Saruna ar Latvijā dzīvojošu karaīmu no Kazahstānas – Kazimiru Džaparovu
Nedrīkst darīt pāri savai tautai
DDD: Tu esi gandrīz izzudušas tautas – karaīmu – pārstāvis, kurš Latvijā ieceļojis tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, ieguvis šeit pilsonību un piedalies daudzos pasākumos, lai aizstāvētu latviešu tautas tiesības. Kāpēc?
Kazimirs Džaparovs: Neviens latviešu vietā Latviju neatbrīvos, dekolonizāciju netaisīs. Padomju lielkrievu šovinistiskais režīms pilnībā iznīcināja manu tautu – karaīmus. Tādēļ esmu nostājies latviešu pusē un ar savu piemēru cenšos iedrošināt latviešus uz patiesu atbrīvošanos no okupantiem, kuru klātbūtnes akceptēšana pazudina latviešu tautu un valsti.
Latviešiem ir jābūt ar mugurkaulu, it īpaši mūsdienās, nevis pakalpiņiem krievu okupantiem vai Sorosa liberastiem. Jābūt saimniekiem savā Tēvzemē – kā Ēvalds Valters pirms trīsdesmit gadiem teica: “Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam arājam.” Nevajag dzīvot ilūzijās, ka kāds atnāks un šeit kaut ko darīs, investēs mūsu vietā.
DDD: Kā tiek uztvertas tavas nacionālās aktivitātes?
K.Dž.: Saņemu pārmetumus no pašiem latviešiem: “Ko tu tur naidu kurini!… Vienalga viņi nekur nebrauks!… Vai tad tu būsi tas, kurš dekolonizāciju uztaisīs?…” Es atbildu, ka noteikti palīdzēšu veikt dekolonizāciju, bet tā jāsāk ir pašiem latviešiem – pirmkārt, ar dekokonizācijas gribēšanu. Tādiem latviešiem, kas man pārmet dekolonizācijas atbalstīšanu, es saku: “Vai tad jūs nebaidāties no Dieva soda, necīnoties par taisnīgumu?!” Sava Tēvzeme beidzot taču ir jāatbrīvo no ārējā ienaidnieka – no okupantiem – un pašiem jāsāk saimniekot.
DDD: Kāpēc tu piemini Dieva sodu?
K.Dž.: Tāpēc, ka katra cilvēka rīcība ir jāsaskaņo ar Dieva likumiem. Noziedzīga, nodevīga, zemiska rīcība, es domāju, nav pēc Dieva prāta. Mums ir jāapzinās Visaugstākā Vadība un jāsaprot – ja darām pāri savai tautai, tas ir liels grēks, kuru nedrīkst pieļaut. Nevis kā dažās baznīcās sludina, ka vajag visiem piedot, visus mīlēt kā savus tuvākos… Es neatzīstu, ka okupanti ir mani tuvākie, es neuzskatu, ka vajag viņiem piedot un atstāt viņus okupētajā teritorijā, – tas būtu pret Dieva likumiem!
DDD: Piedošana nenozīmē netaisnības akceptēšanu?
K.Dž.: Tieši tā. Kara laikā okupanti par savu agresiju maksā ar nāvi – kāda gan tur piedošana?! Mēs tagad nesolām nāvi, bet gan mierīgu atgriešanos etniskajā dzimtenē – ar mūziku! Par to latviešiem ir ļoti nopietni, ļoti stingri jādomā.
“DDD” ietekme ir liela
DDD: Tikko notika Saeimas vēlēšanas – neviena partija savā programmā neiekļāva Latvijas dekolonizācijas veikšanu.
Kazimirs Džaparovs: Protams.
DDD: Vai tāpēc, ka partiju biedri un vēlētāji nav izdarījuši spiedienu uz partijas vadību?
K.Dž.: Jā, tieši tas. Noteikti vajag stingri par to cīnīties. Es uzskatu, ka visiem latviešiem šai ir jābūt prioritātei numur viens. Var izdomāt dažādus veidus, meklēt risinājumus, kā paveikt dekolonizāciju, taču šim mērķim ir jābūt. No tā nedrīkst izvairīties, jo, kamēr nenotiks deokupācija un dekolonizācija, šeit nebūs nedz kultūras, nedz izaugsmes, nedz labklājības, nedz labu pensiju un bērnu pabalstu. Šobrīd mēs visu dalām ar okupantiem. Tāpēc ir jādara viss iespējamais un jāvieno latviešu tauta uz dekolonizācijas pamata. Jūs, laikraksts “DDD”, darāt ļoti labu darbu, jo izglītojat latviešus. Jūs arī atmaskojat liekuļus. Un jūsu darbības rezultātā nāk aizvien vairāk un vairāk cilvēku, kas sāk apzināties stāvokļa nopietnību un dekolonizācijas nepieciešamību.
DDD: Tu to esi ievērojis?
K.Dž.: Protams. Arī jaunieši paliek nacionālāki, viņiem nepatīk “urlas”. Pat ZZS elektorāts, kas kādreiz bija “sarkanie zemnieki”, kļuvis aizvien nacionālāks. Spiediens nāk, un visas jūsu labās mācības un izglītošana caur “DDD” ir ļoti vērtīgs darbs.
Svarīgi, lai pieaugtu jauda
DDD: Tomēr retais to atzīst… Daudzi pat nezina, kas ir laikraksts “DDD”… Esmu saklausījusies taisnošanās, ka partija nedrīkstot savā programmā tiešā veidā rakstīt deokupācijas un dekolonizācijas veikšanu, jo vēlētāji par viņiem tad nebalsošot…
Kazimirs Džaparovs: Latviešiem piemīt dziļš baiļu sindroms – viņi pat runā to, ko nedomā, bet iekšēji vēlas, lai krievu okupanti aizvāktos. Tāpēc es uzskatu, ka jums ir jāturpina šis darbs, lai latviešu nācija kļūtu bargāka, radikālāka, nacionālāka un spējīgāka sevi aizstāvēt. Tad mēs spēsim realizēt dekolonizāciju. Es domāju, kad beidzot šis lūzums pienāks un latvieši iedrošināsies, tad okupanti paši kravās savus koferīšus un brauks prom.
DDD: Tā, kā tas notika Vidusāzijas republikās? Tu arī esi dzimis šādā vietā – Kazahstānā.
K.Dž.: Jā, dzimu tur izsūtījumā. Mana ģimene uz turieni bija izsūtīta no Lietuvas. Vidusāzijas republikās ar okupantiem neauklējas un dzen viņus prom. Tur nav tik bravūrīgu, nekaunīgu krievvalodīgo kā Latvijā, jo tādi tur gluži vienkārši neizdzīvotu – pavisam tiešā nozīmē. Krievvalodīgie okupanti tur staigā klusu kā peles, zemāk par zāli. Viņi zina, ka par nekaunību vietējie sados, tā teikt, “pa purnu”.
DDD: Ko tu pats ikdienā dari, lai veicinātu okupantu aizbraukšanu no Latvijas?
K.Dž.: Pirmkārt, radu viņiem diskomfortu. Jebkurā situācijā. Piemēram, valodas ziņā – neļauju viņiem krieviski runāt vai rakstīt un likt sludinājumus. Ikdienā mēdzu izmantot situācijas, lai viņiem atgādinātu, ka ir jābrauc prom. Taču man ir rūgta pieredze, ka paši latvieši pret mani vairāk vēršas nekā krievu okupanti, kuri manu nostāju un pozīciju jau sen zina. Visās darba vietās vai mācību iestādēs esmu viņus nolicis vietā un ar mani runā tikai latviski. Bet tiem, kuriem mani vēl nepazīst, es protu paskaidrot visādi – gan ar administratīvo un krimināllietu ierosināšanu, gan ar morālu, gan fizisku “aprunāšanos”. Mēdzu vērst pret nekaunīgiem okupantiem gan policiju, gan Valsts ieņēmumu dienestu, gan citas struktūras pēc nepieciešamības un apstākļiem.
Piemēram, ja redzu, ka piemēslo mežu, es tādu sodu stingri un iespējami bargi atgādinu par prombraukšanu. Reiz pieturvietā okupantam, kurš smēķēja un šādi indēja citus cilvēkus, es sadevu vispirms morāli, tad arī fiziski un izsaucu policiju. Bet latviešu jauniete man pārmeta, savukārt cits latvietis policijai liecināja par labu okupantam… tomēr nākamajā dienā atnāca un atvainojās. Es saprotu, ka bailes šiem latviešiem ir tik dziļi, ka nespēj okupanta klātbūtnē nostāties pret viņu.
DDD: Vai tu tam pīpētājam teici, ka viņš ir okupants un viņam jāatgriežas Krievijā?
K.Dž.: Tieši to es viņam teicu. Es to saku katrā šādā situācijā. Man tā ir ikdiena. Ja okupants pārkāpj likumu Latvijā, sodam ir jābūt bargam. Protams, mēdz būt arī kautiņi – man ir nākuši virsū ar nažiem, zāģiem, skrūvgriežiem, šķērēm… visādi. Bet, kad saprot, ka nebaidos, nepiekāpjos un viņi ar mani neko nevar izdarīt, tad padodas, paši nobīstas un mani respektē. Neteikšu, ka viņi mani sāk mīlēt, bet respektē gan.
DDD: Tu teici, ka latvieši pret tevi vēršas par to?
K.Dž.: Jā, protams, tas ir zemiski. Bet es saprotu, ka šis ir baiļu un verga sindroms. Kad aicinu uz dekolonizāciju un krievu okupantiem braukt prom, latvieši mēdz pārmest man, ka dalu cilvēkus… Tādos gadījumos nākas daudz skaidrot, ka tie taču ir okupanti, nevis parasti cilvēki. Ja arvien vairāk latviešu sāktu rīkoties līdzīgi man, Latvija strauji kļūtu tīrāka no okupācijas paliekām.
Es uzskatu, ka mūsu paaudzei – 30–60 gadus vecajiem – trūkst mugurkaula un baiļu sindroms ir ļoti dziļi, tāpēc ar šādiem cilvēkiem ir tik grūti strādāt, jo viņi pārsvarā neatbalsta dekolonizāciju un Latvijas latviskošanu. Domāju, to izjūtat arī jūs, izdodot “DDD”. Viņi ir vai nu Sorosa liberastu, vai Maskavas okupantu propagandas ietekmē. Taču vienalga ir jācīnās, jo, ja mēs to nedarīsim, neviens cits to mūsu vietā arī nedarīs.
Mani priecē, ka pamazām aizvien vairāk latviešu, arī jaunieši, sāk nākt pie prāta, sāk saprast šīs lietas. Taču jaudas vēl ir par maz, to vajag attīstīt.
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.21(419) [2018. gada 2.–15. novembris]