Aivars Garda
“Visu Latvijai!” priekšsēdis Raivis Dzintars man pa mobilo telefonu atsūtīja īsziņu, kuras teksts dod iemeslu plašākai diskusijai ar “DDD” lasītājiem un citiem – gan draugiem, gan nedraugiem.
Īsziņā Raivis Dzintars raksta: “Nevajag būt godkārīgiem un nevajag Taisnību svešumā meklēt. Lai Pērkondievs svētīts!” Paskaidrošu, ka ar vārdiem “nevajag Taisnību svešumā meklēt” R. Dzintars domājis, ka “nevajag Taisnību meklēt Dzīvās Ētikas Mācībā”.
Es uzdevu R.Dzintaram jautājumu: “Vai Jūs un vislatvieši cienītu, godātu un nezākātu Pērkondieva Mācību?” Sekoja viņa atbilde: “Jā.” Ar to mēs saprotam, ka viņi cienītu, godātu un nezākātu.
“Kalējs kala debesīs”, Latvijas gada monēta 2017; mākslinieki: Edgars Folks, Ligita Franckeviča
Vispirms noskaidrosim, kas ir Pērkondievs?
Neviens latvietis nenoliegs, ka Viņš ir latviešu tautas Augstākā Dievība. Latviešu literārās valodas vārdnīcā paskaidrots, ka Pērkonam atbilst lietuviešu Perkūnas, prūšu Percunis, grieķu Zevs, romiešu Jupiters, indiešu Indra.
Vai katrai tautai ir savs Dievs? Ja tas tā būtu, tad uz zemes būtu ļoti daudz dievu – tik, cik ir tautu, tautību, cilšu. Vai nebūtu pareizāk un loģiskāk teikt, ka Zemei ir viens Dievs kā viena trīsvienīga Individualitāte – tātad reizē gan Radītājs, gan Labā Sargātājs, gan ļaunā Grāvējs? Saprotams, katra tauta un ticīgie, godājot Augstāko, dod Viņam savu Vārdu. Tādēļ grieķi Augstāko sauc par Zevu, romieši – par Jupiteru, jūdi – par Jahvi, kristieši – par Kristu, budisti – par Budu, islāma ticīgie – par Allāhu, latvieši – par Pērkonu, lietuvieši – par Perkūnas utt. Tātad būtībā ir jāatzīst, ka, runājot par Allāhu, mēs runājam par Pērkonu; tāpat, runājot par Pērkonu, mēs runājam par Zevu, Jupiteru, Indru, Jahvi, Allāhu, Kristu, Budu, Perkūnas utt. Nejēgām, kuri to vēl nesaprot, pajautāsim: vai arī tad, ja katra tauta nosauc Sauli savā vārdā un piedēvē Tai savas īpašības, debesīs rodas daudzas saules? Domāju, ka tiktāl esam vienojušies, ka vienam Dievam, tāpat kā vienai Saulei, ir vairāki Vārdi.
Mēs zinām, ka visai Zemei, visām tautām un visiem cilvēkiem kopīgais vienīgais Dievs – Radītājs, Sargātājs un Grāvējs jeb, citiem vārdiem sakot, mūsu planētas Tēvs-Māte – vēstures gaitā ir sūtījis savus praviešus katrai tautai, lai sniegtu tās mentalitātei un dzīves veidam tam laikam atbilstošo Mācību, kas pakāpeniski ir pārtapusi par reliģiju. Mācība vienmēr tika dota attiecīgai tautai kā jauna augstāka garīgās attīstības pakāpe. Tad, kad Pats Pērkondievs, Allāhs, Kristus, Jahve, Zevs utt. iemiesojās uz Zemes fiziskajā Veidolā kādā tautā, Viņu sauca par Dieva Dēlu. Dievs Tēvs un Dievs Dēls, kā arī Dievs Māte (jeb kristiešu Svētais Gars) ir viens vesels. Pret to taču neviens nespēj iebilst?
Apgādā “Vieda” izdotajā grāmatā “Lielais Skolotājs” ir aprakstītas dažas Pērkondieva zemes dzīves: Višnu, Rāma, Krišna, Mozus, Zālamans, Zaratustra, Orfejs, Tiānas Apolonijs, Origens, Prezbiteris Jānis, Radoņegas Sergijs, Akbars Lielais. Visi izcilākie iemiesojumi pieder Pašam Dievam. No citiem Svētajiem Avotiem ir zināms, ka Visaugstākais ir bijis iemiesojies arī tādos pazīstamos Veidolos kā Pitagors, Anaksagors, Perikls, Platons, Konfūcijs, Buda, Kristus, svētais Asīzes Francisks, leģendārais Karalis Artūrs un vēl citos, mums šobrīd nezināmos Veidolos. Atcerēsimies, ka Buda paredzēja nākamā Budas Atnākšanu, nosaucot Viņu par Maitreiju. Arī Kristus paredzēja savu otro Atnākšanu.
Šis laiks, kad Visaugstākais parādīsies zemes cilvēcei visā savā Ugunīgajā Varenībā kā ļaunā Grāvējs un labā Sargātājs, ir ļoti tuvu klāt nācis. Tiem, kas studē Dzīvo Ētiku, ir zināms, ka tā ir Maitreijas Mācība. Pats Autors apliecina, ka Maitreija un Kristus ir Vienotā Ego Izpausmes. Tātad arī visiem iepriekš nosauktajiem Veidoliem Ego jeb Lielā Dvēsele-Gars ir Viens, ko katra tauta sauc citādi: Pērkons, Perkūnas, Jahve, Buda, Kristus utt.
Jautās, kādi ir bijuši Pērkondieva iemiesojumi latviešu tautā? Kā jau iepriekš vienojāmies, visi izcilākie iemiesojumi var piederēt tikai Visaugstākajam jeb Pērkondievam, kas ir arī visu tautu Dievs. Kad Visaugstākais iemiesojas kādā tautā, Viņš caur šīs tautas pasaules uztveres prizmu dod gan vispārcilvēcisko Mācības daļu, kas vienāda visām tautām, gan arī tieši šai tautai raksturīgo un nepieciešamo. Tomēr, tā kā vēsturi raksta uzvarētājtautas un uzvarētājvalstis, mēs pagaidām neko nezinām par Pērkondieva jeb Dieva Dēla iemiesojumiem latviešu tautā. Tas no mūsu tautas tiek rūpīgi slēpts. Pērkons ir pieminēts tautasdziesmās, bet tas arī viss. Ir pamats domāt, ka Rainis bija Pērkona sūtīts Pravietis. Vai tad mēs, latvieši, Raini pienācīgi godājam un sekojam viņa izvirzītajiem ideāliem, arī ideālam par nacionālu latviešu valsti? Neviens no mūsdienu rīmju kalējiem nav cienīgs viņa kurpju saites sasiet. 18. novembra Republikas politiķi savulaik izrādīja Pērkona Sūtnim necieņu, neievēlot viņu par Latvijas Valsts prezidentu. Rainis, pretēji Kārlim Ulmanim, būtu nosargājis latviešu nācijas un valsts cieņu un godu 1940. gadā.
Vēl jautās, kā uzzināt par Visvareno Pērkondievu? Visaugstākais, kuru mēs, latvieši, saucam par Pērkondievu, šobrīd ir devis Dzīvās Ētikas Mācību jeb Zinātnes, Reliģijas un Filozofijas sintēzi uzreiz visām tautām, apvienojot tajā visu vispārcilvēcisko. Turpmāk katrā tautā jāatrodas augstiem gariem, kas šo vienoto vispārcilvēcisko Mācību transformēs un izskaidros savas tautas uztveres spējām piemērotā izteiksmē. Vispārcilvēciskās vērtības visām tautām ir vienādas, atšķirīgas ir tikai paražas, tikumi, dzīvesveids. Tātad Pērkondievs grib, lai Dzīvās Ētikas Mācībā ietvertās vispārcilvēciskās fundamentālās zināšanas tiktu pareizi piemērotas un izskaidrotas atbilstoši katras tautas pasaules uztverei ar nolūku attīstīt tās apziņu. Tātad mēs varam secināt, ka tie latvieši, kuri noliedz un nievā Dzīvās Ētikas Mācību, faktiski zaimo Pērkondievu un zākā Viņa Gribu, tātad degradē savu un nācijas apziņu.
Pēc visa iepriekš teiktā mēs zinām, ka, piemēram, jūdu Jahve ir iemiesojis sevi Mozū, Zālamanā, Dāvidā, Kristū, lai sniegtu Patiesības nākamo pakāpi. Šajā sakarā atcerēsimies Kristus vārdus, ka viņš nav nācis noliegt praviešus, bet gan tos apliecināt un viņu Mācību piepildīt. To es saku tiem nejēgām, kas deklarē, ka Kristus nekad neesot uzstājies pret homoseksuālismu, kā to ir darījis Mozus. Kristus, kurš bija Augstākā Iemiesojums, nevarēja teikt neko pretēju tam, ko Viņš Pats teica, būdams Mozus. Kristus taču nevarēja apliecināt kaut ko sātanisku par dievišķu esam, vai ne tā? Neviens Dieva Pravietis neapliecinās neko Dievam pretējo, jo Dieva Patiesību sagroza tikai sātana kalpi.
Tagad Visaugstākais vairs neiemiesojas katrā tautā, lai sniegtu Mācību tāpēc, ka patiesībā Mācība ir viena, tikai tai ir bijušas daudz dažādu sadaļu. Cilvēcei ir jāapgūst jaunas zināšanas un jāpaceļas jaunā apziņas pakāpē, lai tālāk attīstītos. Neviens taču neiebildīs, ka šobrīd pasaulē notiek arvien vairāk katastrofu, kas liecina par jaunas izpratnes un zināšanu steidzamu nepieciešamību. Vai Visaugstākajam būtu jāiemiesojas vismaz kādās 300 tautās un ciltīs, lai sniegtu jaunas zināšanas un palīdzētu cilvēcei izkļūt no strupceļa? Protams, tas Viņam nesagādātu nekādas grūtības. Bet vai tas būtu lietderīgi? Vai ģeogrāfiju, ķīmiju, fiziku, astronomiju katrai tautai māca atšķirīgu? Gluži tāpat arī zināšanas par Dievu ir vienas.
Jautās, kādēļ tad agrāk bija daudzas Mācības? Ja agrāk būtu sniegta viena Mācība kā tagad Dzīvās Ētikas Mācība, kā tā spētu izplatīties? Piemēram, Kristus laikā nebija attīstītu komunikāciju, plaši izplatāmu grāmatu iespējamības, nebija radio, televīzijas, interneta, lai pasaule spētu uzzināt, ka Augstākais ir sniedzis jaunu Mācību, kas ir visu iepriekšējo sintēze un loģisks turpinājums. Šobrīd šādas Mācības plaša izplatība ir iespējama. Tā kā Kristus nenoliedza iepriekšējās Mācības, tā arī Dzīvā Ētika nenoliedz iepriekšējo Mācību Patiesību, jo ir to apvienojums un tiešs turpinājums.
Diemžēl Kristus Mācību, kas jau sen ir atnākusi arī līdz Latvijai, ļoti ātri sagrozīja, jo tā bija ļoti bīstama Sātana varai. Tas notika jau pašos pirmajos mūsu ēras gadsimtos. Lai saglābtu un izlabotu savu sniegto Kristus Mācību, Visaugstākais 2. gadsimtā iemiesojās Origenā. Bet arī Viņu neņēma vērā. Sātana kalpi un pakalpiņi parūpējās, lai nejēgas neatzīst un nesaprot, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņu, tāpat kā Kristu un ikvienu sātanistiem ārkārtīgi bīstamu cilvēku, mocīja. Bet Latvijā kristietība ienāca ap 13. gadsimtu. Ja jau 2. gadsimtā, kad dzīvoja Origens, Kristus Mācību Sātans bija sagrozījis, tad 13. gadsimtā tā vispār jau bija surogāts. Vatikāna arhīvos ir saglabājusies nesagrozīta Kristus dotā Mācība, taču nevienam baznīcas kalpam līdz šim nav bijusi interese iepazīties ar to pašam un izstāstīt to saviem draudzes locekļiem. Kristus nekad nebūtu ar varu latviešiem un nevienai citai tautai uzspiedis savu Mācību. Visi krusta kari ir uz Baznīcas sirdsapziņas. Tāpēc visiem, kas sēro pēc zaudētās latviešu reliģijas, nav vis jāvaino Kristus, bet jāvēršas pret Viņa Mācības izkropļojumiem.
Visiem dievturiem un kristiešiem ir jāmācās domāt plašāk un jāiepazīst Patiesība. Nav jākļūst līdzīgiem farizejiem, kurus Jēzus nosauca par odžu dzimumu, kas Viņa atnesto jauno Patiesības pakāpi noliedza un apkaroja. Lai nekļūtu līdzīgi odžu dzimumam jeb Kristus slepkavām un nīdējiem, ir jāpieņem Pērkondieva Dzīvais Vārds, kas teikts Dzīvās Ētikas Mācībā. Piebildīšu, mēs nevienam Dzīvo Ētiku neuzspiežam, bet nepieļausim Visaugstākā nonievāšanu un zaimošanu.
Nejēgas bieži stāsta, ka Dzīvās Ētikas Mācību deva Helēna un Nikolajs Rērihi, kas bija krievi, un vaicā, kāda mums, latviešiem, daļa gar krievu Mācību? Bet, piedodiet, Pats Pērkondievs izvēlas, ar kuras tautas un valodas palīdzību dot savu pirmatnējo Vēstījumu. Ne jau mums Viņu kritizēt un pamācīt! Tad jau mēs, latvieši, varētu apvainoties uz Pērkondievu, ka Viņš Kristus Mācību ir devis jūdiem, kas tāpat kā krievi daudzkārt sevi parādījuši no sliktās puses. Atcerēsimies, ka tieši jūdi piesita pie krusta Augstākā Izpausmi – Jēzu. Ko teiks šie nejēgas un zaimotāji, ja nākotnē atklāsies, ka Helēna un Nikolajs Rērihi bija Augstākā Izpausmes? Dzīvā Ētika apliecina, ka viņi bija Augstākā Sūtņi.
Tāpēc apgāds “Vieda”, mīlot un godājot Pērkondievu, ir iztulkojis Viņa Mācību latviski. Pilnībā šī Mācība ir izdota un pieejama plašam lasītāju lokam tikai divās valodās – krievu un latviešu. Kā visi to zina, nekas nenotiek nejauši. Arī dievturiem ir jāievēro: ja viņu (protams, arī mūsu) godātais Pērkondievs uzskatīja, ka Mācībai ir jābūt pārtulkotai un izdotai Latvijā latviešu valodā, tad ar to Viņš ir parādījis īpašu labvēlību mūsu tautai. Mēs varam patiesi lepoties un būt pateicīgi Visaugstākajam – Pērkondievam. Vēl Dzīvās Ētikas Mācība ir pārtulkota, tomēr pilnībā nav izdota, angļu valodā. Ar Visaugstākā un Viņa Sūtņu garadarbiem var iepazīties Latvijas grāmatnīcās.
Jautās, vai Dzīvajā Ētikā Viņš sevi ir nosaucis par Pērkondievu? Dzīvās Ētikas Mācībā Dievs Tēvs-Māte-Dēls sevi nosauc par Lielo Garu – Mahātmu. Ja Viņam būtu jānosauc visi savi Vārdi, kurus Tam devušas tautas, ciltis un cilvēki dažādos vēstures periodos, tas aizņemtu daudzas lappuses. Tajā pašā laikā varu apgalvot, ka pat tad, ja Dievs sevi Dzīvās Ētikas Mācībā būtu nodēvējis par Pērkonu, šie paši mūsdienu bāleliņi – nejēgas, kas ir bijuši arī visos agrākos laikos, – Viņam neticētu. Arī Kristum neticēja, kad Viņš sevi apliecināja kā Visaugstākā sūtītu, un piesita krustā tieši tāpēc, ka Jēzus sātanistiem nebija izdevīgs un sagādāja nopietnas raizes.
Nejēgām uzdosim pretjautājumus:
1) Ja tagad Latvijā ierastos Pats Pērkondievs fiziskajā Veidolā, tad kāda būtu Viņa darbība un vai nejēgas Viņu vispār būtu spējīgi atpazīt?
2) Vai Viņš paglaudītu galviņas, vai sabārtu mūsu dievturus un kristiešus par to, ka Viņš sūtījis Mācību latviešu valodā, bet viņi to nav pieņēmuši?
Spriediet paši!
Pērkons pajautātu: kā jūs, latvieši, esat sargājuši savu mīļo zemīti, kuru jums esmu novēlējis? Kāpēc tagad pa to bradā okupanti, šie laimes meklētāji, būtībā starptautiskie noziedznieki? Kāpēc latvieši tikai dzied gaudulīgas dziesmas, bet nepadzen ienaidniekus no Dieva dotās zemes un nedomā par latviešu tautas aizsardzību?
Protams, Pērkons nepaijātu, bet gan sabārtu tādus ansambļus kā “Skandenieki”, kas ar savu gara kūtrumu un nīkulību būtībā ņirgājas par Viņu. Ja Pērkonam būtu pie rokas pletne vai groži, Viņš kārtīgi nopērtu visus okupantiem draudzīgos gaudotājus, dekolonizāciju negribošos un integrētājus Eiropas Savienībā. Kad sava zeme ir jāatbrīvo no ienaidnieka, tāda gauduļošana ir nevietā un parāda latviešu bailīgumu un verdziskumu, par kuru okupanti ņirdz. Patriotisms jeb Tēvzemes mīlestība, kas reducējas tikai uz dziesmu dziedāšanu, ir vienkārši nožēlojams un smieklīgs. Varam pajautāt, vai Visvarenais Pērkondievs būtu par Latvijas dekolonizāciju vai pret to?
Lai nejēgas arī padomā, kā rīkotos Pērkons, redzot degradējušos Baznīcu, kurā ļauj valdīt pederastiem? Vai Visvarenais galviņu noglāstītu Streipam un Santam? Ko Pērkons darītu ar tādu sātanisku sektu, kurā sludina homoseksuālismu? Vai Viņš ar saviem zibeņiem to nesaspertu? Vai Viņš tāpat nedarītu arī ar skandalozajiem homoseksuālistiem un pedofīliem – katoļu kardināliem un arhibīskapiem?
Gļēvuļi jautās: “Bet Pērkons taču visu to redz. Kāpēc tad Viņš mūs neatbrīvo no okupantiem un homoseksuālistiem? Kur tad ir Viņa zibeņi un pērkoni?” Pērkondievs mums ir ierādījis zemi, kas mums pašiem jāsargā. Vai Viņam būtu jānāk iekopt mūsu lauki, atbrīvot mūsu zemi no ienaidnieka? Pērkons būtu sašutis un jautātu: “Ja jūs vēlaties, lai to daru Es, ko tad darīsit jūs? Kāpēc man jūs tādi gļēvi esat vajadzīgi? Ja jūs, latvieši, nevarat padzīt okupantus, atdošu Latviju viņiem!”
Ja Pats Augstākais ierastos Krievijā, kuras lielo zemi Viņš devis krievu tautai, vai Viņš samīļotu krievu imperiālistus? Vai Viņš atbalstītu Latvijas okupāciju un kolonizāciju? Vai Viņš nepavēlētu krievu okupantiem aizvākties no Latvijas un no visām citām zemēm un tautām, kuras tie ir iekarojuši un apspieduši? Nav jāparāda liela atjautība, lai atbildētu, ka Viņš aizstāv katras tautas brīvību savā zemē. Vai Viņš nenoslānītu tos mācītājus, kuri svētī krievu karavīrus, lai tie slepkavotu čečenus?
Redzot, kādā stāvoklī ir Krievija, Viņš būtu sašutis un teiktu: “Es jums iedevu tādu bagātu zemi, kurā ir viss, kas nepieciešams dzīvei, taču jūs, sliņķi, nestrādājat, bet kā utis lienat citiem virsū!” Tas būtu īsti Pērkondievam raksturīgi. Bet latviešus Viņš kārtīgi nopērtu par gļēvumu, nodevību un sadarbošanos ar ienaidniekiem jeb kolaboracionismu.
Domāju, ka pat nejēgam ir skaidrs, ka Pērkondievs iestājas par Latvijas dekolonizāciju un vēlas nākt palīgā latviešiem, lai ar visu Savu Varu Zemes virsū un Debesīs sauktu pie atbildības Latvijas Valsts prezidentu, Ministru prezidentu, visu valdību un Saeimu par nenovērsto noziegumu pret latviešu tautu. Tas, ka Viņš vēl to pacieš, nozīmē, ka viņiem tiek dotas iespējas laboties… līdz noteiktam laikam.
Drīz latviešu tautai un visai cilvēcei pienāks Eksāmena laiks, kad Pērkons nāks kā Eksaminators un pieprasīs parādīt zināšanas, kuras Viņš ir licis apgūt. Viņš savā žēlsirdībā ir devis atbildes uz “Eksāmena Biļešu” jautājumiem Dzīvās Ētikas Mācībā. Ja arī tās nebūs apgūtas, Viņš teiks: “Ejiet prom no manis, Es jūs nepazīstu! Puvušos graudus Mani Zibeņi iznīcinās!”
Interesanti būtu zināt, kā Viņš izturētos pret vislatviešiem? Būtībā viņi (varbūt ne jau visi) ir savā garīgajā un intelektuālajā attīstībā Timura līmenī atpalikuši jaunieši. Atcerēsimies, ka Arkādija Gaidara grāmatas varonis pusaudzis Timurs ar savu komandu palīdzēja visādos mājas darbos tiem, kuru tuvinieki Otrā pasaules kara laikā cīnījās frontē. Vislatvieši lielās, ka kopā ar okupantu jauniešiem skalda malku leģionāriem. Lai latviešu “timurieši” pajautā vēsturniekam Visvaldim Lācim, kurš zinās teikt, ka timurieši nekad neuzstājās pret brīvības cīnītājiem – tiem, kas bija frontē. Tāpēc arī vislatviešu “timuriešiem” nevajadzētu zākāt mūsdienu brīvības cīnītājus. It īpaši puiši – ja pašiem nav dukas cīnīties par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem, lai palīdz drosmīgām meitenēm saskaldīt malku, aizvest un atvest no skolas bērniņus, nošķūrēt sniegu no mājas priekšas utt. Tā būtu mūsu “timuriešu” attīstības līmenim piemērota, tātad arī visnotaļ apsveicama nodarbošanās.
No visa iepriekš rakstītā izriet, ka tie, kas nievā Dzīvās Ētikas Mācību, patiesībā zaimo Visvareno Dievu, kuru latvieši sauc par Pērkonu, bet citas tautas citādi. Viszemiskāk pēdējā laikā ar šo bezdievību un tumsonību “noņemas” vislatvieši. Raivis Dzintars un vislatvieši apgalvo, ka viņi cienītu un godātu Pērkondieva Mācību, taču mēs šajā rakstā pierādījām pretējo.
Pirmpublikācija: “DDD” 1(23), 2003. gada 9. janvāris
Aivara Gardas komentārs
Šis raksts pirmoreiz tika publicēts pirms sešpadsmit gadiem. Vai raksta adresāti vislatvieši un citi dievturu ideoloģijas pārstāvji ir kļuvuši gudrāki? Domāju, ka nav. Vislatvieši no jauniešiem ir kļuvuši par vidējās paaudzes nekam nederīgiem politiķiem, kas diendienā nodod latviešu tautas un valsts intereses, integrējot un saliedējot latviešus ar okupantiem. Nedara neko, lai dekolonizētu Latviju. Nedara arī neko, lai bez dekolonizācijas, bet Putina repatriācijas programmas ietvaros, izraidītu okupantus.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(436) [2019. gada 26. jūlijs–8. augusts]