Neiespējami ir iztēloties, kādā mērā attīstās melnais tīmeklis. Neiespējami ir iedomāties visu tā dalībnieku daudzveidīgumu. Nevar atklāt visus negaidītos apvienojumus, kas atbalsta cits citu. Vai var samierināties, ka gan valstu vadītāju parādība un prelāti, gan masoni un nemiernieki, gan tiesneši un noziedznieki, gan ārsti, slimnieki un veselie strādā tajā pašā melnajā laukā? Grūtības viņu atšķiršanā tāpat ir tajā, ka nevar norādīt kaut kādu vienu organizāciju, bet viss veidots uz atsevišķām personībām, kas ir iefiltrētas visdažādākajās jomās.
(Ugunīgā Pasaule I, 74.)
Visā pasaulē gļēvs ļaunums raksturo tumsas un haosa piekritējus. Bet sirds prasa sakārtotību, jo zina, cik lipīgs ir haoss. Katra trūdēšana rada tādu pašu.
(Sirds, 402.)
Visa pasaule sadalās melnajos un baltajos. Vieni kalpo apzināti, otri – pēc savas iedabas īpašības, un trešie pārstāv recekļainu masu, nederīgu nekam. Melnā Loža ir stipra, jo cīņai ar Gaismu ir vajadzīgs spēcīgs potenciāls. Nav gudri nenovērtēt pretinieka spēkus, it īpaši, kad viņu mīļotā Kali Juga beidzas. Protams, tā ir izšķirošā kauja, un ir jārūpējas, lai apmātība un kārdināšana neskartu vājos. Jau sen ir pateikts, kur atrodas galvenā tumšo loža.
(Hierarhija, 109.)
Kad Runāju par melnajiem, Iesaku pievērst uzmanību viņu izsmalcinātajiem paņēmieniem un saskatīt, kā viņi pacietīgi pierāpo mērķim un kā viņi izvēlas plecus, aiz kuriem paslēpties. Ne melnīgos redzat, bet pelēcīgos un gandrīz baltos! Taču šis telegrāfs prasa lielāku uzmanību.
(Hierarhija, 284.)
Mūsdienu dugpām nav visai grūts darbs. Pietiek vienīgi pateikt: “Cik tu esi skaists!” – un auglis nokritīs. Bet, ja kavēsies, dugpa maigi ieteiks: “Atliec.” Un šādi atradīs mirkli, kad cilvēks atliks gan spēku, gan iespējas. Protams, vienmēr paliek trešais iecienītais līdzeklis, un proti, zelts.
Mēs aizsargājam vienīgi uz pareizā ceļa. Kad tumsā kāds grīļojas, viņš izkrīt no stara.
(Hierarhija, 413.)
Tumšo zaimi ir uzslava. Var izsekot, kā pūlējās džini celt tempļus. Viņi nenojauta, kādā mērā viņu darbi noderēs labumam. Var uzrakstīt grāmatu “Džinu darbi”.
(Brālība I, 133.)
Lielā Kalpošana visur izraisa daudz neizpratnes. Cilvēki parasti iztēlojas to kaut kā neaizsniedzamā izskatā. Viņi cer, ka atbildība par tādu Kalpošanu paies viņiem secen. Bet atskatīsimies uz dažiem lieliem Kalpotājiem. Paskatīsimies, vai Viņi bija nepieejami pārcilvēki? Pitagors un Platons, un Bēme, un Paracelzs, un Tomass Vogans bija cilvēki, kas nesa savus gaismekļus brāļu vidū, dzīves vidū zem neizpratnes un nopēlumu krusas. Katrs varēja tuvoties viņiem, bet tikai nedaudzi prata aiz pasaulīgā vaibsta saskatīt pārpasaulīgo mirdzumu. Var nosaukt diženus Austrumu un Rietumu, un Ziemeļu un Dienvidu Kalpotājus. Var izlasīt viņu dzīves aprakstus, bet visur mēs jutīsim, ka pārpasaulīgais mirdzums izpaužas vienīgi gadsimtos. Vajag no īstenības mācīties.
Nepieskaitīsim sevi Platona pēlējiem un Konfūcija vajātājiem. Viņus vajāja tie pilsoņi, kurus uzskatīja par valsts rotu. Tā Pasaule pacēla roku pret Kalpotājiem diženiem. Ticiet, ka Pitagora izveidotā Brālība bija bīstama pilsētas sardzes acīs. Paracelzs bija izsmiekla un nelabvēlības mērķis. Tomass Vogans izrādījās izstumts, un maz kas vēlējās satikties ar viņu – tā izpaudās tumsas likumi. Tur taču arī ir savi likumi. Ļoti novēro bīstamo diženo Kalpojumu. Pieliksim agrākos piemērus visiem laikiem.
(Brālība I, 175.)
Cilvēces ienaidnieki ir izgudrojuši ne vien visu caursitošas lodes, bet viņiem krājumā ir jaunas indes. Ir neiespējami apturēt ļaunas gribas straumi. Tikai pašaizliedzīgs un pastāvīgs atgādinājums par labo var pārtraukt iznīcības vilni. Nedomājiet, ka agrāk cilvēku vidū bija mazāk cietsirdības, bet tagad tā ir attaisnota ar visnekaunīgāko liekulību.
(Brālība I, 192.)