Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Uz redakciju piezvanīja kāds draudzīgs laikraksta lasītājs un teica, ka labs paziņa, kurš līdz šim atbalstīja laikrakstu, viņam sacījis, ka vairāk neatbalsta, jo Aivars Garda ir fanātiski noskaņots pret vēlēšanām, bet viņš atbalsta tās. Ko jūs varētu atbildēt?
Aivars Garda: Šis laikraksta lasītāja paziņa (ērtības labad nosauksim viņu kādā vārdā, piemēram, Ikars) neizprot vārda “fanātisms” jēgu, ja viņš to attiecina uz mani. Ir jāsaprot kaut kas ļoti būtisks, proti, ka fanātisms ir kaut kas slikts – tas, kas ir nosodāms. Fanātismu nedrīkst attiecināt uz kaut ko labu, citādi par fanātiķi varētu uzskatīt jebkuru krietnu cilvēku, kurš dedzīgi atbalsta kaut ko ļoti labu, derīgu.
Piemēram, par fanātiķi nedrīkst uzskatīt Džordano Bruno, kurš deklarēja kosmisku patiesību par Zemi un šo patiesību dedzīgi aizstāvēja. Tās dēļ pat uzkāpa uz sārta. Gluži otrādi, fanātiķi bija visi tā laika cilvēki, kas akli ticēja nepatiesībai, ka Zeme nav apaļa un negriežas ap Sauli. Ka tā ir plakana un turas uz ziloņiem vai bruņurupučiem… Gluži tāpat fanātiķi ir visi mūsdienu cilvēki, kas akli pieturas pie baznīcas paustām nepatiesībām un noliedz Dzīvās Ētikas Mācības paustās patiesības.
Par fanātiķi nedrīkst uzskatīt savas tautas un zemes patriotu, kurš drosmīgi pauž savus uzskatus, kaut arī apkārtējie cilvēki viņu aprej, izsmej un vajā. Tādu patriotu var saukt par dedzīgu, bet nekādā gadījumā ne par fanātisku. Par fanātismu nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt stingru pieturēšanos pie ārējo ienaidnieku izraidīšanas jeb dekolonizācijas. Gluži otrādi, ņemot vērā mietpilsoniskā pūļa pretestību tai, stingra pieturēšanās pie ārējo ienaidnieku izraidīšanas no Tēvzemes ir jāuzskata gandrīz vai par varonību.
Nav jābaidās, ka tumsoņi brēks: kas tad tā ir par varonību?! Dzīvā Ētika pauž, ka varonība ir nemitīga sevis pilnveidošana un drosmes, taisnīguma izjūtas, pašaizliedzīguma un citu cēlu īpašību ieaudzināšana sevī. Kāpēc tā ir varonība Agni Jogas izpratnē? Tamdēļ, ka cilvēkam ir varonīgi jāpārvar apkārtējā mietpilsonība, divkājaino lopiskums, kas ir ļoti grūti. Kas šaubās par grūtībām, lai pats pārbauda sevi. Lai pajautā dzērājam un pīpmanim. Viņi, cīnoties ar dzeršanu un smēķēšanu, arī pilnveido sevi. Viņi pateiks, cik grūti ir pārvarēt šīs noslieces. Tikpat grūti ir pāraudzināt sevi, piemēram, no gļēvuļa uz drošsirdi, no sliņķa uz čaklo, no negodīgā uz godīgo utt.
Nedrīkst saukt par fanātisku vēlēšanu bezjēdzīguma un kaitīguma paudēju, jo vēlēšanas ir negodīgas. Neapdullis, neapstulbis, nepiedzēries cilvēks to saprot. Ar piebildi, ja nav galīgs muļķis, kurš arī skaidrā prātā nesaprot, jo prātiņš uz to nav spējīgs. Taču, ja nebūtu šīs vēlēšanu propagandas, tad arī muļķim varētu paskaidrot, ka vēlēšanas dekolonizācijas jautājumu nerisina.
Par fanātiķiem var droši saukt visus aktīvos vēlēšanu piekritējus, atbalstītājus un skraidelētājus uz tām. Jo viņi akli un nekritiski tic iestāstītām kaitīgām muļķībām. Šajā gadījumā fanātiķis ir pats Ikars. Fanātiķi parasti mēdz dedzīgus taisnīguma aizstāvjus saukt par fanātiķiem. Arī šis mūsu lasītāja paziņa Ikars nekaunīgi apsaukā mani par to, kas ir viņš pats – akls fanātiķis. Fanātiķi ir žurnālisti, kas aizrautīgi katru dienu iestāsta cilvēkiem, ka uz vēlēšanām ir jāiet.
DDD: Tātad fanātiķu ir ļoti daudz?
A.G.: Jā, ļoti daudz. Katrā ziņā daudz vairāk nekā dedzīgu patiesības paudēju. Kā redzams, vēlēšanu faniem ir ļoti grūti atbrīvoties no savām muļķīgajām iedomām. Viņi ir ietiepīgi kā nesaprātīgi ēzeļi un ēzelienes. Reliģiskiem faniem ir vēl grūtāk atbrīvoties no sava fanātisma. Jo tas pastāv vēl ilgāk par vēlēšanu fanātismu.
DDD: Kā atbrīvoties no fanātisma?
A.G.: Alkoholismu varētu dēvēt par tā dzeršanas fanātismu. Var pajautāt ārstiem, kā viņi ārstē alkoholiķus? Tieši tāpat būtu jāārstē vēlēšanu fani. Ir jāatceras, ka ārstēšanās procesā aktīvi ir jāpiedalās pašam alkoholiķim. Vispirms viņam ir jāpārtrauc domāt par dzeršanu, sapņot par glāzīti, un, protams, viņš nedrīkst dzert. Tāpat arī vēlēšanu faniem ir jāpārtrauc domāt par to, ka vēlēšanu ceļā var atrisināt ārējo ienaidnieku izraidīšanu, un, protams, nevajag skraidelēt uz vēlēšanām.
Reliģiskajiem faniem vajag pārtraukt uzticēties viltus patiesības sludinātājiem. Vajag visiem spēkiem mēģināt atrast īsto patiesību.
DDD: Nupat ir uzradies vēl viens fans, kurš ar putām uz lūpām aizstāv nodevīgus muzikantus…
A.G.: Jā, Viesturs Vecbaštiks aizstāv Raimondu Paulu par Abrenes atdošanu par sprāguša ēzeļa ausīm. Atradis, par ko aizstāvēt! Ja es būtu pārmetis Paulam, ka viņš raksta sliktu mūziku, es vēl Viesturu varētu saprast. Man Paula mūzika ir tuva un daudzas melodijas man šķiet ļoti labas. Tomēr ir arī uzskats, ka Pauls slikti komponē. Es tam nepiekrītu. Šis Viesturs fanātiski aizstāv Paulu Tēvzemes atdošanā tikai tāpēc, ka arī viņaprāt Pauls ir izcils komponists.
Turpat atklājās, ka pats Viesturs Vecbaštiks uzskata, ka viņa Tēvzeme un Dzimtene ir bijusi nevērtīga, pilna ar krieviem, tāpēc to vajadzēja atdot Krievijai. Krievija gan tā Abreni nenovērtēja. Kaut arī Krievija ir milzīga, tā tomēr novērtē pat vismazāko zemes gabaliņu.
Ja es apgalvotu, ka Pauls ir nekam nederīgs komponists un pianists, bet Viesturs Vecbaštiks aizstāvētu Raimondu Paulu, tad Vecbaštiks būtu nevis fanātiķis, bet dedzīgs aizstāvis. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc taisnības Raimonds Pauls ir labs komponists un pianists.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(433) [2019. gada 7.–20. jūnijs]