Debess telpa un virs zemes, draugs,
Daudz, par ko zinātne pat nesapņo.
Šekspīrs. Hamlets
Austrumu leģendas par Šambalu
Leģendas – tās ir senas patiesības drumslas.
I.Baratinskis
Neaptveramajos Āzijas plašumos kopš senseniem laikiem līdz pat mūsu dienām dzīvas ir leģendas par tālo, noslēpumaino, svēto zemi. Tā apslēpta starp visaugstākajiem, nepieejamiem kalniem. Sniegotās kalnu smailes pasargā no ledusaukstajiem vējiem brīnumainas ielejas ar upēm un ūdenskritumiem, ar košiem dārziem. Šo pasaulē skaistāko zemi sauc par Šambalu.
Tajā dzīvo nevis parasti cilvēki, bet gan dižgari, Viedie. Viņus dēvē par Mahātmām, tas nozīmē – Lielās Dvēseles. Leģendas vēstī, ka Mahātmas sasnieguši fizisko pilnību. Ka Viņi dzīvo pilnvērtīgu garīgo dzīvi, Viņiem piemīt liela gudrība. Ka Viņi pārzina Esības noslēpumus, ir uzkrājuši kolosālas zināšanas: par Kosmosa un Dabas likumiem, par pagātni un pat par nākotni. Ka Viņi prot pārvaldīt varenus iekšējos, apslēptos spēkus. Ka Viņi var ceļot Kosmosā un dzīvot uz citām planētām.
Un vēl leģendas vēstī, ka visas savas neparastās zināšanas Mahātmas tur lielā noslēpumā un nevienam tās neatklāj. Un Viņi tā dara tāpēc, ka zinība – tas ir milzīgs spēks. It sevišķi Kosmosa un Dabas vislielāko noslēpumu, kā arī cilvēka organisma neparasto iespēju pārzināšana. Šis spēks var būt kolosāls un tāpēc arī ļoti bīstams, ja to izmantos ļauni, egoistiski cilvēki, lai kaitētu citiem. Ka tā tas patiešām ir, apliecina mūsu dzīves īstenība: nāvējošo kodoltermisko ieroču krājumi ir tik lieli, ka apdraud pasauli, var izraisīt cilvēces un visas mūsu planētas bojāeju.
Lūk, kāpēc tik rūpīgi tiek apsargātas visas pieejas šai kalnu zemei, lūk, kāpēc tā ir absolūti nepieejama svešiem cilvēkiem. Ceļus uz to aizšķērso nepārejamas aizas un sniega lavīnas. Neviens cits neatradīs ceļu uz Šambalu, vienīgi tie, kurus tā aicinājusi, – nedaudzi izredzētie, vistikumīgākie, visgodīgākie, kuri pārvarējuši egoismu, kuri nesavtīgi kalpo Vispārības Labumam. Tieši tam, kam visu savu esību, visu savu dzīvi un visus savus spēkus veltī paši Mahātmas.
Mahātmas vērīgi seko itin visam, kas notiek pasaulē. Savos maģiskajos spoguļos Viņi var redzēt ikvienu vietu uz planētas.
Viņi virza cilvēces dzīvi. Viņi vada tās evolūciju. Viņi cenšas apgaismot visas tautas un pareizi ievirzīt to attīstību, sniegt tām palīdzību, ja vien tās šo palīdzību neatraidīs.
Līdztekus mutvārdu leģendām un nostāstiem ir zināmi arī rakstveida avoti. Pastāv senie tibetiešu manuskripti, kuros minēta Šambala. Daži no tiem publicēti sešdesmitajos gados Indijā. Vienā no šīm grāmatām ievietota kāda noslēpumaina karte. Padomju pētnieks B. Kuzņecovs atradis tai atslēgu. Izrādās, kartē attēlotas tālā senatnē pastāvējušas zemes – Elamas valsts, Sakju zeme, Baktrija, Babilonija, Ēģipte un citas. Starp šīm mums no vēstures zināmajām zemēm kartē atrodama arī Šambala.
Tibetas Tašilama Trešais sarakstījis grāmatu “Ceļš uz Šambalu”. Tās tulkojumu izdevis profesors Grīnvēdels. Šambala minēta senajās indiešu Vēdās, kā arī vēlākajās Purānās un indiešu eposā “Mahābhārata”.
Ir ziņas, ka senais ķīniešu filozofs viedais Laodzi, slavenā traktāta “Daodedzin” (par Absolūtu) autors, savu darbu uzrakstījis pēc svētceļojuma uz Šambalu. Tiek uzskatīts, ka mūža nogalē viņš atkal devies uz turieni.
Kas par to pašu zināms Rietumos
Izrādās, ka par Šambalu zina ne tikai Āzijā vien. Ir liecības, ka arī Vidusjūras baseina zemju gudrajiem bijis kontakts ar to. Piemēram, Pitagors devies pie dižajiem Himalaju viedajiem – Mahātmām. Ir izteikts viedoklis, ka arī jaunpitagoriešu filozofs Tiānas Apollonijs apmeklējis Šambalu. Tas pats tiek apgalvots arī par citām slavenām seno laiku un viduslaiku personībām.
Rietumu hronikās minēts, ka ziņas no Šambalas saņēmis Konstantīns Lielais, kā arī Bizantijas imperators Emanuils.
Arī krustneši, pēc krusta kariem atgriezušies Eiropas zemēs, atnesa ziņas par noslēpumaino Šambalu un Mahātmām. Eiropā šīs vēstis guva iemiesojumu teiksmā par Grāla pili. Tajā dzīvo svētie bruņinieki, kas sargā Grāla kausu. Kausā ieplūst Debesu Uguns, un bruņinieki, baudīdami svēto vakarēdienu no Ugunī liesmojošā Kausa, gūst spēkus cīņai ar ļaunumu. Bruņinieki dzird ikvienu aicinājumu un steidzas palīgā tiem, kas cieš pārestības. Par to ir runa Vāgnera operās “Parsifāls” un “Loengrīns”.
Rietumu kristīgā baznīca, konkrēti, Romas pāvesti, XII–XIII gadsimtā zināja par Āzijas centrā esošo Noslēpumaino Garīgo Centru, kuru vadīja tolaik slavenais Jānis Prezbiteris. Viņš sūtīja atmaskojošas vēstules pāvestiem un citiem garīdzniekiem. No vēstures zināms, ka viens no pāvestiem norīkoja sūtņus uz Vidusāziju pie Jāņa Prezbitera. Pēc daudzām likstām un klejojumiem sūtņi, neatraduši Garīgo Citadeli, atgriezās, bet Jānis Prezbiteris turpināja sūtīt savas atmaskojošās vēstules.
Ziņas par Šambalu atrodamas arī Eiropas zinātnieku darbos. Par Gaismas Citadeli rakstīja portugālis Kasella, kas Tibetā nodzīvoja 23 gadus un tur arī nomira 1650. gadā. Tibetas lamas juta pret viņu tik dziļu cieņu, ka pat piedāvāja viņam doties ceļojumā uz Šambalu.
Coma de Kerešs (1784–1842), ungāru filologs un ceļotājs, Eiropas tibetoloģijas pamatlicējs, daudzus gadus pavadīja Tibetā. Savos darbos viņš stāsta par slepeno mācību, kas nāk no Šambalas. Viņš bija tik dedzīgi pārliecināts par reālu Šambalas pastāvēšanu, ka pat norādīja precīzas tās ģeogrāfiskās koordinātas.
No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”
Sastādījis Stepons Stuļginskis
Publicēts laikrakstā “DDD” 4(426) [2019. gada 22. februāris–7. marts]