Baiba Rudevska
Tiesību zinātņu doktore
Speciāli laikrakstam “DDD”
2018. gada 10. oktobrī Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja (turpmāk – EPPA) Strasbūrā pieņēma Rezolūciju Nr. 2239 (2018) “Privātā un ģimenes dzīve: sasniedzot vienlīdzību, neskatoties uz seksuālo orientāciju”[1]. Kas ir šis dokuments, ko tas nozīmē un kādas ir tā iespējamās sekas Latvijai?
Eiropas Padome atrodas Strasbūrā, Francijā. Tā ir reģionāla starptautiskā organizācija, kas izveidota 1949. gadā un kurā ir 47 dalībvalstis, ieskaitot Latviju. Eiropas Padomes struktūrā ietilpst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Viens no Eiropas Padomes lēmējorgāniem ir EPPA, kurā ietilpst visu 47 dalībvalstu nacionālo parlamentu deputāti. Latvijai EPPA ir trīs pārstāvju vietas, kuras šobrīd aizņem šādi 12. Saeimas deputāti: Inese Lībiņa-Egnere (“Vienotība”, tagad JV), Andris Bērziņš (ZZS) un Inese Laizāne (NA). Katram no šiem deputātiem ir nozīmēti arī aizvietotāji: Boriss Cilevičs (“Saskaņa”), Nellija Kleinberga (LRA) un Romāns Mežeckis (“No sirds Latvijai”). 13. Saeimas vēlēšanu sakarā Latvijai būs no jauna jāieceļ EPPA savi pārstāvji (nu jau no 13. Saeimas deputātu vidus).
Taču atgriezīsimies pie minētās rezolūcijas. Tās autors ir Zviedrijas parlamenta (riksdāga) deputāts, sociāldemokrāts Jonass Gunarsons (Jonas Gunnarsson). Kopš 2014. gada viņš ir arī EPPA pārstāvis no Zviedrijas un ietilpst Eiropas Padomes “Sociālistu, demokrātu un Zaļo grupā” (turpat ietilpst arī Boriss Cilevičs no Latvijas). Gunarsons darbojas arī Eiropas Padomes “Vienlīdzības un nediskriminācijas komitejā” (kurā darbojas arī Boriss Cilevičs), kuras paspārnē šī rezolūcija arī tika radīta. Šī gada 10. oktobrī Gunarsona izstrādātā rezolūcija tika pieņemta ar 67 balsīm “par”; 14 balsīm “pret” un 5 balsīm atturoties. “Pret” balsoja trīs EPPA pārstāvji no Moldovas, divi no Šveices un pa vienam no Turcijas, Zviedrijas, Lietuvas, Lihtenšteinas, Īrijas, Ungārijas, Horvātijas, Vācijas un Albānijas. Neviens no trim Latvijas pārstāvjiem un neviens no viņu aizvietotājiem neieradās, tādēļ Latvija balsošanā nepiedalījās (Vai šī nebalsošana nebūtu jāuzskata par vienbalsīgu piekrišanu?! – “DDD” piez.).
Ko paredz šī rezolūcija?
- Tā ievieš divas jaunas ģimeņu formas – “viendzimuma ģimenes” un “citas varavīksnes ģimenes”, vienlaicīgi tās nekur nedefinējot un nepaskaidrojot, ko tas īsti nozīmē.
- Tā liek visām 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm atturēties savās nacionālajās konstitūcijās un likumos izdarīt tādus grozījumus, kas neļautu atzīt “viendzimuma pārus” un citas “varavīksnes ģimenes”. Tā vietā šī jautājuma lemšana par “viendzimuma un citu varavīkšņu ģimeņu” atzīšanu esot jāatstāj tikai likumdevējam (parlamentam) vai augstākajām tiesām. Tātad citu valstu pārstāvji faktiski diktē suverēnajai Latvijas valstij, ko tā drīkst un ko nedrīkst iekļaut savā Satversmē. Savukārt, jautājuma lemšanu ļaujot atstāt tikai Saeimai vai Augstākajai tiesai (vai Satversmes tiesai), tā tiek ignorēta attiecīgās valsts (piemēram, Latvijas) iedzīvotāju vairākuma griba. Tas faktiski apdraud Latvijas konstitucionālās vērtības, kas ietvertas gan Satversmes 110. pantā (kas par konstitucionāli aizsargājamu pasludina laulību starp vīrieti un sievieti), gan Satversmes ievadā.
- Rezolūcija liek iestrādāt valstu (t.sk. Latvijas) konstitūcijās un likumos tiesību normas, kas atzīst un aizsargā “viendzimuma pāru” savienības; kas piešķir “viendzimuma pāriem” tādas pašas īres tiesību mantošanas tiesības, kādas ir paredzētas heteroseksuāliem pāriem; kas atļauj “viendzimuma pāru” veselības apdrošināšanu; kas atļautu viendzimuma partneriem saņemt uzturlīdzekļus vienam no otra; u.tml.
- Vissatraucošākā rezolūcijas daļa attiecas uz bērnu un vecāku savstarpējām tiesiskajām attiecībām “viendzimuma un citās varavīkšņu ģimenēs”. Proti, aizgādības tiesības un adopcijas tiesības jāpiešķir visiem, neatkarīgi no seksuālās orientācijas vai sociālās dzimtes (džendera) identitātes. Tas nozīmē, ka tiek pieprasīts, lai valstis savos likumos atļauj “viendzimuma pāriem” adoptēt bērnus. Tāpat tiek prasīts, lai par bērna otru vecāku automātiski tiktu atzīts bērna bioloģiskā vecāka viendzimuma partneris. Tātad bērna otrs bioloģiskais vecāks tiktu pilnībā ignorēts un izstumts no bērna dzīves. Vienlaicīgi rezolūcija noteic, ka “viendzimuma pāriem” ir jāgarantē tieši tāda pati pieeja medicīniskās apaugļošanas metodēm, kāda tiek paredzēta neprecētiem heteroseksuāliem pāriem.
- Rezolūcija pieprasa, lai bērna dzimšanas apliecībā tiktu ierakstīta bērna vecāka mainītā sociālā dzimte (dženders). Tātad, ja bērna bioloģiskā māte pārtop par vīrieti, transseksuāli vai ko citu, tad bērna dzimšanas apliecībā tas ir jāieraksta. Tātad ir jāgroza dati par bērna māti, norādot, piemēram, ka māte ir vīrietis vai kāds cits dženders.
Kā redzams, minētā rezolūcija faktiski sagroza realitāti gan par ģimeņu formām, gan par bērniem un viņu vecākiem, un šo perverso skatījumu uzspiež Eiropas valstīm – arī Latvijai. Tā ievieš veselu virkni izdomājumu jeb fikciju, kas nebalstās nekādā saiknē ar realitāti un pastāvošo dabisko lietu kārtību. Visvairāk no šādām fikcijām ciestu bērni, kuriem tiktu atņemtas tiesības uz viņu identitāti un bioloģiskajiem vecākiem. Tas savukārt nonāktu pretrunā ANO Bērnu tiesību konvencijai, saskaņā ar kuru ikvienam bērnam ir tiesības (ciktāl iespējams) zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā, kā arī to, ka ikvienam bērnam ir tiesības aizsargāt savu identitāti un valstis nedrīkst tajā nelikumīgi iejaukties.
Lai gan EPPA rezolūcijas nav juridiski saistošas, tomēr starptautiskajās tiesībās tās tiek dēvētas par tā sauktajām “mīkstajām tiesībām” (angļu valodā – soft law). Šeit jāpaskaidro, ka ar šādu “mīksto tiesību” palīdzību var tikt izskaidrota viena vai otra starptautiskā līguma norma, taču tās nedrīkst grozīt pastāvošos starptautiskos līgumus vai pat radīt jaunas starptautiskās tiesības.
Problēma ir tajā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa dažkārt mēdz izmantot šādas EPPA rezolūcijas, lai attiecīgi ietekmētu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pantu iztulkošanu. Piemēram, šīs konvencijas 8. pants aizsargā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Ja Cilvēktiesību tiesā nonāks kārtējā lieta par “viendzimuma pāru” tiesībām, tad tā var nospriest, ka Eiropas Padomes dalībvalstu starpā šajā jautājumā valdot vienprātība, un sākt tulkot minēto 8. pantu tā, ka tas garantējot “varavīksnes ģimenēm” visas iepriekšminētās tiesības. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Cilvēktiesību tiesa var izmantot šo rezolūciju, lai ielasītu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā kaut ko tādu, ko brīvā un suverēnā Latvijas valsts, šai konvencijai pievienojoties, sākotnēji nemaz nebija akceptējusi. Šī tiesa jau pagātnē ir izmantojusi šādu paņēmienu dažādās lietās pret citām valstīm, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā nerīkosies tāpat pret Latviju.
Tas viss savukārt vienā jaukā dienā var novest pie Latvijas politiķu paziņojuma, ka Satversmes 110. pants esot pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un tādēļ jāgroza, laulības jēdzienā ietverot arī “viendzimuma pārus” un dažādas “varavīkšņu ģimenes” formas. Šis ir diezgan uzskatāms piemērs, kā ar šāda veida it kā formāli nesaistošu rezolūciju palīdzību var nonākt līdz tam, ka konkrēta valsts tiek piespiesta mainīt savus nacionālos likumus un pat konstitūciju.
[1] Private and family life: achieving equality regardless of sexual orientation. Resolution 2239 (2018), adopted by the Parliamentary Assembly on 10 October 2018 (33rd Session).
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(418) [2018. gada 18. oktobris–2. novembris]