Saruna ar Aivaru Gardu par kultūru pirmo reizi tika publicēta 2003. gada jūnijā – laikrakstā “DDD” Nr. 12(34). Nolēmām to bez labojumiem publicēt atkārtoti, jo sešpadsmit gadus pēc pirmpublikācijas diemžēl tās aktualitāte nav mazinājusies, lai neteiktu – tā kļuvusi vēl aktuālāka. Sešpadsmit gadu laikā vairums sabiedrības ir attālinājusies no patiesas Kultūras izpratnes, slīgstot garīgas degradācijas muklājā. Viduvējības visās dzīves jomās, arī sfērās, ko ierasts pieskaitīt kultūras pasaulei, sevi uzstutējušas uz pjedestāliem un iestāstījušas pūļa cilvēkiem, ka ir cienīgas noteikt valsts un sabiedrības attīstības gaitu.
Nikolaja Rēriha glezna “Pax Cultura”, 1931
Kas ir Kultūra?
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju un apgāda “Vieda” vadītāju Aivaru Gardu
DDD: Televīzijā “Milžu cīņās”, kas notika pirms vēlēšanām, kultūras ministru kandidāti atzinās, ka viņi nespēj dot viennozīmīgu definīciju kultūras jēdzienam. Pat Dainis Īvāns un tagadējā kultūras ministre Inguna Rībena nezināja to izskaidrot, arī pārējie kandidāti tikai bezjēdzīgi spriedelēja par šo tēmu. Vai tiešām kultūra ir tik abstrakts jēdziens?
Aivars Garda: Nē, kultūra nav abstrakts jēdziens. Diženākais pagājušā gadsimta Kultūras darbinieks un mākslinieks, Miera Pakta kultūras pieminekļu aizsardzībai un Kultūras Karoga iniciators pasaulē – Nikolajs Rērihs – definēja Kultūru kā gara kultu*. Pats vārds “kultūra” ir radies no diviem vārdiem: “ura” – “gars” un “kult” – “kults”. Tas nozīmē, ka Kultūra ir gara jeb garīguma godināšana, garīgās dzīves kvalitātes vairošana. Citiem vārdiem, ja cilvēces garīgums pieaug, ja tā evolucionē jeb kvalitatīvi pilnveidojas, tad to var saukt par kulturālu. Kultūra ir augstāka par civilizāciju.
Šobrīd mēs nekādā gadījumā nevaram uzskatīt, ka pie mums ir Kultūras sabiedrība, jo vērojama tikai civilizācija, kas iet uz norietu. Eiropā kādreiz ir bijusi Kultūra jeb garīgā augšupeja, bet tagad tā iet bojā. Redzamākās Rietumu civilizācijas norieta atspoguļojums ir sabiedrības degradēšanās pat elementāru jautājumu izpratnē. Visacīmredzamākais piemērs ir homoseksuālisma izplatība. Ja kāda sabiedrība sāk homoseksuālismu uzskatīt par normālu parādību, tā vairs nav kulturāla, bet gan tikai civilizētu mežoņu sabiedrība, kas iet uz regresu, nevis progresu.
Cilvēki par kultūru parasti uzskata glezniecību, tēlniecību, teātri, mūziku, literatūru u.tml. Bet tās ir tikai mākslas nozares. Iespējama ir arī degradēta māksla, literatūra, kuru nevar uzskatīt par kultūras izpausmēm. Tieši šāda degradācija ir vērojama arī pie mums. Es nevaru šodienas Latvijas glezniecību, tēlniecību, literatūru, teātri nosaukt par kvalitatīvu mākslu. Turklāt, paceļot Kultūras līmeni, tiek celta arī dzīves kvalitāte. Ja vēlamies īstus, lielus saimnieciskus, ekonomiskus sasniegumus, mums noteikti ir jāuzlabo garīgās dzīves kvalitāte. Rietumi to nedara, bet tikai meklē noieta tirgu savām saražotajām, visbiežāk nekam nevajadzīgajām precēm.
DDD: Platons ir novēlējis: “No skaistiem tēliem mums jāiet uz skaistām domām, no skaistām domām uz skaistu dzīvi un no skaistas dzīves uz absolūto skaistumu.” Lai saskatītu skaistumu, ir nepieciešama skaistuma izjūta. Kas ir šī skaistuma izjūta, kāda tai nozīme ikdienas dzīvē?
A.G.: Skaistums ir arī pareizā, taisnīgā, labā izjūta. Savā būtībā tie ir sinonīmi. Ja cilvēks izjūt taisnīgumu, viņš saskata arī patiesu skaistumu. Piemēram, netaisnīgs cilvēks nav spējīgs neko labu uzgleznot. Viņš nepacelsies augstāk par viduvējību. Nikolajs Rērihs, palabojot Dostojevska vēlējumu, ka skaistums glābs pasauli, rakstīja, ka skaistuma izjūta jeb izpratne glābs pasauli. Tik tiešām, ja garīgs tumsonis ienāktu, piemēram, Nikolaja Rēriha gleznu istabā Valsts Mākslas muzejā, viņš tā arī paliks vienaldzīgs pret šiem skaistajiem mākslas darbiem.
Ikviens garīgajā nozīmē liels mākslas darbs izstaro enerģiju. Laba glezna, literatūra, mūzika ir objektīva vērtība pati par sevi, kaut arī apkārtējie cilvēki to neapzinās. Bet, lai šis skaistums glābtu pasauli, cilvēkam tas ir jāizprot, tad mākslas darba izstarotā enerģija radīs atbalstu cilvēka sirdī. Lai spētu garīgi pacelties un mainīt savu dzīvi, viņam ir jāizjūt tiekšanās un izpratne par skaistumu. Citādi var ievest arī dzīvnieku mākslas izstādē, bet no viņa mēs nevaram prasīt šo izpratni. Kā jau vienojāmies, labs mākslas darbs ir vērtība pati par sevi, bet suns, apskatot skaistu gleznu, pēc tam neies pārveidot sevi un pasauli. Tieši tāpat ir ar truliem cilvēkiem, kurus skaistums neaizkustina, un viņi tā ietekmē nemēģina pārveidot sevi. Tas nozīmē, ka garīgumu attīstošais skaistums nevar iedarboties uz sabiedrību, kurai nepiemīt tā izjūta un izpratne.
DDD: Vai cilvēki lasa grāmatas, kuras arī var palīdzēt izaugsmē?
A.G.: Diemžēl ir jāatzīst, ka pēdējā laikā grāmatu tirāžas krītas, jo sarūk to lasītāju skaits. Mēs zinām, ka visvairāk lasa vecākā un vidējās paaudzes. Jaunieši grāmatas lasa maz. Viņi ir aizrāvušies ar datoriem, kas var noderēt tikai informācijas ievākšanai. Šobrīd vispār ir vērojams informācijas kults, kas nozīmē pēc iespējas vairāk būt informētam. Bet ne jau katra informācija ir vērtīga un vajadzīga, lai ar to piebāztu savas smadzenes un dvēseli. Mēs taču arī dzīvokli nepieblīvējam ar nederīgiem krāmiem, tikai tāpēc, lai tie būtu. Dzīvās Ētikas Mācībā tiek lietots termins “erudīts muļķis” un norādīts, ka tādu tagad ir ļoti daudz. Erudīts muļķis ir cilvēks, kurš apguvis viņa gara attīstībai nederīgas zināšanas un ar tām lepojas un dižojas. Tāds cilvēks ir kļuvis iedomīgs par savu prātu, līdz ar to patiesas zināšanas viņš nespēj vairs aizsniegt.
DDD: Pašas vērtīgākās apgāda “Vieda” izdotās grāmatas ir Dzīvās Ētikas Mācība un Rērihu ģimenes darbi, kuras var palīdzēt iziet no Kultūras pagrimuma. Vai cilvēki šīs grāmatas lasa?
A.G.: Spriežot pēc tā, ka šīs grāmatas ir pārdotas diezgan lielā skaitā, man ir cerība, ka tās tiek arī lasītas, nevis ieliktas plauktos. Protams, Dzīvās Ētikas izpratnes līmeņi var būt dažādi. Ir cilvēki, kas izlasa, bet neko nesaprot. Ir tādi, kas saprot, bet negrib īstenot dzīvē. Kultūras sabiedrībai ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri Dzīvās Ētikas Mācību pielieto dzīvē. Bet, lai to darītu, ir nepieciešama drosme. Parasti viss jaunais, kas nes Kultūru, nostājas pret veco, bojāejošo civilizāciju. Šeit rodas konflikts. Mums, kas ir pacēluši nacionālo jautājumu, ir izveidojies konflikts ar valsts varu – valdību, prezidenti, Saeimu, kas aizstāv mežoņu civilizāciju, degradēto sabiedrības daļu.
DDD: Rietumu demokrātija esot vērtīga Rietumu kultūras sastāvdaļa. ASV, iebrukusi Irākā, grib piespiest irākiešus to pieņemt. Tiek radīts stereotips, ka tikai Rietumu pasaule ir kulturāla, un visai cilvēcei ir no tās jāmācās.
A.G.: Rietumu pasaulei vispār vajadzēja vismaz klusēt! Amerikā, kā stāsta, Sanfrancisko ir pilnīga pederastu un izvirtuļu pilsēta, kur no Kultūras nav ne miņas, nāk tikai puvuma smaka. Kā gan viņi var mācīt šajā ziņā daudz tikumīgāku sabiedrību, kā viņiem dzīvot? Islāma, hinduisma, budisma, konfuciānisma pasaules nenoliedzami ir daudz kulturālākas par degradēto Rietumu pasauli. Tieši Rietumiem ir jāmācās no Austrumiem.
DDD: Pasaulē ir vietas, kur vēl aizvien eksistē analfabētisms. Vai analfabēts var būt kulturālāks par izglītotu rietumnieku?
A.G.: Protams, analfabētisms nav atbalstāma parādība. Tomēr, ja analfabētam vienkārši vēl nav bijusi iespēja iemācīties lasīt un daudz ko citu, tad izglītots, informatīvi pārbagāts deģenerāts jau ir garīgs puveklis. Ja ir jāsalīdzina, kas labāk, tad es izvēlos analfabētus, kurus var mācīt, nekā tā saucamos Rietumu inteliģentus, kuri ir garīgi sapuvuši un kuriem nekas vairs nevar līdzēt. Vēsturē ir bijuši piemēri, kad analfabēti ir pierādījuši, ka ir īsti Kultūras cilvēki. Akbars Lielais nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, bet izcili vadīja Mogolu valsti, veicinot tās Kultūras uzplaukumu. Var gadīties, ka arī mūsdienās cilvēks ir palicis analfabēts, taču pilnveidojis savu dvēseli un izprot taisnīgumu, tiecas pēc daiļuma, ir varonīgs.
DDD: Kāda ir Rēriha Miera Pakta ideja?
A.G.: Rēriha Miera Pakts tika pieņemts jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū, un tā ideja ir aizsargāt Kultūras un mākslas vērtības gan miera, gan kara laikā. Šīs vērtības ir neaizskaramas neatkarīgi no tā, vai to cilvēki apzinās vai ne. Bet ASV izdarības Irākā liecina, ka Amerika šo starptautiski atzīto Paktu neievēro. Viņiem nav nekādas cieņas pret Kultūras vērtībām. Rēriha Miera Pakta devīze ir “Miers caur Kultūru”. Šajā teicienā ir ļoti dziļa jēga. Mēs jau noskaidrojām, ka Kultūra ir cilvēces garīgās attīstības veicinātāja. Savukārt, ar Miera jēdzienu nedrīkst saprast patlaban Latvijā un visā pasaulē pastāvošo Antikrista mieru. Līdz ar to tas nenozīmē, ka pašreizējā Antikrista miera apstākļos dancosim, dziedāsim, rādīsim savas tautas paražas utt. un līdz ar to būsim cienīgi sevi saukt par kultūras cilvēkiem.
Patiess Miers caur Kultūru nozīmē drosmīgu Antikrista miera sagraušanu, pozitīvi kareivīgu taisnīguma atjaunošanu – tātad patiesa Miera nodibināšanu ar garīgas augšupejas palīdzību. Ja mēs cienām visu garīgo, kas tiek vērtēts augstāk par materiālo, mēs veidojam pareizas un harmoniskas attiecības arī sabiedrībā, kādas tās ir iecerējis Dievs.
DDD: Kādas ir kulturāla, tātad garīga cilvēka īpašības?
A.G.: Pirmkārt, cilvēkam ir jābūt tiecīgam, garīgi pilnveidoties gribošam. Tādu, kurš iedomājas, ka visu jau ir sasniedzis, ka visus noslēpumus izzinājis, nevar nosaukt par kulturālu. Aiz katra sasnieguma vienmēr ir jauns, augstāks sasniegums, tāpēc ir jātiecas attīstīties. Kultūras cilvēks ir tiecīgs uz visu taisnīgo, patieso, daiļo, labo – tā pareizajā, nevis pašlabuma izpratnē. Kultūras cilvēks aizmirst savu personīgo pašlabumu, kļūst pašaizliedzīgs un tiecīgs kalpot Vispārējam Labumam, savai tautai, kas vienlaikus nozīmē arī kalpot Dievam.
Kultūras cilvēkam jābūt tiecīgam uz varoņdarbu, kas nozīmē visa jaunā, pareizā, skaistā īstenošanu dzīvē; tas īpašu varonību prasa degradētā civilizētā sabiedrībā. Tikai civilizēti mežoņi, nevis kulturāli cilvēki, domā par personīgo un savas ģimenes materiālo labklājību, pašlabumu, izdevīgumu, tāpēc nostājas pret Kultūras cilvēkiem, kas aicina kalpot savai tautai un traucē viņu ierasto Antikrista mieru. Parasti viņi saka un domā tā: “Tad, kad es nodrošināšu sev pārtikušu stāvokli, es varēšu padomāt arī par tautu.”
Tātad Kultūras jēdziena skaidrojums, kuru devis Nikolajs Rērihs, nesašaurina Kultūru un pierāda, ka Kultūras cilvēks ir ikviens, kurš grib pārveidot savu personību, tiecoties uz varoņdarbu, uz visu labo, skaisto, cēlo un īstenojot to dzīvē.
Rainis ir teicis: “Mainies uz augšu!” Mainīties uz augšu nozīmē kļūt varonīgākam, cēlākam, skaistākam utt. Mūsu politiskajā situācijā varu teikt, ka Kultūras cilvēks ir tas, kurš grib atjaunot Taisnīgumu Latvijā, kas nozīmē veikt dekolonizāciju jeb atbrīvot Latviju no okupantiem. Savukārt tie, kuri to nevēlas, visādi izvairoties, aizbildinoties, nav Kultūras cilvēki, bet tikai civilizēti mežoņi. Viņi vēlētos atbrīvot Latviju no okupantiem tikai tādā gadījumā, ja tas viņiem pašiem personīgi būtu izdevīgi no pašlabuma viedokļa, jo par tautu kopumā viņi nedomā.
Mūsdienu civilizētā sabiedrība mēdz uzskatīt par kultūras cilvēkiem tos, kas nodarbojas ar kādu no mākslām, pat neņemot vērā, vai viņu darbi ir vērtīgi vai nav. Parasti 99 no 100 gadījumiem visa tā “māksla”, kuru rāda teātros, izliek izstādēs, ir vienkārši briesmīga.
DDD: Pastāv uzskats, ka latvieši savu nacionālo kultūru var saglabāt ar dziedāšanu un dancošanu.
A.G.: Tā ir verga psiholoģija. Man šie bāleliņi un bāliņienes, kas tā apgalvo, izraisa svētu sašutumu. Attieksme, ka nevajag parādīt varonību un padzīt okupantus, bet labāk rēķināties ar viņu neizbēgamu klātbūtni, sagatavoties jaunai septiņsimt gadu verdzībai, ir vienkārši pretīga. Viņi deklarē: ja jau mēs septiņsimt gadus dziedājām un dancojām, skaitījām savas tautasdziesmas un izdzīvojām, tad arī tagad varēsim šādi izdzīvot… Tie, kas tā runā un to veicina, ir nelieši, jo šādā veidā tautai pilnīgi aplami tiek iestāstīts, ka galvenais ir būt vergam, paturot iespēju dziedāt. Protams, arī vergu tauta var izdzīvot, jo viņus fiziski iznīcināt nav izdevīgi – lai vergo! Bet vergu tauta nevar būt Kultūras tauta, jo ir degradējusies.
Tie, kas vēlas tikai ar dziesmām un dančiem saglabāt latviskumu, ir deģenerāti, kuri zaudējuši savu cilvēcīgo godu un, nonākot pie teikšanas, grauj tautas garu. Ir tādi, kuri iedomājas pie Brīvības pieminekļa labi skaļi uzdziedāt, lai parādītu, cik latvieši ir drosmīgi. Tur, kur čečeni dod pa zobiem, tur bāliņi un bāliņietes ar lepnumu un spītu saka: “Bet mēs viņiem uzdziedāsim, sadancosim!” Patiesībā okupanti ņirdz par viņiem. Kas gan var būt vēl labāks okupantiem un kolonizatoriem par pakļaujamo tautu, kas grib tikai lēkāt un dziedāt viņu priekšā, bet citādi nepretojas. Aborigēniem taču var atļaut diet, cik tik viņi grib. Arī amerikāņi ļauj indiāņiem lēkāt, jo tā tie jūtas apmierināti un nav draudīgi. Jebkura laba māte vai labs tēvs neļaus savam bērnam ietekmēties no gļēvuļiem. Tieši tāpat mēs nedrīkstam pieļaut, lai šie deģenerāti ietekmē mūsu tautu.
Mums ir jāpārveido tautas raksturs, jāmaina tas uz augšu, ieaudzinot sevī Kultūrai atbilstošas īpašības. Attīstīt savu nacionālo Kultūru nozīmē izveidot cēlu, varonīgu tautas raksturu. Nacionālās Kultūras zaudēšana nozīmē tautas degradēšanos un kļūšanu par gļēviem, nodevīgiem, savtīgiem indivīdiem, pašlabuma meklētājiem, kādi šobrīd jau ir vairākums latviešu.
Par tautas raksturu spriež pēc tās indivīdu raksturiem. Ja latviešu tautu vērtētu pēc mūsu politiķiem, tad tā visu acīs kļūtu par nodevēju un gļēvuļu tautu. Bet jāteic, ka tomēr latviešus var vērtēt arī pēc tās patriotiem, kas izraisa cieņu arī ienaidniekos, kuri nevar vairs latviešu tautu nicināt. Mūsu uzdevums ir izveidot tādu nacionālo raksturu, lai pašreizējiem nodevīgajiem politiķiem sabiedrībā nebūtu vairs vietas.
DDD: Daži pārmet jums, ka uzskatāt, ka ar vēlēšanu palīdzību Latvijā neko panākt nevar. Ko jūs viņiem atbildētu?
A.G.: Ko var darīt, ja cilvēki grib dzīvot ilūzijās!? To viņiem nevar liegt. Bet mēs, Latvijas Nacionālā fronte, uzskatām, ka uzturēt latviešos mītu par vēlēšanām kā iespēju panākt pozitīvas izmaiņas Latvijas politikā, ir kaitīgi. Tikai Tautas Atmoda var kaut ko mainīt uz labo pusi. Bet, ja tauta vairs nevarēs izturēt varas spiedienu, tā stihiski sacelsies, un sāksies revolūcija, kas aizmēzīs deģenerētos kaklakungus. Ja arī tas nenotiks, šo jautājumu atrisinās Daba, kataklizmās iznīcinot visu nederīgo. Tad nedaudzie dzīvi palikušie varēs veidot jaunu dzīvi uz jauniem, pareiziem pamatiem. Tas vēsturē ir atkārtojies ļoti daudz reižu, bet tik grandiozas pārmaiņas, kādas būs mūsu dienās, nebija pat Atlantīdas bojāejas laikā. Tādās degradētās sabiedrībās, kāda pārsvarā pašreiz ir Latvijā, vairums aiziet bojā, mazākums, kas vēl ir spējīgi attīstīties, paliek un veido pilnīgi jaunas attiecības.
Protams, ir smieklīgi iedomāties, ka šo nepieciešamo atjaunotni var panākt ar vēlēšanām degradētās sistēmas kontrolē. Vienīgi, ja pati sistēma attopas, kā tas bija PSRS, un grib reformēties, tad tas varbūt ir iespējams. Melno spēku noslēpums ir mākā viltot tautas domas, lai iespaidotu vēlēšanas. Bet melnie spēki būtu lētticīgi (tāpat kā tie, par kuriem paši smejas), ja viņi nepārņemtu visu balsošanas sistēmu savā varā, riskējot, ka tautā var atrasties kādi, kas nav pakļāvušies apstulbošanas kampaņai (piemēram, Aivars Garda, Līvija Astra, Eduards Berklavs u.c.), un ļaut tādiem tikt ievēlētiem Saeimā, dodot bezmaksas tribīni, lai tautu ietekmētu pareizā virzienā. Melnie spēki no tā baidās, jo apzinās, ka stiprs ir tas, kura pusē ir taisnība, nevis laicīgā vara vai nauda.
Ja mums nav taisnība, tad lai vēlēšanu fanātiķi paskaidro, no kurienes radies tautas sakāmvārds: “Vinnē tas, kurš skaita balsis!” Melnie spēki baidās no patiesa nacionālisma pārstāvju ideju izplatīšanās, jo viņu izteiktie vārdi var kā svecīte aizdegt pārējo sirdis. Tauta jūt nacionālismu, jo tās ir patiesas jūtas. Paskatieties, cik grūti iet eirooptimistiem, valdībai, deputātiem. Viņiem ir jāmelo, jāizlokās no patiesības teikšanas. Bet mums, nacionālistiem, ir viegli, jo varam teikt taisnību un par to nav jākaunas. Tieši šis patiesības spēks ir biedējošs režīmam, kas labprātīgi nepieļaus nacionālistu nākšanu pie varas. Tautai ir ieprogrammēta ticība saviem vadītājiem un viņu godāšana. Mūsu tauta ir tik inerta tādēļ, ka tieši mūsu valsts vadība neaicina tautu un nerealizē nacionālismu. Tautai ir bail pretoties valdībai, un šo gļēvumu izmanto melnie spēki.
Pirms Pirmā pasaules kara neviena tauta negribēja karu. Vajadzēja tikai varai sākt aģitēt, aizskarot nacionālas jūtas (vāciešiem pasakot, ka ķeizars ir apvainots), lai visa tauta saceltos. Bet iedomāsimies situāciju, ka Vācijas ķeizars karu negribētu, bet tajā brīdī Vācijas Nacionālā fronte un fonds “Vācietis” aicinātu tautu karot ar Franciju, jo ķeizars ir apvainots. Taču ķeizars teiktu: “Es neesmu apvainots.” Vācu tauta tad arī nesaceltos karam. Tieši tāpat latviešu tauta saceltos pret okupantiem, ja prezidents uz to aicinātu. Tāpēc jau arī Tautas frontē bija tik daudz cilvēku, jo čeka un vara to atbalstīja.
Protams, izmantot nacionālismu, lai sāktu agresīvu karu, ir neprāts. Uz to norāda arī Dzīvā Ētika. Bet šis lielais spēks ir jāizmanto pašaizsardzībai, lai atbrīvotu savu tautu no ienaidniekiem. Tā ir svēta lieta, kuru darbībā ir apliecinājis arī Krievijas svētvaronis – Radoņežas Sergijs, kurš svētīja krievu karaspēku un uzņēmās atbildību cīņai pret mongoļiem-tatāriem.
* Rihards Rudzītis “Nikolajs Rērihs – kultūras ceļvedis”. Rīga: “Vieda”, 1998.
Intervēja Līga Muzikante
Pirmpubilācija: “DDD” Nr. 12 (34), 2003. gada 12.–26. jūnijs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(433) [2019. gada 7.–20. jūnijs]