Čangladešys Joņs
Ir kāda anekdote.
1917. gadā kādā Ņevas prospekta namā dekabrista mazmeita, padzirdusi troksni aiz loga, prasa sētniekam, lai noskaidro, kas notiek.
– Revolūcija, kundze.
– Lieliski! Mans vectēvs sapņoja par revolūciju. Lūdzu, uzziniet, ko viņi grib.
– Viņi grib, lai nebūtu bagāto.
– Savādi, mans vectēvs gribēja, lai nebūtu nabago.
Daži pensionāri pa padomju gadiem ir tā boļševizējušies, ka, izdzirdot kādas partijas solījumus palielināt minimālo pensiju līdz 200 eiro, sāk protestēt, ka tas nav godīgi – tad nebūšot starpības starp viņiem ar 30–40 gadu darba stāžu, kuriem tagad ir 200–300 eiro, un “slaistiem” ar divreiz mazāku stāžu, kuriem pensija ir 70–80 eiro. Tas, ka viņiem tad arī jāprasa trīsreiz lielāka pensija, tiem pat prātā neienāk. Kā tad ienāks, ja neoboļševiku vara ir iestāstījusi, ka valsts budžetā naudas nav, jo sliktie buržuji to noslēpuši ofšoros un sliktie strādnieki to saņem aploksnēs. Knapi pietiek kara dzelžiem gluži kā Brežņeva laikos, kad tika skandināts – mēs jau pacietīsim, lai tik nebūtu kara.