Liene Apine
Pirms piecpadsmit gadiem – 2004. gada 12. martā – notika terorakts. Gaišā dienas laikā daudzdzīvokļu namu pagalmā četri melnos kostīmos un sejas maskās tērpti, atlētiski uzbrucēji aplēja ar degmaisījumu, sadauzīja un aizdedzināja Aivara Gardas automašīnu un pie biroja durvīm mēģināja viņu pašu noslepkavot.
Uzreiz pēc uzbrukuma deputāti, sabiedrībā pazīstamas personas komentāros laikrakstam “DDD” atzina, ka šis gadījums ir jāizmeklē ar vislielāko rūpību, ka aiz notikušā redzama “spalvainā roka” – spēki, kuriem nepatīk tas, ko dara Aivars Garda. Nebija neviens, kurš neatzītu, ka uzbrukums bija politisku motīvu vadīts, ka tie bija centieni izrēķināties ar Aivaru Gardu, jo nav pieņemama viņa nacionālā nostāja un prasība veikt deokupāciju un dekolonizāciju. Kam Aivars Garda varētu šķist bīstams? Tiem, kas nevēlas, lai latviešu tauta pieprasītu un nodrošinātu savas svētās un juridiskās tiesības – veiktu dekolonizāciju, tas ir, atbrīvošanos no okupācijas laikā ienākušajiem ārējiem ienaidniekiem un viņu pēcnācējiem.
Eduards Berklavs laikrakstam “DDD” pēc nežēlīgā terorakta teica:
“Tā ir politiskā diversija, kas nosodāma visradikālākā kārtā. Ir jāatrod gan uzbrucēji, gan uzbrukuma pasūtītāji. Uzbrucēji paši ir vienkārši slepkavas, huligāni, pērkami cilvēki, bet tie, kas viņus pasūtīja, mums ir nojaušami, tikai pagaidām trūkst pierādījumu, lai uz viņiem norādītu ar pirkstu. Tie ir tie, kam nepatīk okupācijas seku likvidēšana.
Gardas kungam uzbruka tāpēc, ka viņš ir ķēries pie pamatjautājuma. Visu nelaimju pamats Latvijā ir okupācijas sekas, un tās ir jālikvidē – to vajadzēja izdarīt jau sen. Visās citās valstīs, kas ir ārpus Baltijas valstīm, tās ir likvidētas, tikai pie mums ir cita mēraukla.
Tas, kas noticis, ir visrupjākais cilvēktiesību pārkāpums. Uzskatu, ka neviens vārds nav par stipru, lai nosodītu šāda veida izrēķināšanos ar politiskajiem pretiniekiem.
Atentāts pret Aivaru Gardu ir uzskatāms politiskā terora piemērs Latvijā. [..] Politisko ienaidnieku grib iznīcināt ar nosišanu! Bet pie varas atrodas cilvēki, kas viņus atbalsta. Šo vardarbību aizstāv Saeimas tribīnēs! Tik tālu esam aizgājuši!
Diemžēl jāatzīst – ja latvieši visus šos gadus nebūtu bijuši tik bailīgi, tad nekas tāds neatgadītos. Katrs savā dzīvoklī vai pagrabiņā ielīdis un tik gaida, kad kāds atnesīs to brīvību, bet okupācijas sekas iznīks pašas no sevis. Okupācija šobrīd tiek atjaunota mūsu acu priekšā! Mēs ar lieliem soļiem esat atgriezušies atpakaļ.
Šāds uzbrukums ir visnožēlojamākais un gļēvākais solis no okupantu puses, kuru mēs tā atstāt nevaram.” (“DDD” Nr.6(54), 2004. gada 18. marts–1. aprīlis)
Gadu pēc uzbrukuma Aivars Garda intervijā laikrakstam “DDD” teica:
“Uzbrukums liecināja, ka mūsu ienaidnieki un oficiālā vara, kas faktiski kalpo mūsu valsts ārējiem ienaidniekiem, bija izsmēluši visus līdzekļus, kā tikt ar mani galā. Pret dekolonizāciju šiem neliešiem nav nekādu argumentu. Pirms tam bija mēģinājums mani notiesāt, ierosinot krimināllietu par Dzintra Kolāta goda un cieņas aizskaršanu. Lieta ar negodu izgāzās. Arī Nila Muižnieka neskaitāmie mēģinājumi mūs apturēt cieta neveiksmi. Saistībā ar pagājušā gada 12. marta uzbrukumu man ir tiesības turēt aizdomās jebkuru, jo vainīgie joprojām nav atrasti. Šis uzbrukums parādīja mūsu ienaidnieku gļēvumu, jo, ja ir nauda un netīra dvēsele, nav jau liela māksla pasūtīt slepkavību, jo atklātā, godīgā cīņā šie gļēvuļi uzvarēt nav spējīgi.
Tam, ka paliku dzīvs, ir savs iemesls, kuru es zinu. Būtībā ir tā: ja mēs, latvieši, vēlamies brīvību no okupantiem, mums jābūt gataviem par to atdot savu dzīvību. Mums jābūt gataviem atbrīvot savu zemi ar ieročiem rokās. Protams, līdz tam jādara viss, lai novērstu jebkādas bruņotas sadursmes, mums jāpiespiež valdība darīt to, kas ir tās pienākums – diplomātiskā ceļā panākt okupācijas seku likvidēšanu. Tomēr, ja latviešu vīri nav gatavi atbrīvot savu zemi no svešzemju iebrucējiem, šajā gadījumā no okupantiem, par savu dzīvības cenu, tad brīvību neesam pelnījuši.
Jāsaprot, ka nekas nenotiek bez Augstākā ziņas. Ja man kāds uzbruka, tad tas notika tikai tādēļ, ka Augstākais to pieļāva. Rodas jautājums – kādēļ? Mums, protams, gribētos domāt, ka Augstākais tā sargā, ka nekādus pārbaudījumus nevajag izturēt, taču tas tā nav. Ja Latvijas Nacionālā fronte un es personiski nepārtraukti deklarējam, ka jāparāda drosme, ka jābūt gataviem zaudēt dzīvību, tad jābūt arī kādiem pārbaudījumiem, lai pārliecinātos, vai tas, ko saku, nav tikai tukši vārdi. No Dzīvās Ētikas viedokļa izturēt pārbaudījumu nozīmē nesalūzt pēc piedzīvotā pārbaudījuma un turpināt iesākto darbu. Šis pārbaudījums bija visiem – gan man personiski, gan LNF Stratēģijas padomei, gan mūsu atbalstītājiem. Redzēt, kā latvieti tikai par to, ka viņš pieprasa taisnīguma atjaunošanu, gaišā dienas laikā ar terorakta palīdzību mēģina nogalināt, un tas, ka vara nav ieinteresēta atrast uzbrucējus, varēja atstāt ļoti lielu negatīvu iespaidu uz atbalstītājiem, viņi varēja nobīties. Taču īpašu atzinību gribu izteikt LNF Stratēģijas padomei un tuvākajiem, aktīvākajiem frontes biedriem un atbalstītājiem par parādīto drosmi, kas apliecināja, ka uzbrucēju plānotais mērķis netika sasniegts. Jā, tiku savainots, biju uz dzīvības un nāves robežas, bet visi mani tuvākie redzēja, cik ātri ar Augstākā palīdzību atveseļojos. Es varu apliecināt, ka tas, ko saka Augstākais, ka neviens mats nenokrīt bez Viņa ziņas, atbilst patiesībai. Pārskaitīju visus matus, un visi ir savā vietā! Izturēt šādu pārbaudījumu, vēlreiz atkārtoju, ir gods, jo saņemt uzbrukumus no tumsas spēkiem, ir pagodinājums, kas tika parādīts frontei. Tam, kurš neko nespēj, neviens arī neuzbruks. Gribu uzsvērt, ka no Dzīvās Ētikas viedokļa šā pārbaudījuma mērķis bija pārbaudīt mani un manus biedrus, kāda būs mūsu reakcija – vai mēs nobīsimies, vai drosmīgi turpināsim iesākto, vai esam cienīgi uz Augstāko Palīdzību. Jāatzīst, ka pasūtītāji un uzbrukuma izdarītāji panāca pilnīgi pretēju efektu tam, ko bija gaidījuši, jo no Kosmisko Likumu viedokļa ir tā – ja pārbaudījums tiek izturēts, tad nāk pastiprināta Augstākā palīdzība tieši tajā jomā, kuru skāra pārbaudījums. Mēs redzam, ka tagad arvien lielāka sabiedrības daļa atbalsta okupantu padzīšanu, izdarot spiedienu uz valdību, Saeimu un prezidenti. Tas ir arī obligāti jādara, jo pēc Satversmes mēs, latvieši, esam saimnieki un viņu darba devēji, kuriem ir tiesības viņus bārt par sliktu darbu.” (“DDD” Nr.5(79) 2005. gada 3.–17. marts)
Sākotnēji laikraksts “DDD” gandrīz ik gadu meklēja atbildes, kas varētu stāvēt aiz šī terorakta. Izjautājām politiķus, iekšlietu struktūru darbiniekus. Taču tas kļuva bezjēdzīgi, jo ar katru gadu atbildes kļuva izvairīgākas un izmeklēšanā rezultātu nebija. Joprojām nav…
Visticamāk, taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka Aivara Gardas slepkavības pasūtītāji un izpildītāji uz notiesāto sola sēdēs tikai tad, kad mainīsies pastāvošā politiskā sistēma. Kamēr pie varas būs antilatviskā nodevīgo liberāļu varza, terorakts pret Aivaru Gardu papildinās neatklāto noziegumu statistikas mapi.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(428) [2019. gada 22. marts–11. aprīlis]
