“Ciānas gudro protokoli”[1] – mistifikācija vai drauds?
Agris Dzenis
Vēsturnieks
Kas ir “Ciānas gudrie”?
Pēc teksta stila un satura “Ciānas gudro protokoli” nav nedz literārs darbs, nedz apcerējums. Tie ir runas konspekti, kuros izvērstāk fiksēts svarīgākais, bet labi zināmas lietas pieminētas tikai garāmejot. Runātājs sevi vai organizāciju nenosauc – viņš konsekventi lieto vietniekvārdu “mēs” un runā ar manāmi izteiktu varas apziņu, kas ļauj viņu pieskaitīt organizācijas vadoņiem.
Šie “mēs” ir slepena biedrība, kas runas protokolēšanas laikā – 19. gadsimta nogalē jau bija ieguvusi tādu ekonomisko un politisko varu, lai plānotu vispasaules kundzību. Protokoli ir šīs biedrības paveiktā raksturojums un nākotnes darbības vadlīnijas, izklāstītas sausā, lietišķā un bezkaislīgā valodā. Izteiksme ir nedaudz frivola – šādi mēdz runāt nevis plašākas auditorijas priekšā, bet tuvu paziņu lokā. No teksta dveš auksts aprēķins, varaskāre un pie “mums” nepiederošo neizmērojama nīšana un nicināšana.
Analizējot “Ciānas gudro protokolos” izklāstītās slepenās biedrības aktivitātes un darbības metodes, ir iespējams secināt, ka to veido Rietumu bagātākie cilvēki, kas kontrolē daudzu valstu politiku un pamatoti dēvē sevi par slepeno Supervaldību.
“Ciānas gudrie” ir S. Nilusa ieviests apzīmējums. Tas veidots, ņemot vērā slepenās biedrības darbības galamērķi – vispasaules valdnieka, saukta par “Ciānas asiņu ķēniņu”, iecelšanu. Savukārt “mūsu gudrie” ir kopš bērnības sagatavoti speciālisti slepenai pasaules pārvaldīšanai ar viegli manipulējamu “ne-mūsu” jeb, kā Protokolos teikts, goju politiķu rokām.
Ciāna ir kalns Jeruzālemē, uz kura atradās Izraēļa ķēniņa Dāvida pils, bet apzīmējums gojim – “tautas” – Vecajā Derībā jeb Torā tiek attiecināts uz visiem, kas neseko Izraēļa dieva Jahves derībai. Jau šie apzīmējumi vien neviļus rosina saistīt Protokolus ar ebrejiem, taču jāņem vērā, ka Toras un ebreju maģijas Kabalas jēdzienus un simboliku Eiropas slepenajās organizācijās, sevišķi magu un alķīmiķu brālībās, plaši pielietoja jau kopš viduslaikiem.
Ebreji Protokolos ir pieminēti tikai divreiz – sakarā ar “Ciānas gudro” plānoti izraisīto antisemītismu. Arī “Ciānas ķēniņš” ir nevis ebreju gaidītais dievišķais mesija, bet gan pašu “Ciānas gudro” speciāli izraudzīts un audzināts cilvēks. Tam, ka “Ciānas gudrie” nepārstāv ebreju tautu, vispārliecinošākais arguments un reizē arī atslēga viņu brālības izcelsmei ir Protokolos minētā “mūsu” zīme – simboliskā čūska.
Čūska nav sastopama ebreju simbolikā, bet ir labi pazīstama zīme melno magu un alķīmiķu brālībās. “Ciānas gudro” idejas un simboli liecina par viņu saistību ar ļoti seno “Čūskas brālību”, kas rakstos pirmoreiz minēta 14. Gadsimtā, bet vēlāk kļuva pazīstama ar iluminātu nosaukumu.
Senebreju valodā “čūska” – neheš – nozīmē arī “atšifrēt, atklāt”, kam nozīmes ziņā tuvs ir latīņu vārds illuminare – “apgaismot, izzināt”. “Čūskas brālības” darbībai ir raksturīga pretinieka īpašību smalka izpētīšana un to izmantošana savu nolūku īstenošanai, sev izdevīga brīža pacietīga gaidīšana, auksts precīzs prāts un emociju trūkums. Šādas rāpuliskas iezīmes vērojamas arī “Ciānas gudro” darbības programmā.
Ilumināti
Iluminātu brālība ar nosaukumu Bavārijas Iluminātu ordenis atklātībā parādījās 1776. gadā. Ordeņa oficiālie mērķi bija cilvēku izglītošana un tikumiskā pilnveidošana, taču patiesie nolūki klajā nāca 1786. gadā, kad kratīšanas laikā tika atrasts ordeņa slepenais arhīvs.
Praktiski visi Protokolos atklātie “Ciānas gudro” mērķi, līdzekļi un taktika bija izklāstīti jau šajos iluminātu dokumentos, sevišķi tā sauktajā “Sātana Derībā”. Saskaņā ar to, iluminātu mērķis ir pasaules kundzība, kas sasniedzama, likvidējot valstis, reliģiju un sabiedrības morālās vērtības. Lai to īstenotu, iluminātiem jāpakļauj un jāveido sabiedriskā doma, jāsēj pasaulē ķildas un šaubas, līdz cilvēki būs apmulsināti tiktāl, ka zaudēs jebkādu interesi par politiku. Turklāt ir jākultivē un jāslavē netikumi, jācīnās pret atsevišķas personības spēku un par bezrakstura pūļa izveidošanu, kurā nevar pastāvēt personiskais viedoklis.
Ilumināti uzskata, ka valstis visefektīvāk var pakļaut ar ārējo parādu palīdzību, bet vispasaules varas sagrābšana ir panākama, izraisot plaša mēroga krīzes, badu, karus un nemierus. Šādi nomocītie cilvēki labprātīgi pieņems iluminātu varu, kas tiks pasniegta kā visu nelaimju novērsēja.
Iluminātu ordeni var raksturot kā totalitāru organizāciju, kas bija sadalīta 13 hierarhiski pakārtotās pakāpēs. Zemāko pakāpju biedri nepazina augstākos, tomēr akli pakļāvās viņu rīkojumiem. Ilumināti plaši izmantoja ietekmīgu personu iesaistīšanu savās rindās un vēlāku manipulēšanu ar viņiem, liekot lietā šantāžu. Vislielākais iluminātu panākums bija iefiltrēšanās masonu ložās un to kontrolēšana.
18. gadsimta 80. gados Eiropas lielākās masonu ložas jau bija iluminātu ordeņa piedēklis, ko zemāko pakāpju masoni pat nenojauta. Neraugoties uz iluminātu ordeņa aizliegšanu Bavārijā, tas turpināja pastāvēt un pārņemt savā varā pasaules finanšu un politisko eliti. Brālības un garīgas pilnveidošanās idejas turpmāk bija tikai ēsma, ar ko ievilināt ļaudis masonu zemākajās pakāpēs un padarīt par augstāko pakāpju instrumentiem.
“Ciānas gudro” ieplānotais nākotnes “Ciānas asiņu (respektīvi, dzimtas) ķēniņš” liecina par “gudro” saikni ar “Ciānas ordeni” – slepenu savienību ar stingru hierarhiju, kas izveidojās krustnešu ieņemtajā Jeruzālemē 11. gadsimta beigās. Aiz šķietamās piederības katoļu baznīcai slēpās “Ciānas ordeņa” centieni to sašķelt. Protokoli atklāj, ka valdnieks iecerēts kā vispasaules tirāns, kuram ļaudis pakļausies baiļu dēļ. Tādēļ viņa varai nav nekā kopīga ar Jēzus Kristus Mācību. Tieši otrādi – “Ciānas asiņu ķēniņa” vara paredz gan kristietības, gan jebkādas cilvēciskās morāles izdeldēšanu.
Devīze – spēks un liekulība
Kā jau tika minēts, Protokolos paustās “gudro” ideoloģijas galvenā iezīme ir vairumam slepeno organizāciju raksturīgā augstprātīgā un nicinošā attieksme pret organizācijai nepiederošajiem. “Gudrie” sevi uzskata par dievišķiem izredzētajiem pasaules pārvaldīšanai, bet gojus – par lopiskiem radījumiem, kurus drīkst izmantot, ignorējot jebkādas morāles normas, un iznīcināt, ja “goji” kļūst “izredzētajiem” lieki vai traucējoši: “Nāve ir katra neizbēgams gals. Labāk šo galu tuvināt tiem, kas traucē mūsu lietai.”
Savā darbībā “gudrie” ņem vērā pamatpostulātu: cilvēku ar ļauniem instinktiem ir vairāk nekā labo, tādēļ labākus rezultātus viņu pārvaldīšanā var gūt ar vardarbību un iebiedēšanu, nevis akadēmiskiem spriedelējumiem. Katrs cilvēks tiecas pēc varas, un cilvēkus var pārvaldīt tikai ar rupja spēka palīdzību: “Politikai nav nekā kopīga ar morāli. Tam, kurš grib valdīt, jāpielieto gan viltība, gan liekulība.”
Kamēr “gudro” vara vēl nav sasniegusi tādu ietekmi, lai īstenotu atklātu teroru, manipulācijās ar “goju” sabiedrību jāliek lietā viltība un liekulība: “Mūsu vara mūsdienās, kad šķobās visas valdības, būs neuzvarama, jo tā būs neredzama līdz laikam, kad nostiprināsies tādā mērā, ka tai nespēs kaitēt nekāda viltība.”
Manipulācijām vislabāk pakļaujas pūlis, tāpēc “gudrie” vislielāko uzmanību velta pūļa izveidošanai. Kā “gudrie” atzīst, šis uzdevums lielā mērā jau ir paveikts: “Politiskā brīvība ir tikai ideja, nevis fakts, taču šo ideju var pielietot, lai piesaistītu masas. Šo uzdevumu atvieglina pretinieka saindēšana ar šo pašu ideju, tā dēvēto liberālismu.” “Brīvības ideja ir neīstenojama, jo neviens neprot to lietot mēreni. Atliek tikai tautai uz kādu laiku piešķirt pašpārvaldes tiesības, lai tās pārvērstos par izlaidību.”
Manipulēt ar pūli, kas seko vairākumam vai daiļrunīgākajiem oratoriem, ir ļoti vienkārši: “Katrs pūļa lēmums ir atkarīgs no nejauša vai inspirēta vairākuma, kurš, nezinot politikas noslēpumus, pieņem absurdus lēmumus, kas rada anarhijas iedīgļus pārvaldē.”
Turoties pie postulāta, ka brīvība un vienlīdzība ir tikai fikcijas, “gudrie” tomēr atzīst, ka arī brīvība varētu būt nekaitīga un pastāvēt valstī, nekaitējot tautu labklājībai, ja tā balstītos uz ticības Dievam principiem, uz cilvēces brālību ārpus domas par vienlīdzību, kas ir pretrunā pašiem radīšanas pamatiem, kuri nosaka pakļautību. Ar tādu ticību tautu varētu vadīt draudžu gādība, un tā mierīgi un pazemīgi ietu zem sava garīgā gana rokas, pakļaujoties Dieva kārtībai zemes virsū. “Lūk, kāpēc mums ir nepieciešams sagraut ticību, izraut no goju mutēm pašu Dievības un Gara principu un visu nomainīt ar aprēķinu un materiālajām vajadzībām.”
Kā galveno panākumu cīņā pret reliģiju “gudrie” atzīmēja “goju” garīdzniecības nomelnošanu tādā mērā, ka tās ietekme uz tautu kritās ar katru dienu. Par vienu no saviem galvenajiem konkurentiem cīņā par varu viņi atzina pāvesta galmu, uz kuru bija plānots vērst pūļa uzbrukumu, vēlāk uzstājoties par pāvesta varas glābējiem un iefiltrējoties galmā, tādējādi sadragājot tā spēku.
Maigais apziņas terors
“Ciānas gudrie” bez mazākajām šaubām apgalvo, ka galvenais manipulāciju līdzeklis – nauda – ir viņu rokās. Tas atbilst 19. gadsimta beigu un vēlāku laiku situācijai, kad banku apvienības un ražošanas tresti spēj ietekmēt politekonomiskās norises visā pasaulē: “Uz dabiskās un dzimtu aristokrātijas drupām mēs uzcēlām savas inteliģences aristokrātiju, pirmām kārtām, naudas aristokrātiju.” Valsts mehānismu virza viens dzinējs – zelts; arī šo faktu “gudrie” ir konstatējuši jau kā spēkā esošu.
Viņi pasludina: “Prese un zelts ir mūsu rokās.” Nauda sniedz iespēju kontrolēt masu saziņas līdzekļus un tādējādi – arī sabiedrisko domu. “Gudrie” pamatoti konstatē, ka tauta akli tic drukātajam vārdam un visdažādāko novirzienu preses izdevumu pārvaldīšana ne tikai ļauj uzzināt sabiedriskās domas noskaņu, bet arī virzīt to sev vēlamā gultnē. Vienlaikus “gudrie” ir ieplānojuši slēpto cenzūru, nepieļaujot sev nevēlamu ziņu nokļūšanu masu saziņas līdzekļos.
Nozīmīgākā “gudro” manipulāciju panākumu atslēga ir iedarbošanās uz cilvēka apziņu, ierosinot un izmantojot zemiskākās cilvēku jūtas: “Kontaktējoties ar cilvēkiem, kas mums vajadzīgi, mēs vienmēr esam iedarbojušies uz cilvēka prāta vissmalkākajām stīgām – aprēķinu, alkatību, materiālo vajadzību nepiesātināmību, bet katra no minētajām cilvēku vājībām, to atsevišķi ņemot, ir spējīga nokaut iniciatīvu, nododot ļaužu gribu viņu darbības pircēja rīcībā.”
“Gudrie” atzīst, ka gan materiālā progresa ideja, gan darvinisms, marksisms un nīčeānisms ir viņu radīti, lai sagrautu “goju” prātus un rosinātu sacelties pret dabisko kārtību. Savukārt speciāli kultivētā greznības kāre un dažādas baudas grauj “goju” spēku.
Progress, kā atzīst “gudrie”, ir melīga ideja, kas “kalpo patiesības aizmiglošanai, kuru nezina neviens, izņemot mūs.”
“Gudrie” vairākkārt uzsver, ka iefiltrēšanos politiskajās, ekonomiskajās un akadēmiskajās aprindās viņi īsteno ar masonu ložu palīdzību. Ložu īsteno vadību un mērķus pārzina tikai masonu augstākās pakāpes, kas atrodas pilnīgā “gudro” kontrolē. Zemāko pakāpju masoni akli pakļaujas hierarhijas virsotnei, ticēdami, ka darbojas cilvēces apgaismības un progresa vārdā, vai arī ložās sev gūstot ārišķīgu godu un atzinību. Kad “redzamā masonērija” “gudrajiem” vairs nebūs vajadzīga, tā tiks iznīcināta, pieviltos masonus meistarīgi noindējot vai inficējot ar nāvējošām slimībām.
Turpmāk vēl…
[1] Pazīstami arī kā “Cionas gudro protokoli” vai “Gudro stratēģija un taktika” – “DDD” piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” 14(412) [2018. gada 27. jūlijs–9. augusts]
Saistītie raksti: