Leonards Inkins
Tēvam bija trīs dēli –
divi gudri, trešais Leonards…
Jānis Miezītis grāmatā “Būt latvietim” jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks un pats atbild: nē.
Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga, tāpēc nespēj apzināti rīkoties labi, nespēj pieņemt pareizus lēmumus un izdarīt saprātīgus secinājumus.
Izglītots muļķis
Esmu saticis cilvēkus, kurus varētu dēvēt par izglītotiem muļķiem. Viņiem mēdz būt pat vairākas augstākās izglītības, viņi ir iegaumējuši daudz skaitļu, uzvārdu, ģeogrāfisko nosaukumu, bet tas nepalīdz viņiem izprast, vērtēt un secināt, kā arī pieņemt saprātīgus lēmumus. Brīžiem liekas, ka gūtās zināšanas tiem traucē saprast.
Ir dzirdēts un lasīts, kā pie kāda vientuļnieka, kurš dzīvo dziļi mežā, tuksnesī vai alā, pēc padoma nāk monarhi, karavadoņi un citas ietekmīgas tā laika personas.
Vai ir prātīgi lūgt padomu tam, kuram nav slavenas augstskolas diploma, nav pieredzes valsts pārvaldē? Bet, ja valdnieks ir spiests pēc padoma vai skaidrojuma doties pie vientuļnieka (vēsture zina daudz gadījumu, kad šis vientuļnieks ir spējis atbildēt un izskaidrot to, ko nespēja augstskolu vadītāji, ko nespēja kara skolas beigušie), tad tomēr tam ir kāds pamatojums. Izrādās, ka skaitļu iegaumēšana, krustvārdu mīklu risināšana un citi atjautības uzdevumi no muļķības neglābj.
Piemēram, gandrīz visi cilvēki atšķir krāsas, bet veidot no krāsām kādu kopainu uz audekla spēj tikai retais. Un tikai retais spēj to arī izprast. Ir daudz tādu, kas pat profesionāli ar glezniecības vai citas mākslas nozares kritiku nodarbojas, jo ir iemācījušies daudzus paņēmienus, kā rakstīt par to, ko nesaproti, arī žurnālisti, bet, kolīdz tiek uzdots precizējošs jautājums, tā redzi, ka “speciālists” apjūk.
Muļķiem var dot lasīt gan Bībeli, gan Korānu. Viņi nespēj izprast reliģiju, viņi ieciklējas detaļās un kļūst par karojošiem kristiešiem vai islamistiem. Mācība viņiem paliek nesaprasta, bet kāda rindkopa no lasītā uzmācīgi dominē. Tas skaidro, kur rodas islama teroristi.
Muļķi nevar ar izglītības palīdzību izskolot tā, lai viņš spētu uztvert lietas kopumā, viņa redzesloks aizvien būs teikuma vai rindkopas ietvarā.
Tāpēc kristietība māca, ka Bībele ir pēdējā grāmata, kuru jālasa kristietim. Bībeli lasīt un studēt drīkst tad, kad ir lasīts, ko par Bībelē pausto saka par svētiem un skolotājiem atzītie. Izlasiet Jāni Zeltamuti, un nebūs vajadzīgs lasīt Bībeli. Bībele jāstudē mācītājiem un teologiem. Mēs taču neliekam pirmsskolas vecuma bērniem lasīt fizikas mācību grāmatas. Lai iedziļinātos Svētajos rakstos, vispirms tam ir jāsagatavojas, lasot svēto darbus.
Varbūt
Neiedziļināšos muļķības izpausmēs, bet koncentrēšos uz to, kur, manuprāt, muļķi rodas. Vārds “muļķis” nav lamuvārds un nav arī veids, kā kādu pazemot. Var cilvēkam pateikt: “Tu esi muļķis,” – un viņš apvainosies. Bet var pateikt, ka “tu to ne tā saproti”, – un pārestības sajūtas un aizvainojuma nebūs. Tad kāpēc šeit tomēr tik daudz šo vārdu minu? Tāpēc, ka tā ir vairumam saprotamāk, arī muļķiem.
Es nezinu, vai cilvēki tādi piedzimst. Iespējams, ir vecums, kurā cilvēkam ir jāiemācās staigāt, runāt, domāt, un, ja to paredzētajā vecumā neizdara, tad to nevar vairs kompensēt ne ar kādiem skolu diplomiem. Uz šo jautājumu man atbildes nav, ir tikai minējumi.
Muļķis, manuprāt, ir tas, kurš nespēj saskatīt kopainu – un, neredzot problēmu, lietu vai darbību kopumu, viņš nespēj to izvērtēt un izdarīt pareizus secinājumus.
Muļķis nespēj kritiski izvērtēt notikumus un informāciju, kuru viņam pasniedz. Muļķī lieliski sadzīvo gan zinātne astronomija, gan viltus zinātne astroloģija[1]. Viņam tas viens pīpis.
[..]
Muļķiem ir nepieciešami dizaineri, modes speciālisti, ainavisti un citi speciālisti, bez kuru pakalpojumiem citi ir iemanījušies iztikt. Nav nepieciešams daudz zināšanu, lai prastu apģērbties, lai izvēlētos tapešu krāsu. Tikai gaume, bet tās muļķiem parasti nav.
Pērtiķi
Reiz skolā skolotāja bērniem mācīja, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa. Jānītis iebilda: “Skolotāj, jūs varbūt, bet es esmu cēlies no saviem vecākiem!” Līdzīgi šai skolotājai daudzi it kā garīgi cilvēki pilnā nopietnībā apgalvo, ka katrai tautai ir savs radītājs. Latviešus radīja latviešu dievs, žīdus – žīdu dievs. Un citus – citi dievi. Neatbildēts paliek jautājums: kurš radīja Zemi, uz kuras šie daudzo dievu radījumi dzīvo? Varbūt katrs dievs radīja arī savu kontinentu, savu dzīvesvietu paša radītām tautām? Piemēram, latviešu dievs radīja to zemes nostūri, kuru esam apvilkuši ar robežu un dēvējam par Latviju, bet leišu dievs ir radījis gan pašus leišus, gan zemi, kur tiem dzīvot.
Tāda dievu veidota puzle sanāk…
Apgalvot, ka ir mūsu dievs un jūsu dievs, nav gudrības pazīme. Radītājs vai nu ir, vai tā nav vispār. Un nevar būt arī tā, ka vienai tautai radītājs ir, bet citi paši radās…
Muļķus bieži ievilina sektās, jo viņiem nav kritiskas domāšanas un uztveres. Pēc laika izrādās, ka izvēlētā sekta nav īsti pareiza, un tiek meklēta pareizāka. Tā meklējumos cilvēks aizvien vairāk degradējas.
Ir daudz tādu, kas var līdz sīkumam aprakstīt, kā darbojas kāda no kājām simtkājim, bet nespēj saprast, kā tārps pārvietojas. Ir arī tādi, kuri spēj atšķirt skaņas, bet ir maz to, kas no šīm skaņām prot veidot skaņdarbu.
Protams, lai novērtētu olas kvalitāti, nav jāprot to izdēt, bet jāzina vismaz, kas dēj olas un kāpēc. Tikai muļķis var jautāt: kas bija pirmais – vista vai ola?!
Pa vidu
Ne katrs, kurš ir rīkojies muļķīgi, ir muļķis. Ne katrs, kurš kļūdījies, ir muļķis, un ne katrs, kuram ir diploms, ir gudrs. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Patiesība atrodas kaut kur pa vidu.
Muļķība, par kuru rakstu, ir grūti pamanāma. Lai pamanītu, jābūt gana vērīgam. Muļķību cilvēki ir iemācījušies slēpt un maskēt. Viens no veidiem, kā to maskē, ir apgalvot, ka es jau tā arī gribēju; cits ar gariem monologiem un spriedelējumiem, piesaucot skaitļus, uzvārdus un vietu nosaukumus, nogurdina oponentu, līdz tas laimīgs, ka ticis vaļā un viņam vairs nav svarīgi, ko muļķis gvelž.
Vai es tādus pazīstu? Jā, un pat daudz. Vai viņi ir slikti cilvēki? Noteikti – nē. Bet tāpēc, ka nespēj atšķirt labu no ļauna, neapzināti rīkojas aplami un nodara ļaunumu citiem.
Ir teikts: ja kāds apgalvo, ka ir labs cilvēks, tad tas ir brīdinājums, ka no šī cilvēka ir jābēg, jo viņš ar savu labestību var tā apdedzināt, ka joki prātā nenāks. Citām tautām ir cilvēkēdāji, pūķi, lāči un sarkanas cepurītes, kur uzšķērž, aizšuj, bet mums – Antiņš un dullais Dauka. Un mums visiem ir līdzīgs muļķu procentuāls daudzums.
Kādreiz, deviņdesmito sākumā, kad man Liepājā bija divi kioski, ar draugu uzjautrinājāmies, sakot, ko mēs darītu bez muļķiem? Kas tad pirktu alkoholu, cigaretes un citus draņķus? Ja visi būtu gudri, mums nebūtu ienākumu.
Līdzīgi domā reliģisko sektu veidotāji, brīnumkatlu tirgotāji, matraču izplatītāji. Ko viņi darītu, ja nebūt muļķu? Kam būtu vajadzīgas daudzās televīzijas, ja nebūtu muļķu?
Noderīgs muļķis, tāpat kā noderīgs idiots, ir mūsu dzīves neatņemama daļa. Idiots ir muļķa paveids, jo idiots ir cilvēks, kurš dara to, ko patiesībā negrib darīt. Viņš nespēj redzēt kopainu un ir spējīgs domāt tikai dienas vai dažu stundu ietvarā.
Nezinu nevienu tādu, kurš gribētu pēc iespējas ātrāk saslimt un nomirt, bet, ja uzmanīgi palūkojamies apkārt, tad jāsecina, ka daudzi to vien dara – lai ātrāk saslimtu un nomirtu. Strādā, lai nopirktu aliņu, cigaretes, nevajadzīgu krāmu un arī zāles… Aizņemas naudu, lai aizbrauktu uz Turciju vai Ēģipti atpūsties. Kad pajautāju: “Kur tā piekusi, ka jāatpūšas?” – cilvēks apjūk.
Ir teikts, ka muļķība nāk pirms bojāejas. Iespējams.
Muļķiem īpaši uzsveru – šis rakstiņš nav kādas reliģijas reklāma vai zombēšana, nav tapis ar nolūku pazemot vai aizskart. Tie ir tikai mani muļķīgie spriedelējumi par muļķību.
Ja izdevās šo izlasīt un neradās naids, tad tas varētu nozīmēt, ka ar tevi vēl galīgi cauri nav un īsti neatbilsti muļķu kategorijai.
Ak jā, un galvenais: vai es pats esmu muļķis? Nezinu, to lai vērtē lasītājs, bet tas, ka esmu gana daudz rīkojies, domājis un runājis muļķīgi, ir taisnība. Iespējams, ka šis rakstiņš arī ir manas muļķības izpausme.
[1] Raksta autors astroloģiju šeit min kā viltus zinātni – tam nevar piekrist, jo šādu vērtējumu varētu attiecināt tikai uz plaši pazīstamo profanēto “astroloģiju”, kuras prognozes šobrīd skan ik uz stūra. Kā to apliecina Agni Joga, patiesā Astroloģija ir ļoti dziļa, augsta, nopietna zinātne, kuras zināšanas bija pazīstamas īpaši viediem zinātniekiem senā pagātnē un savu diženo vietu zinātnes attīstībā atgūs nākotnē. Agni Jogas Autors nosauc Astroloģiju par aizmirsto zinātni. – “DDD” piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(437) [ 2019. gada 9.–22. augusts]