15.jūnijā atzīmējām Eduarda Berklava 105. jubileju. Uldis Ģērmanis par viņu ir teicis: “Berklavs ir vienīgais bijušās Latvijas kompartijas nomenklatūras loceklis, kam bijusi drosme un varēšana, kā arī nelokāma griba neatlaidīgi turpināt cīņu par Latvijas patiesās neatkarības atjaunošanu.” Eduards Berklavs, pretēji daudziem citiem tā laika politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, konsekventi iestājās par Latvijas dekolonizācijas veikšanas nepieciešamību. 2000. gadā, kad savas aktivitātes dekolonizācijas jautājuma aktualizēšanā sākām mēs, Eduards Berklavs līdz pat sava mūža beigām bija sirsnīgs mūsu atbalstītājs, kurš vērsa arī mūsu uzmanību uz valdošo politiķu nodevīgumu.
Pieminot Eduardu Berklavu, nolēmām publicēt fragmentus no viņa teiktā laikrakstam “DDD”.
Vajadzīga drosme un enerģija
Fragments no sarunas ar Eduardu Berklavu
Eduards Berklavs: Pie varas esošie ir apmānījuši tautu, nodzinuši to pilnīgā bezcerībā, bet tagad apvaino, ka pati tā vainīga. Tauta ir tik ļoti mānīta no visām pie varas esošajām partijām, ka būtu jābrīnās, ka tā vēl kādai ticētu. Esmu bijis LNNK līdzdibinātājs. Sākotnēji nedomājām un nerunājām par algām un amatiem, bet par ideju, lai atgrieztos pie tādas valsts, kurā mūsu tauta būtu noteicēja. Bet diemžēl tā tas bija tikai pāris gadiņus. Kritiskajā situācijā es piekritu LNNK apvienošanai ar “Tēvzemei un Brīvībai”, kura tobrīd [it kā] bija radikālāka. Tomēr nāca vilšanās, jo tur “krēslu” tīkotāju bija vēl vairāk. Un jo tālāk, jo trakāk…
DDD: Kas būtu prioritāte kārtības ieviešanai Latvijā?
E.B.: Pirmām kārtām, lai ieviestu elementāru kārtību Latvijā, ir jāatbrīvojas no tiem, kas šeit ir nelikumīgi iebraukuši vai iesūtīti okupācijas gados. Ir jāaizbrauc gan tiem okupantiem, kuri šeit ieradušies ar apzinātu uzdevumu veikt pārkrievošanas procesu, gan arī parastajiem laimes meklētājiem. Šie cilvēki nav atnākuši ar labiem motīviem pret latviešu tautu. Viņi ir sava labuma meklētāji, bet tas ir jāmeklē savā, nevis svešas tautas dzimtenē! [..] Šī ir runa par pie varas esošo morālo degradāciju. Atrisinot trīs būtiskākos “D” (deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju), radīsies pacēlums tautā visās jomās. [..]
Jūsu avīžu raksti pauž reālas rīcības programmu. Man ļoti patika arī Aivara Gardas intervija “Radio Brīvā Eiropa”. Atbildot uz jautājumiem, viņš deva tiešu rīcības izklāstu.
DDD: Vai cīņa par brīvību pārstāv latviešu tautas gribu?
E.B.: Esmu pārliecināts, ka pārstāv. [..] Es redzu jūsos godīgumu, taisnīgumu apņemšanos, nelokāmo gribu un drosmi. Man ir ļoti žēl, ka jūs neizveidojāties jau agrāk. Vēl vairāk žēl ir par to, ka mēs palaidām garām 1991. gadu. Brīdī, kad abi puči Latvijā un Maskavā bija izgāzušies, tad bija īstā reize, lai mestu visu kautrēšanos, maskēšanos un pietušēšanu pie malas un runātu pilnīgi atklātu valodu par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Tās ir jārealizē ne ar vardarbību, bet atsaucoties uz 1949. gadā pieņemto Ženēvas konvenciju, kuru parakstīja arī PSRS. [..]
Šobrīd lielākais un svarīgākais uzdevums ir atbrīvot Latviju no visiem okupācijas gados nelikumīgi iebraukušajiem.
DDD: Kā okupanti ietekmē Latvijas attīstību?
E.B.: To postu pat grūti aprakstīt! Okupantu pensionāri, piemēram, dzīvo uz mūsu rēķina. Mums par ir jābaro no okupantu armijas palikušos! Lai panāktu Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju, ir nepieciešama tāda enerģija, kāda ir Gardas kungam un viņa atbalstītājiem. [..] Latvijas atbrīvošanu var panākt! Tikai pašreizējie valsts vadītāji personīgi nav ieinteresēti atjaunot patiesu Latvijas neatkarību. Neviens no viņiem pat nerunā par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju! Daudziem no viņiem kompartijas biļetes mājās ir goda vietā. Un viņi baidās no taisnības.
DDD: Kā jūs raksturotu Aivaru Gardu?
E.B.: Pirmkārt, kā ļoti zinošu cilvēku; otrkārt, kā ļoti drošu; treškārt, kā spējīgu izvērtēt un izšķirt no daudzām problēmām pašu galveno. Viņam sāp Latvijas liktenis. Tāpēc viņš ir spējīgs ikvienā dialogā runāt un aizstāvēt taisnību, morāliski paliekot uzvarētājs.
Publicēts: “DDD” Nr.12, 2002.gada 05.septembrī.
Kangari sirgst arī ar tizlību un gļēvulību
Fragments no Eduarda Berklava pēdējās atklātās vēstules
Eduards Berklavs un Aivars Garda 2002. gada vasarā
Gardas kungam taisnība: no tizluma nav pasargāti nedz doktori, profesori, nedz direktori, ministri un prezidenti. Šo atzinumu apliecina vēstule “Garda pret Latviju”[1], kuru parakstīja 30 sabiedrības darboņi un adresēja vairāku politisko partiju vadītājiem ar aicinājumu vērsties pret Aivara Gardas aktivitātēm, kuras it kā sekmējot konfliktu sabiedrībā, kā arī nomelno Latvijas starptautisko tēlu.
Kādas ir Gardas kunga un visas Latvijas Nacionālās frontes aktivitātes, kas satraukušas vēstules parakstītājus?
Īsi un viennozīmīgi sakot: aktivitātes vērstas uz Latvijas okupācijas seku novēršanu, turklāt ar nevardarbības līdzekļiem.
Kas gan šodien var būt svarīgāks par uzdevumu panākt latviskas, suverēnas, demokrātiskas valsts atjaunošanu? Kurš var ieteikt kādu citu radikālu līdzekli minētā mērķa sasniegšanai bez okupācijas seku likvidēšanas? Varbūt kāds teiks: integrācija? Bet mūsu apstākļos tā praktiski ir slēpta pārkrievināšana. [..]
Maz ticams, ka vainīga tikai tizlība, drīzāk tā sajaukta kopā ar kangarismu, gļēvulību. To saka arī Gardas kungs un viņa uzticamās meitas – Līga Muzikante, Liene Apine…
[..] apsveicu jebkuru personu un organizāciju, kas darbojas okupācijas, kolonizācijas un boļševizācijas seku likvidēšanai, tātad iestājas par deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, jo tas ir galvenais ceļš, kā atjaunot un nostiprināt latvisku, suverēnu, demokrātisku Latviju!
Publicēts: “DDD” Nr.24(72), 2004.gada 25.novembrī–9.decembrī.
[1] Esam jau rakstījuši, ka kopš mūsu pirmajām publikācijām, tika ieslēgta tautas zombēšanas mašinērija, lai sakūdītu pret mums un nobiedētu no cīņas par dekolonizāciju. Viens no šādiem uzbrukumiem bija 30 “inteliģentiņu” parakstīta atklātā vēstule ar nosaukumu “Garda pret Latviju” – aicinājums vadošajiem politiķiem nosodīt Aivara Gardas aktivitātes Latvijas dekolonizācijas jautājuma aktualizēšanā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(434) [2019. gada 21. jūnijs–11. jūlijs]