Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu
DDD: Iepriekš tikāmies pirms čekas maisu atvēršanas. Jūsu intervija raisīja lielu interesi, jo pretēji viedoklim, ka maisi nav jāver vaļā, ka tur atrodamajai informācijai nevar ticēt, jūs ar faktiem pamatojāt, ka čekas maisi nemelo. Tagad čekas kartotēka ir publiski pieejama. Vai jums tur atrodamā informācija sagādājusi kādus pārsteigumus?
Linards Muciņš: Man ir nevis pārsteigumi, bet gan dažādi jautājumi, uz kuriem tālākā dokumentu izpētē vēlos atrast atbildes. Piemēram, cik ilgi aģenta vārdam bija jāatrodas Aģentu alfabētiskajā kartotēkā, ja viņš ir pārtraucis sadarbību un noņemts no uzskaites Aģentu statistiskajā kartotēkā. Esmu saņēmis jautājumus, kādēļ dažiem aģentiem ir vairākas kartītes, par to numerāciju. Piemēram, Ivara Godmaņa kartītes numurs ir “1417”. Tāds mazs numurs ir retajiem, un tas nozīmē, ka viņš ir savervēts Pirmajā jeb Izlūkošanas daļā. Taču, salīdzinot ar 1. daļas Aģentu statistisko kartotēku, tur parādās tikai viens aģents. Tiem, kas ir savervēti pārējās KGB struktūrās, kartītes ir ar numerāciju ap 20 000, atkarībā no savervēšanas gada, pēdējie gadi – ar numuru ap 24 000. Tātad Izlūkošanas jeb 1. daļai bija arī atsevišķa uzskaite, viena kartīte, iespējams, tika sūtīta pat uz Maskavu, šeit daudzām 1. daļas kartītēm ir sarkans diagonāls uzraksts “signāl”. Pārējām KGB nodaļām ir kopīga uzskaite.
DDD: Pēc kartotēkas publiskošanas izskanēja pārsteiguma pilni jautājumi, kādēļ tur nav atrodama, piemēram, Māras Zālītes (aģents “Laima”), Jura Podnieka (aģents “Apse”) vai Jāņa Rokpeļņa (aģents “Miķelis”), kurš pats atzinās, ka sadarbojies ar čeku, kartīte?!
L.M.: Viņi čekā ir noņemti no uzskaites un čekas darbības laikā izņemti arī no Aģentu alfabētiskās kartotēkas. Šeit vēlreiz ir jāuzdod jautājums – cik ilgi pēc noņemšanas no uzskaites kartīte vēl tika turēta alfabētiskajā kartotēkā?
Stukačs paliek stukačs
DDD: Vai tad, ja aģents tika noņemts no uzskaites, viņš kļuva “balts un pūkains”, viņam vairs nevar pārmest sadarbību ar čeku? Palasot, piemēram, bijušā LU rektora Mārča Auziņa (aģents “Nils”) taisnošanos internetā, pat asaru gribas notraukt par viņa “nevainīgo” sadarbību ar čeku.
Linards Muciņš: Ko nozīmē “balts un pūkains”? Tas ir fakta jautājums. Kartītes esamību negrib uzskatīt par faktu, bet tas ir fakts, kaut arī aģenti izlokās, kā māk. Bet viņi nezina čekas aģentu uzskaites trīskāršā mehānisma darbību un to, kur viņu darbība vēl atstājusi pēdas. Tad jau SAB varam likvidēt, ja visiem aģentiem, kuri tik skaļi šobrīd gaudo par neko nezināšanu, dodamas pielaides.
Iespējams, bija kaut kādas instrukcijas, cik ilgi kartīte pēc noņemšanas no uzskaites Aģentu statistiskajā kartotēkā ir jātur Aģentu alfabētiskajā kartotēkā. Taču nedrīkstam aizmirst faktu, ka bija cilvēki, kas nomira, nokļuva nomenklatūrā u. c., tādēļ viņu kartiņa bija jāņem ārā no kartotēkas. Bet nav skaidrs, pēc cik ilga laika ir jāizņem – tas vēl jāpēta. Aģentūras ziņojumos savukārt redzam, ka čekai ziņo ne tikai aktīvie uzskaitē esošie aģenti, kuru vārdi ir atrodami kartotēkā, bet arī tā saucamie arhīva aģenti, kuri no uzskaites noņemti. Piemērs ir ziņojums par VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītāju Kārli Kangeru. Pie viņa uz Stokholmu atbrauca čekas aģents “Viesturs” un ziņoja par to, to un to. Tad kopā ar šo vēl no Stokholmas ir divu arhīva aģentu ziņojumi – tātad ir bijuši cilvēki, kas no kartotēkas izņemti, bet viņu sadarbība ar čeku nav pārtrūkusi, viņi joprojām pakalpoja čekai.
DDD: Tātad pamats uzskatīt, ka kartītes neesamība vēl nenozīmē, ka aģents neeksistē vai nav kādreiz eksistējis. To var pārbaudīt, pārskatot ziņojumus?
L.M.: Jā, pirmais informācijas avots bez kartītēm un žurnāliem ir ziņojumi, kur parādās nevis aģenta īstais vārds, bet viņa segvārds. Turklāt viens un tas pats segvārds (piemēram, “Arnolds”, “Sokrāts”, u. c., ko izvēlas pats aģents) var būt vairākiem cilvēkiem. Ja segvārds var sakrist, tad skatāmies KGB struktūrvienību. Bet ziņojuma aģenta numurs ir unikāls – aģenta numurs ap 1500 liecina, ka viņš ir Izlūkošanas jeb 1. daļas aģents, 20 000 (daži tūkstoši uz abām pusēm) ir pārējo daļu aģenti.
Protams, ir arī tādi, kas tika savervēti 1944.–1945. gadā; viņu aģenta numuri ir nelieli. Lielākā daļa no viņiem ir miruši, taču dažiem – kaujiniekiem vai citus īpašus “varoņdarbus” paveikušajiem – kartiņas ir atstātas ar atzīmi “Pastāvīgai glabāšanai”. Lai atrastu ziņotāju īsto vārdu, nepieciešama kartotēka vai žurnāls, vai nopietnāka izpēte. Ar pacietīgu pētniecības darbu viss kļūst skaidri redzams, tādēļ jau tāda pretestība čekas maisu zinātniskajai izpētei. Latvija ir vienīgā valsts postkomunistiskajā telpā, kur nav valsts dibinātas daudznozaru iestādes, kas pētītu un rīkotos ar pētījumu rezultātiem.
Nodevības pēdas nevar noslēpt
DDD: Vai pareizi saprotu, ka situācijā, kad ir ziņojums, kurā redzams aģenta segvārds, bet nav kartiņas, ir grūti identificēt konkrētu cilvēku?
Linards Muciņš: Grūti, bet nav neiespējami. No konteksta var daudz ko izsecināt. Piemēram, varam paskatīties, kurš konkrētajā datumā no Latvijas izbrauca uz Stokholmu – izbraukšanas lietās tas ir reģistrēts. Padomju laikos līdz pat deviņdesmito gadu sākumam tika reģistrēti visi, kas brauca kaut kur ārpus PSRS. Ļoti skandalozi, ka nopietnas personas publiski tiek vēlāk atmaskotas muļķīgos melos.
DDD: Visdrošākais pierādījums tomēr ir kartīte?
L.M.: Kā mēs šodien redzam, tad pat kartītes esamība ļauj izmeloties, attaisnoties, ka uz kartītes nav paraksta. Tiek izdomātas visādas pasakas, lai sevi attaisnotu. Taču ir vairāki aģenti, kuri atklāti atzīst, kā patiesībā viss notika, ka paraksta neesamība uz kartītes ir tukša atrunāšanās. Piemēram, Jānis Rokpelnis taču atklāti pateica, ka katru mēnesi bija jāiet tikties, ka bija jāiziet regulāra instruktāža. Čekas pavēles paredz arī tiešā priekšnieka dalību kontroles satikšanās laikā ar aģentu, svarīgas informācijas, ko sniedz aģents, krustenisku pārbaudi.
DDD: Bet jūsu pieminētās Rokpeļņa kartiņas publiskotajā čekas kartotēkā nav?
L.M.: Kartotēka ir tikai viena no čekas dokumentu sastāvdaļām. Par to jau stāstīju iepriekšējā intervijā, bet varu īsumā atkārtot. Kur tad čekists ņem aģenta numuru? Žurnālā, kurā secīgi ieraksta datumu, numuru un aģenta paša izvēlētu segvārdu.
DDD: Tātad aģenti paši izdomāja savu segvārdu?
L.M.: Jā. Piemēram, Georgs Andrejevs, dzimis 1932. gadā, aģents “Ziedonis”, aģenta lietas Nr. 1014., savervēts 1963. gadā 2. daļas 9. nodaļā, kopš 1983. gada 1. daļā, kā segvārdu sev izvēlējās sava klasesbiedra Imanta Ziedoņa uzvārdu. Arī Ivars Godmanis, dzimis 1951. gadā, aģents “Pugulis”, aģenta lietas Nr. 1417., savervēts 1988. gadā 1. daļā, kā segvārdu sev izvēlējās sava klasesbiedra, kurš skolas gados gāja bojā, uzvārdu Pugulis. Tagad ir smieklīgi censties izlocīties, ka informācija ir sadomāta, ka čekisti aizmuguriski kādu ierakstījuši kartotēkā, jo viņi nevarēja zināt, kas tev bija bērnības draugs un kā sauca šo draugu, kurš skolas laikā gājis bojā, kas tev un kāpēc tik svarīgs.
DDD: Kādu informāciju vēl ierakstīja žurnālā?
L.M.: Žurnālā parādās ne tikai numurs, datums un segvārds, bet arī vervētāja vārds, nodaļa, kas savervējusi, un žurnāla ieraksta izdarītāja vārds. Diemžēl žurnālā netika ierakstīts aģenta uzvārds, kuru ierakstīja kartītē. Tieši tāpēc pati kartīte ir ne tikai tā slepenākā informācijas sastāvdaļa, bet arī pārliecinošs pierādījums.
Kad aģents tiek noņemts no uzskaites, jo ir nomiris vai nokļūst nomenklatūrā, vai negrib vairs sadarboties, aģenta kartītes tiek izņemtas no kartotēkas, izdarot noņemšanas atzīmi Aktīvo aģentu žurnālā un slēdzot aktīvā aģenta ierakstu, kā arī veicot jaunu ierakstu arhīva žurnālā par lietas nodošanu arhīvā, piešķirot arhīva lietai jaunu numuru. Arī par arhīvā glabājamām lietām bija noteikumi, kas paredzēja, cik ilgi glabājama Aģenta personīgā lieta un cik ilgi Aģenta darba lieta. Daži dokumenti no otrās lietas tika pievienoti pirmajai lietai. Svarīgākais, ka Aģenta arhīva lietu uzskaites žurnālā parādās ne tikai aģenta segvārds, bet arī tiek norādīts vārds un uzvārds. Tā būs informācija, kas atklāsies maijā.
Piemēram, tieši pēc čekas arhīva žurnāla publiskošanas Lietuvā uzzināja, ka arī aktieris Donats Baņonis (segvārds “Broņus”) un diriģents Sauļus Sondeckis (segvārds “Salūts”) bijuši čekas aģenti.
DDD: Vai citu ceļu, kā uzzināt savas tautas “varoņus”, kuri sadarbojās ar čeku, nav?
L.M.: Protams, ir. Arhīvā ir arī ļoti liels krimināllietu klāsts, kurās iespējams iegūt ļoti plašu informāciju. Piemēram, vēsturnieks Zigmārs Turčinskis ir izpētījis, ka parasti pēckara krimināllietās LPSR KGB priekšnieks Vēvers raksta prokuratūrai, lai konkrētus cilvēkus, kuri ir liecinājuši krimināllietā, nesauc uz tiesu. Tā ir droša pazīme, ka tiesā nevēlams izgaismot šos lieciniekus – čekas aģentus.
Taču lasītājiem varu apliecināt, ka var parādīties un parādīsies vēl dažādi materiāli, kas atklās daudz vairāk čekas aģentu vārdu un ziņu par čekas darbību Latvijā.
Čekas zinātniskā pētniecībā tiek izmantotas dažādas metodes – arī tiešā konfrontācija. Piemērs ir čekas aģenta Normunda Lakuča atmaskošana. Ne tikai fakti apliecināja viņa sadarbību ar čeku aģenta statusā, bet arī tiesas spriedums, lai gan viņa kartiņu kartotēkā nevar atrast. Iespējams, viņa vārds atrodams arhīvā, jo liela aģentu kustība uz arhīvu notika 1989. gada beigās 1990. gada sākumā.
Lai iegūtu atbildes uz jautājumiem, ir jāveic izpēte, kas prasīs laiku un resursus. Čekas maisu atvēršana šo procesu beidzot ir legāli aizsākusi, dodot pētniekiem iespēju iegūt atspēriena punktu nopietnam darbam, nevis slēpjot no vēsturniekiem specdienestu slepenos arhīvos galvenos sadarbības ar čeku materiālus – kartotēkas.
Izlūkus uzraudzīja Maskava
DDD: Cik lielā mērā čekas aģentu darbu regulēja vietējā čeka un cik – Maskava? Vai varēja būt tā, ka Rīgas čekas kartotēkā nebija to, kuri atradās tiešā Maskavas pakļautībā?
Linards Muciņš: Maskava pati tiešā veidā organizēja ārējo spiegošanu – ne jau Rīgā tika izlemts sūtīt, piemēram, Imantu Lešinski uz ANO. Tādus jautājumus lēma Maskavā, jo bija jāiziet speciālas apmācības. Arī ārzemju aģentu uzskaite tika veikta Maskavā; ar Izlūkošanas daļu saskarē esošie čekas aģenti, kas bija PSRS pilsoņi un pastāvīgi dzīvoja PSRS, bija čekas uzskaitē arī Latvijā, bet to uzskaite bija atsevišķa, Aģentu alfabētiskajā kartotēkā ievietoja viņu signāla kartiņu.
Te gan jāpaskaidro, ka izlūkošanā ir divas metodes – izlūkošana ienaidnieka teritorijā un izlūkošana no savas teritorijas. Pirmajā gadījumā aģents atrodas ārzemēs zem diplomāta piesega (piemēram, PSRS pārstāvniecībā ANO) vai aģents ir bez diplomātiska piesega (piemēram, tirdzniecības, kuģniecības birojā). Aģenti bez piesega bija riskantākā situācijā, jo viņus, ja pieķēra, varēja ielikt arī cietumā. Bija vēl trešā izlūku grupa – nelegāļi. Piemēram, Juris Savickis, LPSR KGB Izlūkošanas (1.) daļas priekšnieka vietnieks bija arī nelegāļu nodaļas vadītājs. Viņš pats pirms tam arī tika gatavots šādam nelegāļa darbam. Nelegālajiem aģentiem bija jāiefiltrējas vietējā sabiedrībā, jāizliekas, piemēram, par vācieti un jāvāc informācija. Viņa sagatavošana kopā ar sievu notika VDR. Jāapgūst valoda, labas manieres, jāiemācās spēlēt teniss.
Otrā metode – izlūkošana tika veikta arī no savas teritorijas, jo PSRS ieradās arī ārzemnieki, kuri bija jāizpēta. Šādam darbam izmantoja prostitūtas, pederastus, ārzemju mantu uzpircējus, valūtas spekulantus. Viņu uzdevums bija noskaidrot iebraucēja nodomus, vai gadījumā tie nav spiegi, kuri ieradušies PSRS ar noteiktu uzdevumu. Bija jānoskaidro, vai šādu iebraucēju, tūristu, zinātnieku, radinieku nav iespēja savervēt, lai, atgriežoties mājās, viņš strādātu PSRS labā.
Ārzemnieki tika vervēti ar mūsu vietējo Latvijas aģentu palīdzību. Sākot no viesnīcas darbiniekiem (aģente “Daina”, aģenta lietas Nr. 18698, Aija Odiņa, dzimusi 1948. gadā, savervēta 1980. gadā LPSR KGB 2. daļā), ārzemju mantu uzpircējiem (aģents “Ivars”, aģenta lietas Nr. 20193, Jānis Jarāns, dzimis 1955. gadā, savervēts 1983. gadā LPSR KGB 5. daļā), pedofilijas skandālu varoņiem (aģents “Zigmunds”, aģenta lietas Nr. 21207, Ainars Eisaks, dzimis 1961. gadā, savervēts armijā 1983. gadā, no 1984. gada Liepājas pilsētas un ostas daļā; aģents “Andris”, aģenta lietas Nr. 1529, Ingus Tūns, dzimis 1969. gadā, savervēts 1988. gadā Rīgas pilsētas daļas 1. nodaļā, no 1990. 1. daļā; turpat arī Jurijs Jurjevs u. c.) un citiem.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.1(423) [ 2019. gada 11.–24. janvāris ]