēt zinātniski māksliniecisku ekspedīciju uz Austrumu zemēm, uz Centrālo Āziju – Indiju un Tibetu. Taču šos nodomus pilnībā izjauca 1914. gadā sācies karš.
1916. gadā veselības dēļ Rērihs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Karēliju. 1918. gadā viņš vēl apmeklēja Petrogradu saistībā ar Mākslas veicināšanas biedrības skolas darba reorganizāciju, bet pēc tam palika Somijā un bija šķirts no Dzimtenes.
Ar Somiju sākās Rērihu ģimenes ilgie klejojumu gadi. 1919. gadā notiek gleznu izstādes Zviedrijā un Norvēģijā, pēc tam Dānijā un Anglijā, kur Rērihi sastopas ar Tagori. No 1920. gada – izstādes un mākslinieciski izglītojoša darbība Amerikas Savienotajās Valstīs: tiek organizēta Mākslinieku savienība, pēc tam Apvienoto mākslu institūts, visbeidzot, Starptautiskais mākslas centrs. 1923. gadā Ņujorkā atklāj Rēriha darbu muzeju. Pasaule izrāda viņam dziļu cieņu.
Visu laiku priekšplānā Rērihiem ir brauciens uz Austrumiem, to viņi uzskata par savu pienākumu pret Dzimteni. Amerikā Rērihi sāk organizēt savu ekspedīciju. 1923. gadā viņi aizbrauc uz Indiju. 1925. gadā dodas uz ziemeļiem: Nikolajs un Helēna Rērihi un viņu vecākais dēls Jurijs.
Sākās slavenā Centrālās Āzijas ekspedīcija. Rērihi tai bija gatavojušies desmitiem gadu. Turklāt viņi nevis vienkārši gatavojās, bet gan sagatavoja sevi, gluži tāpat, kā to darīja senie priesteri, lai tiktos ar dievību. “Brauciena mērķis bija nokļūt noslēpumainajos Āzijas novados, izzināt neaptverami plašā kontinenta filozofijas un kultūras pamatus,” rakstīja Rērihs. Rērihi alka dāvāt savai Dzimtenei tūkstošgadēs krāto Austrumu gudrības pūru.
Ekspedīcija no Londonas devās uz Ladaku, Tibetu, Rietumķīnu. Kaut kur pa ceļam – vieta nav norādīta, un tas ir pilnīgi saprotams – Rērihi apmeklēja noslēpumaino Mahātmu zemi, leģendāro Šambalu. Un šeit “visi minējumi ieguva pamatojumu, visas pasakas vērtās īstenībā”. Rēriha piezīmēs atrodamas ziņas par sarunām ar Mahātmām. Informācija par sarunām ir ļoti skopa, taču pašu tikšanās faktu Rērihs nenoliedz. Par to, kas ekspedīcijas laikā piedzīvots, kas dzirdēts un redzēts, par ceļa grūtībām Rērihs pastāstīja savās grāmatās “Altajs–Himalaji” un “Āzijas sirds”, kas 1929. gadā iznāca Amerikā[1].
Mahātmas Rērihiem pavēstījuši, ka tuvojas Šambalas Laikmets – jaunā milzīgo enerģiju un iespēju Ēra. “Tuvu ir laiks, kad nāks jaunās enerģijas, visupirms Agni – Kosmiskās Uguns – enerģijas, un radīs jaunus dzīves apstākļus. Šambalas Laikmets iestāsies spēji.”
Pēc ekspedīcijas Rērihu ģimene apmetās Indijā, Rietumu Himalajos – Pendžabā, senajā Kulu ielejā. Šeit viņi organizēja zinātniskās pētniecības institūtu “Urusvati”, lai zinātniski apstrādātu savāktos materiālus un pētītu Austrumus. Ekspedīcija bija aptvērusi tādas vietas, ko Rietumu zinātne nepazina, un tai bija jāpārvar neiedomājamas grūtības un briesmas. Tas bija patiesi zinātnisks un cilvēcisks varoņdarbs.
Pēc kara Rērihi vairs neredzēja šķēršļus, kas viņiem liegtu atgriezties Dzimtenē, un pūlējās saņemt iebraukšanas dokumentus. Viņi kravāja kastēs gleznas, gatavoja tās nosūtīšanai uz Maskavu. Tomēr Staļina laikā Rērihiem neatļāva atgriezties – iebraukšanas vīzu neizsniedza. Nikolajs Rērihs nomira 1947. gadā, tā arī nesagaidījis atļauju. Atļauju atgriezties Dzimtenē nesaņēma arī mākslinieka sieva Helēna Rēriha – viņa to gaidīja līdz pat savai nāvei 1955. gadā.
Tikai Hruščovs, kad viņš apmeklēja Indiju, beidzot atļāva atgriezties Rēriha dēliem. To arī darīja vecākais no viņiem, Jurijs Rērihs – izcils orientālists, lielisks Austrumu valodu pratējs. 1957. gadā viņš atgriezās no Indijas Dzimtenē, lai paliktu tur un turpinātu savu zinātnisko darbu PSRS ZA Austrumu institūtā. Izpildīdams tēva novēlējumu, Jurijs uzdāvināja valstij 418 mākslinieka gleznas.
Nostrādājis Maskavā trīs gadus, viņš nomira 1960. gadā. Jaunākais dēls Svjatoslavs Rērihs, mākslinieks, dzīvoja Indijā. Pirmo reizi viņš Padomju Savienību apmeklēja 1960. gadā, arī pēc tam bieži brauca uz Krieviju un rīkoja tur savu gleznu izstādes. Svjatoslavs Rērihs miris 1993. gadā Indijā.
* * *
Grāmatu sērijā ietverto Šambalas Mācību, kas tika nosaukta par Agni Jogu[1], Mahātmas nodeva cilvēcei ar Nikolaja Rēriha sievas Helēnas starpniecību. Šai krievu sievietei piemita dižs filozofisks prāts. Viņas lielais varoņdarbs bija tas, ka viņa šo Mācību pieņēma, pārbaudīja uz sevi un pierakstīja, kā arī izplatīja tās fragmentus pasaulē. Viņai bija plaša sarakste ar daudzām pasaules valstīm. Daļa viņas vēstuļu 1940. gadā tika izdotas Rīgā divos lielos sējumos (“Helēnas Rērihas vēstules, 1929–1938”[2]). Vēstulēs doti paskaidrojumi un papildinājumi Mācībai, kā arī atbildes uz līdzstrādnieku un draugu – korespondentu jautājumiem.
Agni Joga tika uztverta ar telepātisko sakaru – gaišdzirdes un gaišredzības – palīdzību, tas ir, skolnieks skaidri dzird Skolotāja balsi un skaidri redz viņa Veidolu. Starp Skolotāju un skolnieku izveidojas kaut kas līdzīgs radiosakariem – pareizāk sakot, kaut kas līdzīgs teledzirdamībai un televīzijai. Šie sakari ir ļoti skaidri.
“Urusvati glabā bērnības dienu atklāsmi, ka kaut kur dzīvo Gaišais Skolotājs. Maza meitenīte, neviena nemudināta, pati savas apziņas vadīta, virzās uz lemto varoņdarbu. Iekšēji nostiprinājusies, viņa beidzot redz Vīziju, kas viņu virza uz varoņdarbu.” – “No pirmajām izplatījuma dzirkstelēm cauri visām ugunīm līdz pat Samādhi viņa atstājusi pierakstus, kas ieguls par Jaunās Pasaules slieksni.”– “Būt par Agni Jogas Māti nepavisam nav viegli. Tikai ar laiku cilvēki novērtēs to pašaizliedzību, kāda ir nepieciešama ugunīgā varenā spēka pavēstīšanai.”
Valentīns Sidorovs žurnālā “Москва” 1982. un 1986. gadā rakstīja:
“Par viņas dzīvi, kas pārsteidz iztēli ar pastāvīgo garīgo degsmi un pārcilvēcisko fizisko un iekšējo spēku spriegumu, var uzrakstīt veselu grāmatu. Domāju, ka ar laiku tāda grāmata – un ne viena vien! – tiks uzrakstīta. Helēnas Rērihas galvenais dzīves un garīgās jaunrades varoņdarbs ir tas, ka viņa, sazinādamās ar Mahātmām, padarīja viņu Ugunīgo Jogu (Agni Jogu) par mūsu laika bagātību.
Viņas darba mīlestība bija fantastiska. Viņas vēstules 1940. gadā tika izdotas Rīgā. Tās iznāca divos sējumos. Protams, tā ir tikai daļa vēstuļu, turklāt izvilkumos. Visas vēstules aizņemtu daudzus sējumus. Taču nepublicēto Helēnas Rērihas darbu ir daudz vairāk nekā publicēto. Svjatoslavs Rērihs man stāstīja, ka viņa arhīvos glabājas simt septiņdesmit Helēnas darbu. Simt septiņdesmit! Iedomājieties, cik daudz viņas darbu gaida savu likteņstundu un cik atklājumu – dažkārt varbūt visnegaidītāko – tie sola cilvēkiem.”
1958. gada aprīlī Maskavā tika atklāta Rēriha gleznu izstāde, tās no Indijas bija atvedis viņa dēls Jurijs. Tikai kopš šā gada par Rērihu sāk rakstīt arī Padomju Savienības presē. Pirmās publikācijas atbilst stingrai shēmai: cildināt par gleznām, pelt par filozofiju, nosodīt par “ideālismu” un “misticismu”. Tiek apgalvots, ka Rēriha ideoloģija ir naiva, ka viņa filozofiskās koncepcijas mums nav pieņemamas, un tas viss – neko nepaskaidrojot. Tomēr vēlāk Rēriha – filozofa tēls pakāpeniski un uzmanīgi tika vērsts plašumā.
No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”
Sastādījis Stepons Stuļginskis
[1] Agni Joga jeb Dzīvās Ētikas Mācība ir tulkota latviešu valodā un pilnībā izdota apgādā “Vieda”. Grāmatas ir pieejamas bibliotēkās un grāmatnīcās visā Latvijā.
[2] Apgādā “Vieda” trīs sējumos ir izdots Helēnas Rērihas vēstuļu tulkojums latviešu valodā. Grāmatas ir pieejamas bibliotēkās un grāmatnīcās visā Latvijā.
[1] Abas grāmatas, kā arī citas Nikolaja Rēriha grāmatas ir tulkotas latviski un izdotas apgādā “Vieda”, tās ir nopērkamas Latvijas grāmatnīcās.
Publicēts laikrakstā “DDD” Ne.17(439) [2019. gada 13.–26. septembris] un Nr. 18(440) [2019. gada 27. septembris–10. oktobris]