Turpinājums no: Jābeidz auklēties – jāskatās patiesībai acīs! 1. daļa
Apziņu kropļojošā smadzeņu skalošana
Vita Ņikitna: Latvijas Nacionālā fronte ļoti precīzi formulē notiekošo, saucot to par smadzeņu piepidarošanu, kad pilienu pa pilienam muļķība jeb slimība tiek padarīta par normu.
“Preses brīvība Latvijā attiecas uz latviešu presi,” raksta Aivars Garda. “Saimniektauta savā zemē drīkst izteikties, kā to pati vēlas, nepārkāpjot likumus. Nedrīkst presē aicināt tautu uz netaisnīgu, agresīvu iebrukuma karu pret citu valsti; jāaizliedz arī homoseksuālisma propaganda, jo tā ir kaitīga. Tātad ir jāaizliedz ar likumu viss, kas ir kaitīgs tautai un katram indivīdam.”
Tālāk lasām: “Homoseksuālisti nesaprot (vai arī izliekas), ka viņu perversija ir kaitīga. Mēs viņiem piedāvājam palīdzību ārstēties, bet viņi negrib to pieņemt. Ja homoseksuālisti izvēlas iet bojā, nevis izveseļoties, tā ir viņu darīšana. Bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņi rauj līdzi šobrīd vēl veselos!”
Bija kāds ļoti labs raksts avīzē “DDD”. Amerikāņu psiholoģe skaidroja, cik viegli pusaudžus, viņu vecuma īpatnības dēļ, kad vēl nav izveidojusies stabila nervu sistēma, ir ieraut dženderismā – dzimumu maiņā, homoseksuālismā, ko pasniedz kā foršu brīvas sadzīves izpausmi. Un tas ir ļoti kaitīgi. Jāteic, ka tumsa pielieto visus savu spēkus, lai samaitātu cilvēci – viņiem ir savs iemesls, kāpēc to dara. Cilvēkam, kas neko nav dzirdējis par Dzīvās Ētikas Mācību un teozofiju, tas varētu likties kaut kas utopisks. Bet tumšie zina, ka sods nāks, kādreiz būs tā lielā Pastarā tiesa, kad notiks pelavu atdalīšanās no graudiem kosmiskā mērogā, un vienīgais, kā viņiem paildzināt savu eksistenci, ir aizpeldēt uz zemes lauskām. Un tāpēc viņi dara visu, lai samaitātu cilvēci un paildzinātu savu nožēlojamo dzīvi. Viņi grib uzspridzināt Zemi. Lai gan tas skan fantastiski, bet tā ir realitāte. Kāpēc ir šādas perversijas, kāpēc viņi tik neatlaidīgi to uztiepj, tik šausmīgi lien virsū – nu, šis jau ir tas iemesls.
Lasām tālāk: “Tāpēc šādas perversijas propaganda ir jāaizliedz ar likumu! Tas ir vēl neatklāts psihes graušanas vīruss. Ja neticat, pavērojiet pederastus un viņu aizstāvju uzvedību – viņi jau sen ir “nojūgušies”, bet paši to nemana. Stāsta, ka tādi “nojūgušies” salīduši augstos amatos. Ko tad mēs no viņiem gribam sagaidīt? Vai kaut ko normālu? Bet vai viņi uz to vispār ir spējīgi?”
Jāsaka, šoks bija tas, ka mūsu valdībā ir diezgan daudz šādu nojūgušos homoseksuālistu. Pat brīnāmies, ka viņi pēkšņi paši nāk ar saviem skeletiem no skapjiem ārā. Izskatījās normāli cilvēki, kad pēkšņi ar bomi pa galvu – homoseksuālisti! Viņi jau nespēj to noslēpt – agri vai vēlu tā velna kāja izlien ārā.
J.L.: Un vai tu zini, kāpēc viņi tā dara?
V.Ņ.: Tas ir psiholoģisks jautājums. Varbūt jāparunā ar kādu profesionālu psihologu. Šis būtu interesants temats – kā kaut kas (netikumi vai meli), ko cilvēks ir mēģinājis apslēpt, pēkšņi nespēj noturēties un iznāk dienas gaismā.
J.L.: Tu par daudz labi domā un sarežģīti, īstenība ir daudz vienkāršākā, prastāka un primitīvāka. Saproti, šīs viņu perversijas viņus apvieno komandā. Viņi savējos pazīst pa gabalu, kā krievu teicienā, ka “zvejnieks zvejnieku pazīst pa gabalu”. Un viņi ir tādu “brālību” noorganizējuši, ka ar putām uz lūpām (un ar vēl ļaunākām metodēm) aizstāv viens otru un viens otram palīdz.
V.Ņ.: Tur liela nauda ir iesaistīta.
J.L.: Kāpēc liela nauda? Viņi vienkārši ir bagātāki nekā normālie vīrieši. Normālam vīrietim jārūpējas par sievu, par bērniem – par ģimeni, un tur ir lieli izdevumi. Viņiem nevajag naudu sievietēm – viņi viens otru apmierina, kopā pērk īpašumus un priecājas, ka viņiem ir forši. Līdz tam brīdim, kad viņi bija mazākumā, viņi slēpa savu orientāciju – var būt kaut kādas sankcijas, kaut kāda pretdarbība. Bet tagad viņi ir kļuvuši tik stipri, tik bagāti, tik bravurīgi, ka var atļauties demonstrēt sevi.
V.Ņ.: Pat uztaisījuši savu karogu, nomelnojot skaisto varavīksnes simbolu. Tas ir drausmīgi, un neviens pret to neko nedara valstiskā līmenī.
J.L.: Ja viņi ir pie valsts stūres, likumdošanā, tad savtīgās interesēs visus likumus groza, un tā ir pretdarbība pret pārējiem – pret normālajiem. Tāpēc jau arī normālie iznīkst. Kā jau tu sākumā teici par nezālēm – nezāles aug ātrāk par kultūraugiem, bet tad, kad šīs nezāles pārmāc kultūraugus, tad tiem pēdējiem nav vairs cerību izaugt – izdzīvot. Un tā ir tik ļauna lieta latviešu tautai, cik ļauna vien var būt, sevišķi šodienas apstākļos. Mēs kūstam kā pērnais sniegs pavasara saulītē. Bet, kā redzi, lielākā daļa mūsu tautiešu nesaprot, negrib saprast un dzīvo ilūzijās, ka viņiem ir labi tāpat – kas būs, tas būs, mani tas neskar u.tml. Ko darīt?
V.Ņ.: Lasu tālāk no Aivara Gardas raksta: “Preses brīvība un demokrātija paredz arī aizliegt “integrācijas” jeb tautu sajaukšanas propagandu. Tas ir smags kriminālnoziegums, kas jāaizliedz nekavējoties! Jau tagad vainīgajiem jāizsaka brīdinājums. Bet, ja viņi šo noziegumu vēl turpinās, tiks pieņemts stingrs likums, lai visus “integrētājus” nosēdinātu uz apsūdzēto sola. Demokrātijas atjaunošana ir latviešu tautas un valsts atbrīvošana no okupantiem jeb visu okupantu repatriācija un “integrācijas” nekavējoša pārtraukšana.”
J.L.: Vai tas ir iespējams pie tādas valdības, kāda mums patlaban ir? Ar putām uz lūpām cenšas vēl vairāk integrēt – un ne tikai tos, kuri te jau ir ieperinājušies un dzīvo 50/60/70 gadus… re, viņi šeit dzimuši un ir “mūsējie”, un viss ir “kārtībā”. Tikai, kad ir šīs kritiskās situācijas, tad izrādās, ka ir vienlīdzīgāki par vienlīdzīgiem kā tajā Orvela grāmatā. Ja vēl aiz muguras ir stipri aizstāvji, stipras lielvalstis, kuras realizē šeit savu noziedzīgo politiku… Tas ir viņu interesēs, no viņu puses tā ir noziedzība, tā ir noziedzība pret mums!
V.Ņ.: Mēs paši atvērām vārtus un viņus ielaidām. Viņi jau tikai izmanto iespēju.
J.L.: Protams. Tā viņi arī to traktē.
V.Ņ.: Ja organismā šiem parazītiem rada labvēlīgu vidi vairoties, tad tie arī visu pārņem.
J.L.: Un uzskata, ka tas ir no dabas, Dieva dots.
V.Ņ.: Jāsāk lietot zāles. Latvijas Nacionālā fronte mēģināja palīdzēt valdībai ar homoseksualitātes izprašanu un skaidrošanu, jo ir tā, ka bieži cilvēks, kas nekad nav par to aizdomājies un kam nav izkopta taisnīguma izjūta un sirds, nesaprot – kā tad lai izturas pret šo problēmu, pret viena dzimuma kopošanos? Cilvēki jūtas apmulsuši un nezina, kādu ļaunumu nes homoseksuālisma propaganda, kā uz to reaģēt. Latvijas Nacionāla fronte pirms gandrīz divdesmit gadiem oficiālas vēstules rakstīja valdībai, deputātiem, arī avīzē publicējām, izdevniecībā “Vieda” tika izdota grāmata “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kur viss ir ļoti labi izskaidrots. Lūdzu, instruments ir rokās dots, rīkojieties, veidojiet likumus, kas aizliedz šo propagandu nest pa ielām, tautai un TV sludināt, utt. Bet nē – valdošie tomēr izvelējās melu ceļu, apsegties ar baiļu deķi. Tātad iespēja bija dota.
Parazītiem piepalīdz “vēža šūnas”
Juris Lapinskis: Kā jau esmu daudzos raidījumos teicis, mēs šeit, Latvijā, darām visu, ko nedrīkst darīt, ko nevajadzētu darīt, un savukārt otrādi – ko vajadzētu darīt, absolūti nedarām. Vai aiz bailēm, vai ievērojot politkorektumu, toleranci un visādas svešvalodā saucamas lietas, bet rezultātā okupanti novājina, latviešu tautu u.tml. Ja tā turpināsim, tad ļoti drīz, jau tagad var teikt, Latvija faktiski ir likvidēta, tā pastāv tikai oficiāli uz papīra. Mums nav ne savas bankas, ne savas naudas, ne savas rūpniecības – nekā. Arī robežas un pilsoņu sastāvs ir margināli izmainīts. Tātad mums ir jāapzina tie cēloņi, kas mums neļauj attīstīties.
Vita Ņikitina: Es gribētu iedot optimismu. Gluži bezcerīga situācija nav. Kamēr mūsos kā oglēs vēl uguns gail, var uzpūst liesmu un varam kļūt par skaistu, veselu un varenu tautu. Ir tikai jāgrib atveseļoties. Ir cilvēki, kuri nes šo Prometeja uguni tautā un paši ir ugunīgi. Tātad mēs esam un varam. Ir tikai jāizglītojas ar zināšanām, ko pauž Latvijas Nacionālā fronte ar laikrakstu “DDD”.
Tātad izglītosimies un lasīsim, ko Aivars Garda mums stāsta:
“Latviešu tauta un valsts, kuru tā izveidojusi, ir vienots, dzīvs organisms. Pašlaik šis organisms ir smagi slims. Pastāv slimības, kas nāk no ārienes un kas veidojas iekšienē. Okupanti Latvijā ir pielīdzināmi cērmēm un lenteņiem cilvēka ķermenī, kuri mūsos ir ienākuši kā parazīti. Lai kā mēs barotu organismu, reizē tiek baroti arī tā ienaidnieki, parazīti – cērmes un lenteņi. Šis salīdzinājums noder, lai raksturotu ekonomisko situāciju Latvijā. Ir ziņas, ka latvieši okupantu dēļ dienā zaudē vismaz 2 miljonus latu; okupantu pensionāru dēļ vien – 500 000 latu dienā. Gadā – 730 miljoni latu jeb vairāk nekā 1,2 miljardus ASV dolāru!!! Iznāk, ka latvieši okupantiem maksā par parazitēšanu. Vai tā nav mūsu dumjības pazīme?”
Vēlos vēl piebilst, cik vēl naudas būtu mūsu valstī, ja mēs ekonomētu uz šo parazītu rēķina. Un, ja vēl kā lepna, veselīga tauta ar veselīgu apziņu atdabūtu no okupantiem par okupācijas laikā pastrādātājiem noziegumiem kompensācijas naudu.
Ejam tālāk:
“Jebkurš kārtīgs ārsts teiktu, ka ir jādzer cērmju zāles, lai parazītus dabūtu ārā no ķermeņa. Protams, lietojot stipras zāles, var būt nepatīkami blakus efekti, piemēram, vēdergraizes. Bet mēs zinām, ka jāpaciešas. Jāiziet caur šīm zāļu izraisītajām sāpēm, lai dabūtu parazītus ārā. Turklāt cērmes ir jādabū ārā visas. Dīvaini būtu, ja kāds slimnieks ārstam teiktu, ka mazie cērmju un lenteņu bērniņi un mazbērniņi jau nav vainīgi pie viņa slimībām, vainīgas ir tikai tās pirmās cērmes un lenteņi, kuri okupēja viņa ķermeni un kuri drīz tāpat no vecuma nobeigsies, bet mazie cērmulēni – lai dzīvo. Ārsts, to izdzirdējis, pieliktu slapju pirkstu pie slimnieka deniņiem, lai pataustītu, vai tie nečūkst. Tādi paši slimnieki ar “čūkstošiem deniņiem” ir tie latvieši, kuri grib okupantus jeb “cērmes” un “lenteņus” integrēt. Lai ārsti (Jānis Ozols, Inārs Švarcs) atbild, vai veselā organismā var integrēt cērmes un lenteņus, kuri organismu sagrauj?! Jebkurš ekonomisks uzlabojums Latvijā stiprina okupantu pozīcijas tāpat, kā cērmju un lenteņu dzīvi uzlabo organismam piegādātā labā barība.”
Jā, jebkurš uzlabojums ekonomikā, ko mūsu varturi īsteno, baro taču mūsu okupantus un viņu atvases. Piemēram, palielina pabalstus – saņem taču arī okupantu mammas un okupanti ar invaliditāti. Tātad viņi atņem barību latviešiem – tiem, kuru attīstībai ir radīta latviešu valsts.
“Tāpēc ir tik svarīgi vispirms repatriēt okupantus, mūsu tautas parazītus! Tikai tad varēsim attīstīt ekonomiku. Tagad ekonomika jāattīsta tā, lai dzīvais organisms, latviešu tauta un Latvijas pavalstnieki, cittautieši, kas par tādiem ir bijuši līdz 1940. gada 17. jūnijam, pēc iespējas mazāk ciestu no “cērmju zāļu” lietošanas.
Ņemsim piemēru no krievu tautas, kas cīnījās pret mongoļiem-tatāriem, frančiem, vāciešiem. Partizāni cīņā pret fašistiem spridzināja savus tiltus, grāva savu infrastruktūru, lai tikai dabūtu ārā svešķermeņus – šīs krievu tautu apsēdušās “cērmes” un “lenteņus”. Kad ienaidnieki bija uzvarēti, organisms ļoti ātri atjaunojās. Viss atkal tika no jauna sakārtots un uzcelts. Gluži tāpat būs ar Latviju, tikai jāatbrīvojas no parazītiem.
Latviešu tauta nav viendabīga. Tās organismā ir veselās šūnas jeb trešās grupas cilvēki, kuri spēj domāt par savu tautu. Tie ir veselie jeb zelta graudi.”
Aivars Garda (komentārs pēc raidījuma): Pie pirmās grupas pieder cilvēki, kuri ir ļoti egoistiski. Jebkurā dzīves situācijā (arī dažādās diskusijās) viņiem interesē tikai viņa paša “es”. Arī dibina ģimeni viņš (viņa), lai apmierinātu savas egoistiskās intereses, piemēram, būt tēvam vai mātei, vīram vai sievai, bet šāds īpatnis gribēs, lai vispirms tiek ievērotas viņa, bet tikai pēc tam visas ģimenes vai kāda atsevišķa tās locekļa intereses. Tauta un valsts kalpo viņa personisko interešu apmierināšanai. Viņš nespēj pirmajā vietā likt ģimenes un tautas intereses. Diemžēl šādu cilvēku ir ļoti daudz visu līmeņu deputātu un valsts vadītāju vidū.
Pie otrās grupas pieder cilvēki, kuri, atšķirībā no pirmās grupas cilvēkiem ir spējīgi upurēt savas personiskās intereses ģimenes interešu dēļ. Arī otrās grupas cilvēku ir daudz valsts pārvaldes struktūrās. Arī šie cilvēki nespēj pašuzupurēties tautas un valsts labā.
Pie trešās grupas pieder ļoti neliels cilvēku skaits, kuri prot saskatīt visas tautas un valsts problēmas un upurēt savas personiskās un ģimenes intereses savas tautas un valsts labā. Tagad LNT rāda turku seriālu “Ievainotā mīlestība”, kurā galvenais varonis Dževdets ir spilgts trešās grupas cilvēku pārstāvis. Ja šādi cilvēki nonāk valsts pārvaldē, tad viņi vispirms domā par tautas un valsts, nevis savas ģimenes un personīgajām interesēm. Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD” uzskata, ka pēcatmodas periodā līdz pat šim brīdim valsts pārvaldē, kā arī valsts pirmo amatpersonu vidū nav bijis un joprojām nav neviena trešās grupas cilvēka.
Latvijas gadījumā pie trešās grupas cilvēkiem nevar piederēt tāds, kurš aktīvi neiestājas par dekolonizāciju un nav pret noziedzīgo integrāciju, saliedēšanu ar okupantiem un to naturalizāciju, un nedara visu viņa apstākļos iespējamo, lai veicinātu dekolonizāciju un apturētu integrāciju, naturalizāciju, saliedēšanu. Šie cilvēki nevar piederēt pie tautas inteliģences.
Tamdēļ jau esam tur, kur esam. Proti, esam padomju okupantu un viņu pēcnācēju visās paaudzēs kolonizēta valsts. Lasītāji lasa avīzē “DDD” sarunas par dekolonizāciju internetā un redz, kā laikraksta “DDD” oponenti ir pirmās un otrās grupas cilvēki – lopveidīgo interešu cilvēki, kuriem dzīves mērķis ir strādāt tāpēc, lai varētu paēst, padzerties (varbūt arī piedzerties), pagulēt, atpūsties utt. Un atkal pa to pašu apli. Tādas pašas intereses ir arī lopiem. Savvaļas dzīvnieki ir augstāki par šiem cilvēkiem, jo spēj aizsargāt savu teritoriju. Protams, instinktu vadīti, bet tomēr aizsargā. Cilvēkiem ir jāspēj aizsargāt to brīvprātīgi un saprātīgi. Pirmās un otrās grupas cilvēki ir gatavi aizstāvēt savas tautas dzīves telpu vienīgi tad, ja “viņiem par to nekas nebūs, ja nebūs nekas jāupurē un viņam pašam par to nekas nebūs jāmaksā”.
Nav vietas piedošanai, ja vardarbība turpinās
Vita Ņikitina: Šeit vietā būtu pajautāt: “Vai tad pirmās un otrās grupas cilvēki nevar piederēt pie veselajiem graudiem?” “Jā, var piederēt,” Aivars Garda turpina, “un pieder tie, kuriem ir veselais saprāts atšķirt labu no ļaunā un sekot labajam, šajā gadījumā – uzticēties trešās grupas cilvēkiem. Organismā ir arī pa pusei slimas šūnas, kurām ir iespēja gan izveseļoties, gan ielaist slimību vēl dziļāk. Tomēr jāteic, ka latviešu tautas organismā ir daudzas “vēža” vai “gangrēnas” skartas šūnas jeb apziņas. Tie ir mūsu nodevēji, kangari, “integrētāji” jeb “integrācijas” programmas izveidotāji un realizētāji, valsts vadītāji, kuri, redzot Eiropas Savienības morālo un tikumisko degradāciju, vienalga ir veduši savu tautu uz to.” Tātad pretī iznīcībai.
“Eiropas Savienība pieprasa, piemēram, legalizēt homoseksuālas attiecības, homoseksuāļu laulības un bērnu adopciju, un valsts vadītāji, dzejnieki, rakstnieki, ārsti, zinātnieki, mākslinieki ir tik morālētiski samaitāti, ka turpina ceļu uz šo bedri. Vai tos vispār var saukt par dzejniekiem un rakstniekiem? Tie patiesībā ir rīmju kalēji un skribenti. Eiropas Savienība pieprasa sajaukt latviešu tautu ar okupantiem, un mūsu vadītāji steidzas to īstenot. Viņu slimie prāti nesaprot, ka šādas aktivitātes ved uz tautas organisma bojāeju.
Iedomāsimies situāciju. Slimniekam sāp vēders, un ārsts atklāj, ka viņa organismu ir okupējušas cērmes un lenteņi. Ārsts sāk dot nevis zāles, bet gan barot parazītus, rūpējoties, lai viņi justos pēc iespējas ērtāk. Lai tikai cērmītēm un lentenīšiem būtu labāk! Protams, šādu ārstu mēs nosauktu par slepkavu un briesmoni. Tieši tādi paši briesmoņi ir arī mūsu vadītāji, rīmju kalēji un skribenti. Kā lai nenosauc par briesmoņiem tos mūsu politiķus, kuri rada visādus atvieglojumus mūsu tautas parazītiem un “vēža” šūnām, piemēram, samazina prasības un maksu par Latvijas pilsonību. Mūsu tautas iekšējie grāvēji, “vēža” šūnas, ir arī pederasti, kas laiž savas metastāzes visā sabiedrībā.”
Aivars Garda turpina: “Varam iztēloties ainu cilvēka organismā. Pēc cērmju zāļu ieņemšanas cērmes un lenteņi, to bērneļi, mazbērneļi un pat oliņas brēc: “Naših bjut! Kur ir demokrātija!? Cērmēm un lenteņiem vienlīdzīgas tiesības ar visu veselo organismu!” No cērmju un lenteņu midzeņa ārpus veselā organisma brēc: “Ņe daģim naših v obidu! Buģem zaščiščaķ!” No dažādiem eiromidzeņiem brauc komisāri un saka: “Cērmes un lenteņi arī ir dzīvas radības, tos vajag mīlēt, cērmju zāļu devas jāsamazina vai jāpārtrauc dot vispār!” Organisma “vēža” jeb “gangrēnas” skartās šūnas – kangari, pat “neieziepējoties”, sagaida un pavada cērmju un lenteņu aizstāvjus un mēģina pārliecināt veselās šūnas par absurdu: parazīti ir jāintegrē, citādi mūs eiroparazīti un citi pasaules parazīti nesapratīs un neuzņems savā kompānijā…
Latviešiem jāņem piemērs no kazahu tautas – tā veiksmīgi pielieto “cērmju zāles” lielās devās, bet viņiem ir viena liela privilēģija – savu tautu mīlošs, pret okupantiem noskaņots prezidents, kurš pasaules parazītu vaimanas neuzklausa.
Tomēr jāuzsver, ka okupanti sabiedrībā ir pielīdzināmi cērmēm un lenteņiem cilvēka ķermenī tikai tik ilgi, kamēr viņi atrodas Latvijā un grauj svešu organismu, mitinoties latviešu tautas dzīves telpā pret mūsu gribu. Analoģija starp okupantiem, cērmēm un lenteņiem beigsies ar to brīdi, kad okupanti atgriezīsies savā etniskajā dzimtenē, kur tie vairs nebūs parazīti, bet gan savas zemes cēlāji. Tāpēc katram okupantam vajadzētu apzināties šo pazemojošo stāvokli, kādu viņš pats šobrīd ir izvēlējies. Mēs okupantus uzskatīsim par “cērmēm” un “lenteņiem” tik ilgi, kamēr viņi neaizvāksies. Organisms parazītiem nevar piedot, ja viņi vēl parazitē. Sieviete nevar piedot izvarotājam, kamēr tas turpina savu melno darbu, turklāt vēl iestāstīdams, ka dara viņai visnotaļ labu. Tieši tā rīkojas okupanti. Latvieši nevar piedot un nepiedos okupantiem mocīšanu un dzīvības sulas izsūkšanu tik ilgi, kamēr viņi te vēl aizvien atrodas. Lai brauc mājās vai uz visām četrām debespusēm! Tad arī piedosim!”
Vita Ņikitina: Jautā: “Vai tiešām jāaizbrauc visiem okupantiem? Vai var būt izņēmumi?” Aivars Garda uz šo jautājumu atbildi īsi un konkrēti: “Vienīgie izņēmumi varētu būt tie, kuri ir apprecējušies ar latviešiem un cittautiešiem LR likumīgajiem pavalstniekiem līdz 1940. gada 17. jūnijam, pieņem latviešu tautas kultūru kā savu, nodod zvērestu Latvijai, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā karos Latvijas pusē, tas ir, šaus uz Krievijas armijas karavīriem, nevis latviešu karavīriem mugurā, aktīvi piedalās okupantu, tas ir, savu tautiešu repatriācijā utt. Tas varētu attiekties arī uz tiem (protams, ja to nolemj Saeima), kuri nav precējušies ar latviešiem, bet izpilda visus iepriekš minētos noteikumus: galvenais – lai pierāda savu uzticību latviešu tautai, piedaloties savu tautiešu repatriācijā.”
Šo katram juristam, tiesībsargam un pārējiem ar likumiem saistītām personām vajadzētu pielikt savā kabinetā redzamā vietā pie sienas. Ļoti bieži ir tā, ka Latvijas Nacionālo fronti provokatīvi pazemo, ka esam “fašisti”, kas vēlas visus dzīt ar vardarbīgām metodēm prom. Bet dekolonizācijai ir likumīgi pamati. Mēs neesam nekādi monstri, neesam to izdomājuši – tās ir likumīgi pamatotas tiesības tautai un valstij pēc okupācijas un kolonizācijas.
“Nevienas tautas, arī okupētājtautas piederīgie, kuri pamet savu zemi un kļūst par “cērmēm” un “lenteņiem” okupētās tautas zemē, nepieder pie trešās grupas. Tie ir pirmās vai otrās grupas indivīdi, kuriem ir sveša katras tautas vēlme netraucēti dzīvot savā teritorijā.[1]
Tomēr arī iebrucējtautā var parādīties taisnīgi cilvēki, kas iestājas par citas tautas atbrīvošanu. Piemēram, anglis Hjūms palīdzēja Gandijam atbrīvot Indiju no angļu okupantiem, “cērmēm” un “lenteņiem”. Tas ir retums, bet nav neiespējami. Tie ir cilvēki, kuros ir attīsta sirds, taisnīguma izjūta, dzīves gudrība. Mēs, latvieši, gaidām, ka krievu tautā radīsies šādi augsti attīstīti indivīdi, kas aicinās savus tautiešus aiziet no okupētajām teritorijām un nekad vairs neiekarot citas zemes.”
Juris Lapinskis: Esmu jau daudzreiz teicis, ka septiņās Latvijas lielākajās pilsētās latvieši diemžēl ir mazākumā. Izskatās, ka tās ir stratēģiskās vietas, kur mums nekas labs nespīd. Sabrauc vēl no Austrumiem, no Rietumiem un no citurienes – trūkstot darbaspēka un ar vēl citām problēmām mūs baida. Uz labo pusi, izskatās, ka mūsu valdība nevelk un kārtējo reizi, kā jau teicu, nedara neko, kas būtu jādara, bet dara visu, ko nevajadzētu darīt. Tāpēc jau arī nekādus uzlabojumus nejūtam. Arī aptaujās redzams, ka cilvēki vai nu paši sevi apmāna, vai tiek apmānīti – iestāsta, ka tagad ir labāk dzīvot, tagad ir vieglāk. Lielākajai daļai ir grūtāk – es teiktu. Vai tā ir, Vita?
V.Ņ.: Jā. Bet, ja valdība nedara, tad mēs, latviešu tauta, paši kaut varam darīt. Bet, lai darītu, ir jāzina, ko darīt, kā sevi atveseļot un pacelt to cīņas un varonīguma garu sevī, kā atmodināt. Tātad, ja mēs jūtam pretīgumu pret šiem okupantiem, tad tas ir tikai normāli – tās ir dabiskas jūtas. Turpināsim Aivara Gardas rakstu, jo tās ir kā zāles, kas šobrīd vajadzīgas pret šiem parazītiem un lenteņiem, kas savairojušies mūsu tautas ķermenī.
“Daudzi jautā, kā lai mēs izturamies pret okupantiem? Atbilde – taisnīgi. Tas nozīmē – jānogādā tie atpakaļ savā etniskajā dzimtenē. Bet ko mums just pret viņiem, ja viņi atsakās braukt prom un ir pat naidīgi un agresīvi pret saimniekiem – latviešiem? “Augstākā pilotāža” ir nejust naidu. Gandijs, piemēram, teica, ka labāk ir pieļaut naidu un likt okupantiem aizvākties nekā gļēvi samierināties ar šādu pazemojošu stāvokli, atļaujot tiem parazitēt indiešu tautas dzīvajā organismā.[2] Naidu nevajag pieļaut tāpēc, ka šī īpašība ir abpusēji graujoša: grauj ienaidnieku un arī pašu, radot nākotnē nelabvēlīgas stipras sekas. Bet vēl nelabvēlīgākas, graujošākas sekas rada gļēvums, tāpēc Gandijs ieteica savai tautai mazāko ļaunumu no diviem pieminētajiem – varmācību.”
Varbūt daudzi varētu mums, Latvijas Nacionālai frontei, jautāt: kāpēc visu laiku atkārtojat vienu un to pašu, vienu un to pašu? Bet tās ir zāles – dod pilienu pa pilienam, kamēr notiks apziņas atjaunināšanās, jo šo 30 piepidarošanas gadu laikā latviešu apziņa ir ļoti aizsārņota ar parazītu iedētām olām. Kāpēc mācāmies no Gandija? Tāpēc, ka viņš ir lietpratējs, kurš izgājis cauri savas tautas atbrīvošanas procesam. Un viņš bija viens, kas to sāka. Viņš ilgi bija vientuļš, nesaprasts, apsmiets, kamēr viņam līdzi aizgāja tauta. Tāpat no mazā laikraksta “DDD” var aiziet vilnis plašumā, un varam aizvest savu tautu līdzi šajā cīņā, šajā atbrīvošanās ceļā. Nav jābaidās, beidzot ir jāsāk.
Dažreiz, skatoties dokumentālos kadrus, kad cilvēki gāja Daugavmalā ar cerību par brīvu Latviju un ar aizkustinājuma asarām sagaidīja deputātus, kas bija nobalsojuši par neatkarību – tur taču bija visa Latvija gandrīz. Bet kur tagad ir šie tūkstoši? Nav taču visi apmiruši – nav tik daudz laika pagājis, vēl ir jābūt šiem cilvēkiem. Mēs taču neaicinām ne uz ko citu – uz to pašu sajūtu! Ir taču tā pati vēlme, tā pati vajadzība: atbrīvoties no ienaidnieka, jo viņš šeit vēl ir. Tātad darbs nav padarīts līdz galam. Tāpēc turpinu:
“Atcerēsimies, ka mēs esam atbildīgi par savām jūtām. Ja latvieši, nejūtot naidu, rīkojas taisnīgi un pareizi, bet tas rada okupantos naidu, tad tieši viņi ir naida kurinātāji. Okupanti ir naida kurinātāji ar to vien, ka šeit atrodas. Mēs nedrīkstam baidīties no viņu naida. Gluži otrādi, okupantu naids pret mums nozīmē, ka latviešiem ir jāstāv kā klintij, jāstāv stiprāk par klinti un nav jāvairās no cīņas ar viņiem. Viņu naids nozīmē, ka okupanti paši baidās no saimniekiem – latviešiem. Bet, ja mēs baidāmies, tad nekam neesam derīgi. Ja latvieši zinātu, cik ļoti okupanti mūs nīst un nicina, tad visi saceltos garā! Nīst ne jau par mūsu drosmi, bet gan nicina par mūsu gļēvumu un pielīšanu. Bēdīgi, bet jāatzīst, ka viņiem ir liela daļa taisnības. Daudzi latvieši tik tiešām ir nodevēji un gļēvuļi.
Krietni mazākas karmiskas sekas par naidu rada nicinājums pret ienaidnieku, vēl mazākas – pretīgums. Tā kā latvieši pašreiz ir tik ļoti “apstrādāti” psiholoģiski, ka nolēmuši mīlēt jeb uzņemt kā savu orgānu savā vienotā tautas organismā okupantus – šīs pretīgās “cērmes” un “lenteņus” –, derīgi un pat tautas izdzīvošanai nepieciešami ir saprast, ka just pretīgumu pret ienaidnieku – okupantu[3] – ir katra latvieša pienākums. Gluži tāpat kā uzlūkojot dzīvu cērmi vai lenteni. Lai tās tad arī būtu pirmās “cērmju zāles” – pretīgums. Protams, ir tādi perversi tipi, kuriem cērmes, lenteņi, citi tārpi šķiet mīļi, bet tādus neņemsim vērā, jo tās ir tautas organisma “vēža šūnas”.
Ja man jautā, ko es jūtu pret okupantiem, atbildu, ka nejūtu naidu, nicinājumu, kā arī pretīgumu iepriekš aprakstītajā nozīmē. Pretīgumam ir nianses. Es gluži vienkārši zinu, esmu stingri pārliecināts, ka okupantu atrašanās Latvijā ir pret taisnīgumu, pret mīlestību, pret skaistumu, pret visu latvisko, un tāpēc aktīvi cīnos pret viņiem. Tāpēc arī citiem aktīviem cīnītājiem nav jājūt pretīgums tā riebuma izpratnē, kā rezultātā paliek slikta dūša un gribas vemt. Bet latviešiem-gļēvuļiem tāds riebums būtu labas zāles pret gļēvulību, mazdūšību, bailēm un rosinātu viņus aktīvai cīņai. Atcerēsimies arī pašu galveno: Dievs grib, lai pret visu pretīgo mēs nejustu tīksmi, tieksmi, sajūsmu – šīs skaistās jūtas pataupīsim visam Daiļajam, Varonīgajam, Labajam, Pareizajam, Mīļajam utt. Savukārt Dievs negrib, lai pret visu Labo, Skaisto utt. mēs justu pretīgumu. Bet Dievs grib, un tā Viņš ir iekārtojis pasauli, lai pret visu pretīgo mēs justu pretīgumu, tas ir, pareizas jūtas pret pretīgo jeb nepareizo ir pretīgums; pret skaisto – mīlestība, sajūsma, apbrīns utt. Tikai pareizi jūtot, mēs varam pareizi attīstīties.”
Dekolonizācija ir neizbēgama!
Vita Ņikitina: Redziet, cik daudz darba mums ir ar sevi, cik daudz jāizkopj jūtas, emocijas un jāprot visu nosaukt pareizajos vārdos. Un tālāk: “Dekolonizācija ir neizbēgama!”
Aivars Garda raksta: “Mums jāmācās pareizi novērtēt arī trimdas latviešus un pašmāju pārkrievojušos latviešus, tas ir, kā kosmopolītus, tā internacionālistus. Ļeņins vēstulē Staļinam esot teicis, ka “pārkrievoti “nacionāļi” savā naivajā šovinismā ir bīstamāki par cara lielkrieviskajiem ģeržimordām (krieviski burtiski: “turi žaunas bļāvēji”), kālab lielkrievu sociāldemokrāti nedrīkst pieļaut jebkādu mākslīgu vai vardarbīgu tautu apvienošanu jeb pārkrievošanu.” (“Latvietis Latvijā”, Nr.29.) Mēs redzam, ka mūsdienu Latvijā visbīstamākie latviešu tautai ir kosmopolitizētie trimdas latvieši un internacionalizētie pašmāju kangari jeb Ļeņina terminoloģijā – pārkrievoti, pāramerikanizēti, pārkanādēti utt. nacionāļi. Mēs pārāk uzticamies trimdas latviešiem, bet neko labu [ar nelieliem izņēmumiem] latviešu tautai tie nav darījuši. Atvērsim acis! Rietumu degradētā sabiedrība ir samaitājusi arī viņu prātus un dvēseles. Tieši viņi ir ievazājuši Latvijā tādu perversiju kā homoseksuālisms. Mēs redzam, ka Vaira Vīķe-Freiberga nav attaisnojusi tautas cerības, gluži otrādi, viņa ir kļuvusi par latviešu tautas veselā organisma “parazītu” – okupantu īpaši mīlēta un cienīta. Tie pat ir devuši viņai mīļvārdiņu “Veročka”.”
Un Aivars Garda turpina: “Neviena partija nekur nav deklarējusi, ka grib atbrīvoties no latviešu tautas “cērmēm”, “lenteņiem” un “vēža” šūnām. Gluži otrādi, šīs partijas ir par smaga kriminālnozieguma – “integrācijas” turpināšanu. Jāsaprot, ka “integrācija” jeb latviešu krimināla sajaukšana ar okupantiem patiesībā ir latviešu tautas dezintegrācija, atšķaidīšana. Latvijas augstos valsts amatos drīkst atrasties tikai patiesi nacionālisti, kuriem pirmajā vietā ir latviešu tautas intereses!
Līdz šim praktizētā “integrācija” ir izgāzusies kā veca sēta. Tās rezultātā ir izveidotas divas nesamierināmas naidīgas puses – latviešu nācija, kas dziļi nīst otro sadarbības pusi – Latvijas valsts un nācijas ienaidniekus, piekto kolonnu, šos “parazītus”, “cērmes” un “lenteņus”, kuri savukārt vēl vairāk nīst latviešu nāciju kā viņu nepārtraukto noziegumu dzīvo liecinieci. Šķiršanās ir neizbēgama, tātad arī dekolonizācija.
Dekolonizācija nav politiska, tā ir starptautiski tiesiska lieta. Tas vispirms ir jāsaprot latviešu nācijas tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un citiem juristiem, kuri tēlo, ka to neizprot. Šie augsti stāvošie juristi savā naivumā, bet varbūt nodevīgumā un gļēvumā, dzīvo cerībā, ka latviešu nācija to nesaprot un arī nesapratīs?”
Juris Lapinskis: Deokupācija, dekolonizācija būtu mazāk traumējošas un nepatīkami jūtamas, ja ar mūsu demogrāfiju, dzimstību viss būtu kārtībā. Ar mūsu dzimstību ir tā, ka ar katru paaudzi mūsu skaits uz pusi samazinās. Ja šajā jomā nekas neizmainīsies, tad mums arī pilnīgi nekas nespīd. Kā tu, Vita, domā, kas tad būtu jādara, kas traucē?
V.Ņ.: Traucē okupanti – “cērmes” un “lenteņi”. Tie ir dzeguzēni, kuri no mūsu ligzdas izspiež mūs pašus, no mūsu telpas, atņem līdzekļus, mazina mums iespēju dzīvot un attīstīties. Bet lieta tāda, ka mēs nevaram sarīkot tādu vairošanās sacensību – ir pirmie primārie darbi.
Pirmkārt, lai valdība īstenotu Deklarāciju par Latvijas okupāciju un veiktu deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Tas šobrīd ir vissvarīgākais uzdevums. Lai aizbrauc okupanti atpakaļ uz savām etniskajām mājām. Tikai tad notiks dabiska tautas atveseļošanās, kā to jau ir pierādījusi vēsture. Tāpat mežs arī izdeg, un tad nāk tādi vāri asniņi, pēc tam nāk mežsaimnieki un iekopj – visu mežu atjauno. Protams, tas nav uzreiz. Pats svarīgākais – jāuzupurējas augstāku mērķu un ideālu vārdā. Ir savs vēders drusku jāpabadina augstāku mērķu labā. Ir jābūt apziņai, ka jānoliek materiālās vēlmes otrajā plānā svarīgāku uzdevumu vārdā.
J.L.: Ja tev, piemēram, būtu tagad četri pieci bērni, ko tu darītu šajos apstākļos?
V.Ņ.: Es izvēlos nevairoties šajā situācijā tik tālu, ka nespēšu pacelt šo nastu. Skan primitīvi, bet diemžēl tā tas mums šobrīd ir. Katrs izvēlas to, ko var celt. Ir jāpieņem latviešu tautas demogrāfijai un valsts atdzimšanai izdevīgi, pareizi likumi.
J.L: Un kā tu domā – mēs varam izstāties no Eiropas Savienības?
V.Ņ.: Protams, ka tas ir iespējams un jādara, bet tas ir lēmums, kurš jāapjēdz mūsu politiķiem. Līdz viņu apziņai ir jānonāk tam, kādu ļaunumu, kādu netaisnību ES mums nodara.
J.L: Un tu ceri, ka viņi to pieņems?
V.Ņ.: Cerība vienmēr mirst pēdējā. Protams, bez tautas atmošanās un gribas nekas labs šajās ziņā nevar notikt. Tomēr, zinot Kosmiskos likumus vismaz ābeces līmenī, ir skaidrs, ka agri vai vēlu viss notiks – vai kādas lielas kataklizmas ceļā, vai sabiedrisku satricinājumu rezultātā, noteikti pārmaiņas nāks. Neviens jau arī necerēja, ka Latvija kādreiz spēs atbrīvoties de jure no tā padomiskā statusa, bet tomēr tas notika. Tāpēc nekas nav neiespējams, ir vienkārši jāstrādā, jādara.
Latvijas Nacionālā fronte aicina katru cilvēku katru dienu plkst. 12.00 piedomāt un sūtīt izplatījumā domu: “Lai okupanti brauc prom!” Domai ir liels spēks. Un vienu dienu tā īstenosies. Ja vēl pieliekam fizisku darbu, pirmkārt, neatlaidīgi lietojam savu valodu, ikdienā ar okupantiem sarunājamies tikai un vienīgi latviešu valodā, tad tas jau būs viens solītis uz priekšu. Pamazām pavērsies atkal jauni darba lauki. Un tā šis ceļš dabiski ved uz priekšu.
Svešumā tava dvēsele mūžīgi sals…
Juris Lapinskis: Tu arī nodzīvoji astoņus gadus Īrijā. Kādēļ aizbrauci? Vai ekonomiski tevi spieda?
Vita Ņikitina: Jā, ekonomisku apstākļu dēļ. Bet manī ir šis dvēseliskais – bez savas dzimtenes tu jūties kā vēja pūsta un no koka atrauta lapa. Nīkuļoju svešumā un jutos tur kā Dieva nepieņemta, un dvēselē man arī ierunājās tas, ka esmu nekrietna, jo grūtā brīdī neesmu ar savu tautu, neesmu savās mājās, bet blandos kaut kur apkārt. Man grūdienu atgriezties mājās pozitīvā nozīmē ļoti deva Steidzītes dzejoļa rinda: “Tava dvēsele mūžīgi sals.” Šī rindiņa mani nokaunināja. Un mana sirdsapziņa teica, ka nevaru materiālā labuma dēļ tā mierīgi veģetēt svešumā. Man ir jābrauc mājās, kaut kas šeit jādara, šeit jāattīstās, šeit jāaug. Un, ja es vēl kaut ko šeit varētu dot tautai, tad tas jau būtu manas dzīves piepildījums.
J.L.: Bet cik procentuāli ir tādu latviešu kā tu, kurai dvēsele svešumā salst? Man liekas, ka 99 procenti dvēseļu tur gan nesalst – viņi tur jūtas kā paradīzē, kā savās mājās aizbraukuši un nemaz negatavojas braukt atpakaļ.
V.Ņ.: Es nespēju šādos ciparos domāt. Cik esmu runājusi ar tiem cilvēkiem, viņiem ļoti salst dvēseles, bet bieži vien paši negrib to atzīt. Viņi ir kā suns, kas laiza pats savas rētas, – viņi sevi žēlo, dažādi attaisno savu eksistenci svešumā. Bet, ja cilvēks ir izvēlējies tur dzīvot un viņam tur ir labi, lai viņš tur arī paliek. Te jau arī notiek tāda pelavu atsijāšanās no graudiem. Vienīgas, kā man žēl, ka to izdarīja mūsu politiķu lēmumi. tas ir genocīds pret mūsu tautu. Un liela daļa aizbrauca vienīgi materiālā labuma meklējumos, nevis spiesti – kā ekonomiskie bēgļi.
J.L.: Vai tu domā, ka vainīgi ir mūsu politiķi?
V.Ņ.: Mūsu politiķi man atgādina tādus mazus krancīšus, kas gaida, kad viņiem kāds labumiņš tiks pasviests no bagātnieku dzīru galda, un priecājas par kauliņu, kur vēl mazliet gaļas palicis. Un, protams, veiklākais krancis tad paņems to biezāko gabalu, cits paskrubinās mazu kauliņu, bet cits vienkārši paliks badā – ar cerību, ka varbūt nākošreiz. N-tās partijas tur kuļas – ar cerību: varbūt nākošreiz.
J.L.: Ko tu gribētu nobeigumā teikt?
V.Ņ.: Gribētu novēlēt, lai atveras latviešiem acis. Man ļoti patīk kāds citās no Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas “Ugunīgā Pasaule III”, 575. paragrāfs:
“Par tumšajām ložām arī ir jārunā, jo to ir ļoti daudz. Bieži vien cilvēki, vislabākie, pat nepieļauj domu, ka tāda nekrietnība var pastāvēt. Taču var redzēt visbaismīgākos noziegumus. Var redzēt, kā tumšie iejaucas dažādos cilvēku slāņos zem viscienījamāko Vispārības Labuma kalpotāju maskas.”
Ja cilvēki to pamanīs, tas faktiski būs liels sasniegums. Acis atvērsies un cilvēki sāks analizēt savos prātos un skatīties, kas patiesībā notiek. Un nevajag baidīties ieskatīties patiesībai acīs.
J.L.: Teikšu paldies Vitai Ņikitinai, jaukai divu bērnu mammiņai, kura šodien bija viesos “Radio Merkurs” raidījumā “Gaismas pils”[4].
V.Ņ.: Paldies arī jums! Paldies visiem draugiem!
[1] Skaidrojumu par cilvēku iedalīšanos grupās atbilstoši viņu apziņas līmenim lasiet iepriekšējā “DDD” numurā.
[2] Skatiet Romēna Rolāna grāmatas “Mahātma Gandijs” ievadu.
[3] Starp citu, gluži tāpat kā pret savas tautas organisma “vēža” un “gangrēnas” skartu šūnu. – A.G.piez.
[4] Jura Lapinska vadīto raidījumu “Gaismas pils” varat dzirdēt internetā (https://onlineradiobox.com/lv/merkurs/) ik otrdienu plkst. 18.00–20.00. Raidījuma atkārtojums skan naktī no sestdienas uz svētdienu plkst. 02.00–04.00 un svētdienas rītā plkst. 09.30–11.30.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(439) [2019. gada 13.–26. septembris] un Nr.18(440) [2019. gada 27. septembris–10. oktobris]
Saistītie raksti: Jābeidz auklēties – jāskatās patiesībai acīs! 1. daļa