Vita Ņikitina
Pedagoģe
Pilnībā piekrītu LNF uzskatiem un nostājai par vēlēšnām. Tā arī ir: ja ar savu darbību un dalību atbalstām koloniālo varu (4. maija LR režīms pēc būtības tāds ir), tad esam tās līdzzinātāji. Un jābeidz sevi muļķot ar “mierinātājdomu”, ka, balsojot par “savējiem”, attālinām iespēju, ka pie varas nāks sarkanie, saskaņieši, Kremļa kalpi, ždanokas, plineri un tamlīdzīgie. Viņi jau ir pie varas! Viņi jau sēž mūsu Saeimā un pat Eiropas Savienības parlamentā, uz kurieni to ir nosūtījusi Latvijas valsts līdzšinējā vara, un pieņem kopā ar latviešiem likumus, groza tos, balso. Visi mūsu bāleliņi-deputāti, kuri pacieš šos spēles noteikumus, nav ne par grasi labāki.
“Jo trakāk, jo labāk” – vēsta kāds teiciens. Tāpēc labāk, lai debesis nokrīt uz galvas nekā samierināties ar mazāko no ļaunumiem. Tāpēc labāk ignorēt neliešu spēli, ko sauc par vēlēšanām, lai notiek sliktākais, lai velns parāda savu seju, toties būs iespēja reāli cīnīties, būs skaidrs, kas ir kas un kurš ir kurš. Vēsturiskā pieredze rāda, ka kritiskās situācijās notiek krasa sadalīšanās divās frontēs – labie un ļaunie, ienaidnieki un savējie u. tml. Remdenie tik un tā tiek ierauti un samalti starp šiem diviem dzirnakmeņiem.
Uzskatu, ka tautas vienotībai traucē prasmīgā smadzeņu skalošana un masu uzvedības regulēšana. Cilvēki tiek turēti bailēs – bailēs par rītdienu, par naudas līdzekļu trūkumu, par fizisko labklājību un veselību, par bērnu nākotni, izskološanu, par jumtu virs galvas u. tml. Cilvēkiem ir bailes no konfrontācijas ar ienaidnieku, bailes no kara, no konfliktiem, no agresijas. Tāpēc vairums dzīvo katrs par sevi, baidoties izgaismoties. Lai lielās problēmas risina tie, kam tās jārisina – tie – tur Saeimā, bet mani lai liek mierā.
Problēma ir arī tā, ka tad, kad ielēcām Eiropā un plašajā pasaulē burtiski ar pliku dibenu, mēs vēl joprojām, pat pēc 30 gadiem, neesam tās līdzvērtīgi partneri. Mūsu cilvēkiem netiek dotas iespējas veidot pieklājīgus uzkrājumus, lai nodrošinātu savu nākotni, kas kalpotu par drošības “spilvenu” nebaltai dienai. Šī tautas turēšana īsā pavadā arī ir tas galvenais radikālu pārmaiņu kavēšanās iemesls.
Cilvēkiem ir nepārtraukti jāizglītojas, jāstrādā ar sevi, neļaujoties nodot ideālus. Lai kādas aplamības runātu no tribīnēm un lai kādu šaubu sēklu viņi censtos sēt, ir nelokāmi jāpaliek pie Patiesības un Taisnīguma uzskatiem cauri visnelāgākajiem apstākļiem. Ja nav iespējas cīnīties fiziski, tad turēt savu domu uz pareizās frekvences, tīru no pidaru palaistās piparu gāzes ir katram pa spēkam – un mācīt to saviem bērniem un tuviniekiem (to lieliski veicina avīzes “DDD” lasīšana, jo tā runā par vienmēr aktuālākajiem tematiem, balstoties uz Jaunā Laikmeta pasaules izpratni).
Domāju, ka daudziem galvu jauc arī dubultmorāle, ko piekopj pašreizējais režīms. Tas it kā ir atzinis okupācijas esamību, bet neko nedara, lai to likvidētu; tas it kā rūpējas par saviem pilsoņiem, bet tomēr kaut kā pavirši, ne no sirds. Vislielākā sāpe man ir par to, ka okupanti un viņu “dzeguzēni” barojas no mūsu valsts budžeta, gūst labumu, ko vajadzētu pilnībā baudīt patiesajiem Latvijas pilsoņiem. Padomājiet, cik daudz naudas aiziet viņiem pensijās, bezdarbnieku pabalstos, invaliditātes pabalstos, valsts kompensēto zāļu piemaksās, transporta atvieglojumos, skolnieku ēdināšanā, cietumnieku uzturēšanā, ģimenes pabalstos un ļoti daudzās citās lietās. Jebkura cīņa par materiālās labklājības uzlabošanu valstī tagad, kad tajā čum un mudž no okupantiem, kļūst bezjēdzīga, jo viņi taču barosies līdzi, kas liek viņiem šeit justies vēl ērtāk. Daudzi muļķīši aizstāv viņus, sacīdami, ka viņi taču arī maksā nodokļus. Bet vai mums to vajag? Vai vajag šo mazāko ļaunumu no iespējamā lielākā? Ja kāds biedē ar citiem salašņām, kas it kā tikšot iesūtīti to vietā, tad tādiem jāatbild, ka tāpēc jau pastāv valdība, lai pieņemtu tādus likumus un lēmumus, kas izslēgtu šādu iespēju. Redzu, ka tādas domas un runas ceļas no nemitīgās vilšanās un neuzticības varas priekšstāvjiem, kuri nepārtraukti ir pievīluši tautas cerības un atstājuši tautu pašplūsmā cīnīties pa dzīvi, “peroties kā pa nātrēm”…
Apkarot netaisnību var tikai tāda valdība, kuru pārstāvētu cilvēki, kuri apzinātos savus pienākumus kā kalpošanu tautai, nevis savām savtīgajām interesēm. Daži ir teikuši: “Ja tu tiktu pie siles, tu rīkotos tāpat.” Lai tā nenotiktu, kalpošana tautai ir jāapzinās kā cēla misija. Kā medmāsas, kuras ziedo savu personīgo dzīvi par niecīgām algām, aptekalējot slimniekus un nav aizlaidušās uz Norvēģiju vai kur citur. Katra kalpošana ir upuris. Tautas priekšstāvjiem ir jāupurē sava patība, savtīgums, egoisms. Katram no mums ir jāapkaro dzīvnieciskā sākotne sevī, jāatjauno cilvēka cienīga daba un jāceļ savs kultūras līmenis.