Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu
Par AP čekas komisiju
DDD: Jūsu intervija laikrakstā “DDD” par čekas maisiem raisīja dažādas diskusijas internetā. Arī redakcija saņēma vairākas vēstules – vieni izteica pateicību, bet citi – aizrādījumus, ka jūsu teiktais ir baumas, kas rada sabiedrībai nepareizu priekšstatu par šo problēmu.
Piemēram, portālā “Draugiem.lv”, kāda persona raksta: “Cik zināms, pats L. Muciņš vispār nebija čekas maisu pārņemšanas komisijā un uz jautājumu – vai pats savām acīm redzējis kādu kartiņu – atbilde bija – NĒ! TĀTAD PATS MUCIŅŠ DAUDZ MELO! (https://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki/mucins-maisos-neka-netrukst-tie-ir-cekistu-un-mulku-meli/).” Kā tad tur īsti ir – vai jums bija tiesības pārņemt čekas maisus? Un vai tas tiešām ir tik svarīgi, lai būtu par iemeslu apšaubīt ticamību čekas kartotēkai?
Tāpat tiek apgalvots, ka “DDD”, publicējot jūsu interviju, rīkojas provokatoriski, jo tā esot sagrozīta un melīga informācija. “[..] visi tie, kuri tiešām kalpojuši KGB labā, ir spējuši sevi no “maisa” izvākt. Kur ir garantija, ka viņi nav “netīšām” raduši iespēju kādu kartiņu izmantot (izveidot), lai ierakstītu savu konkurentu vārdus?”
Linards Muciņš: Brīvā valstī ikvienam ir tiesības parādīt savu izpratnes līmeni.
DDD: Kā tad tomēr bija ar čekas komisiju – vai bijāt tās sastāvā, vai jums bija pilnvaras pārņemt čekas maisus?
L.M.: Tad vispirms ir jāuzdod jautājums, ko tad vispār darīja čekas maisu komisija. Vai čekas komisija noorganizēja došanos uz čekas 10. daļas priekšnieka kabinetu, kur varēja atrast jau maisos sabērtu un čemodāniņos saliktu kartotēku, lai operatīvi to iznestu laukā pa čekas ēkas otrajām durvīm?
Uzzinājām, ka kartotēka ir svarīgākā čekas dokumentu daļa. Mums bija skaidrs – ja to laikus nepārņemsim, tad atstātajos dokumentos atrodamā informācija, kurā izmantoti segvārdi, bet nav norādīti aģentu uzvārdi, neko daudz nedos. Pirmais, ko izdarījām, – mēs, ja atmiņa neviļ, kopā ar Arnoldu Bērzu, kurš bija iepriekš pieminētajā čekas komisijā, devāmies uz 10. daļu, lai apskatītu šo kartotēku. Neatceros precīzu nosaukumu, bet biju komisijā, kas atbildīga par čekas, cekas un partijas īpašumu pārņemšanu. Taču neatkarīgi no tā, kādā komisijā biju, es biju deputāts, kura pienākums bija strādāt Latvijas valsts un tautas interesēs.
Čekas aģenti bija parūpējušies, lai mani neievēlētu pirmajā komisijā. Nav taču noslēpums, ka Augstākajā Padomē bija daudz čekistu un čekas aģentu. Piemēram, Juris Bojārs bija izstrādājis likumu par čeku. Viņa priekšlikums bija izveidot VDK komisiju, kuras sastāvā viņš iekļāva divus čekas virsniekus un trīs čekas aģentus. Tikai daži no komisijas locekļiem nebija saistīti ar čeku. Vai Juris Bojārs tā rīkojās apzināti vai neapzināti, to es nezinu, nevaru viņu apvainot, jo viņš tāpat kā es balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Man likās, ka viņš ir no čekas atvadījies, bet aste jau vienmēr velkas līdzi…
Netiku ievēlēts pieminētajā čekas komisijā, jo par mani tika palaistas kaut kādas baumas. Taču pirms tam es kopā ar Repši biju citā čekas komisijā, kas darbojās vēl pirms barikādēm. Neko daudz nevarējām izdarīt – tikai apzināt normatīvos aktus, kas ir par čeku. Vēlāk izveidotā čekas komisija vispār neko nedarīja. Viņi tikai skatījās VDK priekšniekam Johansonam mutē, klausījās, piekrītoši māja ar galvu visam, ko viņš stāstīja. Viņi nebija rīcībspējīgi. Viņi bija impotenti!
Puča pēdējā dienā 1991. gada augustā, dodoties uzrunāt tautu.
Pirmā rinda no kreisās: Augstākās Padomes deputāts, AP priekšsēdētājs, Latvijas Republikas
valsts galva Anatolijs Gorbunovs (LTF frakcija); AP deputāts, AP Tautas pašvaldības un sabiedrisko
lietu komisijas priekšsēdētājs Jānis Škapars (LTF frakcija),; AP deputāts, Ministru Padomes
priekšsēdētājs Ivars Godmanis (LTF frakcija).
Otrajā rindā no kreisās: pirmais ar automātu – Andris Rabkēvičs, Latvijas Republikas Iekšlietu
ministrijas Valdības apsardzes dienests; otrais – Juris Sproģis, Latvijas PSR VDK “Z” daļas 9. grupas
vecākais apsardzes virsnieks; trešais – Linards Muciņš; ceturtais – Andis Skrīveris, Latvijas
Republikas Iekšlietu ministrijas Valdības apsardzes dienests.
(Foto: LETA, Uldis Pāže)
Čekas struktūra
Linards Muciņš: Kopā ar Arnoldu Bērzu (iespējams bija vēl kāds deputāts, bet es neatceros) un mūsu cilvēkiem devāmies uz čeku, lai nevis runātu ar Johansonu, bet redzētu kartotēku telpas. Tas ir ļoti vērtīgi, jo bija iespēja iepazīties ar sistēmu, kādā darbojās čeka. Mums rādīja lielo istabu, arhīva objektu kartotēkas, aktuālo objektu kartotēku, kas bija salīdzinoši neliela. Bija vēl kartotēka, kurā apkopoti jau nekaitīgi objekti, piemēram, vecie leģionāri. Taču mūs vairāk interesēja aģentu kartotēka. Starp citu, čekā kopumā bija astoņpadsmit dažādas kartotēkas, kuras tagad atrodas SAB.
Uzzinājām, kādi ir arhīva, kartotēku darbinieču (kopā piecas sievietes) pienākumi. Atradām pieprasījumu lapiņas, ar kurām čekas virsnieks, sastopoties ar kādu cilvēku, veica izpēti. Bija jāpārbauda precīzs vārds un uzvārds, adrese (pieraksts un faktiskā dzīves vieta), dzimšanas dati, tautība. Tika izpētīta ģimene – tuvāki un tālāki radi. Meklēja kompromātu, derēja jebkas, kur “piekasīties”. Pārbaudīja, vai cilvēks, par kuru interesējas čekas virsnieks, nav arī čekas aģentu sarakstā. Ja bija, nekādas norādes netika dotas, tikai uzspieda zīmodziņu “pārbaude ir veikta”.
Ja tika veikta pārbaude, vai konkrētais cilvēks nav, piemēram, milicijas aģents, tad uz pārbaudes lapas tika sniegta detalizēta informācija, kādā lietā un kādā statusā konkrētā persona darbojas par milicijas aģentu. Taču čeka par saviem aģentiem nesniedza nekādu informāciju pat citiem saviem darbiniekiem, tikai uzlika zīmodziņu, ka pārbaude veikta – gluži kā par jebkuru citu cilvēku. Ja cilvēks bija aģents, arhīva meitenes ziņoja savam priekšniekam, kurš zvanīja kuratoram, sakot, ka par jūsu aģentu interesējas no tādas un tādas čekas nodaļas. Kurators tad ziņoja savas nodaļas priekšniekam, kas pieņēma lēmumu atklāt vai neatklāt, ka konkrētais cilvēks ir aģents. Ja ziņas tika vāktas ar mērķi savervēt konkrēto personu, tad zvanīja un teica, ka viņš jau ir savervēts. Bet, ja bija interese iesaistīt kādas informācijas iegūšanā, tad tika pieņemts lēmums – atklāt vai neatklāt. To visu tik detalizēti stāstu, lai cilvēki saprastu, ka konspirācija bija dziļa un rūpīgi izstrādāta.
Čekā bija visādas kartotēkas. Piemēram, Liepājas slikto pilsoņu kartotēka. Bet mūs, kā jau iepriekš teicu, visvairāk interesēja aģentu kartotēka. Lielajā arhīva istabā tās nebija. Koridora otrā pusē atradās aģentūras nodaļa, kurā bija durvis uz mazāku telpu. Caur to izejot, nonācām vēl mazākā telpā, kurā sēdēja apakšpulkvedis Zvirbulis. Lai gan tas bija trešais stāvs, istabas logiem priekšā bija restes, jo tur atradās vissvarīgākā informācija Stūra mājā – aģentu kartotēka un žurnāli.
Starp citu, par žurnālu esamību uzzinājām vēlāk, jo informācijas par tādu žurnālu eksistenci mums nebija. Tādēļ žurnālus nepaņēmām reizē ar aģentu kartītēm. Nelielajā kartotēkas telpā neredzējām aģentu kartotēku. Tā jau bija sapakota un pārvietota uz 10. daļas priekšnieka Gailiša kabineta seifu. Šis fakts ir svarīgs – jo, ja mēs būtu atnākuši dažas stundas vai dienas vēlāk, kartotēka būtu jau pazudusi: iznīcināta vai pārvesta uz citurieni.
DDD: Vai tad tas būtu iespējams, ja čekas ēka tika uzmanīta?
L.M.: Mēs konstatējām, ka čekas mājai bija pievienoti vairāki blakus mājas dzīvokļi. Čeka nebija tikai Stūra māja. Ejot pa ceturtā un piektā stāva koridoru, varēja nonākt blakus mājā. Koridora galā bija dzelzs durvis, kas aizslēgtas ar divām lielām kūtenēm. Atslēdzot parādījās dzīvokļa koka durvis, kas ieved blakus mājas kāpņutelpā. Tātad, ja apakšā tika sargātas Stūra mājas parādes durvis, tad kāds nepamanīti varēja izkļūt caur blakus māju. Domāju, ka šāda rezerves izeja tika radīta pēc 1956. gada notikumiem Ungārijā. Kā zinām, sacelšanās laikā tur tika pakārti ļoti daudz čekistu.
Ja mēs toreiz nebūtu aizgājuši un pārņēmusi šo čekas kartotēku, tad, visticamāk, tā caur blakus mājas durvīm būtu jau aiznesta. Ja kāds tagad uztraucas, ka kartotēku pārņēma Muciņš, kurš nebija čekas komisijā, tad, manuprāt, tas ir nenozīmīgs sīkums, jo vismaz viens – Arnolds Bērzs – bija komisijas pārstāvis.
Svarīgākais, ka kartotēka, kas bija salikta divos maisos un divos koferīšos, vispār tika pārņemta. 10. daļas priekšnieks atvēra koferīšus un parādīja kartītes, kurām neesmu pat pieskāries. Speciālists, kurš bija mums līdzi, pārbaudīja kartotēku un atzina, ka tā ir īstā. Koferīši tika aizvērti un aizzīmogoti, kas ir redzams arī vēsturiskajās Ulda Brieža uzņemtajās fotogrāfijās. Gan maisi, gan koferīši tika aizzīmogoti ar lakas zīmogiem. Uzlikām arī Augstākās Padomes zīmogus. Kartotēku ielikām seifā, kuru aizzīmogojām, bet seifam pielikām savus sargus, lai neviens tam nepiekļūtu un kartotēka nepazustu. Seifi tika apsargāti līdz pat 1991. gada novembrim.
DDD: Lai gan jums pārmet, ka rīkojāties, nebūdams čekas komisijā, vai, jūsuprāt, komisija pati būtu iedomājusies pārņemt čekas kartotēku?
L.M.: Visticamāk, ka nē. Jo es biju tas, kurš viņus uz turieni aizvilka, reāli nosargāju un vēlāk arī pārņēmu čekas kartotēku. Tagad, protams, visiem ir viegli filozofēt, bet viss tika saskaņots ar čekas komisijas vadītāju Selecki. Lai kartotēku novembrī iznestu no Stūra mājas, mums pat bija rakstiska pilnvara, tādēļ teikt, ka es kaut ko bez AP ziņas esmu darījis, ir muļķības.
Mītus rada čekisti un aģenti
DDD: No kurienes tad rodas mīti par čekas maisu pārņemšanu, par iespēju kādu aģenta vārdu izņemt vai pielikt klāt? Vai tie ir nejauši vai tomēr apzināti radīti, lai mazinātu ticamību vēsturiskajiem dokumentiem?
Linards Muciņš: Šādus mītus rada paši čekisti un aģenti. Tas, protams, tiek darīts apzināti. Viens no izplatītākajiem mītiem ir, ka kaut kas ir izbiris no maisiem. Tas ir absurds arguments, jo no aizzīmogotiem maisiem un čemodāniņiem nekas nevarēja izbirt. Teikt, ka Muciņš varēja kaut ko izņemt vai pielikt klāt, glābjot sevi vai savas paziņas, arī nav pamata, jo pat novembrī, kad kartotēka tika pārvietota, es tai nepieskāros. To nesa Augstākās Padomes drošības dienesta karavīri. Pārējās kartotēkas nesa arhīva darbinieki, nevis es vai Arnolds Bērzs. Jā, es biju klāt, jo nevienam neuzticējos.
DDD: Kādēļ?
L.M.: Zināju, ka Augstākā Padome ir pilna ar čekas aģentiem. Es nezināju, kurš ir un kurš nav pārtraucis sadarbību, kurš kādam var piezvanīt un pabrīdināt par mūsu darbībām. Uzticējos tikai Arnoldam Bērzam.
DDD: Varbūt kartotēkas pārņemšanas brīdī nebija iespējams neko izmainīt – kādu izņemt vai pielikt klāt. Bet vēlāk? Vai pie varas esošie, izmantojot jau sakarus Latvijas drošības dienestos, nevarēja veikt izmaiņas no čekas iegūtajās kartotēkās?
L.M.: Nē, paši čekisti neko nevarēja izmainīt. Pirmkārt, alfabētiskā kartotēka – 4300 kartītes – tika sabērta divos maisos. Lai kaut ko mainītu, bija jāsašķiro atpakaļ un jāsaliek kastītēs pa burtiem. To nevar izdarīt pāris stundās – tam nepieciešamas vairākas dienas. Bet, pat ja kartīte tiktu izņemta, ierakstu žurnālā nevar izdzēst. Žurnālā ieraksti veikti numerācijas, nevis alfabētiskā kārtībā. Ja kāds ieraksts tiek grozīts, to uzreiz var konstatēt.
DDD: Tiem, kas nebaidās un grib, lai čekas maisi tiktu atvērti, jūsu sniegtie skaidrojumi liekas loģiski un pieņemami. Tomēr var pabrīnīties, cik neatlaidīgi tiek darīts viss, lai sabiedrībā sētu šaubas par uzticamību čekas kartotēkai.
L.M.: Čekas maisu atvēršanas pretinieku taktika ir vienkārša – vispirms kompromitēt vēsturiskos faktus kā tādus, bet, ja tas nelīdz, tad kompromitēt mani personīgi. Visādus brīnumus esmu dzirdējis par to, ka es pirmais skrējis, lai paspētu savu kartīti izņemt. Mēģinot visu sagrozīt, tiek izteikti pat pretrunīgi apgalvojumi, ka vieni izņēmuši, bet citi pielikuši kaut ko klāt. Kurš normāli domājošs cilvēks kam tādam noticēs?
Čeka bija ļoti nopietna organizācija, kas radīja drošu aģentu sistēmu, tādēļ veikt kādas izmaiņas reģistros tā, lai to kāds neatklātu, nav iespējams. Aģentūras veidošanai, pārbaudei tika tērēti lieli valsts līdzekļi, jo aģenti tika izsekoti, novēroti, pārbaudīti gan pirms vervēšanas, gan pārbaudīta viņu sniegtā informācija, utt.
Mūsu rīcībā ir žurnāli, kuros redzams, cik aģentam darba lietā ir sējumu un cik lapaspušu. Pēc tam taisnoties, ka neko neesmu darījis, lai gan sarunāti pilni trīs sējumi, ir, maigi izsakoties, nekrietni. Sējumā pēc noteikumiem nedrīkst būt vairāk par 250 lapām, bet sarunātas ir apmēram 700. Tie, kas tagad taisnojas un raud, ka neko nav teikuši, domā tikai par deviņdesmitajiem gadiem, aizmirstot, ka sējumu sējumus sarunājuši jau septiņdesmitajos gados.
Nodevības pinekļi
DDD: Cik spēcīgi čeka varēja ietekmēt Atmodas procesus, izmantojot “bijušos” aģentus?
Linards Muciņš: Tas atkarīgs no katra aģenta konstrukcijas un pasaules izpratnes. Nenoliedzami, čeka ir pelnījusi uzslavu, ka čekisti, maitas, spēja atrast mūsu izcilākos māksliniekus, kultūras un sabiedriskos darbiniekus, kurus izdevās savervēt. Padomju laikos tikai Ļeņingradā mācīja psiholoģiju – tā bija trīs gadu izglītības programma cilvēkiem jau ar vienu pabeigtu augstāko izglītību. Čekisti bija spēcīgi psihologi, viņus speciāli tam trenēja. Viņu arsenālā bija metodes, lai psiholoģiski salauztu un pārliecinātu cilvēku.
Savervētie bija ļoti dažādi. Sākot brukt PSRS, daļa atviegloti nometa čekas pinekļus jau astoņdesmito gadu beigās, atsakoties iet uz tikšanos ar uzraugošo virsnieku. Taču bija arī tādi, kas negribēja vai nebija pietiekami stipri, lai atbrīvotos no kalpošanas čekai.
DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Latvijas drošības dienesti ir padarījuši Latviju tik nedrošu? Kādēļ Maizītis nebija pirmais, kurš mudinātu atvērt čekas maisus?
L.M.: Arī es agrāk, tāpat kā Maizītis šodien, uzskatīju, ka čekas maisu saturs ir tikai valsts drošības dienestu kompetence. Taču dzīve un sabiedrības interese rāda, ka tā vis nav. Protams, naivi domāt, ka čekas maisu atvēršana atrisinās visas dzīves problēmas – varbūt atrisinās, bet varbūt, tieši pretēji, sarežģīs. To nevar zināt. Šobrīd nevēlos izvērsti analizēt Maizīša uzvedības iespējamos iemeslus – gan pienāks brīdis arī tādām pārdomām. Katrā ziņā cirks ar pielaidi komisijas locekļiem valsts noslēpumam, lai varētu strādāt ar čekas arhīvu, bija absolūti lieks.
DDD: Tā no malas izskatījās pēc apzinātas sabotāžas…
L.M.: Man ir īpaša interese par Liepājā dzimušo grupu “Helsniki-86”. Čekisti, protams, izplata baumas, ka “Helsinki-86” bijis viņu veidojums, taču tādiem apgalvojumiem nav pamata. Čeka iefiltrēja savus aģentus “Helsinki-86”, kad kustība jau bija izpletusies uz Rīgu – ir zināmi konkrēti cilvēki, pat neskatoties čekas maisos.
DDD: Ja jau pieminējāt “Helsinki-86”, vēlos citēt Jāņa Rožkalna komentāru, kuru saņēmām par jūsu iepriekš teikto mūsu avīzē. Rožkalns raksta: “Tas, ko viņš beigās paziņo, ka visi tad izbraukušie parakstīja sadarbības dokumentus ar VDK, nu gan ir pilnīgi skaidri meli. Un vēl apgalvot – “citādi nemaz ārā no Latvijas netika”. Un tas tiek argumentēts ar kādu anonīmu “vīru, kas arī aizbrauca dzīvot uz Vāciju”… Ar tādu attieksmi tad viņš devalvē ticību visai savai informācijai, ko tur sniedz. Ļoti labi zinu, ka nevienam no mums, kas tad rīkojām 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta demonstrācijas un vēlāk bijām spiesti aizbraukt, nekas tāds netika pat piedāvāts. Ne man, ne Edm. Cirvelim, ne Ginteriem. Un nepiedāvāja pamatā tādēļ, ka visu laiku jau pirms tam mums pret VDK bija kategoriski principiāla nostāja, nepieļaujot ne mazākos kompromisus. Jā, un neko viņam vairāk pat nejautājot, jūs publicējat tādas baumas, kas tieši apvaino brīvības cīnītājus nodevībā…”
L.M.: Varu precizēt, ka centās savervēt visus. Svarīgi ir arī saprast, par kādu periodu runājam, jo čekas darbība un rezultāti bija atšķirīgi dažādos gados. Un, iespējams, bija arī tādi, kuriem neko nepiedāvāja, jo viņi jau bija savervēti…
DDD: Manuprāt, līdz brīdim, kamēr nebūs atvērti čekas maisi, varēsim tikai minēt, kurš ir un kurš nav kaut ko parakstījis. Tieši tādēļ dīvaina šķiet paša Rožkalna nostāja čekas maisu jautājumos – no publiski izteiktajiem komentāriem skaidri saprotams, ka viņš ir pret atvēršanu.
L.M.: Čekas maisi ir jāatver – tas jau vairs šobrīd nav apspriežams jautājums. Tikai tad, kad kartotēka un pārējie SAB esošie čekas dokumenti būs atklāti pieejami, pētnieki – juristi, zinātnieki, vēsturnieki – varēs nopietni veikt izpēti, jo ir jāredz kopaina.
Intervēja Liene Apine
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.11(409) [2018. gada 8.–21. jūnijs]
Saistītie raksti: