Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Sociālajos tīklos – feisbukā un draugos – jums pārmet viduvējību negodināšanu. Dažādi cilvēciņi, kuri iedomājas sevi par gudriem esam, prasa no jums godināšanu par viņu muļķību…
Aivars Garda: Paskaidrošu to ar mazliet garāku stāstu. 1980. gadā, kad man bija kādi 25 gadi, sarunājos ar tajos gados populāru rakstnieku. Viņam pat bija tituls: Tautas rakstnieks. Mēs bijām pazīstami un diezgan bieži satikāmies. Man tad bija tāda neērtības sajūta, jo biju izlasījis tikai vienu garlaicīgu šī rakstnieka grāmatu. Viņš man jautāja, kādas grāmatas es lasu? Es uz to brīdi jau biju izlasījis visus toreiz pieejamos Onorē de Balzaka kopotos rakstus latviešu un krievu valodā 22 sējumos. Katru pat divas vai trīs reizes, jo brīvajā laikā es to vien darīju kā lasīju un pārdomāju izlasīto. Viņš ir mans vismīļākais rakstnieks.
Biju izlasījis arī slavenākos Aleksandra Dimā (tēva) romānus, Ļeva Tolstoja trīs galvenos romānus un arī cītīgi studēju viņa filozofisko darbu “Krug čtenija” divos biezos sējumos. Tā kā tie sējumi bija pieejami vienīgi lielajās bibliotēkās, es tos ar roku pārrakstīju 12 biezās kladēs. Tā bija Ļeva Tolstoja dzīves mācība, ar kuru es dažus gadus aizrāvos, dzīves jēgu meklējot, līdz atradu Agni Jogu 1986. gadā, kas man visu izskaidroja. No dzejniekiem visvairāk patika Rainis un Puškins. Protams, patīk arī tagad. Citus arī izcilus rakstniekus un dzejniekus, kurus lasīju, neminēšu, jo tāds nav mans mērķis. Kāds tad ir mērķis tam, kāpēc es to tagad stāstu?
Tāpēc, ka šis rakstnieks man pārmeta, ka man sākumā vajadzēja lasīt viņa paša un citu ne tik ģeniālu rakstnieku darbus. Tad es spētu viņus novērtēt kā labus esam. Taču, kad esmu lasījis tikai ģeniālu rakstnieku darbus, tagad man viduvēji labu rakstnieku darbi neinteresē. Es jautāju: “Vai tad tas ir slikti?” Rakstnieks atbildēja: “Salīdzinot viņa grāmatas ar šiem dižgaru sacerējumiem, es nespēju novērtēt viduvēju rakstnieku devumu literatūrā.” Es pie sevis nodomāju, ka tas man būtu bijis nepieciešams tad, ja es strādātu par literatūras kritiķi. Tad man vajadzētu radio, televīzijā un recenzijās slavēt padomju rakstnieku viduvējības. “Es labāk netērēšu laiku viduvēju grāmatu lasīšanai,” es nodomāju.
DDD: Krievu laikā bija dziesma ar apmēram tādiem vārdiem: “Cipļonok varenij, cipļonok žarenij, cipļonok tože hočet žitj!”
A.G.: Jā, es arī atceros šo joku dziesmiņu, par to vēlāk. Kāpēc es vispār šo stāstu? Pacietieties mazliet, drīz sapratīsit. Kopš trīsdesmit gadu vecuma es studēju mūsu planētas un visas Saules Sistēmas cilvēces Kosmiskā Tēva Valdoņa Maitreijas doto un Viņa Augstās Sūtnes Helēnas Rērihas pierakstīto Jaunā Laikmeta Mācību – Agni Jogu jeb Dzīvās Ētikas Mācību. Tātad jau 33 gadus. No vienu ģēniju grāmatām pārgāju pie Paša Ģēniju Ģēnija Mācības.
Kopš 2002. gada es strādāju apgādā “Vieda” un laikraksta “DDD” redakcijā kopā ar tādām cildenām līdzdarbiniecēm kā Steidzīte Freiberga, Maija Redele, Liene Apine, Līga Muzikante un Vita Ņikitina. Viņas arī nopietni studē Agni Jogu. Izdodam cēlo Dzīvās Ētikas Mācību un citas labas grāmatas, un cildenu un patiesu avīzi “DDD”. Respektīvi, mums katru dienu ir interesantas un gudras sarunas par dzīves jēgu, par latviešu tautas un valsts vissvarīgākajiem jautājumiem. Daži jautājumi, kurus mēs apspriežam, ir ļoti vienkārši. Nav vajadzīga pat izglītība, lai tos saprastu. Piemēram, ka latviešu tautas un valsts ārējie ienaidnieki, kuri šeit ir iebraukuši bez latviešu tautas un valsts atļaujas no 1940. līdz 1991. gadam un viņu pēcnācēji visās paaudzēs, ir obligāti izraidāmi no Latvijas. Tas, ka viņus neizraida, naturalizē, integrē un saliedē ar latviešiem, ir izsmalcināti nežēlīgi zvērīgs noziegums pret latviešu tautu un visu cilvēci. Vienīgi ir jāzina, ka 2×2=4. Tik vienkārša ir šī patiesība, ka pat analfabēti to zina. To zina un ievēro pat dzīvnieki, tikai mūsu gļēvie letiņi izliekas par beigtiem, kad par to ir jārunā.
Ja nav vajadzīga gudrība, tad ir vajadzīga taisnīguma izjūta un drosme nostāties pret visu latviešu valsts nodevīgo un noziedzīgo varu, kurai šie ārējie ienaidnieki ir nepieciešami šeit, Latvijā, lai šie kangari un okupanti, kā cimds ar roku, varētu noturēties pie varas. Tātad tie, kuri it kā nesaprot, patiesībā ir gļēvuļi un savas tautas nodevēji.
Tikpat elementārs ir jautājums par staigāšanu uz noziedzīgām vēlēšanām. Lai saprastu to, ko es izklāstīju avīzes “DDD” iepriekšējos divos numuros (6. un 7. numurā), arī pietiek zināt, ka 2×2=4. Tie, kuri tēlo, ka nezina, kāpēc nav jāiet uz nodevēju un krāpnieku organizētajām vēlēšanām, patiesībā arī ir gļēvuļi, bezgoži un nekrietni latvieši. Labi, ņemot vērā, ka valsts vara un melīgie žurnālisti ir apstulbojuši cilvēkus, varbūt vēlēšanu kaitīgumu izprast ir mazliet grūtāk – piemēram, nevis tikai, ka 2×2=4, bet arī to, ka 3×3=9. Tomēr – ne grūtāk!
Sociālajos tīklos es personiski darbojos visai nesen – vairāk par vienu gadu gan feisbukā, gan draugos. Pirmais, kas mani nepatīkami pārsteidza un pārsteidz vēl joprojām – tā ir diskutētāju nezināšana, nekaunība, rupjība, nodevība, negodīgums, muļķība, pat idiotisms. Visdīvainākais ir tas, ka šie diskutētāji pārmet man visu to, par ko es tikko rakstīju. Tieši tā, kā bija formulēts jautājumā: vai cālis ir vārīts, vai cālis ir cepts, cālis arī grib dzīvot! Pārfrazējot, var teikt: lai arī cilvēks ir izglītots muļķis, lai arī cilvēks ir dumjš, cilvēks tomēr grib būt par savu muļķību godināts un cienīts.
DDD: Labi, cilvēks var būt neizglītots, bet viņu var cienīt, ja viņš atklāti neizrāda savu muļķību!
A.G.: Tieši tā! Neizglītots cilvēks nav muļķis, ja viņš neplātās ar savu nezināšanu, pasniedzot to kā zināšanu. Agrāk mums bija daudz analfabētu, tomēr viņus nevarēja saukt par muļķiem viņu neizglītotības dēļ. Viņi bija dzīves gudri, bet nekad neplātījās, ka prot lasīt un rakstīt, ja to neprata. Mūsdienās ir ļoti daudz tā saucamo izglītoto muļķu, kuriem ir pieklājīga izglītība, piemēram, augstākā, viņi ir doktori, profesori, akadēmiķi, taču nezina to, kas viņa augstajā statusā būtu jāzina. Bet plātās ar savu glupību uz nebēdu. Par to jau tika runāts iepriekšējos laikraksta “DDD” numuros, kad runājām par Džordano Bruno laikiem.
DDD: Un tomēr…
A.G.: Jūs nepacietīgi vēlaties zināt, kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka es nevēlos cienīt un godināt cilvēkus, kas ir dumji un vēl plātās ar to. Tas ir ļoti bīstami latviešu tautas, tāpat visas valsts, garīgajai, mentālajai un arī fiziskajai veselībai, ja viduvēja gudrība (bet no gudra cilvēka viedokļa – visīstākā muļķība) tiek celta godā. Arī visas cilvēces veselībai tas ir bīstami. To ir pierādījusi visa pēdējo 30 gadu pasaules un mūsu valsts dzīves realitāte. Arī visas pasaules vēsture – tiklīdz godā tika celta viduvēja mietpilsonība, tā tautas un valstis sāka deģenerēties.
Tā kā es katru dienu satiekos un sarunājos ar gudrām sievietēm, man pat prātā nebija ienācis, ka sociālajos tīklos diskutētāji un diskutētājas ir tik dumji un dumjas. Es ar viņiem diskutēju tā, kā diskutēju ar Maiju Redeli, Līgu Muzikanti, Lieni Apini, Steidzīti Freibergu un Vitu Ņikitinu. Proti, es pieņemu, ka diskutētājiem ir jāzina elementāra patiesība: 2×2=4. Ja viņi nezina, ka 2×2=4, tad es esmu diezgan skarbs un aizrādu, ka tas viņiem ir obligāti jāzina bez priekšā teikšanas, kad viņi grib piedalīties pieaugušu cilvēku diskusijās.
Ne tikai šīs piecas skaistās, cēlās un gudrās sievietes ir “izlutinājušas” (smejas) mani gluži tāpat kā Onorē de Balzaks, Ļevs Tolstojs, Rainis, Puškins un citi izcili rakstnieki. Arī avīzes “DDD” lasītāji ir “vainīgi” (smejas), jo parasti viņi visu rakstīto saprot un neuzdod muļķīgus jautājumus. Tad, lūk, savu līdzdarbinieču – laikraksta “DDD” veidotāju – un arī mūsu lasītāju gudrības “izlutināts” es pirms pusotra gada devos diskutēt feisbukā un draugos. Un naivi iedomājos, ka visi tautieši ir elementāri gudri vienkāršajos jautājumos tieši tāpat kā laikraksta “DDD” pastāvīgie lasītāji. Kādi maldi manā vecumā (smejas), kāds naivums!
Pārfrazējot manu paziņu viduvējo rakstnieku: man vajadzēja strādāt kopā un diskutēt ar viduvējiem cilvēkiem. Tad es spētu novērtēt viņu “devumu latviešu tautas izaugsmē”.
Taču es darbojos laikraksta “DDD” redakcijā kopā ar ļoti gudrām un skaistām sievietēm, tāpēc tas man nav lemts – ieraudzīt viduvējību devumu. Man ir lemts redzēt viduvējību muļķību. Un feisbuka un draugu diskutētāji nav tie lielākie viduvējības. Vislielākie viduvējības un viskaitīgākie cilvēki ir latviešu politiķi un žurnālisti. Feisbuka un draugu diskutētājus es šeit pieminu vien tāpēc, ka viņi atspērušies aizstāv šos maitasgabalus – nodevīgos un noziedzīgos žurnālistus un politiķus.
DDD: Vēl ir jautājums par vēlēšanu tēmu. Tagad zināms, ka par Ukrainas prezidentu ir kļuvis aktieris Volodimirs Zeļenskis.
A.G.: Tā ir atbilde visiem, kas uzskata, ka vēlēšanās ir jāpiedalās. Tā ir atbilde, ka pat visas tautas vēlēšanās Ukrainā pie varas esošais pūķis ar daudzām galvām uzvar, izvirzot par kandidātu savu pūķa galvu – aktieri komiķi. No malas vienkāršam cilvēkam var likties: redzi kā, Ukrainā tiek ievēlēts nevis bagātais miljardieris Porošenko, bet komiķis Zeļenskis. Taču no masu medijiem ir zināms, ka Zeļenski atbalsta cits miljardieris oligarhs Kolomoiskis. Tā paša pūķa cita bagāta galva izvirza savu kandidātu, kas uzvar. Jā, protams, ja ukraiņus apmierina jebkura pūķa galva, ja latviešus apmierina mūsu pūķa galvas – tad uz priekšu! Tad ir jēga pacīnīties, lai tiktu ievēlēta sev tīkamā pūķa galva, par to jau es nestrīdos.
Latvijas gadījumā tā ir noticis ar deputātiem – aktieriem. Daudzi ir tikuši ievēlēti: Ausma Kantāne, tagad arī Ivars Puga un komiķis Artuss Kaimiņš. Kāds tautā iemīļots kinorežisors (kura vārds ir arī čekas maisos) vēl pirms aptuveni 20 gadiem telefonsarunā (pazīstami mēs bijām tikai telefoniski) man teica, ka stulbāku cilvēku par aktieriem nav. Viņš to teica ar ļoti lielu pārliecību. Viņš nu to kā režisors zinot vislabāk. Es pat viņam pārjautāju – vai tiešām visi aktieri, jo viņa filmās ir piedalījušies tādi aktieri un aktrises kā Vija Artmane, Romualds Ancāns, Ivars Kalniņš, Rēzija Kalniņa un citi pazīstami un pat slaveni aktieri? Viņš atbildēja apstiprinoši.
Šis režisors nometa klausuli, kad es viņam pateicu, ka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nodod latviešu tautu, vairāk aizstāvot okupantu intereses, naturalizējot tos un integrējot latviešu tautā. Tātad pats režisoriņš ir latviešu tautas nodevējs un noziedznieks, jo atbalsta noziedzīgo naturalizāciju, integrāciju un saliedēšanu. Tas ir it īpaši skaidrs, kad kļuva zināms, ka viņš ir čekas aģents. Taču ir labi, ka nevis ģeniāls cilvēks teic, ka aktieri ir zābaki, bet tikpat viduvējs zābaks-režisors. Varbūt tad mietpilsonis labāk sapratīs, ka aktieri ir dumji. Lai cik dumji aktieri arī kā cilvēki, tomēr, ja viņi labi dara aktiera darbu, bet nelien politikā, tad lai taču viņi dzīvo veseli…
Šī viņa atklāsme mani pārsteidza, jo arī manī droši vien bija iesēdies stereotips, ka aktieris taču ir gudrs, jo viņš taču tēlo populāras lomas, gudrus cilvēkus, varoņus, viņu mīl skatītāji, viņš intervijās prot gudri izteikties, viņam žurnālisti visu jautā, un aktieris arī visu zina, jo uz katru jautājumu viņam ir kāda atbilde… utt. Šis stereotips ir izplatīts arī par citām viduvējībām, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu, kas prot runāt pūlim patīkamas muļķības bez priekšā uzrakstīta papīra un piedevām vēl daudzās valodās. Jo publiska runa ir viena no aktiermākslām. Cilvēki parasti baidās publiski izteikties, tāpēc tie, kuri to spēj, cilvēkiem šķiet ļoti gudri. Piemēram – stulbi žurnālisti.
Komiķi Artusu Kaimiņu arī varētu ievēlēt par Latvijas prezidentu. Šajā gadījumā nevis tauta, bet Saeimas deputāti. Taču deputātiem vajadzētu vienoties par komiķi tādā pašā veidā, kā viņi tagad jau ir gandrīz vai vienojušies par Egilu Levitu. Gan Levits, gan Kaimiņš ir viena Latvijas varas pūķa divas dažādas galvas. Ja Artuss Kaimiņš paustu uzskatus, kas neatbilst pūķa politikai, viņu neievēlētu par prezidentu. Arī Levitu neievēlētu. Tas cilvēkiem beidzot būtu jāsaprot!
Intervēja Steidzīte Freiberga
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.8(430) [2019. gada 26. aprīlis–9. maijs]