Patofobijas vietējais dizains
Arturs Priedītis
Fobiju sarakstu nepieciešams papildināt. To ir pelnījusi latviešu varas inteliģence. [..]
Tas ir svešvārds. Tā pamatā ir grieķu “pathos” (ciešanas) un “fobos” (bailes). Patofobija uzplaukst atsevišķos ideoloģiskajos gadījumos.
Kas ir atsevišķi ideoloģiskie gadījumi?
Atsevišķi ideoloģiskie gadījumi ir tad, kad Latvijā operatīvi un efektīvi nepieciešams par kaut ko pārliecināt tautu un šo uzdevumu katrs varas inteliģents uztver kā savu obligāto morālo pienākumu. [..] Katrs vēlas būt visoriģinālākais, un katrs paniski baidās atpalikt no pārējiem, nepaspēt savlaicīgi iekļauties akcijā, kā arī ļoti baidās pateikt kaut ko neizteiksmīgu, triviālu, banālu, trafaretu. Un, lūk, šīs paniskās bailes tad arī ir patofobija. Savukārt patofobija atņem prātu. Nonākot patofobijas varā, cilvēks zaudē mēra sajūtu. Klusā, bet sīvā sacensība pārvēršas bezprāta sacensībā. Pirmie finišē visārprātīgāko formulējumu autori.
Visjaunākais ideoloģiskais gadījums (ideoloģiskā akcija) ir nepieciešamība pārliecināt latviešu tautu, ka tās Valsts prezidents var nebūt latvietis un 2019. gada 29. maijā par Valsts prezidentu katrā ziņā jāievēlē ebrejs. Līdzdalība ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī” kļuva par latviešu varas inteliģences fanātisku vēlmi, agresīvi stimulējot patofobiju. Jau ilgāku laiku latviešu varas inteliģences pārstāvji savā starpā sacenšas, tiecoties no sevis izdalīt visoriģinālāko pamatojumu ebreja atbalstam.
Pirmajā laikā Rīgas pilij izredzētā ebreja glorifikācijā visoriģinālākais izdalījums bija “šodienas nācijas tēvs”. Taču šī izdalījuma autori Dagmāru Beitneri-Le Gallu ir pārspējis patentētais visu varu laizīšanas klasiķis Viktors Avotiņš. 2019. gada 24. aprīlī publicētā tekstā viņš patētiski lielījās par Rīgas pilij izredzētā ebreja ietekmi: “Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku.”
Tas faktiski ir vēl šaušalīgāks laizījums nekā rūdītās šarlatānes “šodienas nācijas tēvs”. Būtiski atšķiras satura ticamība. Par šarlatānes kundzes formulēto ebreja statusu katrs pasmiesies, un neviens tam neticēs. Taču Avotiņa teiktajam daudzi noticēs. Varbūt noticēs arī tie cilvēki, kas vispār netic aprobežota un nekaunīga tipa iespējai izraisīt kaut ko “kvalitatīvāku un organizētāku”.
Ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī” tikuši izmantoti dažādi formāti. Atsevišķs pasākums bija ebreja grāmatas “Valstsgriba” atvēršana Latvijas Universitātē.
Grāmatas nosaukums labi iederas latviešu varas inteliģences prāta atkritumu urnā kopā ar “par-politiku”, “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”, “jābūtības dimensija”, “eirodzīve”, “zemnieku tauta”, “ilgtspējīga politika”. Neskaidrais un kretīniskais salikums “valstsgriba” var patikt vienīgi mēnessērdzīgiem filistriem. [..]
Grāmatas atvēršanā atskanēja politiskais šarlatānisms “šodienas nācijas tēvs”, un pasākums tipiski atspoguļoja patofobijas grandiozo vērienu latviešu varas inteliģencē. Mutuļoja dedzīga sacensība, izdalot viskrāšņākos ebrejam veltītos epitetus. [..] To darot, izskanēja ne vien “valstsvīrs”, bet arī “nācijas tēvs” (publikas aplausi), “pravietis”, salīdzinājumi ar Kārli Ulmani.
Internets glabā daudzus ebreja Levita slavinājumus. Citēju trīs spilgtākos. Tiem komentāri nav vajadzīgi.
(1) “[..] Ja Levits piekristu kandidēt, viņš būtu redzamākais un cilvēkiem saprotamākais pretendents uz Valsts prezidenta amatu,” sacīja Austers.
(2) “Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos,” pauda Zālīte.
(3) “[..] Paldies grāmatas autoram, par to, ka ar saviem rakstiem, runām un darbiem nu jau vairākām juristu paaudzēm nekļūdīgi norādījis ceļu demokrātiskas, tiesiskas un Eiropeiskas valsts virzienā,” tā tieslietu ministrs Jānis Bordāns.
[..] Latvijā drūmākais piemērs ir “6. oktobra paaudzes” nonākšana parlamentā un valdībā, Kariņa kunga (Rietumu degradācijas upura) atrašanās premjera krēslā.
Ar patofobiju tiekamies ne tikai ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī”. Arī Kariņa kunga valdības slavēšana ir izvērtusies bezprāta sacensībā. Pats Kariņš un varas inteliģences eksemplāri izbauda iespēju pateikt kaut ko superoriģinālu bez minimālas mēra sajūtas. [..] Liepājā ir jābūvē nevis cietums, bet trako māja Kariņam ar viņa ākstiem no “6.oktobra paaudzes”. [..]
Tautas priecāšanās diezin vai ir sagaidāma. Toties latviešu varas inteliģences patofobija atkal ir ieslēgta. Atkal ir bailes atpalikt. Šoreiz – Kariņa valdības slavināšanā. Atkal ir sākusies bezprāta sacensība. [..]
Publicēts saīsināti
Avots: https://pietiek.com/raksti/patofobijas_vietejais_dizains
Daži komentāri vietnē “Pietiek.com”
A.P.: Latviešu inteliģence ir noskatījusi reti nekaunīgu, nelietīgu un intelektuāli aprobežotu ebreju. Tāds tips ir izvēlēts nevis no latviešu sētas, bet no cittautiešu sētas, kas ir ne visai saprotami. Saprotami būtu, ja tiktu izvēlēts dumjš un negodīgs latvietis. Tāda izvēle latviešu aprindās būtu saprotama un gaidīta. Latvieši nekad neizvēlētos no savējiem gudru un godīgu latvieti. Bet tagad arī no cittautiešu sētas latvieši ir izvēlējušies nekur nederīgu indivīdu. Kāpēc tas tā ir noticis? Varbūt latviešu inteliģence nemaz nav spējīga identificēt gudru un godīgu cilvēku vienalga kādā etnosā?… Vienīgi psihiski kroplai tautai var būt valdība ar “583 darāmiem darbiem”.
Secinājums: …Latviešu inteliģence neko nav noskatījusi, latviešu inteliģence netiek laista pie vārda. Un nevajag jaukt deģenerātus ar inteliģenci.
A.P. …Kas ir rekets? Rekets ir (pasvītroju) organizēta sistemātiska galvenokārt naudas izspiešana. Latvijā u.c. rekets tika radīts jau padomju laikā. Reketu PSKP uzdevumā radīja un kontrolēja VDK. Rekets tika radīts tādēļ, lai valsts varas pārstāvji gūtu savu labumu, rupji sakot, no zagšanas, kas sākās pēc ekonomiskās un finanšu darbības liberalizācijas “perestroikas” laikā. Reketieru galvenais uzdevums bija pieradināt jaunos biznesmeņus dalīties savos ienākumos. Kā zināms, rekets pastāvēja neilgi, jo reketieru funkcijas pārņēma valsts institūtu nomenklatūra – valdošā kliķe. Tā ātri parlamentā un valdībā radīja juridiski iestrādātu noziegumu brīvību un organizētās noziedzības bandas (partijas – “DDD” piez.), bet galvenais – valdošā kliķe pati kļuva par reketieri, likvidējot reketu, kas savā laikā kalpoja kā starpnieks starp biznesu un varu.
Pēc juridiski noformētās noziegumu brīvības un organizētās noziedzības bandu izveides starpnieks (reketieri) vairs nebija vajadzīgs, jo dalīšanās kļuva leģitīma izdarība un to nebaidījās veikt valdošā kliķe. LR sākās masveida zagšana, kurā joprojām ir ievilinātas tautas plašas masas. Saprotams, ka masveida zagšanas fani nekad nevērsīsies pret “4.maija republiku”.
Žulis: Tās pārkrāsotās padomju varas galma līdēju un pielīdēju rotaļas jau Priedītis šeit ir attēlojis visai atbilstoši. Tikai, kā jau tas viņam pierasts, – lai atkal kārtējo reizi varētu zākāt latviešus kā tautu, pārkrāsotās padomju varas inteliģence viņa rakstā ir pārtapusi par latviešu varas inteliģenci. Vēl te Priedītis kaut ko buldurē par politisko nāciju. Jēdzienu “politiskā nācija” ir ieviesuši globālisma (tai skaitā komunisma) sludinātāji tautas dezinformācijas nolūkos. Tā ir visīstākā, velnisķīgi viltīga jēdzienu kropļošana cilvēku prātos. Viņi vairs atklāti neapkaro visu nacionālo. Tā vietā viņi cilvēku prātos par nacionālu cenšas padarīt arī visu internacionālo, kosmopolītisko. Un pēkšņi mums viss ir nacionāls – gan nacionāla valsts, gan nacionāla valdība, kas aizstāv nacionālās intereses… jo mums šeit Latvijā, lūk, pēkšņi ir uzradusies “politiskā nācija”. Vienkārši ģeniāli, vai ne?!
Nekā tamlīdzīga, demagog Priedīti! Par nāciju sauc tautu, kurai ir sava valsts. Tauta, kurai nav savas valsts, ir tikai tauta. Ja latviešu tautai ir sava valsts, tad mēs sevi varam saukt par latviešu nāciju. Un tad mums ir sava nacionāla valsts ar nacionālu valdību, kas aizstāv latviešu nācijas nacionālās intereses. Diemžēl šobrīd mēs joprojām dzīvojam padomju varas okupētā valstī (deokupācijas un dekolonizācijas procedūra šeit nav notikusi), mūsu valsts pārvalde piekopj antinacionālu, latviešu tautai naidīgu politiku, un tādēļ dēvēt sevi par latviešu nāciju varam visai nosacīti. Pareizāk sakot, pēcatmodas gados ir izdarīts viss, lai latvieši nekļūtu par pilntiesīgu nāciju
Tātad, atgriežoties pie “nācijas” jēdziena, par nāciju var būt tikai tauta. Un šeit ir tikai viens izņēmums – valstsnācija. Tāda ir izveidojusies, piemēram, ASV kur, gandrīz pilnībā iznīcinot pamattautas, valsts sabiedrība ir veidojusies no dažādu tautību ieceļotājiem, kas, gadsimtu gaitā kopā dzīvojot, lietojot vienotu valodu, ieguvuši vienotas tautas kopībai atbilstošas pazīmes. Latvijā nekas tāds nav izveidojies. Šeit vēl pagaidām pamattauta nav pilnībā iznīcināta un ieceļotāju masās asimilēta. ŠODIEN runāt par Latvijas tautu vai Latvijas politisko nāciju ir vistīrākā demagoģija.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(437) [ 2019. gada 9.–22. augusts]