Vēl Latvijā tā saudzē tarakānus –
Ka tie pa galdiem dzīro, šmucē, lien.
Un baros rāpo, rīko balagānus,
Tā atgādinot – būsim te ikdien.
Bet latvieši tik rāmi mierā vienā –
Ar prusakiem pie viena galda sēž
Un gudro, prātuļo: – Kaut pieri sienā! –
Bet panākt, lai šos mēslus neizmēž.
Kā pieņemt var tik stulbu bezjēdzību –
No mājas parazītus nepadzīt?!
Ja šodien sadzīvo ar gļēvulību,
Var iznākt dārgi samaksāt jau rīt.
Un naidnieks – okupants, kā jau tas zināms,
Ir katrā tautā nīstams parazīts.
Nav izdomājams nekas jauns, ne minams –
Vien tas, ka tarakāns tiek projām dzīts.
Nāk cits aiz cita – mainās prezidenti,
Bet tautai brīvību tie neatnes.
Vēl latvju zemi bradā okupanti –
Kā parazīti izsūc, postu nes.
Bet prezidentiem apjēgt vajadzētu,
Ka pamatnāciju var iznīdēt.
Kaut tikai prusakus šos integrētu –
Kā savu tautu var tā nemīlēt?!
Ir jātiek vaļā vien no gļēvulības
Un beidzot jāattīra sava valsts.
Līdz Jaunai Rītausmai bez nodevības,
Lai tauta aiziet var – lai drošs tai balsts.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(433) [2019. gada 7.–20. jūnijs]