Politkorektums – šis jēdziens cilvēku domāšanas un uzvedības kontroles nolūkos tika radīts 1980. gados. Radīja tie, kuriem ir vajadzīga nedomājoša, paklausīga cilvēku biomasa peļņas gūšanai. Prasība bija zināmus uzvedības modeļus, idejas vai jēdzienus, kas līdz šim bija pierasti, legāli, tagad vai nu aizliegt ar likumu, vai pret tiem nosodoši pavērst sabiedrisko domu. Tie, kas tika publiski apvainoti politkorektuma trūkumā, kļuva par vajāšanu objektiem. Politkorektuma vajadzība tika skaidrota ar nepieciešamību novērst aizvainojumus, naidu. Tika ieteikts aizliegt tādus izteicienus un pasākumus, kas varētu nepatikt īpaši izraudzītām grupām: homoseksuāļiem, melnādainajiem, imigrantiem, feministiski noskaņotām sievietēm, žīdiem. Parādību, kas saistītas ar šīm izceltajām grupām, nosaukšana īstajos vārdos labākajā gadījumā kļuva par “nepieklājību”.
Reizē ar politkorektuma uzspiešanu vārda brīvība tika krasi ierobežota – šoreiz ar absurdām pseidonormām un tādiem virzieniem kā priekšrocību došana īpaši izraudzītām grupām, feminisms, multikulturālisma ideoloģija, “naida runas” aizliegšana utt. Viegli aizvainojamās un jūtīgās minoritātes, saņēmušas stimulu no politkorektuma apoloģētiem, sāka diktēt savus nosacījumus. Politkorektuma teoriju var reducēt līdz apgalvojumam, ka visu nelaimju cēlonis uz mūsu planētas ir savā valstī dzīvojošs un savu tautu mīlošs, tikumisks baltādains vīrietis bez seksuālām novirzēm. Un viņš ir ne tikai visa ļaunuma sakne, bet arī objekts, kuram pastāvīgi esot jājūt vaina, jākaunas no savas izcelsmes, dzimuma īpatnībām un uzskatiem.
Priekšrocību došana (Affirmative Action) tika ieviesta 1960. gados, lai sniegtu īpaši izraudzītām minoritātēm un sievietēm vairāk izredžu iegūt darbu un iestāties mācību iestādē. Sanāca veselīgi orientēta baltā vīrieša tieša diskriminācija, jo visi, izņemot viņu, varēja saņemt atvieglojumus. Minoritātes, kas guva labumus no “Affirmative Action”, atteicās atzīt, ka šī programma būtībā pazemo tos, kam tai būtu jāpalīdz, jo lika domāt, ka viņi ir pārāk dumji, lai patstāvīgi spētu kaut ko panākt. Liberāļu absurdā uzvedība, liekulība un neloģiskums izpaudās mēģinājumā vienādu tiesību vietā ieviest vienādu rezultātu koncepciju, kas ir parastā nivelēšana, un pārliecināt visus, ka piešķirt priekšrocības izredzētām iedzīvotāju grupām – tas nav rasisms; bet noteikt visiem vienādas tiesības saskaņā ar Konstitūciju – tas ir rasisms!
Multikulturālisms ir vēl viens politkorektuma virziens, kurš apgalvo, ka atšķirīgas kultūras var mierīgi dzīvot kopā vienā teritorijā kā viena liela draudzīga ģimene, vajag tikai tikt vaļā no rasistiem, seksistiem, nacionālistiem un pārējiem “istiem”. Šīs teorijas absurdu vairākkārt apstiprinājusi vēsture: dažādas kultūras vienā teritorijā nevar mierīgi sadzīvot! Vienā kultūrā par laulības pārkāpšanu soda ar nāvi, citā – ne; vienā kultūrā zagļiem nocērt rokas, citā – ne; vienā kultūrā vecumu ciena, citā – ne. Nav iespējams vienlaikus sodīt un nesodīt, cienīt un necienīt, tātad vienalga, kāds lēmums tiktu pieņemts katrā konkrētā gadījumā, viena no kultūrām izrādīsies zaudētāja. Un tā katrā jomā, kur ir atšķirīgi uzskati par vienu un to pašu jautājumu. Multikulturālisms ir mīts, kura pieņemšana par reālu iespējamību veicina veselā saprāta bojāeju.
Kāds socioloģijas profesors bija nostrādājis Boulinga Grīnas Valsts Universitātē (Bowling Green State University) vairāk nekā 25 gadus. Arvien biežāk pie viņa vērsās studenti ar sūdzībām par spiedienu no pasniedzēju puses, ja studenta uzskati neatbilda pasniedzēja politkorektajai nostājai. Studentam, kurš nebija politkorekts savos uzskatos, nebija lielas izredzes uz labu novērtējumu. Profesors nolēma pasniegt socioloģijas lekciju kursu par politkorektumu – precīzāk, atmaskot šo manipulatīvo sistēmu un pieejamā formā izskaidrot tās ļaunumu. Viņš saņēma atteikumu. Sieviešu zinātņu (Women’s Studies) fakultātes vadītāja spilgti noformulēja atteikuma cēloni: “Mēs aizliedzam jebkādu kursu, kas ierobežo vārda brīvību.” Noteikti ir vērts aizdomāties par šīs unikālas frāzes jēgu! Tomēr iniciatīva neaprobežojās ar atteikumu – tagad katrs, kurš piekrita viņam vai pat komunicēja, automātiski nonāca universitātes administrācijas nežēlastībā. Profesors pārgāja strādāt citā universitātē. Pazīstama aina, vai ne?
Tas ir tikai viens konkrēts piemērs parādībai, kas šodien Rietumos ir ieguvusi epidēmijas mērogu, īpaši mācību iestādēs. Lai saņemtu labu novērtējumu, domājoši studenti ir spiesti rakstīt to, kas ir pret veselīgiem dzīves uzskatiem un konfrontēt ar savu sirdsapziņu.
Vēl viens absurds jēdziens, kas saistīts ar politkorektumu, ir “naida noziegums” jeb “hate crime”. Spriežot pēc jēgas, tas ir pretstats “mīlestības noziegumam”. Tā vai citādi, šim terminam ir jāapzīmē noziegums pret citām, īpaši izceltām sociālām grupām tādēļ, ka upuris pieder pie kādas no šīs grupas. Vienas rases pārstāvis pret citas rases pārstāvi, vienas seksuālās orientācijas pārstāvis pret citas orientācijas pārstāvi, vienas reliģijas pārstāvis pret citas reliģijas pārstāvi un tā tālāk. Iznāk, ja baltais nogalina balto vai melnais nogalina melno, tad tas ir bijis “mīlestības noziegums”, bet, ja baltais nogalinājis melno, tad – “naida”. Šī jēdziena īstais zemteksts kļuva galēji skaidrs, kad izrādījās, ka patiesībā tas darbojas tikai vienā virzienā: baltais pret melno, normāli seksuāli orientētais pret homoseksuālistu, vīrietis pret sievieti…
Daudziem Amerikā ir pazīstams Metju Šeparda (Mathew Shepard) vārds – gados jauns pederasts, kuru divi piedzērušies vīrieši piekāva līdz nāvei. Šis notikums ļoti ilgu laiku figurēja galveno avīžu un ziņu pirmajās rindās. Bet vai amerikāņiem kaut ko izsaka Džessi Derkhaizinga (Jesse Dirkhising) vārds? Tieši tā sauca jaunieti no Ārkanzasas štata, kuru izvaroja un nogalināja divi pederasti. Šo notikumu amerikāņu prese praktiski pilnībā ignorēja. Pats fakts, ka homoseksuālisti bija noziedznieki, nevis upuri, notikušo padarīja absolūti neinteresantu un nevērtīgu politkorektajiem masu informācijas līdzekļiem.
Tas pats ir vērojams tā saucamo rasu noziegumu sakarā. Kad divi baltie vīrieši piesēja melno pie automašīnas un vilka viņu, līdz iestājās nāve, šis nežēlīgais noziegums ilgu laiku bija galvenais dienas temats visās avīzēs un jaunāko ziņu izlaidumos. Bet cits notikums tajā pašā laikā Kanzasas štatā nepelnīja preses uzmanību – kad divi melnie vīrieši ielauzās mājā, sagūstīja piecus baltos cilvēkus, aplaupīja, izvaroja sievietes, pēc tam iešāva katram baltādainajam upurim mugurā. Tikai viena sieviete brīnumainā kārtā izdzīvoja un lielā salā kaila nogāja gandrīz jūdzi ar lodi mugurā, lai sauktu palīgā un pavēstītu par notikušo. Pēdējā vardarbība netika vērtēta kā noziegums uz rasu naida pamata un tātad nebija plašas ievērības vērta…
Avots: http://www.anncoulter.com/
https://patriotpost.us/columnists/1
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(440) [2019. gada 27. septembris–10. oktobris]