Vilnis Eisters
Latviešu tauta 20. gadsimtā pārdzīvoja daudz negatīva, bet, neveicot DDD, mēs turpinām izdzīvot to laiku, kad uzrāvāmies uz “atbrīvotāju” izmesto trīsžubura āķa: okupācija, kolonizācija, boļševizācija.
Mēs turpinām mācīties, reformēties, pierast pie viņu melīgajām nelietībām un noziegumiem, nepārtraukti locīties un izlocīties līdz zemei, ar degunu atduroties viņu mēslos, neredzēdami savu pašlepnuma deficītu. Mēs turpinām ar to sadzīvot. Agrā brīdinājuma sirēnas – DDD – ignorēšana nav palīdzējusi rast pašlepnumu. Par spīti divas desmitgades skanējušajam brīdinājumam, neviena no atbildīgajām personām varas ešelonos nav bijusi spējīga paredzēt šādu notikumu attīstību, piemēram, kā referendums par krievu valodas prioritāti, Krimu… Neviens nav padomājis par rusistu okupantu piektās kolonnas centieniem saglabāt savas privilēģijas, kas iegūtas noziegumos pret cilvēci – latviešu tautas nīcināšanas rezultātā. Neviens nav sagatavojies tam, ka okupanti-kolonisti neintegrēsies un nesīs sev līdzi savas naidīgās propagandas postulātus, Latvijas valstij un latviešu tautai svešus un naidīgus uzskatus, un tam, ka šāda politiskā akluma dēļ par grēkāzi kļūst Latvijas valsts un latviešu tauta.
Neviens no tiem, kuru varā bija ietekmēt notikumu gaitu, varbūt negaidīja, ka okupanti turpinās ņirgāties 16. martā un 9. maijā par latviešu tautas sāpi un vēsturisko dvēseles traumu, nespēja paredzēt, ka latviešu tautas valodas, kultūras un vēstures zaimošanas tēma kļūs par vienu no nozīmīgākajiem drošības un pastāvēšanas problēmjautājumiem 21. gadsimtā. Latviešu tautai tiek ierādīta vieta tikai kapos, kur remdināt savu dvēseles traumu, mudinot to nedarīt pie nacionālā svētuma – Brīvības pieminekļa. Piemineklis jau, viņuprāt, ir aizgājušajiem laikiem un cerībām.
Savukārt, visi, kas par to brīdina, tikuši vai nu ignorēti, nomelnoti, krimināli sodīti, vai izolēti. Faktiski valdošie politiķi laikā no izgāzušās integrācijas politikas līdz šodienai sadarbībā ar margināliem plašsaziņas līdzekļiem ir radījuši priekšstatu, ka cilvēki-brīdinātāji, kas Latvijā sauc: “Ugunsgrēks!” – paši esot tie īstie dedzinātāji, kas kurinot naidu pret okupācijas noziegumu veicējiem un noziegumu slavinātājiem. Aktīvi darbojas, lai apklusinātu, izolētu visus, kas uzdrošinās pacelt balsis par DDD, par Latvijas valsts un latviešu tautas drošību un nākotnes iespējām.
Latvija joprojām nevēlās nostāties aci pret aci ar šiem būtiskajiem un dziļajiem jautājumiem par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Un katru reizi, kad kāds tomēr cenšas kaut ko darīt lietas labā, rodas fatāla sajūta, ka latviešiem tas nemaz it kā nav vajadzīgs. Dzimtenes mīlestība dažiem, liekas, ir trauslāka par vēsturiskā ienaidnieka naidu un nežēlību.
Vēsture nekad nekur nepazūd, ja cilvēks zina, ko grib nākotnē. Mēs padosimies jeb turpināsim raustīties uz trīsžubura āķa vai šo āķi salauzīsim un ATBRĪVOSIMIES?
Publicēts laikrasktā “DDD” Nr.10(432) [2019. gada 24. maijs–6. jūnijs]