Saruna ar rotkali Andreju Vinovski
Okupanti diktē savus noteikumus
DDD: Parunāsim par latviešu pašreizējo stāvokli – kādu jūs to redzat?
Andrejs Vinovskis: Stāvoklis ir gauži nelāgs. Tā kā esmu vairāk bijis mākslas pasaulē, redzu, ka daudzi latviešu mākslinieki ir pārdevušies, kā tautā saka, par visādām ēzeļa ausīm. Tas ir bēdīgi, jo māksliniekam būtu jārāda piemērs saviem tautiešiem. Daudzi rāda nodevības, iztapšanas, pielīšanas piemēru.
Es uzskatu, ka latvieši ir kļuvuši ļoti bailīgi, un šaubos, vai vienkārši, bez lieliem satricinājumiem, var pacelt mūsu tautu cīņai. Jūs ikdienas darbā, izdodot laikrakstu “DDD”, ejat cauri šīm grūtībām un sarūgtinājumiem par pašu tautiešiem. Tikmēr tie “simts”, ko sauc par Saeimu, un tie, kas atrodas aiz šo “simts” mugurām, dara visu, lai apklusinātu runas par nepieciešamību atbrīvoties no okupantiem. Latvija ir it kā atguvusi neatkarību, bet dod pilsonību okupantiem un auklē viņus savā azotē – vai gan var būt vēl bēdīgāks skats?! Un neviens no tiem “simts” par to neuztraucas, neviens Saeimas plenārsēdēs nerunā par dekolonizāciju. Tas ir drausmīgi, bet okupācija un kolonizācija Latvijā vēl joprojām pastāv.
DDD: Jūs dzīvojat skaistos laukos, kur krievisko vidi nejūt. Kādēļ jums ir tik svarīga dekolonizācija?
A.V.: Jā, laukos okupantu klātbūtne tik ļoti nav manāma, bet visās lielākajās pilsētās viņi taču ir vairākumā. Es pārdzīvoju par to, kas okupantu klātbūtnes dēļ notiek ar manu tautu un valsti. Pilsonību ieguvušie okupanti, kā baraņņiki, ušakovi, šiverē pa mūsu valsti un diktē savus noteikumus, bet mēs, latvieši, esam tikai izpildītāji. Cik gan ilgs laiks vēl būs vajadzīgs, lai tauta aptvertu, kas notiek?!
DDD: Kad pienāk vēlēšanu laiks, tad latviešos sākas drudzis – ka tik krievvalodīgās partijas nenokļūtu pie varas! Bet pārējā laikā latvieši guļ un atļauj pie varas esošajiem latviešvalodīgajiem politiķiem turpināt tā saucamo naturalizāciju…
A.V.: Šis ir vēl viens aspekts, par kura atklāšanu esmu pateicīgs laikrakstam “DDD”. Tieši vēlēšanas nodrošina šo kangaru varu. Latvietim tik tiešām ir bail no “Saskaņas” nākšanas pie varas, tāpēc viņš balso par jebko citu, lai tikai iluzori attālinātu šo negribēto brīdi. Cilvēkiem ir tāds apjukums galvās, ka es gluži vienkārši par to brīnos. Amerikāņiem ir teiciens: “Ja tevi apmāna vienu reizi, tad kauns ir uz apmānītāju, bet, ja tevi apmāna otru reizi, tad kauns ir uz tevi.” Bet mēs visu laiku ļaujamies tikt apmānītiem – jau gandrīz 30 gadus. Paši latvieši ievēl tos, kas pat nedomā veikt dekolonizāciju un turpina okupantu aprūpēšanu Latvijas teritorijā.
Kad ar cilvēkiem parunāju, viņi atzīst, ka vēlētos, lai Latvija būtu brīva no šīm okupācijas paliekām, lai 9. maijā okupanti nepulcētos pie savas uzvaras pieminekļa… Bet, kad jautāju: “Ko tu esi darījis, lai kaut vai viens pats pieceltos un runātu par šīm lietām, sistu uz galda, lai pievērstu citu uzmanību šai patiešām briesmīgajai problēmai?” – atbildes nav.
Daudzi slēpjas zem deķa vai virtuvē klusiņām sačukstas – viņi zina, ka krieviskā vide pazemo latviešus, bet nav gatavi celties un iet kopā, lai kaut ko darītu. Gruzijā uzreiz visa tauta bija augšā – lūk, tā vajadzētu arī mums. Bet kā to panākt?
DDD: Latvieši ieņem upura pozīciju – raud par pārdarījumiem, bet atgūt saimnieka lomu savā zemē negrib?
A.V.: Tieši tā.
Kangari Saeimas plenārsēžu zālē
DDD: Kādēļ jūs piekrītat vēlēšanu boikotam?
Andrejs Vinovskis: Tāpēc, ka vēlēšanas nodrošina šo sistēmu, kas ir vērsta pret latviešu tautas un valsts tiesībām un pienākumu veikt deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Neviena partija, kas var tikt ievēlēta Saeimā, savā programmā neiekļauj DDD, tātad ir par okupācijas un kolonizācijas turpināšanos. Vēl joprojām slavas saulītē gozējas tā saucamie inteliģenti, kas atrodas čekas maisos. Augstos amatos ir bijušie komjaunatnes un kompartijas funkcionāri. Kā jau jūs rakstāt, mūsu tautai ir vajadzīga nevis piedalīšanās vēlēšanās kopā ar okupantiem, bet garīga sacelšanās ar mērķi aizvākt valdošos kangarus un viņu aprūpējamos okupantus.
Pirms vēlēšanām Vecpiebalgā, kur dzīvoju, sola dažādus labumus, bet, kā tautā saka, tikko tiek pie siles, tā čāpstina, ēd un ar kaut kādām drazām noņemas, nevis konkrēti par nopietnām lietām tautas interešu labā strādā, lai tā sāktu celties, attīstīties, domāt.
DDD: Vēlēšanu piekritēji iebildīs: “Ja neiesim vēlēt, “Saskaņa” nāks pie varas – vai tad būs labāk?”
A.V.: Tā ir tukša grabēšana, tautas prāta mulsināšana. Lai viņi nāk, tad beidzot varbūt celsimies, ņemsim rungas un sāksim kopīgi kaut ko darīt lietas labā. Būtībā jau tagad okupanti ir pie varas, tikai latvietis vēl naivi tic, ka ar vēlēšanām tur var kaut ko līdzēt. Nevar! Vēlēšanās tiek iebalsoti nodevēji, kas ar okupantiem sadarbojas, ja ne tiešā, tad netiešā veidā. Katrā ziņā mūsu pašu kangari sēž Saeimas plenārsēžu zālē kopā ar klajiem okupantu aizstāvjiem, bet ne vārda nebilst par dekolonizāciju. Vēl ļaunāk – viņi turpina dot okupantiem pilsonību. Tas taču ir ārprāts!
DDD: Jūsuprāt, kādēļ latviešu vairums ir tik apātisks, tik inerts savas tautas tiesību apliecināšanā? Kādēļ vēlmē panākt dekolonizāciju viņi spēj atzīties labi ja vienatnē zem biezas segas?
A.V.: Domāju, ka ļoti daudziem latviešiem pietrūkst, tā teikt, pieticības. Esam iemānīti mantkārībā, mantrausībā – skrien, ķer, grāb… Atklāta iestāšanās par dekolonizāciju var apdraudēt latvieša pašlabumu, izjaukt mierīgas, pārtikušas dzīvītes plānus. Latvietis ir gatavs darba tirgū pārdoties, lai tikai labāk dzīvotu. Šīs pašlabuma tieksmes īpaši spilgti izpaužas Saeimā. Uz turieni raujas mantkārīgi cilvēki, lai kalpotu nevis tautai, bet sev.
Mūsu tautiešiem ir ļoti nepieciešama pieticība un spēja citam citu atbalstīt. Vajag attīstīt sadarbību, nevis pārdoties. Mēs varam dzīvot gluži pašpietiekami, ja esam saimnieki savā Latvijā.
Tautas brīvība: katra latvieša atbildība
DDD: Jūs esat mākslinieks. Nesen mums radās strīds ar Spānijā dzīvojošu mūziķi Viesturu Vecbaštiku, kurš pārmeta, ka mēs kritizējam māksliniekus – jo māksliniekus nedrīkst kritizēt. Piemēram, Raimondam Paulam nedrīkst pārmest, ka viņš kopā ar saviem partijas biedriem atstāja Abrenes apriņķi Krievijas okupācijā. Vai arī jūs tā domājat?
Andrejs Vinovskis: Protams, ka nē! Ja cilvēks pārdodas un paveic nodevību, tad šāda rīcība nav attaisnojama. Ja tu esi tēlnieks vai rotkalis, vai dzejnieks, vai mūziķis, tad strādā savai mākslai, bet, ja ej politikā, tad nekļūsti par nodevēju…
DDD: Nav jau noslēpums, ka latvieši kā tauta garīgi iet bojā. Vai šobrīd pietiek ar to, ka mākslinieks tikai mākslu rada, bet neiestājas par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem? Kurš tad cīnīsies par savas tautas dzīvību? Vai tad tā ir kaut kāda īpaša profesija – piespiest valsts varu veikt dekolonizāciju? Vai tad tā nav jāveicina ikvienam latvietim?
A.V.: Pareizi, kādreiz par brīvību gāja cīnīties visādi cilvēki – gan zemnieks, gan mācītājs! Tāpēc es uzskatu, ka arī šodien ir jāiet visiem kopā, katrs latvietis ir atbildīgs par savas valsts atbrīvošanu no okupantiem. Protams, tie, ka pie varas, ir visvairāk atbildīgi, jo tieši viņiem ir pienākums veikt dekolonizāciju. Bet mūsu, vienkāršās tautas, pienākums ir panākt, lai varneši vairs nespēj izlocīties no dekolonizācijas veikšanas.
Patiesībā mums visiem kopā ir jāsāk rūpēties par savu tautu. Vajag citam ar citu latvieti tikties, runāt, apgaismot. Pirms vēlēšanām es skaidroju, ka mēs nedrīkstam vairs uzturēt šo pretlatvisko sistēmu, vēlēšanas mums ir jāboikotē un jāorganizējas patiesai Atmodai. Es runāju, bet ļoti rets latvietis saprata – tas esot velti. Bet, ja esi tik dumjš, ka nesaproti šīs vienkāršās lietas, tad pats esi vainīgs pie tā, kas pašreiz notiek!
DDD: Latvieši tiek apstulboti ar propagandu, kas skandē: jāiet uz vēlēšanām!
A.V.: Jā, šī ir liela viltība. Sākuma gados arī es ticēju, braucām uzraudzīt un vērot, vai vēlēšanās kādas blēdības nenotiek. Daudz ko tolaik nezinājām. Iekšēji visu pārdzīvoju. Neesmu nekad tajās bandās gājis. Politiskās partijas ir kā jūras pirāti: vienalga, vai kapteinis vai junga, visi ir pirāti. Un tā visi, kuri pārdodas – vai viņš ir pārdevis Abreni, vai neveic dekolonizāciju –, visi ir pirāti, bandīti, viņi ir gatavi savu māti pārdot. Lai gan es ļoti labi saprotu, kas šo teātri diriģē. Visādi sorosi dod spiedienu. Un vēl – kāpēc okupantus nedzen ārā? Atbilde ir vienkārša: kur ir bardaks, tur kāds skalda un valda… Okupantu klātbūtne ļoti sašķeļ latviešus – vieni grib, lai okupanti aizvāktos, citi grib ar okupantiem mīļā miera labad sadzīvot, tāpēc apkaro cīnītājus.
DDD: Manuprāt, liela problēma ir arī tā, ka tā saucamā inteliģence – mākslinieki, zinātnieki, ārsti, skolotāji un citi – publiski neiestājas par dekolonizāciju, kaut arī varbūt kāds klusībā domā, ka okupantiem ir jābrauc prom. Tauta izglītotos cilvēkos ieklausās, tāpēc inteliģences pienākums taču būtu publiski sākt runāt.
A.V.: Tikai tā. Ne jau pie kūtiņas kādai tantei vai onkulim kaut ko pačukstēt, bet ir nopietni jārunā. Televīzijā, radio, presē, internetā – daudzi sniedz intervijas, kurās var pateikt pašu galveno: Latvijai ir jāatbrīvojas no okupantiem, ir jāveic dekolonizācija.
Kāpēc vairums klusē? Tāpēc, ka ir sava gļēvuma, mantkāres, varaskāres, slavaskāres varā. Taisnīgu domu paušana var apdraudēt pašlabumu, jo kangariem tā nepatiks. Vairums sevi pārdod un klusē.
Latvietim ir jāatbalsta otrs latvietis cīņā par savas zemes atbrīvošanu no okupantiem. Būtībā visām trijām Baltijas valstīm, īpaši Latvijai un Igaunijai, vajadzētu apvienoties un iestāties par dekolonizāciju. Bet šāda vienošanās iespēja jau kopš 1939. gada tiek šķelta. Cits citu pagrūž, lai paklūp – nekas labs, nepieciešams netiek radīts. Ir taču daudz liecību, ka šobrīd esam zaudētāji okupantu priekšā.
Es nespēju izprast Kārli Ulmani, kurš bez pretošanās pieļāva okupāciju. Jā, viņš bija labs saimnieks, tāpat kā Raimonds Pauls ir labs komponists. Vecie cilvēki ļoti jūsmo par Ulmani, bet viņš nebija labs stratēģis kara lietās un ir ļoti atbildīgs par briesmīgajām sekām, kuras tagad izciešam. Varbūt visa pamatā ir milzīga nodevība – kādam tā bija vajadzīgs un kāds pārdevās.
Nevis izpatikt, bet patiesi mīlēt!
DDD: Jūs jau gadiem ilgi lasāt avīzi “DDD”. Kāpēc?
Andrejs Vinovskis: Tāpēc, ka tajā ir tā mīlestība, kas arī jūsu acīs atspoguļojas. Jums ir mīlestība pret tautu. Un no turienes nāk taisnīgās domas. Šajā avīzē neesmu nekad pamanījis kaut kādus melus, nodevības un tamlīdzīgas tumšas lietas, tāpēc es to lasu. Pasūtu arī vietējām bibliotēkām un eju cīnīties, lai “DDD” netiktu nobāzts zem citām avīzēm. Jautāju: “Kur ir “DDD”?” Man atbild: “Nu, tur ir!” Jautāju: “Kāpēc neredzu? Es naudu par to maksāju, šai avīzei ir jāstāv redzamā vietā!” Diemžēl arī bibliotēku darbiniekiem ir bail…
DDD: No kā?
A.V.: Es arī nesaprotu, no kā. Laikam var izmest no darba.
DDD: Kur mūsu tauta aizies ar šīm bailēm?
A.V.: Turpat, kur lībieši, prūši…
DDD: Mums pārmet, ka mūsu avīze ir pārāk barga pret latviešiem, pret pūli.
A.V.: Kāds tur bargums?! Jūs rakstāt taisnību, kuru nepieciešams ieraudzīt un apzināties ikvienam latvietim. Šī taisnība nav glaimojuša – latvieši baidās atklāti iestāties par dekolonizāciju un konfliktēt ar okupantiem, jo tas var apdraudēt viņu mīļo mieru un pašlabumu. Arī visi politiķi šļūc uz vienas ciskas – viņi neko konkrētu skaidri un gaiši nepasaka, tikai izpatīk saviem vēlētājiem. “DDD” necenšas izpatikt, bet parāda patiesību – lai cik tā nelāgi izskatītos. Un jūs to darāt tāpēc, ka mīlat, nevis nīstat savu tautu. Bet politiķi patiesībā nīst savu tautu.
Mums, latviešiem, ir jāiegaumē, ka nedrīkstam būt mīkstčaulīši, ir jārunā taisnīgi, pareizi un patiesi. Ne tikai politiķi, bet arī ļoti daudzi mācītāji neko nepasaka skaidrā valodā. Manas draudzes mācītājs runā skaidru valodu, bet tādu ir ļoti maz. Problēma ir sen zināma: bailes pateikt taisnību, tāpēc visu laiku grimstam melos. Un, ja tā grimsim visu laiku, tad būsim turpat, kur ir lībieši, prūši un citas izzudušas bijušās kultūrtautas.
Dzīvoju ar Dievu
DDD: Jūs sevi apzināties kā kristietis?
Andrejs Vinovskis: Jā, esmu kristietis.
DDD: Vai tādā gadījumā jūsos nerodas pretestība pret Dzīvās Ētikas Mācību, par kuru mēs daudz stāstām?
A.V.: Es vēl nepazīstu Dzīvo Ētiku, taču domāju, ka tā nav pretēja Kristus Mācībai, jo Tēvs ir Viens, Dievs ir Viens. Es domāju, ka Dzīvajā Ētikā viss tiek paskaidrots smalkāk nekā Bībelē. Tās ir ļoti dziļas, senas, augstas zināšanas. Nesen runājos ar kādu gudru cilvēku par to, ka Dievs dod idejas un saprātu tad, kad tauta ir gatava. Tu nevari bērnam nolikt priekšā automašīnu un teikt: “Kāp iekšā un brauc!” Tā Dievs pakāpeniski dod zināšanas. Apbrīnoju, kā Aivars Garda spēj visu paskaidrot, un es viņam ticu. Ja viņš saka, ka Dzīvā Ētika ir jāzina, tad es viņam ticu. Es pieņemu šo patiesību. Labprāt lasīšu, domāšu.
Es dzīvoju ar Dievu. Viņš ir mans Augstākais Tēvs. Es negribētu darīt tā, lai Tēvs būtu sliktās domās par mani – tāpēc es dzīvoju ar Dievu, nevis tikai ticu Viņam. Ticība ir jāpielieto dzīvē. Tāpat arī Dzīvā Ētika. Es zinu, es jūtu, es saprotu, ka tās ir ļoti dziļas zināšanas.
DDD: Baznīca noliedz Reinkarnācijas likumu. Vai jūs atzīstat tā esamību?
A.V.: Jā, atzīstu.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(436) [2019. gada 26. jūlijs–8. augusts]