Kāda VDK aģenta atmiņu raksts par Edvīnu Inkēnu.
Edvīns Inkēns. Rezidents
Turpinājums no “DDD” Nr.2(424), Čekista Rozes atklāsme. 1. daļa
Edvīns Inkēns un Jānis Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem un draugiem no [VDK] 1. daļas, bieži ecējās. Acīmredzami tolaik abiem piemita līderu loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgajā darbā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satika Ilzi (Ilze Jurkāne, banku un finanšu speciāliste, kulinārijas eksperte – Red). Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku (Roberts Anspaks – VDK 1. daļas 2. nodaļas darbinieks – Red.) par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka Jānis Jurkāns tolaik bija precējies. Paldies Dievam, čeka tik zemu nenolaidās un kopējā lieta varēja turpināties.
Sevišķi svarīga bija PBLA piekšsēža Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē. Tas notika 1989. gada rudenī LTF 2. kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs, kas stāvējis pie Padlatvijas šūpuļa – Bruno Kalniņš – viesotos šeit un tiktos ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka “Labvakar” intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai. Kalniņa kungs, lai arī aicināts, tā arī Latviju neapmeklēja.
Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju Savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis un ļaudis nezināja, uz kuru paļauties. VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un ievirzīt mierīgā gultnē. Mēs, specdienestos strādājošie, apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtas stāvokļa ieviešanai, kā 1989. gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana no valsts. Būtībā daudzi no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži (vārdā nesaukšu) aizbrauca ar mūsu gādību un centās kalpot, kā nu mācēja. Varbūt tieši tāpēc viņiem šodien tik grūti pieņemt Triju zvaigžņu ordeni?
Lai nu kā, bet tolaik vismaz 1. daļai bija svarīgi veidot tiltu ar pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un, galvenais, noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986. gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātības politiku, bija Baltijas reģions. Tomēr mēs centāmies, lai procesus virzītu pazīstami cilvēki, kādi vadīja Tautas Fronti. Nacionāļi mums var pārmest, ka savās aktivitātēs tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot, melno darbu paveica tieši LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība – Red.) un VAK (Vides aizsardzības klubs – Red.). Idejiskā ziņā. Vienīgi runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te par pilsoņu ideoloģisko apstrādi jāsaka paldies Inkēnam un “Labvakar”. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt cilvēka imidžu bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu.
Lai arī VDK valdīja dažādi uzskati, dominējušais bija – tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošo tautiešu arī pieņemtu līdzšinējos līderus. TF Ārlietu komiteja to paveica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā izskaidrot fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda (izņemot Ģērmani, Sluci) pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās? Pirmā TF kongresa pārtraukumā, politnama Mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu neuzticību Augustam Vosam Maskavā un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas “neko ļaunu tautai nav darījis”, nomainītu ar, citēju, “rakstnieku un komunistu Jāni Peteru”. Zinu, ka daudzus materiālus LNNK paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja.
Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu Gorbunovu? Lai cik tas neliktos dīvaini, trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau 1989. gadā. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins (kā viņu nereti dēvēja VDK strādājošie krievi) Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1. kongresa tautas “ārējā” fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, [videofilmēšanas] kameras, izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikāla materiāla, no kura daļu mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi tolaik bija spēles noteikumi.
Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt, – līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4. maija Latvijas bija izveidojuši kontus Rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs – mēs nevarējām pilnībā kontrolēt Rietumu specdienestu interesi un arī kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja, ka spēle notiek uz abām pusēm, lai arī reālu pierādījumu tam nebija.
Edvīnam Inkēnam nācās arī ciest. Tīri fiziski. Manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums – 1988. gada 6. septembris. Viesnīcas “Rīga” restorānā Inkēna kungs pusdienoja ar kādu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējjakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40. gadu, puiši gribēja apsēsties, pret ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet sākās roku palaišana. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt bija lieki – cik ātri trijotne ieradās, tikpat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un arī neaizstāvējās. Savam draugam Robertam [Anspakam] pat lūdza neko nesākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var arī saistīt ar atmaksu par Ivara nostādīšanu neērtā stāvoklī būtiska jautājuma priekšā. Bet var būt arī citi iemesli. Līdzīgs gadījums kādā publiskā pasākumā notika arī 1989. gadā, kad Edvīns devās nokārtot dabiskās vajadzības un piedzīvoja līdzīgu uzbrukumu. Jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību nepubliskot. Ne visi to spēj.
Divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt kāda atbilde žurnālistam vai personīga nepatika. Iemesls – daži VDK virsnieki ziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo, kā jau sākumā uzsvēru, Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2. daļas (pretizlūkošana) uz l. daļu (izlūkošana). Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.
Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāka apmāvēja par Edvīnu Inkēnu. Lai kā kuram viņš patiktu vai ne, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojās ar profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad uzzinām, parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998. gada oktobra “Lauku Avīzē”. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau ilgus gadus ir Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dinsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?
Vajadzētu atcerēties, kā veidojās “Labvakar” fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies, var būt divejāda. Svarīgi, kā tā tiek izgaismota. Piemēram, Interfronte “Labvakar” sižetos bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā, vai arī rubināja degunu, sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica, kā būs, ja nebūs. Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem, tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm un nākotnes nodomiem. Jo tautai jau viss nav jāzina. Kas attiecas uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, parādot, ka, piemēram, LNNK pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas tikai proponē latvisku Latviju un gremdējas pirmskara nostalģijā.
Kas attiecas uz personām, kuras izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, “Labvakar” strikti ievēroja ideoloģiskās daļas ieteikumu tādus labāk nerādīt. Nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim vai kādam citam. Zinātņu Akadēmijas Tautas kinostudijā tapa režisora Zigurda Vidiņa filma “Četri stāsti bez epiloga” par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988. gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda – tādu nevarot rādīt sabiedrībai. Protams, aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, radot ažiotāžu, kaut filmu normāli varēja parādīt Latvijas Televīzijā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas baidīsies. Bet Propagandas redakcija varēja būt drosmīgāka un sabiedrības vēlmēm pretimnākošāka.
Tajā pašā laikā bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas par to, ka, neskatoties uz filmēšanas aizliegumu pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 25. marta deportāciju sakarā, “Labvakar” komanda tomēr ieradās un savu darbu paveica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus uztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā (smejies) izdevumā “Auseklis” tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi. Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu vai pat docenta [Ulda] Abeltiņa dzīvokli. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja, ko var rādīt, bet ko ne.
Dažreiz domas tomēr dalījās. Piemēram, kad 1988. gada septembrī liela grupa LNNK entuziastu talkas veidā divas dienas atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK, saprotams, interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl nebija noticis [LNNK] partijas kongress, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. “Labvakar” gan kaseti paņēma, tomēr neparādīja. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja rezonanse sabiedrībā. Kontrolējot brīvdomības garu, tomēr bija svarīgi atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Arī Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Jāsaprot viens – VDK Latvijā nevēlējās pieļaut līdzīgu situācijas attīstību, kā tas notika Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā.
Bijušais VDK l. daļas operatīvais darbinieks ROZE
- gada oktobrī
***
“Laikmeta zīmju” komentārs. Edvīna Inkēna sadarbības fakta ar VDK konstatācija tika veikta tā saukto Saeimas piecīšu lietas izmeklēšanas ietvaros. Sadarbību tolaik atzina tikai Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. Pārējie, ieskaitot Inkēnu, savu vainu noliedza. Tomēr VDK aģentu uzskaites materiāli liecina, ka Edvīns Inkēns ar aģenta segvārdu “Uģis” savervēts 1981. gada jūnijā un izslēgts no aģentu saraksta 1988. gada 26. septembrī. Viņa personīgās darba lietas numurs VDK 1. daļā (ārējā izlūkošana) ir Nr.982. Inkēna lietu izskatīja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 1994. gadā. Lai gan izmeklēšanā vairāki VDK darbinieki, tostarp Inkēna kūrētājs Pēteris Ločmelis, liecināja par viņa saistību ar Kantori un to apstiprināja arī aģenta Uģa ziņojumi VDK, tomēr lietas izskatīšanas gaitā tiesā bijušie čekisti pēkšņi sāka mainīt savas liecības. Šī iemesla dēļ prokurore Astra Leičenko atteicās turpināt uzturēt apsūdzību, bet Reabilitācijas un specdienestu lietu virsprokurors Pēteris Dzalbe neizmantoja savas tiesības pieņemt lēmumu par apsūdzības uzturēšanas turpināšanu. Tāpēc tiesnesei Žanetei Vēverei neatlika nekas cits, kā vien pieņemt Edvīnam Inkēnam labvēlīgu spriedumu.
Lai gan tiesas spriedumā teikts, ka Inkēna aģenta “uzskaites kartītes falsifikācijas fakts ir pierādīts”, tomēr tā nav. Gan VDK pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons, gan viņa vietnieks Jānis Trubiņš lietā liecināja, ka kartītes falsifikācija 1981. gadā, kad savervēts Inkēns, bija praktiski neiespējama, tāpat kā tas, ka aģents varēja nezināt savu segvārdu. Arī “Laikmeta zīmju” veidotājs, kurš, lai arī pavisam nedaudz, tomēr no personīgās pieredzes šo to zina par Latvijas PSR VDK vervēšanas metodēm un ar to saistītajiem iekšējiem noteikumiem, sliecas domāt, ka Inkēns ar 99 porcentu pārliecību tomēr uzskatāms par čekas aģentu un pats to apzinājās. Tomēr, tā kā eksistē tiesas spriedums, kas liecina pretējo, lasītājiem pašiem jāizšķir – ticēt eksčekista Rozes paustajam vai ne.
Publicējot šo materiālu, mūsu mērķis nav nomelnot Inkēna kungu vai apšaubīt tiesas kompetenci, iztiesājot viņa lietu. Edvīns Inkēns ir tikai piemērs, jo viņa vietā varēja būt jebkurš cits. Mūsu vēlme bija parādīt čekas aģentu vervēšanas metodes, ar kādām šī iestāde panāca cilvēku sadarbošanos. Tāpat bijušā čekista Rozes aprakstītais visai precīzi raksturo VDK darbību Atmodas gados un to, kā šī organizācija centās kontrolēt Atmodas gaitu, vismaz tās sākuma posmā. Uzzinām arī, kā jaunās varas posteņos tika bīdīti tā sauktie gaišie komunisti un kāpēc trimdas tautiešu varas spice tik labprātīgi sadarbojās ar bijušajiem(?) partijniekiem. Šis pret Inkēnu savulaik vērstais kompromāts ir patiesa laikmeta liecība un kā tādu to arī vajadzētu uztvert. Jo tādu kā viņš bija tūkstošiem. [..]
Tomēr atjaunotās Latvijas liktenis varēja izveidoties pavisam citādāks, ja ne čekas radītā bijušo komunistu un trimdas varasvīru liberāļu komanda “Latvijas Ceļš”, kas sagrāba varu pēc neatkarības atgūšanas. Un šajā procesā Inkēna kungam ir ļoti lieli “nopelni”…
© Ervīns Jākobsons (priekšvārds, beigu komentārs)
Pārpublicēts no: http://www.laikmetazimes.lv/2018/08/14/rezidents/
Laikraksta “DDD” izcēlumi
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.4(426) [2019. gada 22. februāris–7. marts]