Kopības sajūta nav tas pats, kas vienības spēks
Saruna ar mācītāju, bijušo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu
Turpinājums no: “Humānā” liekulība. 1. daļa un “Humānā” liekulība. 2. daļa
DDD: Mietpilsoniskums un gļēva pakļaušanās netaisnības priekšā raksturīga lielākajai daļai sabiedrības. Latvieši, attaisnojoties ar pārprastu humānismu, runā ar okupantiem krievu valodā, akceptē homoseksuālismu kā normu, mācās mīlēt jaunāko laiku migrantus… Lai gan patiesībā tas ir gļēvums, kas latviešiem liek saviem bērniem uzspiest krievu valodu. Gļēvulība, iztapība, nespējot atšķirt patiesību, ir kaut kāda aprobežotība, gara slimība. Kas ir ar mūsu tautu?!
Ēriks Jēkabsons: Es to skaidroju divējādi, viss atkarīgs no vides, kurā attiecīgā tauta atrodas. Bet tās lielākā daļa jau pati to vidi veido un diemžēl arī veicina un attīsta upurmentalitātes izplatīšanos Latvijā.
Tas ir gan garīgais kūtrums un apātija, gan tā saucamais Stokholmas sindroms. Kā piemēru minēšu, jau gadu desmitiem Zviedrijā radītajā, sociālo pabalstu sistēmā izaugušas paaudzes, kas parazitē uz valsts rēķina un destruktīvi vēršas pret to sabiedrību, kurā viņi dzīvo, kas viņus uztur un baro. Tas sākās ar beznosacījumu palīdzību nelegālajiem imigrantiem, bēgļiem. Humānās palīdzības politiskais bizness ar NVO un lielā mērā Zviedrijas liberālās baznīcas palīdzība lika ielāpus tur, kur jau vairs tiem sen nebija vietas. Rezultātā sabiedrība polarizējās, kas rada nestabilitāti un draudus valsts drošībai. Ar vienu roku viņi dod “universālo mīlestību”, baro, bet ar otru roku veicina kriminālo geto rašanos.
DDD: Ko mēs varam darīt, lai situāciju un uztveri mainītu?
Ē.J.: Kopības sajūta nav tas pats, kas vienības spēks. Kā vienu no svarīgākajiem uzdevumiem es redzu nepieciešamību skolās bērniem un jauniešiem iemācīt tradicionālās konservatīvās un nacionālās vērtības.
Pagaidām latviešu izpratne par nācijas vienotību ir tikai estētiska un dvēseliski emocionāla, bet ne garīgi ētiska un profētiska. Piemērs ir Dziesmu un deju svētki. Mēs skatāmies, baudām, sūtām bildes un raudam – pēc tam atkal krītam viens otram pie rīkles. Tāpēc, ka nav garīgās noturības, nav vienotības spēka. Esmu pilnīgi pārliecināts par to. Vēlreiz atkārtošu jau teikto – latviešiem ir vajadzīga bruņniecības filozofija. Latviešiem nepieciešama spartiskā kustība, tās izpausme visādos veidos. Nepieciešama patriotiska audzināšana skolās. Amerikā, piemēram, skolās katru mācību dienu sāk ar svētbrīdi, ar Dieva, tautas un varoņu godināšanu.
Kāpēc mēs nevarētu ieviest mūsu skolās līdzīgu tradīciju? Un es varu arī atbildēt uz šo manu retorisko jautājumu. Mums trūkst vienotas, tālredzīgas vīzijas un viedu līderu, kas šo vīziju atdzīvinātu un ieviestu dzīvē. Bet mēs akli sekojam norādījumiem no ES, ANO, citiem starpvalstu partneriem un aizmirstam, ka noteicēji savā valstī esam mēs paši.
Pakalpiņu pūļa patoss
DDD: Tātad piekrīti, ka latvieši nav saimnieki savā zemē?
Ēriks Jēkabsons: Saimnieki jau mēs esam, bet kādi? Kā Buņģis un Cibiņš vienā personā, vai purva bridējs Edgars un Ķencis vienā personā?! Mums trūkst krietnu saimnieku savā zemē, kuriem uzticēties un sekot. “Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.” ( Sal. pam. 11.nod.)
Spilgts piemērs manis teiktajam – nesenais precedents saistībā ar ANO pakta parakstīšanu Marakešā. Neskatoties uz Saeimas lēmumā pausto nepārprotamo noraidījumu Migrācijas aktam un Latvijas sabiedrības paustajai nostājai neatbalstīt paktu, ANO Ģenerālajā asamblejā Latvijas pārstāvis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs balsojumā par Migrācijas paktu atturējās, nevis balsoja pret. Kurā valstī, izņemot mūsu kaimiņus austrumos, vēl tā ir iespējams? Manuprāt, pat “Putina karaļvalstī” tas nenotiktu tik klaji – ignorējot lēmumus.
Valsts vara un valsts iestādes vēlas likumpaklausīgus pilsoņus, bet pašas rāda pretēju piemēru. Ārlietu ministrs Rinkēvičs ir rīkojies kā nodevējs un mūsdienu Kirhenšteins.
DDD: Tās ir liberālās politikas sekas – ir izveidojies pūlis, kurš vienaldzīgi noskatās valdības bezprincipiālajā rīcībā, nodevībā. Pūlis ir ļāvies smadzeņu skalošanai, pieņemot terminu patiesās jēgas izkropļojumus. Piemēram, mēs ik uz soļa dzirdam aicinājumus mīlēt savus līdzcilvēkus, būt līdzcietīgiem pret dzīves pabērniem un tāpēc ar mīlestību pieņemt t.s. bēgļus, pederastus un ārējos ienaidniekus. Patriotisms ir nonivelēts līdz himnas nodziedāšanai, karodziņa piespraušanai pie apģērba vai piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos. Cilvēki ir aizmirsuši, ka patiesa mīlestība pret savu tautu, patriotisms nav dziedāšanas arfas pavadījumā. Tā var būt asiņaina cīņa uz dzīvību un nāvi.
Ē.J.: Tieši tā! Es citēšu mūsu valodnieku, publicistu, Kronvaldu Ati, kurš mūsu valodu ir bagātinājis ar vārdiem – vēsture, pagātne, nākotne. Viņš ir sarakstījis Tēvzemes mīlestības avotus, kā vienu mīlestības avotu minot tautas kopības garu.
“Mums jāradinās upurus nest, mīlestību rādīt un draudzību kopt. Ja mēs sāksim kaut ko labu darīt tautai, tad izaugsim arī brangi un stalti tēvzemes mīlestībā. Ar savienotiem spēkiem iespēj arī tie maziņie brīnum daudz,” saka Kronvaldu Atis.
Vēl viens no Tēvzemes mīlestības avotiem ir krietnāko latviešu tautas dēlu cieņā un godā turēšana. “Cildinot savus varoņus, mēs augsim viņu garā bezbailīgi un droši. Tēvzemes mīlestība ir Dieva dāvana,” raksta Kronvalds. “Paša Dieva prāts un vēlēšanās ir, ka mēs visu, kas vien labs un jauks virs zemes, un tamlīdz arī tautu un tēviju, mīļojam, to saudzam un aizstāvam līdz pēdīgam.”
Tāpēc jau saku par to patosu, kas ir vajadzīgs mūsu vīriešiem. Mums jābūt ne tikai gudriem, izglītotiem, bet vajadzīgs Spartas dzīves cīņas gars. Mums ir gods, esam stipri u.tml.
“Kartiņu varoņi”
DDD: Mirkli pirms Ziemassvētkiem tika publicēta VDK kartotēka jeb tika atvērti tā saucamie čekas maisi. Kā tu vērtē maisos esošo, sabiedrībā pazīstamo cilvēku reakciju? Vai, tavuprāt, maisos esošie patiešām ir tik nevainīgi, kā viņi paši saka?
Ēriks Jēkabsons: Vispareizākais būtu bijis lustrācijas process, kad cilvēki paši nožēlotu padarīto. Tas diemžēl nav noticis. Man šķiet, ka “maisu” publicēšana nav nekāda problēma – nedomāju, ka tas radīs savstarpēju izrēķināšanos. Tomēr es arī zinu – daudzi uzskata, ka tā ir kļūda, jo “īsteni slikto” uzvārdi jau sen vairs nav Latvijas “maisos”.
Lai vispār es kaut ko komentētu par šo jautājumu, man ir jāpaskaidro, kas ir čeka (VDK) un čekas maisi. Čeka, ar PSRS kompartiju priekšgalā, bija pasaulē lielākais masu slepkavību, autoritārisma un diktatūras režīms, kas vairakkārt pārspēja Hitlera nacisma holokaustu, sūtīdams miljoniem cilvēku nāvē. Un šodien mēs veltām savu laiku un diskutējam par kartiņās ierakstītiem uzvārdiem, intervijās aicinām cilvēkus izteikties par savu nevainību, bet mēs esam aizmirsuši par tiem cilvēkiem, kas, nenododot savu pārliecību un godaprātu, atteicās kalpot velnam pat draudu priekšā!
Katru gadu Vācija visai pasaulei atvainojas Hitlera režīmā cietušo ģimenēm, bet mūsu ziņotāji un “kartiņu varoņi”, čekas darboņi cenšas publiski paust attaisnojumu. Tāpēc absolūti nepieciešama bija lustrācija, lai mēs šodien nepiedzīvotu dedzinošo kauna sajūtu šo cilvēku vietā. Acīmredzami, ka kauna un goda sajūta laika griežos ir iznīdēta. Un mums tā ir jāatgūst. Tas nav viegls uzdevums.
Čeka arī pret mani vērsās un mēģināja mani savervēt, bet tas neizdevās – nedz es kaut ko parakstīju, nedz pakļāvos izteiktajiem draudiem. Es nedomāju, ka tā ir īpaša varonība no manas puses, bet kā jaunam nacionāli patriotiski noskaņotam cilvēkam man tā bija pašsaprotama lieta: nekādā veidā nesadarboties ar šo ļaunuma režīmu. Man ir čekas faili, kuros var izlasīt visus ziņojumus par mani, un ziņotāju vidū ir sabiedrībā ļoti labi pazīstami cilvēki, par kuriem pat nebaumo, ka viņi varētu būt čekisti. Es gan neko ar šiem dokumentiem pašlaik negrasos iesākt. Esmu runājis ar dažiem no viņiem. Vairāki mani pēc atgriešanās Latvijā sameklēja – dažs lūdza piedošanu, cits mēģināja mani iespaidot.
Ir lieliska grāmata par pagātnes rēgiem, kuru uzrakstījusi “New York Times” žurnāliste Tīna Rozenberga, ar kuru man tas gods bija tikties un aprunāties personīgi. Pēc PSRS sabrukuma trīs gadus viņa ir ceļojusi pa Austrumeiropu, tikusies ar bijušajiem disidentiem, ar čekistiem un ar tiem, kas padomju laikos deva pavēles. Viņa raksta par to, ka lielākajā daļā Austrumeiropas cilvēku ir mēģinājuši tikt skaidrībā par to, kas ir noticis, un ir centušies šķīstīties un izvērtēt savu kolaboracionismu ar “Ļaunuma impērijas” bezdievības režīmu. Viņas secinājums – pašattīrīšanās process nekad nevar būt pilnīgs, bet cilvēkiem ir jācenšas saprast, kas noticis. Žurnāliste arī secina, ka diemžēl bijušajā Padomju Savienībā tas nav noticis, jo acīmredzot tur pagātne vēl ir šodiena. Es piekrītu, ka ir jābūt sava veida grēksūdzei, lai varētu attīrīties, iet tālāk un lai vārds “komunisms” mūsos un mūsu bērnu bērnos radītu tādas pašas šausmas kā vārds “nacisms”.
DDD: Tikko sācies jauns gads. Kāds būtu vēlējums mūsu tautai, latviešiem?
Ē.J.: Ierasts vēlēt laimīgu, taču es vēlēšu svētīgu šo gadu. Ja būs svētība, tad būs tas, ko cilvēciskā izpratnē mēs uztveram kā laimi. Es vēlu mazāk laimes meklējumus un mazāk sapņošanas un “apņemšanās”, kuras nomirst bezdarbības purvā. Lai jaunais gads latviešiem būtu izlemšanas un rīcības gads! Jo laimīga dzīve vispār nav iespējama, kā to postulējuši Šopenhauers un Nīče. Augstākais, ko cilvēks var sasniegt, ir heroiska dzīve. Varonība nenotiek domu pasaulē, tā izpaužas rīcībā. Darba vietā, kaujas laukā, godīgam esot negodīgā sabiedrībā, teikt patiesību, kad tas ir neērti vai bīstami, būt īstam, kad neīstums nomāc…
“Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu, tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās… to dariet, saprazdami šo laiku. Pienācis laiks celties no miega.” (Sv. Pāvils.)
Mans novēlējums latviešu tautai – sakņoties dziļi ar savām saknēm kā latviešu simbolam ozolam mūsu Tēvzemes vēsturē, kultūrā, identitāte un augot vīt Gara Spēka vainagu pretī Debesīm – Dievam. Tā kā mēs dzīvojam gan garīgā, gan dievišķīgā un laicīgā pasaulē, ir jāciena un jārespektē mūsu Tēvzeme. Un vajag ticēt Dievam un atgriezties pie Viņa, jo “Dievā mēs dzīvojam, rosāmies un esam.” (Ap.d.17.)
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(424) [2019. gada 25. janvāris–7. februāris]