Apzināsimies savu lomu!
Elīna Boguša
Uzņēmēja, biedrības “Vecāku alianse” pārstāve
Es lepojos ar Latviju un lepojos, ka esmu latviete! Valsts svētkus nevēlos noliegt ar domu, ka neesam bijuši brīvi katru no šiem simts gadiem. Es jūtu prieku un mīlestību par to, ko ir paveikuši mūsu senči, kā ir tikušas stiprinātas mūsu saknes un iespējas, izveidojot nāciju.
Šajā svētku laikā vēlos godināt mūsu senču spēku un viedumu. Es vēlētos, lai mēs nesalīdzinātu sevi ar kādu citu nāciju, ar citām Eiropas tautām, valstīm, bet gan apzinātos sevi kā unikālu vērtību šajā pasaulē. To apzinoties, mēs pārliecinoši zinātu, kā rīkoties, lai nosargātu savu latviešu tautu un zemi, iespējams, pat piedzīvotu nācijas uzplaukumu.
Jā, mums ir daudz nesaskaņu un problēmu, kas grauj latviešu tautas pašapziņu un ticību sev. Diemžēl lielākoties tās ir niecīgas problēmas, balstītas individuālisma iedomībā. Mēs esam pazaudējuši kopēju mērķi un apzināšanos par vienotības jēgu. Latvija nav tikai daži grandiozi svētki vai vienu reizi gadā piesprausts karodziņš pie krūtīm. Mēs stāvam uz kraujas malas, šobrīd notiek ļaunākais, kas var būt ar latviešu tautu – mēs iznīcinām paši sevi.
Šobrīd valsts līmenī runā par visām pasaules problēmām, tikai ne par pašu galveno – par latviešu tautas eksistenci. Mūsos nav vēlmes skaisto latviešu valodu saglabāt un nodot to nākamajām paaudzēm. Latviešu valodas loma un tās mācīšanas līmenis šobrīd skolās ir ļoti zems, diemžēl izglītības reformā paredzēts to degradēt vēl vairāk. Tas mani satrauc ļoti.
Mēs ļaujam ienākt visam svešajam – tradīcijām un domāšanai, bet nevēlamies runāt par savas tautas kultūras jēgu un to nozīmi tautas pastāvēšanā. Mēs esam gatavi pieņemt slimību un izlaidību, viegli atsakoties no spēka un veselības, uz kā pamata ir izdzīvojusi latviešu tauta gadsimtu gaitā. Arī jaunākajos valsts dokumentos mēs vēlamies godāt un cienīt visas citas tautas, tikai ne paši savu – latviešu tautu. Kā mēs varam mīlēt un rūpēties par citiem, ja nespējam to darīt paši par sevi?
Nav svarīgi, cik gadu jubileju mēs vēlamies svinēt Latvijai, svarīgi ir tas, ko mēs visi kopā darām un nododam mūsu bērniem. Šodien Latviju politiķi mēģina nostādīt globālā mērogā, bet vienlaicīgi mēs esam noslēgti no pasaules, bieži vien bez izpratnes par notiekošo ārpus mūsu valsts robežām. To izmanto politiķi, lai sētu un uzturētu bailes mūsos, lai latviešu tautas varenība dusētu klusi. Šobrīd katram no mums ir svarīgi apzināties savu personīgo lomu un ieguldījumu vienotas latviešu tautas pastāvēšanā.
Esmu pārliecināta, ka nav ļaunu cilvēku, bet ir tikai tādi, kas nezina savas saknes. Katram sevī vēlu atklāt mīlestību un pateicību par to, kas mēs esam, kas mums ir, svētku laiku pavadīt svētīgā mierā ar sevi, ģimeni un apkārtējo pasauli.
“Visu pārbaudiet; kas labs, to paturiet.”
Baiba un Juris Rudevski
Juristi
Šajā simtgades jubilejā mēs vispirms gribētu novēlēt mūsu tautiešiem skaidru un saprātīgu skatienu uz mūsu pašreizējo stāvokli. Jā, protams, ir taisnība, ka viss būtu varējis attīstīties labāk un veiksmīgāk. Mūsu tautas labklājības līmenis varētu būt augstāks, demogrāfiskais stāvoklis – cerīgāks; daudz vairāk Latvijai nelojālo iebraucēju būtu varējuši doties projām uz citām zemēm, kur viņi justos komfortablāk; daudzi tūkstoši latviešu būtu varējuši palikt un atrast labu darbu Tēvzemē; valsts varas un pārvaldes iestādes varētu būt brīvas no vecajiem čekistiem, komunistiem un postpadomju tipa korumpantiem, – un tā tālāk, un tā tālāk. Veselības aprūpe, pensijas, nodokļi, latviešu diskriminācija darba tirgū… Šo uzskaitījumu var turpināt vēl ļoti ilgi.
Jā, visas šīs problēmas ir reālas, un tās ir jārisina. Jā, patiešām, Latvija varētu būt brīvāka, pārtikušāka un latviskāka.
Mums ir jāsaprot, ka daudz kas vēl ir darāms. Raugoties nākotnē, šajā simtgades jubilejā vēlamies novēlēt mūsu tautiešiem izdarīt vismaz vienu ļoti svarīgu “mājasdarbu”. Proti, saņemties un reizi par visām reizēm atbrīvoties no varmākas līķa, kurš jau gandrīz trīsdesmit gadus guļ un trūd mūsu mājā, bet mēs, tā smakas savaldzināti, nekādi nespējam to iznest ārā un aprakt. Šis līķis ir Padomju Savienība. Mērķtiecīgi strādāsim, lai beidzot atbrīvotos no padomisma refleksiem mūsu domāšanā: no infantilisma, intelektuālās aprobežotības, gļēvuma, aklas paļaušanās uz valsti mūsu personīgo problēmu risināšanā, utt.
Mums ļoti gribētos, lai pēc iespējas vairāk latviešu iemantotu atvērtu, asu un kritisku prātu, kas savienots ar pašcieņu. Apzināsimies, ka neesam mūžīgie sērdieņi, kuriem paklausīgi jātup galda galā un jānorij viss, ko mums pamet. Neesam arī papagaiļi vai mērkaķi, kuru liktenis ir atkārtot augstāk attīstītu būtņu vārdus vai žestus. Ar plašu un atvērtu skatu raudzīsimies uz citām valstīm un tautām tā, kā mācīja apustulis Pāvils: “Visu pārbaudiet; kas labs, to paturiet.”
Apjēgsim, ka ne viss, kas ir “moderns”, ir labs un noderīgs. Pārņemsim no citiem (un pielāgosim savām vajadzībām) tikai to, kas ir patiešām labs, bet slikto atmetīsim. Un sāksim beidzot lepoties ar to, ka daudzas citas attīstītās Rietumu kultūrtautas šodien var daudz ko iemācīties no mums, latviešiem! Pie mums nedārd teroristu-pašnāvnieku sarīkotie sprādzieni un mūsu pilsētās nav tādu rajonu, kur valsts likumi faktiski nedarbotos un policija baidītos spert kāju. Rīga īstenībā ir ļoti droša pilsēta, nemaz nerunājot par provinces mazpilsētām. Pie mums ir ļoti augsts vārda brīvības līmenis, kuru neaprobežo politkorektuma un džendera ideoloģijas neprāts. Šajās jomās mēs esam pratuši būt gudrāki un veiksmīgāki par daudzām “vecajām” Rietumu valstīm. Novērtēsim to un pamatoti ar to leposimies!
Un visbeidzot – novēlam mums visiem turpināt strādāt pie tā, lai latviešu tautā beidzot izveidotos nevis vienkārši “radošā inteliģence”, bet īsta garīgā elite, īsta garīgā aristokrātija, par kuru varētu teikt, ka tā ir nevis vienkārši inteliģenta un gudra, bet patiesi vieda. Tā palīdzēs mūsu tautai cauri visām nākotnes vētrām un zemestrīcēm nonākt pie mūsu valsts divsimtās dzimšanas dienas, kurā tā varētu vēl drošāk un pārliecinātāk teikt šos lūgšanas vārdus: “Dievs, svētī Latviju!”
Galvenā neatrisinātā problēma – DEKOLONOZĀCIJA
Viesturs Vecbaštiks
Mūziķis
Latviešiem, sevišķi tiem, kuri bija spiesti dzīvot “sociālisma paradīzē”, ir liels un pamatots lepnums, redzot sarkanbaltsarkano karogu plīvojam pie ANO mītnes Ņujorkā, pie Latvijas vēstniecībām daudzās pasaules valstīs, NATO militāri humanitārajās akcijās, vasaras un ziemas olimpiādēs, kā arī citos vispasaules mēroga pasākumos. Pagātnē palicis 1968. gads, kad Mehiko olimpiādē pie paziņojuma par latviešu šķēpmetēja Jāņa Lūša izcīnītās zelta medaļas TV ekrānos lasījām “Janis Lusis – Russia”, kad “Rīgas Dinamo” hokejists Helmūts Balderis, Prāgas pasaules čempionāta labākais spēlētājs, tika iesaukts okupantu armijā, lai sakostiem zobiem spēlētu Maskavas CSKA, jo visiem labākajiem taču vajadzēja būt krieviem vai vismaz no Krievijas… Kaut no šiem simts gadiem gandrīz pusi nācies aizvadīt zem svešas un naidīgas okupācijas varas, tagad atkal var skanēt “Dievs, svētī Latviju” – par godu pašu valstij un tās pilsoņiem, kā arī uz tablo lepni lasīt: “LATVIA”, “LETONIA”, “LETTONIE” vai “LETTLAND”.
Kā zeme Latvija arī vairs neatgādina nomākto Latvijas PSR. Pazuduši vairums svešo krievisko uzrakstu, smieklīgie saukļi par komunisma uzvaras tuvumu vai PSRS tautu nelokāmo draudzību, vietā nākot angliskiem reklāmas sludinājumiem. Nekur tālu nav jāmeklē benzīntanki ar modernu uzpildes sistēmu, gandrīz katrā kvartālā ir eiropeiski lielveikali ar bagātīgu preču klāstu. Pa ielām un ceļiem traucas lepnas japāņu, zviedru, vācu vai franču automašīnas, tikpat kā neredzamas kļuvušas jau ražošanas brīdī tehniski atpalikušās “Volgas” un “Žiguļi”. No Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām uz Zviedriju un Vāciju kursē moderni laineri. Vīzas vairs nav vajadzīgas…
Varētu tikai priecāties par salīdzinoši daudz sasniegto, ja vien, dziļāk ieskatoties, neuzrastos daudzi “BET”. Sākot jau ar atbaidošo bijušo okupantu glorificēšanas pieminekli-monstru, kuru nespēj demontēt jau trešo gadu desmitu. Pastaigājot vairāk pa galvaspilsētu, tikai nedaudz sāņus no dažām galvenajām centrālajām ielām, pārsteidz Eiropas galvaspilsētām pilnīgi neiedomājams ielu segums, daudzu ēku nesakoptība, pat katastrofālais stāvoklis. Kā izsmiekls vietām šķiet reklāmas TV superekrāns blakus vēl no PSRS laika neremontētam graustam. Nav šaubu, ka milzīga vaina pilsētas nesakārtotībā ir pilnīgi nekompetentajam Rīgas mēram – sveštautietim, kuru, visticamāk, neinteresē reāli uzlabojumi. Turklāt kolonistu tūkstošiem grausti un nekārtība šķiet dzīves norma, jo tāda tā ir pašu zemē.
Arī reklāmas tikai angliski vien vairs neliekas tik nevainīgas, kaut viegli saprotama vēlēšanās redzēt vismaz latīņu alfabētu un kādu Eiropas valodu pēc gandrīz 50 gadus uztieptās krievu kirilicas. Ieklausoties garāmgājēju sarunās, satriecoši uzkrīt daudzo sveštautiešu (un ne jau nu eiropiešu) īpatsvars…
Patīkami redzēt par ES naudu uzlabotos ceļus provincēs, iespēju robežās sakoptās mazpilsētas, kurās mēri nav sveštautieši. Bet, pabraukājot vairāk, satriec daudzviet nolaistie vai atstātie lauki, brūkošās viensētas, kas krasi kontrastē ar kāda bagātnieka uzpūtīgi uzslieto vasarnīcu skaistā ielejā.
Un tad gribot negribot rodas jautājums: vai tikai tik vien Latvijas valdības spējušas izdarīt turpat 30 gados pēc neatkarības atjaunošanas? Vai lauksaimniecības gandrīz iznīcināšana bija vajadzīga? Vai “valstiskajiem” vīriem un sievām muguras nav bijušas pārlieku kūkumā liekties pieradušas, lai pat nedomātu savu zemi aizstāvēt pret citu kungu (vienalga, kādu) diktātu? Vai šī pati gļēvulība nelika pazemīgi atdot savas valsts teritorijas daļu tiem pašiem nesenajiem okupantiem (un kā simbolisku piemēru pašu muļķības dēļ pazaudēt arī Abreni)?
Un tā nu pienākam arī pie pašas galvenās problēmas – dekolonizācijas. Kurš Latvijas prezidents vai valstsvīrs nopietni šo jautājumu ir izvirzījis? Visi prot vaimanāt par simtu tūkstošiem latviešu peļņas meklētājiem, bet neviens nerunā par nepieciešamību repatriēt 700000–800000 kolonistu, kuri aizņem latviešu darba un dzīves vietas. Neviens no valdošajiem arī nav aizdomājies par loģisko faktu, ka peļņā dodas tikai latvieši, kuri vēl nav zaudējuši darba tikumu un tādēļ labprāt tiek pieņemti darbā ārzemēs, bet Latvijas kolonistus Eiropā neviens negrib – simts gadu sociālisms kopā ar attiecīgās lieltautas vispārējo attieksmi pret darbu liek turēties vismaz pie agrāk pārvaldītās Latvijas, bravūrīgi sludinot, ka šīs esot viņu mājas. Vai lielākā daļa “peļņas latviešu” neatgrieztos dzimtenē, ja tiem piedāvātu normālu, viņu kvalifikācijai atbilstošu un attiecīgi atalgotu darbu? Vai latviešiem negribētos sakopt savu valsti? – Negribas ticēt, ka nē.
Šobrīd tomēr negatīvā ir pārlieku daudz – un vispirms jau Vēlēšanu likumā, no kā izriet arī valdības sastāvs un tās antilatviskā pasivitāte (labākajā gadījumā to varētu šādi nosaukt). Nepieļaujot kolonistu balstiesības tiem svešā valstī, varbūt beidzot tiktu ievēlēta arī drosmīgāka valdība, kas apzinātos dekolonizācijas vitālo nepieciešamību. Okupantu atstātie kolonisti nebūt nav “nevainīgi jēriņi”, jo vismaz 90 procenti no viņiem pieder pie statusa, kuru pieņemts apzīmēt kā piekto kolonnu…
Mūsu Latvijai – 100! Latvijas Republikai – 100! Vai šādos apstākļos Latvija sagaidīs 200?…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(420) [2018. gada 16. novembris–6. decembris]