Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Sveicam tos, kas cīnās!
DDD: Esam sagaidījuši Latvijas valsts simto dzimšanas dienu. Notiek daudzi svinīgi pasākumi, svētku svinēšana. Arī laikraksta “DDD” redakcija sveic savus lasītājus valsts gadadienā. Ar kādām pārdomām šos svētkus sagaida laikraksta “DDD” izdevēja – Latvijas Nacionālā fronte?
Aivars Garda: Mēs – latvieši – neesam izpildījuši savu mājasdarbu: neesam padzinuši ārējos ienaidniekus jeb okupantus-kolonistus-nepilsoņus. Vēl joprojām ļaujam viņiem dzīvot mūsu valstī. Un tā vien liekas, ka vairums cilvēku ir jukuši, sākot ar valdības vīriem un sievām… Tiek skandēti termini: integrācija, saliedēšana. Kāda gan integrācija, kāda gan saliedēšana ar ārējo ienaidnieku?! Tas ir šausmīgs noziegums, kas tiek pastrādāts pret latviešu tautu un valsti.
DDD: Latvijas simtgadi sagaidām bez paveiktas dekolonizācijas?
A.G.: Jā, un par to ir jārunā vēl un vēl. Šī taču ir elementāra ābeces patiesība, ka nedrīkst saliedēt tautu ar iebrucējiem. Bet okupanti-kolonisti, kas Latvijā ieradās okupācijas laikā, un viņu pēcnācēji taču ir mūsu iebrucēji.
DDD: Latviešu tautai, Latvijas pilsoņiem tika liegtas tiesības viņus neielaist – viņi šeit ienāca pret mūsu gribu.
A.G. Savukārt pēc neatkarības atjaunošanas tauta ir piesmieta, padarīta par nedomājošu pūli un ir pieņēmusi, ka tie ir “mūsu krievi”. Bet tā taču nav!
DDD: Lai latvieši pieņemtu okupantus kā savējos, tiek skandēta frāze: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!”
A.G.: Ārējie ienaidnieki – okupanti, kolonisti, nepilsoņi, sauciet tos, kā gribat, – nav un nevar būt mūsu tuvākie. Mūsu tuvākie ir mūsu pašu tautieši. Un arī, ja starp tautiešiem skatās, kurš ir tuvākais, tad, protams, tuvākie ir nevis kangari, bet tie, kas cīnās par patiesu brīvību. Kangars man nav tuvs – esmu pret kangariem.
Tādēļ Latvijas valsts simtās jubilejas priekšvakarā pārdomas ir tādas, ka īstenībā mēs, latvieši, neesam pelnījuši svinēt šos svētkus. Latvijas valstij jau nemaz nav simts gadu. Latvijas Republika pastāvēja no 1918. gada līdz 1940. gadam – tas ir, 22 gadus. Tad nāca okupācija 50 gadus, bet tagad 27 gadus, kā krievi teiktu, ir “не рыба, не мясо”… ne šis, ne tas.
Esmu pārliecināts un atbalstu to viedokli, ka astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā PSRS Komunistiskā partija un KGB tikai pārkārtoja savas rindas. Paši komunisti un čekisti kļuva par uzņēmējiem, un politiskā vara viņiem tika saglabāta. Latvijā to palīdzēja paveikt mūsu ārzemju latvieši – no PBLA, “Daugavas Vanagiem” utt. Visas mūsu it kā varonīgās organizācijas, apvienojoties ar mūsu ienaidniekiem, īstenībā nodeva tautu uz līdzenas vietas, pārvērta to par tādu gļēvu, domāt nespējīgu pūli. Tikai ļoti nedaudzi (ceru, ka arī mūsu lasītāji) patiešām ir pelnījuši svinēt šo dienu, jo grib atbrīvot Latviju no okupantiem un dara visu iespējamo savā stāvoklī, kādā viņi katrs atrodas.
DDD: Tātad sveicam tos, kuri cīnās!
A.G.: Jā, kuri cīnās par taisnīgumu.
DDD: Sveicam tos, kuri patiešām cenšas un no sirds vēlas, lai okupanti aizietu. Tas jau mūsu apstākļos ir daudz – patiesi un īsteni vēlēties. Kā tāds liels tautas apziņas pacēlums un sasniegums tiek sludināta t.s. Dziesmotā revolūcija – kad ar dziesmu spēku padzinām karaspēku…
A.G.: Patiesībā tas nav daudz – vēlēties. Tas ir mazākais latvieša pienākums – gribēt dekolonizāciju! Es arī tad noticēju, ka var patiešām ar tādām nevardarbīgām metodēm atbrīvot valsti. Bet patiesībā izrādās, tas bija iespējams tikai tāpēc, ka nekādas īpašas pārmaiņas, ko nebūtu ieplānojusi partija un čeka, nemaz nenotika. Varbūt kādā brīdī Tautas fronte aizgāja ne tā, kā gribēja Gorbačovs. Bet galu galā Gorbačovu nometa tā partijas (čekistu) daļa, kas gribēja no komunistiem kļūt par kapitālistiem.
DDD: Turklāt, ilgtermiņā paskatoties, viņi sasniedza savu rezultātu.
A.G.: Jā.
Gatavība ziedoties
DDD: Daži uzskata, ka Latvija tik pārkrievota nav bijusi pat padomju laikos.
Aivars Garda: Tad bija grūtāk, jo obligāti krieviski bija jārunā. Tagad krieviski nav jārunā, bet runā. Tātad mūsu cilvēki kļuvuši gan gļēvi, gan stulbi – stāsti viņiem vai nestāsti, tie tāpat neko nesaprot vai tēlo, ka neapjēdz.
DDD: Vai šis vārdu salikums “nevardarbīgā pretošanās” patiesībā nav apmāns, ar kuru cilvēkiem iestāsta, ka bez upuriem, bez gatavības kaut ko no sevis ziedot ir iespējams iegūt brīvību? Vai šī “nevardarbīgā pretošanās” īstenībā neparāda, ka cilvēkiem ir bail – bail ziedoties?
A.G.: Tieši tā. Tas ir apmāns. Piemēram, ja kataloņiem ir tādas pašas tiesības pašnoteikties, kā tās bija mūsu tautai (būtībā es neesmu speciālists un nezinu), tad arī kataloņiem ir jābūt gataviem uz upuriem.
DDD: Ja ir tiesības, tad uzreiz ir arī pienākums.
A.G.: Jā, ir pienākums cīnīties un būt gataviem arī izliet asinis. Varu, brīvību un neatkarību neviens labprātīgi nepiešķir. Spāņi neatdos varu, viņi uzskata to zemi par savu, bet kataloņi – par savu. Vēlreiz uzsveru: ja kataloņiem ir tiesības – līdzīgi, kā bija un ir mums, latviešiem –, tad viņiem tās ir jāpaņem, neviens tiem neko labprātīgi nedos.
DDD: Bet latvieši sastājās rindā, sadevās rokās, uzdziedāja – un radīja paši sev ilūziju, ka ir kaut ko izdarījuši.
A.G.: Taču pirms simts gadiem latvieši cīnījās un lēja savas asinis par brīvību. Un vēl gribu teikt – ja mūsu drosmīgie karavīri, strēlnieki, kas cīnījās pirmajās Brīvības cīņās, redzētu, kas tagad ir pie varas – šie nelieši un nodevēji –, viņi apgrieztos kapā otrādi… Viņi nebūtu gājuši karot par tādu Latviju, par tādiem gļēviem latviešiem, kādi ir tagad, protams, ar retiem izņēmumiem.
Man ir kauns no karaīma Kazimira Džaparova par savu tautu. Intervijā, kas publicēta iepriekšējā numurā, viņam ir taisnība. Viņš, vēl mazākas tautas pārstāvis nekā latvieši, ir daudz drosmīgāks par mums – viņš mums māca (un pareizi dara), kā vajag rīkoties. Bet mēs, ar retiem izņēmumiem, to nedarām. Nevar pārmest laikraksta “DDD” veidotājām, varonīgajām sievietēm – es apbrīnoju viņu drosmi bezbailību cīnīties. Viņas ir pelnījušas svinēt šo dienu, kaut gan ar rūgtumu sirdīs – viņas jūt šo rūgtumu. Bet, ja visi būtu tādi, mēs būtu padzinuši ārējo ienaidnieku, kā to atzīst arī Kazimirs Džaparovs. Visas Vidusāzijas tautas ir padzinušas padomju okupantus no savas zemes.
DDD: Ar attiecīgu attieksmi.
A.G.: Jā, ar savu attieksmi.
DDD: Daži droši vien teiktu – vai tad svētku reizē par šīm lietām vajadzētu runāt? Tāpat nevajadzēja tagad tos VDK maisus vērt vaļā – vai tad svētkus vajag bojāt? Un jūs te runājat par to, kas sabojā svētkus…
A.G.: Es jau arī domāju, vai man jārunā par šīm lietām (smejas). Tāds jautājums tiešām būs – daži teiks: fui, ko viņš te runā, vajadzētu tagad vienoties latviešiem alu, šņabi, vīnu iedzert uz Latvijas simts gadiem. Es jau labprāt, bet ar ko? Ja es varētu saskandināt glāzes, piemēram, ar Nacionālo apvienību, ar Jauno konservatīvo partiju, ar Kaimiņa partiju un citām, pie tosta “Metam ārā okupantus!”… Bet nevar. Varbūt viņi būtu gatavi ar mani saskandināt, ja vien paliek viss kā ir, – noziedzīga saliedētība, absurda integrācija, naturalizācija. Tagad JKP piedāvā pilsonību okupantu bērniem. Kā kaut ko tādu vispār var atļauties?! Ja mums tagad būtu mežabrāļi, tad viņi šādus nodevējus nostādītu pie sienas visus pēc kārtas.
Jaunas zināšanas – kad latvieši tās pieņems?
DDD: Visas jūsu pieminētās partijas sola kaut ko jaunu un labu. Arī “DDD” publicē fragmentu no Aleksandra Klizovska grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati”. Bet kur ir atšķirība? Dzīvā Ētika pauž, ka ir vajadzīgas jaunas zināšanas, lai kaut ko mainītu uz labo pusi.
Aivars Garda: Dzīvā Ētika runā par jauno pasaules uzskatu, kurš mums ir jāpieņem turpmākai garīgai evolūcijai. Šo uzskatu atklāj pats Radītājs – Tas, kurš ir radījis mūsu Saules Sistēmu, tās ietvaros ir Visuvarens, Visuzinošs, Visskaistākais utt. Viņš Pats arī ir Saule un Saules Sistēma un pārvalda visas norises tajā. Protams, arī uz Zemes. No Viņa cilvēki uzzina, kas ir cilvēka dzīves jēga, kas cilvēks ir, no kurienes viņš nāk un uz kurieni iet.
Viņa griba pa Kosmiskās Hierarhijas līniju ir saskaņota ar Absolūta Gribu. Ir ļoti populārs jautājums: kas bija vispirms – vista vai ola? Vista ir būtne, bet ola ir potenciāla būtne. Abām ir jābūt radītām. Slepenā Doktrīna un Agni Joga jeb Dzīvās Ētikas Mācība atbild uz šo jautājumu. Proti: Absolūts nav būtne, bet ir Būtība, kas nekad nav radusies, nav radīta, jo ir pastāvējusi, bijusi mūžīgi. Šī Būtība ir bezrobežīga, bezgalīgi jeb absolūti skaista, gudra – tā ir Pati Pilnība, kas neattīstās, jo tai nav jāattīstās, tāpēc ka ir Pati Pilnība. Tā ir viena vienīga, tai nav robežu. Ja pieņemtu, ka Absolūtam ir robeža, tad vienmēr būtu jautājums: kas ir aiz šīs robežas? Šajā bezrobežīgajā Izplatījumā rodas, dzīvo un attīstās Kosmoss. Kosmosā dzīvo un attīstās mūsu Saules Sistēma. Absolūtu, Bezrobežību, kas ir absolūti pilnīgs, cilvēks dēvē par Dievu. Bet Saules Sistēmu vada tās Radītājs, kas ir pilnīgs Saules Sistēmas ietvaros.
DDD: Tātad Būtne?
A.G.: Dzīvā Ētika atklāj, ka jebkura zvaigzne, galaktika ir dzīva cilvēciska Būtne, tikai ļoti, ļoti liela, salīdzinot ar mūsdienu cilvēku. Cilvēks, pilnveidojot sevi, pēc simtiem miljardiem gadu arī var sasniegt cilvēka-zvaigznes apziņas attīstības līmeni. Tāpat ir teikts, ka tagadējais Saules Radītājs kādreiz, ļoti, ļoti sen, izgāja mūsdienu cilvēkam līdzīgu evolūciju. Viss Kosmoss ir dzīvs!
DDD: Tomēr vairums nesaprot un nepieņem to, kas teikts Dzīvajā Ētikā.
A.G.: Pēc analoģijas ar trim Gudrajiem, kas atnāca godināt Jēzu Kristu uz Betlēmi, – tagad visiem filozofiem jau no 19. gadsimta otras puses, kad klajā nāca Radītāja dotā Slepenā Doktrīna, kas ir filozofijas, zinātnes un reliģija sintēze, vajadzētu runāt patiesību.
DDD: Jūs pieminējāt zinātni?
A.G.: Protams, Augstāko zinātni, kuru vairums zinātnieku vēl neizprot. Šīs zināšanas mums dod Augstākais: lūdzu ņemiet! Mūsdienu filozofiem, tēlaini izsakoties, vajadzētu noliekt galvu – Radītājs pateicis, kur meklēt Patiesību, beigsim filozofēt muļķības.
Pēc Slepenās Doktrīnas 1920. gadā iznāca pirmā Dzīvās Ētikas Mācības grāmata, bet zinātnieki, filozofi vēl joprojām turpina filozofēt – muļķības. Īstenībā viņi nav īsti filozofi, kāds bija Sokrāts, Platons, Aristotelis, bet gan atgremotāji. Esmu ļoti daudz ar tādiem augstskolas beigušiem filozofiem diskutējis, esmu viņiem stāstījis, ka tagad tiek atklāts, ka pastāv Reinkarnācijas likums, Karmas likums, Hierarhijas likums. Viņi klausās manī, neticīgi smaida un sāk stāstīt, atgremot, ko viņi ir mācījušies: Hēgelis par šo jautājumu teicis tā, Kants atkal teicis tā, Šopenhauers teicis šitā un vēl kaut kāds krievu filozofs teica atkal tā… Kaut arī šie minētie skaitās izcili filozofi, viņi visi bija patiesības meklētāji, bet ne atradēji. Viņi tā arī nespēja paskaidrot, kā to dara Radītājs Slepenajā Doktrīnā un Dzīvajā Ētikā. Bet tā saucamie filozofi, kā Kūle, Lasmane un vēl citi Zinātņu akadēmijas liekēži, šobrīd turpina prātot, jo nesaprot, nespēj uztvert patiesību. Ja viņi būtu īsti filozofi, tad no 1920. gadiem būtu jau pazinuši Dzīvo Ētiku.
Es pats piedzimu 1955. gadā un kopš 15 gadu vecuma interesējos par dzīves jēgu, bet neviens filozofs man nepateica, ka ir tāda Dzīvā Ētika, Slepenā Doktrīna, kas apliecina, ka cilvēks dzīvo vairākas reizes – piedzimst, iemiesojas, nomirst, aiziet augstākajos slāņos un tad atnāk atpakaļ, no dzīves uz dzīvi krājot savu enerģiju, kļūstot gudrāks. Gluži kā pārejot no pirmās klases uz otro, trešo… Tātad dzīves jēga ir pilnveidoties.
DDD: Vai mūsdienu tā saucamie filozofi saprot, ko nozīmē filozofija?
A.G.: Nē, viņi nesaprot, viņi nemeklē patiesību, tikai tīksminās par sava prāta spējām.
DDD: Bet kāds šim visam, ko jūs sakāt, ir sakars ar dekolonizāciju?
A.G.: Vistiešākais. Ja cilvēks grib īstenot dzīves jēgu, tātad pilnveidoties un attīstīties, viņam ir jākļūst drosmīgam. Neveikt dekolonizāciju – tā ir gļēvulība un nodevība, lai arī ko mums stāstītu dažādi vasiļevski, iesalnieki, dzintari, parādnieki.
DDD: Politiķi prātuļo, ka dekolonizācija ir nokavēta, nav vairs iespējama.
A.G.: Kā nav iespējama – vai kāds ir mēģinājis?! Neviens no varasvīriem un varassievām nav mēģinājis. Bet tieši valdība to var veikt. Taču pie varas esošie iesaka pretējo – nodevību. Bet nodevība aizkavē cilvēka evolūciju – tēlaini izsakoties, viņš “paliek uz otru gadu”.
Ziedošanās – evolūcijas pamatlikums
DDD: Jau esam rakstījuši, ka Dzīvā Ētika ir Mācība par dzīvi. Tieši šīs zināšanas ir nepieciešamas, lai ieietu Jaunajā Laikmetā, kurš neatvairāmi tuvojas, – saglabāsies tikai tās tautas, kas spējīgas pieņemt šīs zināšanas. Viens no Jaunā Laikmeta likumiem ir Ziedošanās likums – kalpošana vispārības labumam.
Aivars Garda: Lūk, pirmajās Brīvības cīņās latviešu karavīri, arī pārējā tautas daļa, ziedojās. Karavīri atdeva savu veselību, dzīvību; karavīru sievas, mātes, māsas, meitas arī cieta, zaudēja savus tuvākos. Un ar lielu ziedošanos mēs, latvieši, izcīnījām patiesu brīvību. Tagad bez ziedošanās, tikai ar dziesmām, mēs gribam, lai būtu tāda pati brīvība. Bet nav.
Ziedošanās ir obligāts attīstības noteikums. Nav jau noteikti katru reizi jāziedo sava dzīvība. Runa ir tieši par zemākā cilvēka “es” iegribu ziedošanu jeb upurēšanu par labu augstākajam “Es”.
DDD: Vai varat minēt kādu tautas ziedošanās piemēru mūsdienās?
A.G.: Piemēram, čečenu tauta. Ar smagām cīņām čečeni panāca, ka īstenībā ne vairs čečenu tauta ir vasalis, bet paši čečeni Putinam nosaka, kā vajag, un Putins ir priecīgs, ka var dot viņiem naudu, lai tikai viņi nekarotu. Bet mūsu gļēvuļi atgaiņājas – ko tā čečenu tauta tādus upurus nes…
Ļoti daudziem latviešiem ir bail cīnīties par brīvību. Viens otrs bailēs saka: ja mēs veiksim dekolonizāciju, Pleskavas divīzija uzreiz būs klāt. Taču katram tēvam, katrai mātei savs dēls jāaudzina: dēls, esi drosmīgs, nebaidies ne no kādas Pleskavas divīzijas! Tēviem ir jārāda piemērs. Pleskavas divīzija ir mūsu kaimiņš un tāds būs vienmēr. Vai tad mums jābūt vergiem, kalpiem, ja blakus ir tāds kaimiņš? Tikai bailes rada šīs briesmas. Savukārt čečeni mierīgi iedeva pa purnu krievam – un krievs viņiem tagad meslus maksā. Kad latvieši cīnījās pirmajās Brīvības cīņās, arī tad Krievijai bija daudz lielāks karaspēks. Krievijai vienmēr būs lielāks karaspēks. Krievijai bija lielāks karaspēks nekā somiem un čečeniem, taču somi un čečeni nebaidījās un karoja pret pārspēku.
DDD: Jūs jau runājat par gatavību ziedot dzīvību, bet mūsu tautieši nav gatavi upurēt ne savu laiku, ne savu naudu, ne savu enerģiju kopīgam darbam.
A.G.: Protams, es jau tikai par “augstiem plauktiem”… Arī Leonards Inkins bieži stāsta par savu pieredzi, ka latvieši negrib ziedot pavisam neko – lielākais, viņi uzskata, ka ir ziedojušies, izlasot avīzi “DDD”. Atvainojiet, ja man kāds var pateikt: “Jā, avīze ir laba, bet es nevaru to atļauties!” – tad teikšu, ka avīze mēnesī maksā 1,50 eiro. Ja cilvēks nav gatavs ziedot tādu summu, par kādu brīvību un attīstību tad varam runāt?!
Protams, mūsu lasītāju vairākums ir tādi, kas cenšas “DDD” izplatīt arī tālāk. Tātad viņi atļaujas mēnesī vismaz 1,50 eiro ziedot savai un savu tuvāko izaugsmei. Mūsu avīze virza uz attīstību, tiek sniegti padomi, kā sevi pilnveidot – tieši tas, ko vēlas Kristus jeb jaunais Skolotājs Maitreija.
Patiesība tiek atklāta pakāpeniski
DDD: Atkal jaunas zināšanas – kas ir Maitreija?
Aivars Garda: Saules sistēmas Radītājs – Viņš ir arī visu mūsu latviešu dievestības galvenā Dievība, grieķu mitoloģijas galvenā Dievība (Zevs), romiešu Jupiters, ebreju vai žīdu Mozus, kristiešu Kristus, indiešu Krišna. Viņš ir Dzīvās Ētikas un Slepenās Doktrīnas Autors – Maitreija. Tas ir jāzina arī mūsu latviešu dzīvesziņu pārstāvjiem. Ir jāsaprot, ka mūsu tautas Augstākā Dievība ir tā pati, kas dod Dzīvās Ētikas Mācību. Un nav tā, kā mums bieži pārmet, – mēs skatāmies tikai uz Austrumiem, mēs runājam tikai par Rērihu. Latviešu dzīvesziņas augstākā Dievība atnāca tagad un dod visai pasaulei, arī mūsu tautai, Dzīvās Ētikas Mācību: lūk, lasiet, pieņemiet to, kas ir vajadzīgs mūsu tautai.
DDD: Maitreija dod dzīvesziņu visām tautām?
A.G.: Visas tautas no šīs Mācības gūst zināšanas, Saules sistēmas Radītājs ir visu tautu augstākā Dievība, un nav katrai tautai atsevišķa Dieva. Tas jau būtu smieklīgi, ka dievi strīdētos tāpat, kā strīdamies mēs savā starpā. Droši vien tie latvieši, kuri mums pārmet, tā arī domā, ka mēs te nākam ar svešu Mācību. Kas to ir teicis, ka Dzīvā Ētika mums ir sveša Mācība? Tikai latviešu dzīvesziņu pārstāvju nejēgas – stulbeņi var kaut ko tādu teikt. Ceru, ka vairums dievturu ir gudri cilvēki.
DDD: Arī kristiešu nejēgas.
A.G.: Jā, arī. Mums saka – Dainās ir pateikts viss. Tās ir pļāpas – Dainās nekad nav bijis pateikts viss. Arī Bībelē nav pateikts viss. Ja Radītājs caur Mozu pateica to, ka 2 x 2 ir četri, Kristus pateica, ka 3 x 3 ir deviņi, atzīdams, ka 2 x 2 ir četri, tad Maitreija māca, ka 4 x 4 ir 16, atzīdams, ka 2 x 2 ir četri un 3 x 3 ir deviņi. Un Maitreija atzīst arī to, ko ir pateicis Dainās. Agrāk Viņš teica Patiesību, ko konkrētā tauta tolaik spēja uzņemt. Tagad ir jāuzņem vēl augstāka Patiesība par iepriekšējo. Pēc tūkstošiem gadu Viņš pieņems citu vārdu un dos nākamo Mācību – proti, ka 5 x 5 ir 25. Pēc tam, ka 6 x 6 ir 36… un tā tālāk.
Taču mums ir latviešu dzīvesziņu pārstāvji, kas, varētu teikt, ir tādi kā latviešu šovinisti – atzīst tikai to, ko runā Dainas, nevis “sveši” dievi. Bet nav tādu “svešu dievu”! Radītājs visās savās Izpausmēs nevienam nav svešs. Tas, ka dažādas tautas ir dažādi sapratušas šo dievišķo Izpausmi, piedēvējot Mozum nezin ko, arī Kristum to, kas nav, – tā ir pašu cilvēku vaina.
DDD: Arī Krusta kari bija cilvēku vaina.
A.G.: Tieši tā. Tā nav Kristus vaina. Tas ir jāsaprot.
Jaunais uzdevums – sestā prāta attīstīšana
DDD: Tomēr daudzi šaubās, nesaprot to, kas rakstīts Dzīvajā Ētikā. Bībele, tautasdziesmas ir gadsimteņos nostiprināti teksti, kurus pieņēmis vairākums, taču Dzīvā Ētika ir kaut kas jauns – pūļa autoritātes nav to atzinušas. Kā jūs pats sapratāt, ka Dzīvajā Ētikā ir pateikta patiesība? Šobrīd klejo daudz dažādu tekstu, arī melu mācības. Kā cilvēkam saprast, kas nāk no Radītāja un kas – no cilvēces ienaidniekiem?
Aivars Garda: Jā, tas nav viegli. Lai to saprastu, katram cilvēkam ir jāattīsta jūtziņa, kuru mēdz dēvēt arī par sesto prātu. Tā ir kvalitāte, kas tver patiesību vienā mirklī. Ja intelekts prāto, spriedelē, tad jūtziņa sirdī uzreiz dod zīmi, kādreiz varbūt tikko jaušamu (nav tā, ka pēkšņi sirds dūriens, un patiesība atklājas), maigu pieskārienu – un cilvēks apjauš, ka tā ir patiesība, ka tas nav nekas melīgs.
DDD: Būtībā tā ir sestā maņa, kas jāattīsta?
A.G.: Jā. Protams, daudzi prātuļotāji, tā saucamie filozofi, grib tikai ar intelektu jeb piekto prātu saprast to, kas šim prātam nav iespējams. Piektais prāts ir sestā prāta instruments. Ja salīdzinām, ka sestais prāts ir roka, tad piektais prāts ir, pieņemsim, āmurs – vai vienalga kāds instruments rokā.
DDD: Kā attīstīt sesto prātu?
A.G.: Varbūt kādreiz esmu stāstījis, ka es personiski mācījos no Onorē de Balzaka. Kopš jaunības izlasīju visas Balzaka grāmatas, kas pieejamas krieviski un latviski. Liekas, 22 sējumi. Balzaks bija pazīstams ar to, ka viņš vienā mirklī prata iejusties sievietē un rakstīt it kā no sievietes. Un sievietes brīnījās, kā viņš to dara. Un viņš arī skaidroja – kā.
Sesto prātu vēl sauc arī par sieviešu prātu; es to dēvēju par intuīcijas pārāko pakāpi. Intuīcija ir, piemēram, šaha meistaram, viņš var intuitīvi sajust, kādu gājienu izdarīs pretinieks, un jutīs, kā viņam iet pašam. Taču intuīcija vēl nespēj tvert augstāko Patiesību. Augstāko spēj tvert sestais prāts – jūtziņa. To vajag attīstīt gluži tāpat, kā attīsta intuīciju. Arī intelektu mēs taču varam trenēt, un tāpat varam trenēt sesto prātu.
DDD: Ar ko sākt?
A.G.: Vērojiet kādu parādību, notikumu un uzmanīgi uztveriet savas sirds reakciju – ko saka sirds. Sirds, protams, teiks to ļoti klusi. Tātad jāprot saklausīt savas sirds reakciju. Pēc tam vajag pārbaudīt, kā ir atrisinājies notikums. Tā var pārliecināties, ka sirds patiešām teikusi taisnību. Citreiz var gadīties nepaklausīt sirdij, un izrādīsies, ka tas bija nepareizi. Un tā, saliekot gadījumu pie gadījuma – vienu, otru, trešo, ceturto, piekto, desmito, simto –, tiek attīstīts sestais prāts. Cilvēks iemācās ieklausīties savā sirdī un pierod tvert patiesību acumirklī. Tāpēc mums – man un manām līdzdarbiniecēm, arī Dzīvās Ētikas skolniecēm Līgai Muzikantei, Lienei Apinei, Steidzītei Freibergai, Maijai Redelei – ir šī prasme. Kopā ar jūtziņu nāk arī taisnīguma izjūta un spēja atšķirt dažādas parādības, noteikt, kas ir labi un kas ir slikti.
Cilvēkam, kuram ir attīstīta jūtziņa, neviens nespēs ieskaidrot, ka homoseksuālisms ir normāla parādība, ka latviešu tautas saliedēšana ar okupantiem ir taisnīga un atzīstama, – viņam ir skaidrs, ka šie ir smagi noziegumi. Bet visādiem JKP un citu partiju biedriem, kas grib saliedēšanos, nav absolūti nekādas sajēgas, jo viņiem nav šīs izjūtas – viņi nespēj pateikt, kas ir pareizi, viņiem šķiet, ka pareizi ir viss aplamais, ko stāsta melu ideologi. Un tā viņi strādā.
Taču tiem, kuri kādreiz ir mēģinājuši palasīt Dzīvo Ētiku, bet nekā nav sapratuši, nevajag uztraukties, – vajag tikai sākt trenēt savu intuīciju, un šī intuīcija pāraugs sestajā prātā. Personiski pazīstu pasaules šaha čempionu Anatoliju Karpovu. Deviņdesmito gadu sākumā stāstīju viņam par patiesībām, kuru uztveršanai nepieciešams attīstīt sesto prātu. Mēģināju pārbaudīt, vai viņš saprot. Šķiet, ka viņš saprata, bet viņam tas neizraisīja interesi, lai meklētu tālāk. Viņam kā šahistam ir jābūt intuīcijai, un tā viņam ir. Viņš piekrita, ka ir reinkarnācija, neredzamā Smalkā Pasaule, kur mēs aizejam, kad šeit mirstam. Taču viņu šīs patiesības izzināšana neaizrāva, pretēji man.
Varbūt kāds teiks – ko tas Garda te lielās. Nē, nelielos. Vienkārši pasaku, kā to var saprast dzīvojot. Lūdzu, jebkurš var attīstīt sev šo kvalitāti. Tāpat kā cilvēks kaut kādā veidā trenē intelektu, tāpat var trenēt arī intuīciju un pamazām attīstīt jūtziņu. Tikai vajag sākt.
Jebkurš var apgūt jurista, ārsta un citas prasmes, ja viņš tās mācīsies. Protams, viens ir talantīgāks, otrs ne. Dzīvajā Ētikā ir teikts, ka intelekts pēc savas dabas ir iedomīgs – pretēji jūtziņai. Dzīvē mēs to redzam – intelektuāļi iedomājas, ka visu zina. Un, ja viņi kaut ko neredz vai nezina, tad tas neeksistē, viņuprāt. Taču tie ir lieli maldi. Tas laikmets, kas sāksies pēc nenovēršamās Zemes kataklizmas, kad aizies bojā veselas valstis, īpaši Eiropā, būs sestā prāta attīstīšanas laikmets. Arī tāpēc, ka sievietes daba ļauj ātrāk par vīrieti attīstīt sesto prātu, tas tiek dēvēts par Sievietes laikmetu. Kāpēc? Tāpēc, ka sieviete vairāk par vīrieti ieklausās savas sirds balsī.
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.22(420) 2018. gada 16. novembris–6. decembris