Saruna ar Pilsoņu Kongresa delegātu Aivaru Andersonu
Turpinājums no: Tikai tiesību īstenošana var apvienot latviešus. 1. daļa
Juridiska fikcija – noziegums
DDD: Vairākkārt publiski esi vērsis uzmanību uz nepieciešamību atjaunot 1918. gada 18. novembra Latvijas Republiku. Vai tad Augstākā Padome, balsojot par 1990. gada 4. maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, to nav atjaunojusi?
Aivars Andersons: Nē, valsts kā juridiska persona nav atjaunota. 1991. gada 21. augustā pieņemtajā likumā tiek runāts par Latvijas Republikas valstiskās, nevis valsts neatkarības atjaunošanu.
DDD: Jā, prātā nāk, ka pirms okupācijas 1920. gada 27. maijā tika pieņemta deklarācija par “Par Latvijas valsti”, nevis “Par Latvijas valstiskumu”.
A.A.: Tā ir būtiska juridiska atšķirība. Tāda pati kā starp terminiem “ģimene” un “ģimeniskums”. Valsts ir juridiska persona. Bet mums ir ticis atjaunots valstiskums – tas ir tikai veidols, kuram piešķirtas kādas īpašības.
Sākotnējā dokumenta tekstā bija iekļauts termins “valsts”, bet pa nakti tas tika mainīts uz jau minēto un dzēsta arī sadaļa par Abreni – par tās piederību Latvijai. Savulaik es jautāju Gunāram Kūtrim, vai viņš zina par šīm niansēm. Nē, viņš nezināja – tāds bija Satversmes tiesas priekšsēdētājs, kurš apstiprināja Abrenes atdošanu Krievijai!
Zīmīgi, ka izslavētajā 1990. gada 4. maija deklarācijā kā pamatojums ir atsauce uz Augstākās Padomes 1990. gada 17. februārī pieņemto “Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”, kuras 2. pantā ir noteikts, ka “jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem.”
Kad Augstākā Padome balsoja par neatkarības atjaunošanu, Rolands Rikards satraucās, ka tā ir pārveidota deklarācija. Viņš aicināja Augstākajā Padomē veidot komisiju, lai noskaidrotu, kas ir izdarījis grozījumus. Arī žurnālisti sacēla trauksmi, jo bija pamanījuši izmaiņas. Bet Ivars Godmanis visus apklusināja, teikdams – tas nekas, ka ir jauna valsts, Francijā arī bija vairākas republikas… Tieši tā viņš pateica! Bet Francija un Latvija taču ir divas nesalīdzināmas lietas – okupēta teritorija un brīvā Francija.
Diemžēl 1990. gada 4. maijs un 1991. gada 21. augusts acīmredzot iedvesa latviešiem pārliecību, ka tiek atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātā valsts. Taču tas tā nav. Cilvēki nesaprot, ka faktiski ir notikusi juridiska fikcija – noziegums. Sarunās man daudzi juristi piekrīt, bet plāta rokas. Tāpēc man patika “DDD” publicētais rakstiņš “Kur jūs esat, juristi?!”. Ir taču jāzina šī ābeces patiesība, ka juridiskas fikcijas nerada tiesības! Tāpat arī spēks nerada tiesības. Skaties, kā gribi, bet atgriežamies pie tā, ka šī vara ir prettiesiska un noziedzīga – gandrīz jau 30 gadus. Likumīgo Latvijas pavalstnieku ievēlētais Pilsoņu Kongress bija par valsts atjaunošanu, bet Augstākā Padome paveica ko citu.
Veidols neatbilst saturam
DDD: Pieņemsim, ka tā ir tikai neveiksmīga terminoloģija. Bet kādi fakti liecina, ka nav atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātā valsts? Kas pierāda, ka ir tikai veidols, nevis saturs?
Aivars Andersons: Par to varam pārliecināties ikdienā, it īpaši jūtot krievisko vidi. Turklāt atvaļinātās un pensionētās PSRS militārpersonas un citi iebraucēji ir savilkuši šurp savus radus no Krievijas sādžām. Tagad viņi visi joprojām ir Latvijā, jo pēc neatkarības atjaunošanas netika veikta deokupācija un dekolonizācija, kas būtu obligāta, ja tiktu atjaunota valsts, nevis kaut kāds valstiskums.
Faktiski šis ir tiešs LPSR turpinājums ar ārējiem Latvijas Republikas atribūtiem. LPSR no sociālistiskas republikas pārvērtās par kapitālistisku, un īsā laikā šīs pārtapšanas vadošie un virzošie kļuva par miljonāriem. Taču saturs palika vecais: LPSR iedzīvotāju kopums, LPSR teritorija, jo Latvijai trūkst Abrenes apriņķa, un vara nav mainījusies – nav notikusi deboļševizācija jeb lustrācija.
Izcilais jurists, starptautisko tiesību speciālists Andrejs Dītrihs Lēbers teica: “Ja jums ir pirmā Republika, jums ir tiesības uz dekolonizāciju, nepašaubāmas, neapstrīdamas tiesības uz savu valsti!” Šis jurists mūs aizstāvēja. “Ja ir otrā jeb jauna Republika, tad zūd visas šīs tiesības,” viņš brīdināja.
DDD: Tāpēc jau mūsu avīzes nosaukums ir “Deokupācija. Dekolonizācija. Deboļševizācija” – trīs “D”, kas jāveic, lai izbeigtu okupācijas noziegumu un atjaunotu 1918. gada Latvijas Republiku.
A.A.: Protams. Bet šo prettiesisko, noziedzīgo varu nodrošina ne tikai tautas apstulbošana, bet arī pats Saeimas vēlēšanu likums.
DDD: Latvieši paši iebalso noziedzniekus?
A.A.: Jā, par to jau iepriekš runājām. Bet kādi gan juristi piedalījās Vēlēšanu likuma tapšanā! Bija pat kuriozs ar padomju juristi Rutu Marjašu, kura ierosināja Vēlēšanu likumā ietvert pantu, kas garantētu ebrejiem vismaz vienu vietu Saeimā. To teica juriste! Augstākā Padome grozīja pirmskara Vēlēšanu likumu, nosakot 4 procentu barjeru iekļūšanai 5. Saeimā. Savukārt pēc tam jau tika noteikta 5 procentu barjera, kas faktiski nodrošina varas nemainīgumu Latvijā. Arī prese jeb ceturtā vara ļoti palīdz, lai saglabātu LPSR saturisko turpinājumu.
Starp citu, es atceros, ka LTV “Panorāmā” tika jautāts Valdim Birkavam – kāpēc mums tik grūti veicas ar likumdošanu. Viņa atbilde skanēja: “Tāpēc, ka mēs veidojam jaunu valsti.” Skaidrāk jau vairs nevar pateikt. Tātad skaidri un gaiši pateica – veidojam jaunu valsti, kopā ar kolonistiem un okupantiem. Elementāri un acīm redzami. Un šīs jaunās valsts pamatā ir noziegums, genocīds, Latvijas kolonizācija, Abrenes nolaupīšana. Tas ir starptautisks noziegums, kuram nav noilguma. Vienalga, cik paaudzēs tie kolonisti te dzīvos, kad tiks atjaunota pirmā Republika, viņiem būs jāaiziet. Mēs taču zinām, ka angļu kolonisti pat pēc 200 gadiem pameta Indiju. Mums ir ļoti jāmainās, lai to paveiktu.
DDD: Jūs pieminējāt Ivaru Godmani – cilvēku, kurš ir šiverējis politikā vadošos amatos un atrodams arī VDK aģentu kartotēkā.
A.A.: Jā, viņš ir veicis konkrētus uzdevumus. Interesanti Ivars Godmanis senāk izteicās arī par ražošanu Latvijā – mums ražošana nav vajadzīga, jo Eiropas tirgū mēs neesam konkurenti, tāpēc mums būs banku valsts. Kur mūs tā banku valsts ir novedusi, to mēs šodien redzam – esam milzīgos parādos un ļoti daudzi Latviju pametuši.
DDD: Banku valsts – bet latviešiem taču nevienas bankas nav.
A.A.: Tur jau tā lieta. Latviešiem nav nedz ražošanas, nedz savas bankas. Atceros t. s. Atmodas sākuma posmu, kad Merķeļa ielā 13 (Māmuļā) notika Tautas bankas dibināšana – līdz rīta gaismiņai latvieši gribēja dibināt savu banku, bet tas nenotika.
DDD: Kāpēc?
A.A.: Tāpēc, ka bija “pareizie” cilvēki, kas visu nojauca.
Katra šāda nianse veido kopējo absurdu, kuru vērojam ik uz soļa. Es nesaprotu, kā tauta var nesaprast tik vienkāršas ābeces patiesības kā savas tiesības? Jau pirms 2000 gadiem romiešu tiesībās tika iedibināts princips, ka tiesības ir rakstītas modrajiem, tātad tie, kas izturas nolaidīgi, zaudē. Kāds vācu jurists to pārfrāzēja: “Tauta, kas necīnās par savām tiesībām, nav šo tiesību cienīga.” Bet, ja mūsu tauta nezina un neizprot šīs tiesības, par kurām raksta “DDD”, runā “Radio Merkurs”? Ja tauta klausās uzpirktos žurnālistus citos plašsaziņas līdzekļos? Tad tā necīnās un kļūst tiesību necienīga. Šobrīd vairums latviešu ir pacēluši baltu karogu pret masoniem, kas sēž Saeimā. Nav noslēpums, ka tur daudz masonu sēž.
Mācītājs Kārlis Zuika savulaik teica: “Tas nav cilvēks, kas neizjūt naidu pret ienaidnieku.” Arī dziesmā dzied: “Tas, kas nemīl, tas, kas nemīl, – vai tad tas ir cilvēks…” Normāls cilvēks mīl savu tautu un izjūt naidu pret ienaidnieku!
Siles cilvēki kalpo silei
DDD: Nacionālā apvienība tagad ar skaļu reklamēšanu Valsts prezidenta amatā ir ievedusi bijušo “Sorosa fonda – Latvija” valdes locekli Egilu Levitu. Vai šis Sorosa “atvērtās sabiedrības” pārstāvis ievedīs Latviju saulītē?
Aivars Andersons: Nē. Viņu mācību grāmatās jau viss ir uzrakstīts – vajag kaut kādu ažiotāžu taisīt savām vajadzībām. Nu, lūk, visi priecājas, ka Satversmei ir jauna preambula. Bet tas ir ļoti vienkārši – preambulu Levits sacerēja tikai tāpēc, lai uztaisītu sev imidžu.
DDD: Ņemot vērā, ka netiek veikta dekolonizācija, šāda preambula ir kārtējā acu aizmālēšana?
A.A.: Mēs līdz šim iztikām bez tādas preambulas. Un tur jau nekas sevišķs nav pateikts. Uzskatu, ka to viņš uztaisīja speciāli savam imidžam. Varbūt tāds bija viņam uzdevums dots.
DDD: Mani pārsteidz, cik klaji Nacionālā apvienība ignorēja faktu, ka Egils Levits, būdams Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs un ārlietu ministra pienākumu izpildītājs, ar savu parakstu atbalstīja demobilizēto okupantu militāristu un viņu ģimeņu atstāšanu un sociālo aprūpēšanu Latvijā.
A.A.: Pateikšu skaidri un gaiši. Tie ir siles cilvēki – viņi ir pie siles, viņiem ir labi un neko patiešām latviešu tautas tiesību aizstāvībā darīt negribas. Kā Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas dalībnieks esmu devis zvērestu, ka strādāšu tā, lai tiktu atjaunota mūsu valsts. Zvērestu deva arī Roberts Zīle, Jānis Straume, Māris Grīnblats… Vai viņi šodien ir runājuši par to, ko nozīmē atjaunot savu valsti – bez kolonistiem? Nerunā, neviena vārda! Vai Roberts Zīle Eiropas Parlamentā runā par to? Nē, klusē. Bet tieši Eiropā Latvijai ir jāizcīna īpašs statuss, jo šeit ir īpašs stāvoklis – notiek genocīds pret latviešu tautu. Jebkura kolonizācija ir genocīds. Starp citu, arī ārvalstu investīcijas ir neokolonizācijas veids, kas agrāk tika atzīts par genocīdu.
DDD: Piemēram, Jānis Rožkalns, Jānis Vasiļevskis, Modris Slava pārmet, ka “DDD” pārāk kritizē Nacionālo apvienību. Bet tieši no Nacionālās apvienības būtu jāskan aicinājumiem veikt dekolonizāciju. Vai tad ne? Kā gan lai mēs viņus nekritizētu, ja tā ir uzlikusi nacionālu masku, bet darbos necenšas atjaunot nacionālu valsti?
A.A.: Viņu biedri ir bijuši visos Saeimas sasaukumos, parasti arī koalīcijā. Bijuši un ir valdībā! Pie varas. Bet dekolonizācijas jautājumu nav rosinājuši un nerosina. Viņiem ir atruna – to nepieņems. Nu, labi, nepieņems vienreiz, otrreiz, bet jārunā ir vienmēr, kamēr tauta redz, ka tur ir tādi, kas nepieņem. Klusēšana ir nodevība. Viņi darbojas koalīcijā, kaut gan vajadzēja cīnīties opozīcijā, ja citas partijas neatbalsta dekolonizāciju, patiešām nacionālas valsts atjaunošanu.
Nacionālu cilvēku izdzīšana
DDD: Nacionālā apvienība taču nav par dekolonizāciju. Zinām jau no galvas pantiņu, ka to nevar veikt, jo neesot atbalsta… Bet kā gan var rasties atbalsts, ja to nemeklē?
Aivars Andersons: Tieši tā. Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs, tagad nelaiķis, Ēriks Vēbers man uzticēja uzdevumu sekot līdzi procesiem, kas notiek Latvijā. No partijas “Tēvzemei un Brīvībai” mani izslēdza tieši tāpēc, ka sekoju līdzi, lai tiktu īstenota Pilsoņu Kongresa programma. Pirmos izslēdza vairākus “Helsinki-86” dalībniekus. Tad mani, kaut biju viens no šīs partijas dibinātājiem.
DDD: Tā vienkārši – izslēdza?
A.A.: Jā, es īpaši nepatiku Dzintaram Rasnačam. Kad mani ieraudzīja pie kopētāja, kur pavairoju dokumentus, kurus vajadzēja izplatīt, tad viņam rokas sāka trīcēt. Saeimas ēkā regulāri ierados uz visām partijas “Tēvzemei un Brīvībai” Rīcības komitejas sapulcēm. Es visu redzēju – kā tur notiek. Visi ir sagatavojušies un sanākuši izlemt kādu būtisku jautājumu. Ienāk Māris Grīnblats, Dzintars Rasnačs, Jānis Straume un paziņo, ka konkrēto problēmu šodien neapskatīsim, runāsim par kaut ko citu. Šai sistēmai ir tāds rokraksts – regulāri tiek piespēlētas kaut kādas jaunas problēmas, lai aizmirstu iepriekšējo. Viņu mācību grāmatās tas acīmredzot tā ir rakstīts, ka vajag dot aizvien jaunas nelietības, lai aizmirstos vecās. Es biju sašutis par šo sistēmu.
Reiz dzirdēju, kā Dzintars Rasnačs zvanīja biroja vadītajai un teica: “Dzen to Aivaru ārā!” Tika izgudrota pat jauna caurlaižu sistēma, un jaunās caurlaides piešķīra visiem, kam jau bija iepriekš, izņemot mani. Roberts Milbergs pieņēma mani par savu palīgu, un es atkal saņēmu caurlaidi. Dzintars Rasnačs, to uzzinot un vēloties tikt no manis vaļā, izdomāja apmelošanas kampaņu un pierunāja Palmiru Lāci to realizēt.
DDD: Kā tas notika?
A.A.: Sapulcējušies 60–70 cilvēku, Palmira Lāce uzkāpj tribīnē un par mani paziņo, ka mani ir jāizslēdz, jo es esot viņu nolamājis tādiem vārdiem, ko viņai pat kauns ir atkārtot. Visi klātesošie noelšas: “Ai, ai, ai!” Tas nekas, ka neviens to nav dzirdējis. Tad tiek paziņots, ka esmu pārkāpis norunu neaģitēt par stingrāka Pilsonības likumprojekta ierosināšanu, jo aģitācijai vajag notikt kaut kad vēlāk…. Es tiešām kā Pilsoņu Kongresa delegāts biju devies pie nacionālām biedrībām un rosinājis iet parakstīties par referendumu. Lūk, un Palmira Lāce saka: “Ja mēs viņu tagad neizslēgsim, tad viņš atkal ies un aģitēs par parakstu vākšanu!”
Visbeidzot, pieceļas Juris Galerijs Vidiņš un paziņo: “Mums viņš jāslēdz laukā tāpēc, ka viņš saņem no čekas 100 latus mēnesī.” Visa zāle noelšas: “Oho!” “Te vairs nav ko runāt – tātad balsojam.” Jānis Straume saka: “Nu, pēdējo vārdu viņam vajadzētu iedot, bet tikai divas minūtes, mums nav laika klausīties.”
Es tur dažus vārdus pateicu, bet nobalsoja, ka tādu “čekistu” ir jāslēdz ārā. Un izslēdza bez kaut kādām problēmām, neviens pat neko nejautāja. Vēlāk uzdevu jautājumu Karmenai Mangusai, kas bija “Tēvzemei un Brīvībai” Kontroles komisijā, kāpēc viņa un citi nekā nav iebilduši – kāpēc pieļāvuši šādu apmelošanu un nav jautājuši, no kurienes Vidiņam tādas ziņas par mani? Viņa man atbildēja skaidri un gaiši: “Tad mūs arī izslēgtu!”
DDD: Es nesaprotu – kā tevi var izslēgt no partijas par to, ka tu aktīvi aicini pilsoņus parakstīties par pašas partijas rosināto Pilsonības likuma projektu, lai bremzētu okupantu kļūšanu par pilsoņiem?
A.A.: Šis ir interesants jautājums. Kā mēs zinām, netika savākts pietiekams parakstu skaits, tāpēc referendums nenotika. Bet šī parakstu vākšana notika ļoti interesanti.
Atceros, ka tas bija Dzintars Rasnačs, kurš ierosināja, ka sākumā netērēsim spēkus, bet vēlāk pirms paša referenduma taisīsim visu aģitāciju. Jāpiebilst, ka aģitācija vēlāk nāca pavisam no citas puses, bet “Tēvzemei un Brīvībai” nekāda aģitācija vairs neizdevās.
DDD: Kā tad partija organizēja parakstu vākšanu?
A.A.: Parakstu lapas izplatījām visā Latvijā – partijas nodaļās. Es tās sāku numurēt, jo bija jāzina, kam ir atdots, lai visas pēc tam saņemtu atpakaļ. Piepeši ienāk Dzintars Rasnačs un paziņo, ka numurēšana ir jāizbeidz – gluži vienkārši jāuzticas cilvēkiem! Lūk, un šī “uzticēšanās” beidzās ar to, ka nekādi paraksti netika savākti… Kur un kāpēc pazuda daudzas parakstu lapas, kas tās saņēma? Man šie ir neatbildēti jautājumi, taču varu apliecināt, ka notika apzināta nacionālu procesa bremzēšana.
Tās ir ābeces patiesības
DDD: Tavuprāt, vai arī dekolonizācija nav tikusi apzināti bremzēta?
Aivars Andersons: Protams, ka ir. Ar dažādām prāta apstrādāšanas metodēm. Sākotnēji retorika bija, ka esot jāgaida īstais moments. Tagad – dekolonizācija esot nokavēta, vajadzējis to veikt jau pašā sākumā…
DDD: Nacionālā apvienība mēdz taisnoties, ka tā jau neko nevarot izdarīt, jo ir pārāk mazs procents Saeimā.
A.A.: Viņi taču tur arī nekā negrib izdarīt! Viņi nemaz negrib, lai būtu lielāks procents Saeimā, jo tad būtu kaut kas jādara. Atceros, ka jau uz 5. Saeimas vēlēšanām viss tika paveikts tā, lai no “Tēvzemei un Brīvībai” parlamentā neiekļūtu vairāk par 8 deputātiem.
DDD: Kā notika šī bremzēšana?
A.A.: Es to jutu. Partijas vadība rūpējās, lai nebūtu sevišķi liela aģitācija, lai būtu piesardzība… Un līdz šai dienai, izvairoties no visbūtiskāko nacionālo jautājumu cilāšanas, tas tā notiek. Iekļūst tie, kam nolemts būt pie siles. Un tad var attaisnoties: “Ko tad mēs – mēs jau esam mazākumā. Kad ievēlēs 51 procentu, tad varēsim kaut ko izdarīt…” Nacionālā apvienība necenšas, lai tā patiešām iegūtu vairāk balsu. Tie ir siles cilvēki, kuriem negribas dekolonizāciju.
DDD: Tāpat kā citām partijām…
A.A.: Un tas latviešiem beidzot ir jāsaprot. Šis viss, par ko pastāstīju, ir sistēmas cilvēku mācību grāmatās uzrakstīts – viņiem tā ir jārīkojas. Nemaz nerunājot par “Cionas gudro protokoliem” – tur rakstītais realizējas dzīvē. Šīs ābeces patiesības ir jāskaidro. Ja skaļi nerunā par šīm lietām, tad neko arī nevar izdarīt, jo latvieši ir apstulboti.
DDD: Ar diskusijām mēs cenšamies uzspridzināt šo pūzni.
A.A.: Jā, daudzi normālu valodu nesaprot. Man vispār nepatīk komunicēt ar tik dumjiem, bet tas ir vajadzīgs, jo pa starpu ir arī labi cilvēki.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.11(433) [2019. gada 7.–20. jūnijs]
Saistītie raksti: Tikai tiesību īstenošana var apvienot latviešus. 1. daļa