Šis nosaukums, kas ņemts no sengrieķu filozofijas, nozīmē – Pirmais Vārds, kas dzimst no Klusuma. Tā ir Pirmā Skaņa, ar ko sākas Visums, tā ir Kosmiskās Enerģijas vibrācija jeb kustība. Logoss ir arī sākotnējā GAISMA – UR, jo Gaisma ir Matērijas kustība. Tā nav fizikālā Gaisma, tā ir Saprāta Gaisma. Šī Gaisma ir arī Dievišķā Doma, kas aizsāk milzum ilgo Kosmosa radīšanas procesu. Tādējādi Logoss ir Kosmiskā Saprāta Iemiesojums.
Logoss ir Radošais Vārds, tas ir, vārds, kurā ietverta Ideja, tātad noteikta Izpausmes Jēga, Mērķis un Likumi, kuros Radītājs iegulda savu Jaunradi, tas ir, “daļiņu no Sevis”. Šis Radošais Vārds lika pamatu Visuma izpausmei, tāpēc Logosu var saukt arī par Kosmosa Pirmcēloni. Un viss mūsu redzamais un neredzamais Visums radies “no Tā”.
Jaunās lielās Manvantāras sākumā no Nebūtības atgriežas Dižās Būtnes, kas jau pabeigušas savu cilvēcisko evolūciju iepriekšējā Manvantārā uz vienas vai otras planētas vienā vai otrā Saules sistēmā. Šīs būtnes dēvē par Planetārajiem Gariem, Pasauļu Radītājiem. Tie kļūs par Kosmiskā Saprāta tuvākajiem palīgiem. Tā izpaustais Logoss, sākdams jauno lielo Manvantāru, vada veselu apzinīgo Radošo Spēku Hierarhiju, garīgo saprātīgo Būtņu Dievišķo Hierarhiju. Šajā Hierarhijā katram Hierarham ir sava loma, savs uzdevums Kosmosa izveidē, un Viņš to pilda, kamēr vien pastāv Visums.
Tādējādi starp mūsu Visuma augstāko punktu – Svēto Trīsvienību – un cilvēci pastāv vesela virkne neredzamo Būtņu dažādu pakāpju un hierarhiju; augstākās no Tām ir septiņi Dievišķie Gari, septiņas Ugunis jeb Liesmas. Katra no Tām vada plašu savai dabai atbilstošu Saprātīgo Būtņu pulku; šīs Būtnes savukārt iedalāmas pēc pakāpēm. Tādējādi pastāv septiņi lieli šo neredzamo Būtņu pulki, un To Saprāts ir Dievišķais Saprāts Dabā.
Pastāv Liels Debesu Karapulks, Gaismas Spēku Hierarhija, dažādu pakāpju Dievi, kas rada pasaules un pārvalda tās. Visi šie pasauļu Radītāji agrāk ir bijuši cilvēki. Taču viena antropomorfiska Dieva, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā radītāja, kam piemistu cilvēciskas īpašības, pasaulē nav. Dieva jēdziens visā savā diženumā noskaidrosies, balstoties uz Hierarhiju. Tikai tā Augstākais Jēdziens nepaliks abstrakts un saplūdīs ar visu Esību.
Hierarhijas simbols ir kāpnes, kuru pirmie pakāpieni atrodas uz zemes, bet augšējie izzūd skatienam, iesniegdamies bezgalīgajos Kosmosa plašumos. Visums neveidojas un nedzīvo pašplūsmā. Kosmosa dzīvi plāno un regulē Hierarhija, kas virza Visumu pa plānveida evolūcijas ceļu.
Pirms sākas Kosmosa jauncelsmes darbs, Logoss izstrādā projektu visai sistēmai, kurai jāizpaužas kā Visumam, kādam tam jābūt no sākuma līdz beigām. Logoss rada “prototipus” visam, kas būs, – visām formām un spēkiem, visām emocijām, domām un intuīcijām un noteic, kā, kādas stadijas izejot, tiem jāīstenojas Viņa sistēmas evolucionārajā shēmā. Tādējādi jau pirms Visuma rašanās visa tā viengabalainība ir ietverta Kosmiskajā Saprātā un eksistē Tajā kā ideja – itin viss, kas pēc tam visā turpmākajā celsmes procesā īstenojas objektīvajā dzīvē.
Projekts visam tam, kas notiks nākamajā Visumā, netiek radīts patvaļīgi, pēc Logosa iegribas: visi šie pirmtēli ir iepriekšējā Kosmosa augļi. Radot Visuma projektu jaunajai Manvantārai, Logoss izsauc šīs idejas no Nebūtības, kurā tās bija nogrimušas nu jau pagājušās Pralaijas sākumā. Visi šie pirmtēli, kas izsaukti jaunajā Esībā, būs sēkla nākamajam Kosmosam – labākam un pilnīgākam salīdzinājumā ar iepriekšējo. Tāds ir Evolūcijas pamats.
Daudzskaitlīgajā Hierarhijā starp Logosam pakļautajiem Radošajiem Spēkiem ir lieli Celtnieku pulki, kas veidos visas formas pēc šiem pirmtēliem – idejām, ko glabā sevī Logoss, Kosmiskais Saprāts. Šie Celtnieki rada jeb, pareizāk sakot, atjauno ikvienu Sistēmu pēc Lielā Nebūtības Perioda. Bet Logoss ir Radītājs tādā nozīmē, kādā Arhitekts tiek saukts par nama Radītāju, lai gan viņš nekad nav pieskāries nevienam šā nama akmenim, bet, uzzīmējis plānu, visu roku darbu uzticējis mūrniekiem.
Ikvienam materiālajam veidojumam mūsu pasaulē ir savs radītājs. Bet kā ir uz Zemes – tā arī Debesīs. Kosmosā viss ir likumsakarīgs, ikvienai parādībai ir savs cēlonis. Cēloņu un seku likums ir galvenais Kosmiskais likums. Izpaustajā Kosmosā itin visam ir savi Radītāji, un visas Dabas enerģijas visā Visumā strādā un darbojas saprātīgu Celtnieku vadībā.
Kosmosa jauncelsmē piedalās pulku pulki saprātīgo Būtņu – sākot ar Lielajiem Dievišķajiem Arhitektiem un beidzot ar ierindas mūrniekiem. Pēc Pralaijas beigām Visums tiek veidots ļoti lēnām, daudzus miljardus gadu. Kurš gan var aplēst, cik eonu bija nepieciešams, lai izveidotu kaut vai tikai mūsu sīciņo Zemi? Vai tikai mūsu planētai vien šī Radīšana, šī celtniecība neieilgs uz simtiem miljonu gadu?
No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”
Sastādījis Stepons Stuļginskis