Laikraksta “DDD” redakcija
Balagāns, kas 9. maijā notiek Uzvaras laukumā, nav nekas neparasts. Tādus svētkus parasti svin okupanti okupētajās teritorijās. Un mūsu gadījumā ir zīmīgi, ka šie svētki tiek svinēti laukumā, kas Latvijas brīvvalsts laikā tika veidots, godinot uzvaru Brīvības cīņās – par godu uzvarai pār bermontiešiem. Tagad latviešu politiķi (esošie un bijušie Saeimas deputāti un ministri), žurnālisti, “viedokļu līderi” pieļauj, ka šis svētais laukums tiek piesmiets – gluži tāpat, kā tiek piesmieta latviešu tauta un valsts, likumīgi neizraidot okupācijas laikā ienākušos un šeit savairojušos.
Latviešu bezzobainība un vienaldzība pret ārējo ienaidnieku, kurš pavisam reāli atrodas mūsu valsts teritorijā, liecina par latviešu tautas un valsts pakāpenisku miršanu…
Diskusija sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Andris Doveiks: Jūs gribat ārstēt simptomus? Caureju apturēt ar korķi pakaļā?
Līga Muzikante: Andri Doveik, savu pēdējo komentāru attieciniet uz sevi pašu! Okupantu naidu un augstprātību pret okupēto valsti un tautu var apturēt tikai un vienīgi ar viņu izraidīšanu. Okupanti, kas 9.maijā pļēguro mūsu Uzvaras laukumā pie sava uzceltā pieminekļa, ir likumīgi jāmet laukā – neatkarīgi no tā, ko viņi šeit svin vai par ko viņi bēdājas.
Tautu pārveido katrs tās loceklis un visi kopā – vai nu uz labu, vai uz sliktu. Ja kāds tautas loceklis kļūst drosmīgāks, pašapzinīgāks, gudrāks, tad viņš uzlabo savu tautu. Ja kāds kļūst gļēvāks, sakumpušāks, stulbāks, tad viņš tautu samaitā. Varonīgi centieni un rīcība tautas likteni atvieglo; nodevīgi centieni un rīcība to padara grūtāku. Mans aicinājums būtu Jums rādīt tos vairākos ceļus tā, lai citi arī saskata, ka tie ir ceļi, nevis džungļi. Pagaidām es redzu džungļus vien un neatrodu sevī interesi tajos doties iekšā.
Valts Dalbins: Andri Doveik, nav citu variantu, kā izraidīt okupantus. Ka tas notiks, ir neizbēgami. Tāda ir dabiskā lietu kārtība.
Inārs Švarcs: Jā, Līga, šis ir tas, par ko vienmēr brīnos. Bailes nāk līdzi no okupācijas gadiem, kad bailes bija no KGB represijām, pat nogalināšanas vai ievietošanas psihiatriskajās slimnīcās. Man šķiet patoloģiska latviešu inteliģences vienaldzība, jo t.s. vienkāršā tauta jau ar situāciju, šķiet, ir samierinājusies. Turklāt daudzi ir tik infantili, ka dzīves jēgu tālāk par savu vēderu nespēj izprast.
Aina Klavina: Līga, varbūt vienreiz pietiks izplatīt, šo naida kurināšanu. Ko tu stulbam padarīsi? Vāries savās dusmās pati ar sevi. Žēl, ka noliedz patieso vēsturi, bet tās ir tavas problēmas. Es svinēju un svinēšu šos svētkus. Un ne jau tu man aizliegsi.
Aivars Garda: Aina Klavina, lūdziet Dievu, lai Viņš Jums atdod veselo saprātu, ko esat zaudējusi. Ceru, ka ne uz visiem laikiem. Naidu kurina okupanti ar savu atrašanos Latvijā vien, nevis Līga Muzikante. Ko tu stulbam padarīsi – to Jūs par sevi? Ja tā, tad uzteicu Jūs par paškritiku, tas jau ir solis ceļā uz prāta apskaidrošanos. Šos svētkus svin vai nu Latvijas ārējie ienaidnieki, vai pašmāju kangari. Tā ka – izvēle Jums nav liela.
Liene Apine: Ainai Klavinai, ja viņa būtu taisnīga sieviete, būtu arī trešā – pareizā – izvēle. Izskatās tomēr, ka viņa kā vairums latviešvalodīgie kārtējo reizi izvēlas kangaru un nodevēju statusu.
Valts Dalbins: Kangari vienmēr ir bijusi mūsu problēma…
Jānis Andersons: Kamēr Latvijā pie varas būs 4. maija kliķe, tikmēr cirks ap šo laukumu neizbēgami turpināsies, tas ir nepieciešams lai varētu turpināt brīvi aplaupīt visus Latvijā dzīvojošos…
Līga Muzikante: Arī daļēja taisnība. Jo problēmas sakne – okupantu klātbūtne – netiek risināta, dekolonizācija nekādā veidā no 4. maija kliķes puses netiek veicināta. Pirms vēlēšanām vieni sauc: “Krievi nāk!”; otri: “Krievus apspiež!”… un viss. Gan kangariem izdevīgi, gan naturalizētajiem okupantiem.
Kristaps Celms: Jo klusāka un paļāvīgāka ir sabiedrība, jo lopiskāks ir varas tvēriens.
Ineta Adam: Tu tak, Līga Muzikante, esot viena no latvietēm?! Jūties izmirstoša?! Bezzobaina?! Tad kod, kod, nerādi uz citiem, ka jākož.
Vulpes Vulpes Vulgaris: Ak, tad iekoda gan Tev, Ineta, šis rakstiņš! Uz veselību! Līgai ar zobiem viss kārtībā, un Ineta par to tīri sievišķīgi dusmojas.
Ineta Adam: Tie kūdītāji jau traki gudri, lai tik paši rāda piemēru, paskatīsimies.
Vulpes Vulpes Vulgaris: Sakarīgi uzrakstīts, Līga.
Līga Muzikante: Paldies!
Gina Vieglina: Tanī laukumā kāra vācu ģenerāļus. Tas ir karātavu laukums. Piemineklis jāuzspridzina. Tad varbūt vaņkas pieklusīs.
Niluta Bahmane: Iespējams, mans viedoklis būs nepieņemams lielākajai daļai šīs diskusijas dalībnieku. Bet, pirms to paudīšu, gribu apliecināt, ka, manuprāt, katrs cilvēks visorganiskāk, harmoniskāk var justies un sevi realizēt tikai savā etniskajā dzimtenē. Tas ir sakņu, mentalitātes, tradīciju jautājums. Par Līgas rakstu – saprotu iemeslu, kādēļ tas tapis. Bet nav skaidrs, kā iecerēto realizēt. Tie, kuri šeit ieradās kara beigās, vairumā gadījumu jau ir citur. Viņu bērni dzimuši šeit. Gana daudzi precējušies ar latviešiem. Kur ir tā vieta, kur vilkt sarkano līniju?…
Liene Apine: Tāda “dūdieviņa” spriedelēšana un mazā latvieša gaušanās, mēģinājumi nenosmērēties, tīrot kūti. Jums tiešām nav pašcieņas, Niluta Bahmane?! Kā var vispār pieļaut domu par kaut kādu sadzīvošanu ar ārējo ienaidnieku, kurš ik dienas spļauj latvietim sejā. Mani pārņem sašutums par tādu spriedelēšanu, kas patiesībā ir apliecinājums, ka Niluta dzīvo melos!
Valts Dalbins: Kārtējais upuris un krievamdirsālīdēja viedoklītis.
Niluta Bahmane: Valt Dalbin, kad esat nolēmis spridzināt Uzvaras monumentu? Šonakt? Vai gaidīsit pilnmēnesi?
Valts Dalbins: Niluta Bahmane, gan jau reiz. Bet ilūzijas par krieviem gan atmetiet!
Liene Apine: Niluta Bahmane raksta tā, it kā būtu pamēģinājusi dabūt tos okupantus/kolonistus jeb ārējos ienaidniekus ārā no Latvijas. Esat mēģinājusi?
Niluta Bahmane: Liene, Jūs jokojat? Kā gan?
Aivars Garda: Niluta Bahmane, Jūs aizmirstat vai izliekaties nesaprotam, ka šeit palikušie padomju okupanti un to pēcteči visās paaudzēs ir Latvijas valsts un latviešu tautas ārējie ienaidnieki, pat ja viņi šeit ir dzimuši. Viņi ir okupētājvalsts mantinieces Krievijas piektā kolonna, kam nevar un nedrīkst uzticēties latviešu tauta un valsts. Tie, kas šeit ir dzimuši, nav pelnījuši, lai viņus nošauj uz vietas, pretēji tiem, kas okupēja Latviju ar ieročiem rokās. Taču viņi ir pelnījuši labprātīgi atgriezties okupētājvalsts mantiniecē Krievijā, vai arī latviešiem ir pienākums viņus izraidīt. Nevis tā kā tagad spriedelē – gribu vai negribu izraidīt. To latviešiem ir iestāstījuši mūsu valsts nodevīgie politiķi un žurnālisti.
Jūs savā komentārā piedāvājat remdeno kangarisma variantu. Latviešu tautas īstenos patriotus ierindojot laivu šūpotājos ar negatīvu nokrāsu. Lūk, tāpēc arī okupanti šūpo savu laivu. Ja Jūs vēlaties arī turpmāk dzīvot savos un citu melos, tad tā arī pasakiet mums. Vienīgais patiesais ceļš ir ārējo ienaidnieku izraidīšana. Tie, kas tam nepiekrīt, ir latviešu tautas un valsts nodevēji. Lopveidīgie cilvēki vai cilvēkveidīgie lopi ir viņu patiesais statuss. Jo viņi savas vēdera jeb lopveidīgās vajadzības vērtē augstāk par latviešu tautas cieņu un godu, kā arī elementāru Taisnīgumu. Izraidīt ārējos ienaidniekus nav nemaz tik grūti, kā Jums mēģina iestāstīt. Neviens jau nav mēģinājis to darīt. Es runāju par Latvijas valdībām. Vienīgi valdība var to darīt. Vienkāršie iedzīvotāji var ar savu negatīvo attieksmi pret okupantiem, neizvairoties no skandāliem ar viņiem, panākt, lai valdība sāk tos repatriēt. Latvieši ir noziedzīgi viesmīlīgi pret ārējiem ienaidniekiem.
Liene Apine: Nilutas Bahmanes komentārs ir šķebīga vāvuļošana, kas raksturīga latvietim bez kripatiņas pašcieņas. Šādi spriedelējumi ir melošana sev un citiem.
Niluta Bahmane: Aivar, cik gadu pagājis kopš 1940. gada, kad viņi ienāca? Pareizi – 78. Normāls cilvēka mūžs. Kā reāli izdarīt to, par ko jūs runājat?! Kā jau teicu, ir šo cilvēku bērni, kas jau precējušies un laiduši pasaulē bērnus. Tad kur ir sarkanā līnija? Kurus repatriēt un kurus ne? KĀ jūs to iedomājaties paveikt?…
Aivars Garda: Tas Jūsu pirmais teikums ir cerīgs, taču tālāk seko pašreizējās situācijas attaisnošana. Jums vairāk ir žēl okupantu nekā latviešu tautu. Ai, ai, ai, kā būs, viņi taču savā starpā ir saprecējušies. Jūs pārmetat man naidu. Taču tā ir taisnīguma izjūta un rūpes par savu tautu, kas okupantu klātbūtnē degradējas. Par to liecina arī Jūsu tā saucamā neizpratne. Tātad degradācija ir skārusi arī Jūs. Lai izraidītu ārējos ienaidniekus, ir pieņemta Deklarācija par okupāciju. Varētu vēl pieņemt atsevišķu likumu. Putins jau kādus piecpadsmit gadus aicina savus tautiešus no Latvijas uz Krieviju. Jūs par to neesat neko dzirdējusi? Tātad nav vajadzīgs pat likums, ir vienkārši jāpiemaksā no Latvijas puses šiem neliešiem, lai tikai vācas prom. Taču valdības to nedara. Tāpat kā Jūs izliekas, ka tāda Putina aicinājuma nemaz nav. Neesiet nežēlīga pret savu tautu, ja spējat.
Niluta Bahmane: Es zinu par šo aicinājumu, neesmu dzirdējusi par iedvesmojošiem rezultātiem. Deklarācija pieņemta – un? Ir izraidīti? Nē, man nav žēl jūsu tā saukto okupantu. Man ir žēl mūsu, kas dzīvojam nepārtrauktā stresā un naidā. Valdība nepiemaksā, jūs sakāt? Atkal – un? Nu, ko tagad reāli darīt? Bezgalīgi dzīvot šajā naidā nu jau trešajai paaudzei?!…
Līga Muzikante: Niluta Bahmane, nesauksim to par sarkano līniju, jo ārējā ienaidnieka izraidīšanai tādas nav. Taču, ņemot vērā faktu, ka diezgan daudzi okupācija laikā ienākušie ir saprecējušies ar 1918. gada Latvijas Republikas pilsoņiem, tad jānoteic, ka ģimenes netiek šķirtas – tām jāizvēlas sava valsts piederība un jādzīvo saskaņā ar savu izvēli. Pilsonība tiek mantota, tādēļ nebūtu jautājumu par šādu ģimeņu pēcnācēju tiesībām palikt Latvijā. Taču pārējiem jādodas prom. Vēl viens izņēmums varētu būt cilvēki, kas ar saviem darbiem ir pierādījuši lojalitāti un mīlestību pret latviešu tautu un valsti.
Izskan jautājums: kā panākt dekolonizāciju? Ieskicēšu pašus pamatus. Pirmkārt, tā ir jāvēlas pēc iespējas vairāk latviešiem. Otrkārt, katrs latvietis ir spējīgs radīt sev apkārt vidi, kas ir neciešama okupantiem – runāt latviski arī ar saviem kaimiņiem, pacientiem, pircējiem… izturēt konfliktus. Aivars Garda jau rakstīja par Krievijas repatriācijas programmu – katrs latvietis var izdarīt spiedienu uz Latvijas varas pārstāvjiem, lai viņi sāk atbalstīt okupantu repatriēšanos, nevis kladzina: “Neatdosim mūsu krievus!” 2005. gadā pieņemtā Saeimas deklarācija uzliek pienākumu Ministru kabinetam pat noslēgt līgumu ar Krieviju par repatriācijas veicināšanu.
Steidzīte Freiberga: Protams, dekolonizācija, pirmkārt, ir jāvēlas domās. Ja mēs visi domās to vēlēsimies, tad panāksim arī darbos. Neviens taču negribēs apstrīdēt, ka viss sākas ar domu. Un atcerēsimies arī to, ka tāds “nevar” nemaz nepastāv – ir tikai jāgrib. Un, ja ir griba, tad neiespējamības nav. Bet tiem, kuri cenšas iejusties okupantu “ādā”, vajadzētu gan beidzot pievērsties savas tautas nožēlojamam stāvoklim savā zemē. Okupants jau ar to vien nav žēlojams, ka varmācīgi ir iezīdies mūsu dzīves telpā un šovinistiski uzspiež savu. Mēs jūtam līdzi dzīvniekiem (tie paši okupanti jau arī šo “kultūru” – dzīvnieku izmešanu uz ielas – ir mums ieviesuši) un cenšamies palīdzēt tiem izdzīvot, bet kā tad ar mūsu pašu tautu – vai tā ir mazāk vērta?
Jānis Andersons: No civilokupantiem gaidīt lojalitātes pieaugumu pret Latviju un latviešiem ir muļķības! Neatkarīgi, vai civilokupantam ir 10 vai 90 gadi! Šādus “lojālos” sadzīvē un dažādās organizācijās esmu redzējis dabā ļoti biezā slānī …
Ineta Adam: Ārzemju latvieši gudri kūdīt. Lai skrien pirmajās rindās ākstīties. Neviens sakarīgs cilvēks uz konfliktu šodien neizies.
Aivars Garda: Tieši sakarīgi latvieši iziet uz šādiem konfliktiem. Taču nesakarīgo ir vairāk, tie nedara neko, lai okupantiem dzīvi Latvijā padarītu neomulīgu. Tieši lopveidīgais latviešu pūlis, kas negrib savas zemākās vēdera intereses ziedot latviešu tautas brīvībai no ārējiem ienaidniekiem, ir vainīgs pie neveiktās dekolonizācijas. Protams, tūlīt aiz visām valdībām un politiķiem. Domājošā tautas daļa ir mazākumā, tāpēc jau stāvoklis ir tik traģisks.
Ineta Adam: Cik Jūs, kungs, nodokļus šinī valsti maksājat un cik darbiniekus uzturat, lai varētu rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu? Atverat savu ziedotāju fondu un darbojaties. Paši tak apjēdzat, ka esat mazākumā. Vairākums tak nemaksās par mazākuma interesēm…
Aivars Garda: Ineta Adam, no Jūsu domu savārstījuma neko nevar saprast. Sirds sāp par to, ka lopveidīgo interešu dēļ cilvēki tā degradējas. Kad tādus vēlas izglābt, šie kož kā tas suns, kas nesaprot, ka viņu glābj. Ja ir vēlme, tad turpiniet kost saviem glābējiem, pret šādu nepateicību glābēji ir bezspēcīgi.
Ineta Adam: Nevajag glābt, glābiet paši sevi.
Aivars Garda: Ineta Adam, ja Jūs sakāt, ka nevajag glābt, tātad degradācijas pakāpe jau ir pārāk liela, lai Jūs pati spētu izglābties. Jums patīk šis degradētais stāvoklis. Jums tiešām gribas būt tik bezcerīgai?
Ineta Adam: Es esmu ļoti cerīga un stipra, paldies par Jūsu palīdzību, bet nevajag to Jūsu palīdzību.
Liene Apine: Izskatās, ka Jums nemaz nevar palīdzēt – kā alkoholiķim vai narkomānam, kurš neatzīst, ka ir slims. Degradētas apziņas viena no pazīmēm ir tā, ka taisnīgums un vispārības labums netiek pieņemts. Aivars Garda tikai deva vispārīgu, bezpersonisku piemēru, kā uzvedas lopveidīgo interešu iespaidā esoši cilvēki. Jūs pati sašķirojāties…
Vita Nikitina Ineta Adam, nē, mēs neesam mazākumā! Visa Daugavmala, visa Rīga, kad Atmodas laikā bija pilna ar latviešu tautu, kura iestājās par tādiem pašiem ideāliem, par kādiem vēl joprojām cīnās Latvijas Nacionālā fronte, ir mūsu pusē. Cīņa vēl nav galā, jo tie ideāli tika piesmieti, nodoti, nelietīgi izmantoti un neizpildīti. Padomju Latvijas kolaboracionistiskie “vēži” nomainīja kulītes, apmeta kažokus uz otru pusi. Šobrīd ir problēma ar to, ka lielākā tautas daļa ir kļuvusi inerta un nolaidīga, gļēva attieksmē pret vēl joprojām klātesošajiem okupantiem un dažādām politiski psiholoģiskajām manipulācijām no nelietīgu politiķu puses. Un vispār, lielo pārmaiņu iniciatīva nekad nav nākusi no pūļa (tautas masas) puses, bet gan atsevišķu, varonīgu indivīdu puses. Pastudējiet vēsturi! Ja Džordano Bruno būtu domājis tikai par nodokļu maksātājiem un vēderpriekiem, tad mēs vēl šodien turētos tikai uz trijiem bruņurupučiem.
Steidzīte Freiberga: Jūs esat tieši bezcerīga un vāja, Ineta Adam. No vienas vietas, Jūs te kaut ko runājat, bet sakarības nekādas. Jūs kaitina tas, ko saka Aivars Garda, jo esat ļoti vāja, precīzāk, stulba, un nespējat pacelties līdz viņa apziņas līmenim, lai spētu diskutēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Bet runāt, kā redzams, gribat, lai parādītos, taču neapjaušat, ka tās ir vienīgi sēnalas, ko te bārstāt…
Līga Muzikante: Kāds jautāja, ko darīt ar naturalizētajiem jaunpilsoņiem. Tā kā bijusi naturalizācija, ir iespējama arī denaturalizācija. Pirmajiem pilsonība ir jāatņem un no valsts jāizraida tie, kas parakstījās par krievu kā otru valsts valodu, – šīs ir CVK identificējamas personas.
Ineta Adam: Jūs domājat viņus izraidīt? Esat Saeimā?
Aivars Garda: Inetai Adam ir taisnība tajā, ka okupantu izraidīšana ir Saeimas un valdības uzdevums. Katra godīga latvieša uzdevums un pienākums ir vēlēties un pieprasīt Saeimai dekolonizāciju. Tie, kuri to nevēlas un nepieprasa, ir latviešu tautas nodevēji. Spriežot pēc Inetas Adam spriedelējumiem, viņa labprāt ierindo sevi savas tautas nodevējos. Turklāt nejūt par to ne mazāko kaunu. Tā ir smaga degradācijas pakāpe – nejust par to kaunu.
Liene Apine: Vai jābūt Saeimā, lai darītu labas lietas savas tautas labā? Manuprāt, ikvienam latvietim ir PIENĀKUMS atjaunot Latvijā taisnīgumu, padzenot padomju okupācijas laikā ienākušos ārējos ienaidniekus ar visiem viņu pēctečiem, kuri arī ir pārmantojuši statusu “ārējais ienaidnieks”.
Andris Doveiks: Aivar, to nodevēju jums sanāk tik daudz, ka varbūt vieglāk kaut kā nosaukt tos nenodevējus?
Aivars Garda: Andri Doveik, labrīt! Vai tikko pamodāties? Nevis man sanāk, bet, par nelaimi, nodevēju ir vairāk nekā nenodevēju. Nenodevēji ir tie, kuri vēlas un pieprasa sabiedrībai, valdībai atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem.
Ineta Adam: Aivars Garda = ksenofobija.
Aivars Garda: Patiesības un taisnīguma paušana nav tukša runāšana, bet ir reāla, vērtīga darbība. Neko nedarīšanā varat vainot sevi, Saeimu un valdību. Ārējo ienaidnieku izraidīšana nav ksenofobija, bet gan svēts pienākums.
Līga Muzikante: Andri Doveik, es piekrītu tam, ko raksta Aivars Garda. Mēraukla ir viena: ja latvietis negrib atbrīvot savu valsti no ārējiem ienaidniekiem un tādējādi uztur šo netaisnīgumu, tad viņš nodod savu tautu un valsti. Tas, kurš nodod, ir dēvējams par nodevēju. Un ir pilnīgi vienalga, kādēļ tiek veikta nodevība – vienaldzības, baiļu, stulbuma dēļ… jo rezultāts ir viens: ārējie ienaidnieki iznīcina mūsu tautu un valsti. Ja latviešiem ir vairāk nodevēju nekā nenodevēju, tad tā ir mūsu tautas traģēdija, nevis Aivara Gardas vaina.
Ineta Adam: Jau 20 gadus visus dzenat mājās, kamēr paši latvieši aizbraukuši. Drīz viesstrādniekus dzīsit prom ar.
Aivars Garda: Man un visiem cilvēkiem ir jādara tas, kas ir jādara. Atšķirībā no Jums es daru to, kas ir jādara.
Līga Muzikante: Ineta Adam – protams. Un darīsim to vēl 3×20 gadus, ja vajadzēs.
Aivars Garda: Ineta Adam, viesstrādnieki nav Latvijas ārējie ienaidnieki. Bet kāpēc Jūs esat tik ļauna pret latviešu tautu?! Ko ļaunu latviešu tauta Jums ir nodarījusi? Kāpēc tāda nežēlība pret savu tautu?
Ineta Adam: Bet iekšējie. Paši Jūs traģēdija.
Aivars Garda: Tātad Jums ir bail atbildēt, kāpēc Jūs tik ļoti nemīlat un esat tik nežēlīga pret latviešu tautu? Labāka ideja par Jūsu ideju ir mīlēt latviešu tautu un nebūt nežēlīgai pret to, kāda esat Jūs.
Vulpes Vulpes Vulgaris: Ineta Adam ilgojas pēc okupantu atstāšanas mūsu valsts teritorijā. Ar to jau viss ir izteikts, pie kā šis sievišķis vai aiz viņas stāvošais vīrišķis ir piederīgs. Tādiem kā Ineta Adam sākas nodevības nieze, lasot sakarīgas publikācijas.
Ineta Adam: Neko neilgojos, bet realitāte ir realitāte.
Andris Doveiks: Līga Muzikante, Aivar Garda, Jūs atkal cepaties un saukājaties…
Aivars Garda: Andri Doveik, Jūs gan – no slimās galvas uz veselo. Kurš te cepas un saukājas? Par manu piekritēju loku neuztraucieties, tā nav Jūsu darīšana. Ja kaut kas pēc būtības nav pareizi, tad pasakiet, nevis spītīgi muļķīgi spriedelējiet! Ko latviešu tauta Jums ir nodarījusi, ka Jūs un Ineta Adam ir tik nežēlīgi un naidīgi pret to? Ja ārējo ienaidnieku neizraidīšana no Latvijas nav nežēlība pret latviešu tautu, tad pamatojiet to, ja spējat. Un iemācieties skaidri izteikt savas domas.
Vulpes Vulpes Vulgaris: Tā, kā saka Ineta Adam, parasti saka visi nodevēji: realitāte ir realitāte. Savā ārsta praksē esmu dzirdējis ne vienu vien šādu stāstu par cilvēku savstarpējām attiecībām. Jautājums, vai tiek vai netiek padzīti okupanti, arī ir jautājums par cilvēku savstarpējām attiecībām. Nodevējs, kuram neinteresē sava tauta un valsts nacionālā drošība, nīst tos, kuriem tā nav vienaldzīga, un draudzējas ar tiem, kas atbalsta okupantu palikšanu valsts teritorijā, aizbildinoties ar vārdiem: realtiāte ir realitāte.
Ineta Adam: Nu tak runājiet, nekas nemainās, latviešu mazāk kā jebkad.
Aivars Garda: Andris Doveiks tomēr nespēj kopā ar Inetu Adam atbildēt, kāpēc ir tik nežēlīgi pret latviešu tautu? Kāpēc nīstat to, ka novēlat tai degradāciju okupantu skavās? Sēdiet vien upes krastā un neiesaistieties pieaugušo sarunās, ja nav ko teikt.
Andris Doveiks: Aivar Garda, netaisot atbildēt uz jautājumu, kurā ietverts apgalvojums.
Aivars Garda: Ja būtu ko atbildēt, gan jau atbildētu. Jums taisnība – arī bez Jūsu atbildes es zinu, ka esat nežēlīgs pret latviešu tautu. Par to liecina Jūsu darbi un uzskati. Kāpēc esat tik nežēlīgs un naidīgs, to laikam nezināt arī Jūs pats. Jums taisnība, mēs nevaram būt draugi.
Ineta Adam, arī Jūsu darbi un uzskati liecina, ka esat nodevīga, naidīga un nežēlīga pret latviešu tautu. Nekādi Jūsu un Andra Doveika žēlabainie blējieni nespēj atspēkot to, ka esat nežēlīgi. Jautājums paliek – kāpēc? Ko ļaunu latviešu tauta Jums ir nodarījusi? Divi nežēlīgie šajā diskusijā ir atraduši viens otru. Vai apsveikt Jūs abus ar to?
Miks Kozlovskis: Tā savstarpējā, dinamiskā viedokļu paušana un aizstāvēšana nav neko īpaši daudz vērta. Brīžiem pat es teiktu – apsaukāšanās un spļaudīšanās. Tas liecina par neprasmi un nespēju pacelties pāri risināmajam jautājumam, paskatīties uz to no augšas, tvert kopumā un tad mēģināt to risināt, ņemot vērā reālo situāciju, spēku, jaudu, iespējas… Manuprāt, tas laiks ir nokavēts un palaists garām… Dzīvot krustcelēs nav viegli!
Aivars Garda Līga Muzikante, kā Jūs raksturotu Mika Kozlovska pārgudro spriedelēšanu?
Līga Muzikante: Redzu, ka Miks Kozlovskis grib dzīvot šajā lipīgajā melu un nodevības zaņķī, tīksminoties pats par savu vārgumu un sapņojot, ka tādējādi pieaugs kāds mistisks spēks, kas piepildīs telpu. Es brīnos, kur rodas šādi vīrieši, kas nav gatavi cīņai par savas tautas un valsts atbrīvošanu no ārējiem ienaidniekiem? Vai tas ir parasts stulbums vai vēl kaut kāds garīgs tizlums? Tieši viņš ir tas, kurš neprot un nespēj pacelties un paskatīties uz šo risināmo jautājumu no augšas un saskatīt reālo situāciju. Es domāju, ka viņam traucē mīkstmiesība, tāds kā domas trulums un mīlestības trūkums pret savu tautu un visu cilvēci kopumā, tāpēc tik sāpīgi uztver reālo situāciju, kas pieprasa reāli rīkoties – mobilizēties gan domās, gan jūtās, gan darbos okupantu jeb ārējā ienaidnieka likumīgai izraidīšanai no Latvijas.Formas beigas
Aivars Gedroics: Apbrīnoju A.Gardas un L.Muzikantes pacietību un brīvā laika esamību, tik daudz enerģijas tērējot neauglīgām diskusijām ar nelabojamiem apziņas deģenerātiem!!!
Vulpes Vulpes Vulgaris: Rūpīgi izlasīju visu šo diskusiju. Pretēji tam, ko raksta Andris Doveiks, man viss ir skaidrs par terminiem “nodevējs” un “nenodevējs”. Tas, ko dara Aivars Garda vai Līga Muzikante, nav ne cepšanās, ne apsaukāšanās, ne spļaudīšanās, bet gan taisnības pateikšana. Ja latviešu vairākums nenodotu savas tautas un valsts intereses, tad Latvijas teritorijā pēc 1991. gada vairs nebūtu okupantu. Aivars Garda ir viens no tiem retajiem, kurš uzdrīkstas par to runāt. Viņš dara neapskaužamu darbu, jo latviešiem neļauj aizmirst par okupantu klātbūtni. Kā gan citādi ieskaidrot, ja ne pateikt skaidri un gaiši, ka okupantu atstāšana savas valsts teritorijā ir nodevība.
Diskusija publicēta saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(431) [2019. gada 10.–23. maijs]