“DDD” iepriekšējā numurā Aivars Garda intervijā uzslavēja Spānijā dzīvojošo čellistu Viesturu Vecbaštiku un izteica nožēlu, ka starp latviešu mūziķiem trūkst cilvēku, kas publiski aicinātu tautu uz cīņu par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Viņš arī citēja Raiņa vārdus un runāja par viduvējībām, kas, būdami gļēvi cilvēciņi, uzcēluši sevi uz slavas pjedestāla. Aivars Garda sacīja, ka viduvējības ir jāatmasko, lai tās ar savu gļēvulību, nodevīgumu un sadzīvošanu ar okupantiem nejauc galvu latviešiem, un jāgāž no pjedestāla, bet brīdināja, ka viduvējības kļūs niknas par to. Mums par lielu un nepatīkamu pārsteigumu paslavētais Viesturs Vecbaštiks, šķiet, arī sevi ir pieskaitījis pie viduvējībām, jo sociālajā vietnē “Draugiem.lv” zem šīs intervijas sāka neadekvātu un muļķīga satura uzbrukumu laikraksta “DDD” veidotājiem. Viņa komentāri bija gari un kā lavīna, kuru publicēšanai vajadzētu daudzas lappuses. Tādēļ piedāvājam ieskatu tikai dažos. Šeit parādās, ka cilvēks, par kuru esam domājuši, ka viņš ir latviešu nacionālo interešu aizstāvis, spēj negaidīti pārvērsties pa 180 grādiem.
Fragmenti no diskusijas sociālajā vietnē “Draugiem.lv”
Viesturs Vecbaštiks: Kā noprotu, esmu pieminēts kā pozitīvs piemērs. Paldies… Tomēr nevaru piekrist mūziķu (vai tikai orķestrantu?) pieskaitīšanai pie nedomājošiem nepatriotiem… Es no sirds iesaku neizteikt nepamatotus apvainojumus māksliniekiem, jo mākslas pasaule nav tik vienkārši “balta vai melna”, kā to reizēm mēdz uztiept vienkāršākas “sirdis” vai nesarežģītāki “prāti”… Vizma Belševica rakstīja nepārprotami: “Sarkstiet, mani mazie dēli, Izsenis nesarkst tēvi…” – pat šodien tas skan aktuāli…
Viktors Sakne: Nepamatotus apvainojumus māksliniekiem neviens nav izteicis – tie ir pamatoti. Mākslas pasaulei ir jāvirza tauta uz pozitīvo – uz augšu. Tieši mākslas pasaulei ir jāliek cilvēkiem ieraudzīt patiesību un jāaicina uz cīņu par taisnīgumu, nevis jādarbojas režīma ietvaros… Un, ja tās vienkāršākās “sirdis” vai nesarežģītākie “prāti” Viesturam Vecbaštikam ir jāliek pēdiņās, tad ielikšu pēdiņās viņa paša “sirdi” un “prātu”. Bet viņa pasniegtās Vizmas Belševicas rindas šodien diemžēl neskan aktuāli, jo maz būs to, kas sapratīs. Bet rindas:
“Jel celies, latvieti, – aun beidzot kājas –
Tev piektā kolonna ir jāpatriec!
Ka Latvija ir latvju tautas mājas,
To okupantiem lepni saprast liec.”
Tas, lūk, šodien ir aktuāli, ko saka tās vienkāršākās “sirdis” un nesarežģītākie “prāti”…
Viesturs Vecbaštiks: Šeit nu ir vietā Jūsu rakstītā rezumējums “Bla-bla-bla…”, jo neko vairāk par tukši demagoģiskām frāzēm Jūs, Viktor, man neesiet atbildējis. To, ko daudzi mākslinieki darīja režīma ietvaros, Jūs, kā šķiet, pat bez bailēm no apcietināšanas (vairs…) neesiet pats darījis ne toreiz, ne šodien. Skaļi “brēkt” (kad vairs nekas nedraud) ir viegli un tā taču pavisam viegli arī sev var piekārt patriota birku…
Viktors Sakne: Nesaprotu, kur te ir demagoģija un ko uzskatāt par skaļu brēkšanu? Vai tad atbalsta paušana okupantu padzīšanai būtu tā brēkšana? Mums nav nekādas atjaunotās Latvijas Republikas, mums ir kaut kāds jaunradīts mistrojums ar Latvijas tautu (kopā ar okupantiem), nevis latviešu tautu. Ja Jūs aizbēgāt, tad ko tik izcilu pats esat darījis un darāt latviešu tautas labā? Jūs taču pats it kā palīdzat mums “skaļi brēkt” tagad, (kad vairs nekas nedraud), ka Latvijā ir barbari. Vai tad nekarināt pats to patriota birku tagad sev klāt?
Viesturs Vecbaštiks: Skaļa “brēkšana” ir tieši tas, ko darījāt savā pirmajā komentārā un arī ar apvainojumiem man kā personai par manu aizstāvību māksliniekiem…
Viktors Sakne: …Ar “patiesu mūziku” ir tāpat kā ar jebkuru mākslu un dzeju. Tai ir jāpaceļ cilvēka gars un jāuzrunā tad, kad tas ir it īpaši nepieciešams. Tātad nav variantu – tā ir “balta vai melnai”. Puskoka lēcēji un pielīdēji nevar pretendēt uz atzinību. Dzejā gluži neesmu tāds profāns, kā Jums labpatīk domāt. Vizmu Belševicu es nevērtēju zemāk par to, kas viņa ir, bet Jūs gan apvainojat “DDD” dzejnieci, nodēvējot viņu par pantiņu rīmētāju “bez dzejiskas vērtības”.
Dzejā var būt atskaņas un var nebūt, bet atskaņas ir dzejas rozīnīte. Ja šodien dzejnieks runā par genocīdu pret savu valsti un tautu, aicinot uz cīņu par taisnīgumu, tad tas ir patiess dzejnieks, nevis kolaborants. Bet Jums tas ir pantiņu rīmētājs (!). Tomēr padomājiet gan, vai esat tik zinošs un objektīvs, kā pašam Jums šķiet, un pie reizes padomājiet, ko tad īsti nozīmē – dzejiska vērtība…. Un, ja esat tāds draugs “DDD”, kā te sakāt, tad iesaku pievērst arī uzmanību pieklājībai un tolerancei pret “DDD” cilvēkiem – viņi dara lielu un nepieciešamu darbu, nerēķinoties ne ar nievām, ne ļaunprāšu uzbrukumiem. Un tieši Jums vēl atgādināšu – ne vienmēr cilvēks saprotat to, ko savā apziņas nepilnībā uzskata par pareizu.
Liene Apine: Dzejnieci Steidzīti nosaukt par “pantiņu rīmētāju” ir, maigi izsakoties, bezgaumīgi. Patiesībā tie, kuri nespēj saskatīt atšķirību starp vienkāršu “pantiņu rīmētāju” un Steidzītes talantu daiļi, harmoniski izteikt Patiesību, Augstāko Gudrību, vienlaikus nebaidoties norādīt uz neglītākajām lietām – gļēvulību, nodevību, pakļaušanos okupantiem, ir vai nu skaudīgi nelieši vai arī cilvēki bez skaistuma
Steidzīte Freiberga: Piekrītu Aivaram Gardam, kurš Viesturam Vecbaštikam ir veltījis atzinīgus vārdus – kā patriotam ar taisnīguma izpratni. Bet Viesturs Vecbaštiks gari un plaši stāsta par agrākiem laikiem, bet vai viņš var nosaukt kaut vienu mūziķi, kurš tagad tā patriotiski darbotos? Es diemžēl nezinu nevienu. Jāpiekrīt Viktoram, ka visi diemžēl rīkojas vienīgi režīma ietvaros, jo baidās kļūt nepopulāri. Un, ja par patriotismu, tad pareizi teica Aivars Garda, ka Raimonds Pauls pat saņēma sprāguša ēzeļa ausis par Abreni. Ja Paulam kādreiz bija melodiskas dziesmas, kuras solīdi un patīkami melodiski izpildīja dziedātāji, tad tagad viņa dziesmas izpilda bieži pārdabiski izģērbti un izķēmoti ērmi, ar visādu ķērkšanu un bļāvieniem, tā sacūkojot melodiju, ka no cilvēciskuma nav palicis pāri nekas. Ja nu tā ir māksla, tad arī prusaks ir dievgosniņa.
Viesturs Vecbaštiks: …Kas attiecas uz Jūsu kritiku par “dziedātājiem” un dziesmu izkropļojumiem – Jums pilnīgi un nedalīti pievienojos. Tas, kas notiek Latvijā (un ne tikai Latvijā) ar t.s. “vieglo mūziku”, ir nožēlojami. BET – vai tie ir mākslinieki?…
Aivars Garda: Mani izbrīna Viestura Vecbaštika reakcija. Jautājums jau bija: ja viņš pazīst kādu orķestrantu, kurš tikpat atklāti pauž savu nostāju okupantu izraidīšanas jautājumā, – tad lai nosauc. Ja nevar, tad nevar… Es arī negaidīju, ka kāds varētu būt. Ja būtu, laikraksts “DDD” par to, visticamāk, zinātu.
Arī mūziķu attaisnošana, ka viņi ir pieraduši muzicēt, nevis runāt, neiztur kritiku. Jebkurš savā profesijā ir pieradis darīt savu profesionālo pienākumu: ārsts – ārstēt, sētnieks – ielu slaucīt un tā tālāk. Es un manas kolēģes esam izdevēji un varētu tāpat teikt (ja gļēvi necīnītos par okupantu izraidīšanu), ka mēs savu patriotismu izpaužam grāmatu izdošanā, nevis cīņā par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem. Ārsts teiktu, ka izpauž patriotismu ārstēšanā. Sētnieks – ielu slaucīšanā. Un lai vairāk no viņiem neviens neko neprasa!!!
Kā Raiņa teiktajā, ka patiesību ir spējīgi paust vienīgi trimdinieki. Jo citiem ir bail. Arī ārstiem, sētniekiem, izdevējiem. Vai Viesturs Vecbaštiks var nosaukt vēl kaut vai vienu izdevniecību, kas iestātos par Latvijas dekolonizāciju? Lai nepūlas, jo nevarēs.
Viesturs Vecbaštiks: Mani savukārt izbrīna Aivara Gardas reakcija…
Līga Muzikante: Dīvaini sanāk – Aivars Garda paslavē mūziķi Viesturu Vecbaštiku, bet Viesturs Vecbaštiks komentāros izplūst emocijās, kas nevarētu tikt nodēvētas par adekvātām. Ko tad Aivars Garda vēlējās pateikt intervijā? Viņš uzdeva jautājumu, vai Viesturs Vecbaštiks spēj nosaukt vēl kādu sava amata brāli, kurš tikpat dziļi saprot nepieciešamību latviešiem atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem kā pats Viesturs. Šī patiešām ir latviešu problēma, jo starp māksliniekiem trūkst cilvēku, kas būtu piederīgi nacionālajai inteliģencei, patiesas Kultūras nesējiem. Tikai tāds mākslinieks – mūziķis, gleznotājs, tēlnieks, dzejnieks, dramaturgs, aktieris un citām mākslām piederīgais –, kurš drosmīgi savās domās, jūtās un darbos iestājas par savas zemes atbrīvošanu no ārējiem ienaidniekiem, kas pazudina tautu, ir piederīgs Kultūrai un nacionālajai inteliģencei.
Cilvēkam, kuram nesāp sirds par uzspiesto latviešu tautas saliedēšanu ar ārējiem ienaidniekiem un kurš nespēj atrast sevī drosmi, lai pret šo noziegumu stingri iestātos, līdz patiesai Kultūrai un inteliģencei ir neizmērojams attālums. Tāds cilvēks nav tiesīgs valkāt mākslinieka vārdu, bet mūsdienu degradētajā vidē par to retais aizdomājas un tamdēļ attaisno tā saucamos māksliniekus, jo, lūk, viņi neesot mērāmi ar šo olekti. Taču dekolonizācijas jautājums ir ikviena latvieša iekšējās Kultūras jautājums! Tas, kurš negrib un nespēj uzdrošināties iestāties par okupantu aizvākšanos, ir nekulturāls latvietis.
Viesturs Vecbaštiks pieminēja Vizmu Belševicu. Bet es nezinu nevienu viņas dzejoli vai prozas darbu, kurā būtu izteikts protests pret okupantu palikšanu Latvijā pēc 1990. gada. Vai Viesturs Vecbaštiks var man palīdzēt un nosaukt šādu darbu? Pat Andrejs Eglītis nobijās sniegt interviju avīzei “DDD” pēc pakonsultēšanās ar tēvzemiešiem! Kāds tautā mīlēts dziedātājs, kura vārdu šobrīd neminēšu, klusām mums uz auss teica, ka pilnībā atbalsta dekolonizāciju, bet no intervijas atteicās – nobijās… Viņa sieva – flautiste – sniedza interviju, bet pēc tam lūdza to nepublicēt, jo tāpat nobijās… Arī kāds slavens trimdas dziedonis jūsmoja par mūsu cīņu, bet pēc mana aicinājuma sākt runāt publiski par dekolonizāciju, kļuva kurls un gļēvi atteicās…
Augstākā drosmes pilotāža, kuru esam ievērojuši ar mākslas aprindām saistītajos cilvēkos, ir intervijas sniegšana avīzei “DDD”, taču ar to arī viss ir beidzies. Kaut gan šiem māksliniekiem ir pieejami citi masu saziņas līdzekļi un iespēja plaši uzrunāt latviešu tautu, viņi to nedara. Neko citu es šajā bezdarbībā neredzu kā vien nodevīgu piekāpšanos savām bailēm pazaudēt stāvokli sabiedrībā. Un tas ir nožēlojami!
Es ar pilnām tiesībām drīkstu kritizēt mūsdienu māksliniekus, jo pati nāku no mākslinieku aprindām un jau ar mātes pienu esmu tās iepazinusi. Vairumam mākslinieku piemīt vēlēšanās izpatikt masām un peldēt pa t.s. mākslas straumi, jo šāda peldēšana sniedz koncertēšanas, izstādīšanās un izrādīšanās iespējas. Starp māksliniekiem trūkst nacionālās Kultūras celmlaužu, kāds bija, piemēram, Rainis, Aspazija, kas iedvesmotu tautu uz cīņu. Bet tieši tagad tādi ir nepieciešami tikpat ļoti kā pirms 100 gadiem, kad tika dibināta sava valsts! Tāpēc jau viduvējības ir jāgāž no pjedestāla, lai tās tautu nepadara gļēvu.
Viesturs Vecbaštiks: …Katrā ziņā es sevi neuzskatu par tik lielu zinātāju tieši N.Rēriha mācībā, lai to atzītu, noraidītu vai diskutētu. Kā latvietī, protams, šādas mums svešas mācības atklāta sludināšana manī uzticību neizraisa…
Laikraksts “DDD”: Izlasīdami Viestura Vecbaštika komentārus, mēs, laikraksta DDD kolektīvs, pārfrāzējot slaveno Cēzara izteikumu, ieteicāmies: “Arī Jūs, Viestur Vecbaštik?!” Paldies par novēlējumiem. Jums arī novēlam neslimot. Mēs nekādā gadījumā neesam Jūsu ienaidnieki.
Neatbildēsim uz visiem Jūsu komentāros uzstādītajiem jautājumiem. Teiksim vienīgi to, ka esam kārtējo reizi vīlušies. Daudzās lietās. Arī Jūsu izpratnē par mākslu un māksliniekiem. Mūsuprāt, tā ir snobiska.
Jūsu spriešana par Rēriha Mācību atgādina oponentu spriedelējumus pret Džordano Bruno izteiktajām patiesībām Viņa dzīves laikā. Jūs taču piekritīsit, ka visi viņi bija tā laika izglītoti muļķi, garīgi tumsoņi, lai neteiktu skarbāk. Tā arī tagadējie cilvēki, it īpaši no filozofu vidus, valstu vadītāji, citi liela ranga politiķi, arī izcili mākslinieki. Par māksliniekiem izsakām īpašu piebildi: “Ja mākslinieki ne vien nezina, neatzīst, bet tomēr aktīvi izsakās pret Agni Jogu, tad arī mākslinieki ir izglītoti muļķi.” Ceru, ka nenoliegsit to, lai arī kāds mākslinieku snobs Jūs būtu.
Tomēr, ja Jūs vēlreiz izteiksit kaut kādu muļķību par Agni Jogu, līdzīgu kā šajos Jūsu komentāros, tad ar Jūsu vai bez Jūsu atļaujas uzskatīsim Jūs par izglītotu muļķi. Toties Jūsu aizdomas par Rērihu, kuras izteicāt mūsu kolēģei, jau ir no tumsas nometnes. Šīs netīrās aizdomas pret Augstu Garu vispirms nodara ļaunumu Jums pašam un Jūsu tuvākajiem. Tamdēļ draudzīgi brīdinām, ka tās nevarēja rasties no Gaismas.
Jo Agni Joga tāpat kā “Slepenā Doktrīna” ir Augstākā Zinātne. Tā, kura būs nākotnē, bet kura ir jāstudē jau tagad. Tas ir kategoriskais imperatīvs, nevis “gribu – studēju, negribu – nestudēju”. Protams, kategoriskais imperatīvs ir domāts cildeniem cilvēkiem, ja viņi tādi jau ir vai vēlas par tādiem kļūt. Mēs vēlētos Jūs pie tādiem pieskaitīt. Muļķiem un neliešiem, visdrīzāk, brīvā griba teiks priekšā: kam man tas vajadzīgs?!
Vēlam veiksmi drosmīgās domās, jūtās un darbos!
Līga Muzikante: Lai Viesturs Vecbaštiks skraida viens – ne mēs varam, ne mēs gribam turēt viņam līdzi. Kad Viesturs atradīs pirmo mākslinieku, kurš publiski sāks runāt par dekolonizācijas nepieciešamību, tad atgūs cieņu manās acīs.
Taču fragments no Vizmas Belševicas dzejas, kuru Viesturs Vecbaštiks citēja, patiešām ir labs.
Aivars Garda: Protams, Belševicas dzejas fragments ir labs. Taču Vecbaštiks tā arī nespēja atspēkot faktu, ka šī dzejniece nav darījusi un rakstījusi neko, lai atbrīvotu Latviju no okupantiem. Bet tieši par to taču bija runa laikraksta “DDD” intervijā, kas tomēr bija daudz īsāka par garajiem un tukšajiem Viestura Vecbaštika komentāriem vienā mazā diskusijā.
Līga Muzikante: Tieši tā. Ne jau patiesu mākslu vai talantu mēs kritizējam, bet izsakām protestu pret necīnīšanos par dekolonizāciju. Notiek prātam neaptverams noziegums: latviešu tautas saliedēšana ar ārējiem ienaidniekiem, kas pazudina latviešu tautu un valsti. Māksliniekos ieklausās, bet, ja mākslinieki klusē par šo noziegumu, tad mēs esam tur, kur mēs esam… Protams, arī uz citu amatu meistariem tas ir attiecināms. Taču šoreiz saruna tieši par māksliniekiem, kas savu gļēvumu publiski runāt par ārējo ienaidnieku padzīšanu, aizsedz ar “citiem mākslas uzdevumiem”.
Savs laiks runāt; savs – klusēt. Jūs, Viestur, esat pārāk uzvilcies un agresīvi noskaņots, tādēļ jelkādi paskaidrojumi un turpmāka sarakste no mūsu puses būs kā izliets ūdens caurā sietā.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(433) [2019. gada 7.–20. jūnijs]