Mūžsenais svētais simbols – svastika. 1. daļa

Svastika, Zaru krusts, Ugunskrusts jeb Laimas krusts un Pērkona krusts ir viens no senākajiem un spēcīgākajiem svētajiem simboliem, kas daudzām kultūrtautām, arī latviešiem, bijis pazīstams un sargājis kopš Aizvēstures, kopš cilvēces Kultūras šūpuļa laikiem, apzīmējot Sauli, Gaismu, Laimi, kosmisko Uguni. Zīme atveido nebeidzamu rotējošu kustību, tas ir mūžam aktīvās enerģijas simbols.

18.novembrī, svinot Latvijas valsts dibināšanas 100. gadadienu, lai godinātu tos, kas izcīnīja mūsu tautas brīvību, trīs latvieši pie Brīvības pieminekļa ieradās ar karogiem, kurus rotāja svētais simbols – Zaru krusts jeb svastika. Divus no viņiem aicinājām uz interviju.

 

Svētajai zīmei vajadzīga īpaša aizsardzība

 

Saruna ar latviešu patriotiem Uģi Rozenbahu un Igoru Šiškinu

 

DDD: Jums priekšā ir tiesa. Par ko jūs tiesās, Uģi?

Uģis Rozenbahs: Policijas protokolā ir rakstīts tā: “Rīgā pie Brīvības pieminekļa publiska pasākuma “Latvijas simtgades lāpu gājiens” laikā Uģis Rozenbahs izmantoja (turēja rokās) karogu ar stilizētu nacistiskās Vācijas simboliku (svastiku). Tātad ir pārkāpts Publisku izklaides un svētku pasākuma drošības likuma 4.¹ panta pirmās daļas 4. punkta prasības.”

Igors Šiškins: Tie bija karogi – katrs ar savu vēsturisku nozīmi. Viens bija Dievturu karogs, otrs – Gustava Celmiņa centra karogs, trešais – biedrības “Tautas labklājībai” karogs.

DDD: Uz visiem šiem karogiem ir redzama svastika, kas senām kultūras tautām, arī latviešiem, ir pazīstama kā ļoti svēta zīme.

I.Š.: Tā simbolizē izdošanos. Kā spēka zīme tā bija, piemēram, uz Latviešu atsevišķās studentu rotas krūšu nozīmēm un karogā – šī rota bija viena no pirmajām karaspēka vienībām, kas piedalījās Brīvības cīņās.

DDD: 18. novembra svētku parādē aizliedza izmantot Latviešu atsevišķās studentu rotas vēsturisko karogu, kaut gan tas ir plīvojis virs to vīru galvām, kuri izcīnīja mums brīvu Latvijas valsti.

I.Š.: Ugunskrusts bija arī pirmskara Latvijas kara aviācijas zīme. Šis simbols ir rotājis latviešu ieročus, kara tehniku. Pat tiesnešiem kakla ķēdē tas bijis iekļauts. Arī semītu tautām šis simbols vienmēr ir bijis svēts.

U.R.: Pēc revolūcijas uz krievu naudas arī bija svastika, bet somi vēl joprojām to izmanto.

DDD: Vai jūsu nestajos karogos bija kaut kāda līdzība ar nacistiskās Vācijas simboliku?

I.Š.: Nekādas līdzības.

 

Vainas sajūtas uzspiešana

 

DDD: 2013. gadā pirms valsts svētkiem hokeja kluba “Rīgas Dinamo” spēles laikā dejotāji izveidoja stilizētu ugunskrustu, par ko klubam nācās vēlāk samaksāt gandrīz 16 000 latu sodu. Tikmēr Lietuvā ar tiesas lēmumu ir atzīts, ka ugunskrusts nav uzskatāms par nacistiskā režīma simbolu, jo ir daudz senāks simbols un būtiska daļa no lietuviešu vēsturiskā mantojuma.

Igors Šiškins: Patiesību sakot, arī Latvijā tas ir atzīts. 2007. gada 15. maijā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa ir atzinusi, ka no biedrības “Gustava Celmiņa centrs” statūtiem redzam, ka biedrības simbolika ir latviešu mitoloģijā esošās Māras un Laimas (svastikas) zīmes, līdz ar to šāda karoga izmantošana publiskos pasākumos nav likuma pārkāpums. 2005. gadā no Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas saņēmu atzinumu, ka īpaši noteikumi atsevišķiem etnogrāfiskajā tautas mākslā lietotajiem simboliem un zīmēm (arī Laimas krustam) no juridiskā viedokļa likumdošanā nebūtu pieļaujami. Es tam nepiekrītu – Laimas krustam ir vajadzīga aizsardzība, un gaidāmais tiesas process to pierāda.

Uģis Rozenbahs.: Ja nemaldos, Drošības policijas materiālos ir fotogrāfijas, kurās uzskatāmi var redzēt atšķirības starp nacistiskās Vācijas karogu un mūsu karogiem.

DDD: Un tomēr pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī jūs devāties ar karogiem, uz kuriem ir svastika – simbols, kuru lietoja nacistiskā Vācija, veicot savus noziegumus. Vai jūs atbalstāt Hitleru?

U.R.: Nē. Latviešu tauta un arī Latvijas valsts šo simbolu ir lietojusi ilgi pirms Hitlera. Mēs nevaram atteikties no tā tikai tāpēc, ka to izmantoja arī Hitlers.

I.Š.: Mums – “Gustava Celmiņa centram” – bieži pārmet 1. jūlija gājiena rīkošanu. Jā, 1941. gada 1. jūlijā vācieši ienāca Rīgā. Taču mēs šo datumu atzīmējam ne tāpēc, lai slavinātu vāciešus, bet tāpēc, ka tad beidzās Baigais gads. Ja vācieši tobrīd nebūtu ienākuši, es nezinu, kā viss beigtos. Varu tikai salīdzināt vienu okupācijas režīmu ar otru, bet ne slavināt.

DDD: Cik zinu nacistiskā Vācija represēja Lāčplēša ordeņa kavalieri, “Pērkonkrusta” vadītāju Gustavu Celmiņu?

I.Š.: Jā. Tāpēc, ka pērkonkrustieši vēlējās, lai mums būtu sava valsts. Gustavs Celmiņš ieguva darbu vācu okupācijas administrācijā un, izmantodams savu dienesta stāvokli, bieži devās izbraukumos pa visu Latvijas teritoriju, lai vadītu “Pērkonkrusta” pagrīdes darbību, organizējot pagrīdes izdevumu publicēšanu. 1944. gada martā vācu okupācijas varas iestādes viņu apcietināja un nosūtīja uz koncentrācijas nometni.

DDD: Manuprāt, hitleriskā Vācija nav spējusi samaitāt svētā simbola gaišo enerģētiku. To vajadzētu skaidrot cilvēkiem, bet tā vietā kādi politiski ideoloģiski spēki cenšas izsaukt latviešos vainas sajūtu par svastikas lietošanu.

U.R.: Tas ir acīmredzams.

I.Š.: Tie drošībnieki, kas mums piesienas, ir sajaukuši pātarus.

 

Okupācija joprojām pastāv

           

DDD: Labi, tad pāriesim pie paša galvenā. Mēs varam lietot spēka zīmes un aizstāvēt svētos simbolus, taču, ja neveiksim Latvijas dekolonizāciju…

Igors Šiškinš: Viennozīmīgi – dekolonizācija ir jāveic. Kaut arī mans tēvs ir krievs, es pilnībā atbalstu dekolonizāciju.

18.novembrī pie Brīvības pieminekļa mums klāt pienāca krieviski runājošs cilvēks, kurš pēc tam sāka runāt latviski, un sacīja, ka tie, kuri ir pret latviešu valodu, ir padomju laika produkts. Nav daudz tādu cittautiešu kā šis, bet daži ir, arī armijā, – un mums būtu ar to jārēķinās. Viens otrs ir daudz lojālāks pret latviešiem nekā viens otrs latvietis.

DDD: Tie šobrīd ir tikai tavi vārdi, jo viņiem netiek uzdots jautājums: ko tu darīsi Krievijas uzbrukumu gadījumā?

I.Š.: Viņi būtu mūsu pusē.

DDD: Tu pazīsti tādus krievus, kuri būtu mūsu pusē? Esi viņiem to jautājis?

I.Š.: Pat ne tikai tādus krievus pazīstu – arī citu tautību cilvēkus. Un ir arī pretēji piemēri. 18. novembrī pie mums pienāca kāda kundze gados, tērpusies latviešu tautas tērpā, un paziņoja, ka mēs ar saviem karogiem darām kaunu visai pasaulei. Es jautāju – kā tas izpaužas? Visa pasaule varam būt arī mēs. Šī ir mūsu zeme, te ir mūsu likumi, mūsu tautas vērtības, mēs pie tām pieturamies un negatavojamies nodot.

Manā skatījumā, okupācija joprojām pastāv – ir pat divas okupācijas. Labi zinām, kuras tās ir. Tie, kuri 9. maijā iet pie attiecīgā pieminekļa Pārdaugavā, ir ne tikai okupācijas sekas, tie ir reāli mēsli. Uz to, ka ir jālikvidē okupācijas sekas, es atbildu, ka ar okupācijas cēloni ir jātiek galā.

DDD: Kas ir šis okupācijas cēlonis?

I.Š.: Šie mēsli, par kuriem runāju. Mēs nespēsim satīrīt sekas, kamēr būs tādi, kas piemēslo.

U.R.: Šodien, kad gāju pēc lietas materiālu kopijām, tiesas apsargs man atbildēja krievu valodā. Tikai pēc manas neapmierinātības sāka runāt lauzītā latviešu valodā.

DDD: Piekrītu – okupācija un kolonizācija reāli turpinās, jo nav veikta deokupācija un dekolonizācija. Cik saprotu, tu, Igor, esi dievturis. Bet man ir pazīstami daudzi tādi dievturi, kas stāsta, ka mums vajagot pašiem atgriezties pie saviem dieviem, svētkiem un paražām, tad okupanti paši aizbrauks.  

I.Š.: Zinu – doma ir tāda, ka vajag radīt vidi, kas okupantiem nav pieņemama, tad tie, kam šī vide nepatīk, aizbrauks prom vai pieradīs un sakostiem zobiem pacietīs. Bet, taisnību sakot, tikai dziedot un dejojot, nekas nemainīsies, viņi nekur nebrauks. Tas, kas var mainīties, ir tikai mūsu domāšanā esošais padomju produkts.

DDD: Bet kas gan īpaši mainīsies mūsu domāšanā, ja tikai dziedāsim un dejosim, kaut kādā latviskā garā pielūgsim dievus, greznosimies ar latviešu simboliem, bet nesapratīsim, ka ikdienā ir jāpauž barga attieksme pret okupantiem un jādzen viņus prom? Vai tas ir dievturis, kurš negrib padzīt okupantus no savas zemes, – vai viņš godā latviešu Dievu?

I.Š.: Nē, šeit runa nav pat par latviešu Dievu. Ir jārunā par viņu pašu – kā šis cilvēks spēj sevi cienīt? Jāatzīst, ka starp dievturiem, atļaušos izteikties, ir arī mēsli. It īpaši tie, kuri nodarbojas tikai ar kaut kādām meditācijām, – tas ir mans skatījums.

Salīdzinājumam. Ar sievu bijām aizbraukuši uz Taizemi. Tur bija periods, kad tajiešiem gatavojās uzkundzēties ķīnieši. Ko tajieši darīja? Viņi deklarēja, ko kurš drīkst darīt. Visus galvenos amatus ieņem viņu tauta – un ķīniešiem paliek pārējais. Tātad viņi nosprauž pamattautas prioritātes. Arī Arābu Emirātos imigrantiem deva pusgadu, lai viņi pieteiktos. Kuri nepieteicās, tiem bija cietumi, sodi. Tur arī bija ļoti stingri. Bet mēs?

Dievturība man vairāk saistās ar latviskumu, ar latviešu dzīvesziņu, ar nacionālu filozofiju.

DDD: Labi, bet, lai latviešu dzīvesziņa turpinātos, ir…

I.Š.: …ir vajadzīga tauta.

DDD: Un, lai saglabātos tauta, ir vajadzīga dekolonizācija.

I.Š.: Tieši tā. Tās ir tautas pirmtiesības – kā mēs paši noteiksim, tā arī būs.

DDD: Vai piekrītat, ka latviešu saliedēšana ar ārējiem ienaidniekiem iznīcina latviešus kā tautu? Tas ir noziegums pret cilvēci.

U.R.: Protams.

I.Š.: Šobrīd šeit ir parazītšķiras diktatūra, kas balstīta uz mūsu nezināšanu, muļķību, gļēvulību…

 

Turpmāk vēl…

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.4(426) [2019. gada 22. februāris–7. marts]