Saruna ar Latvijā dzīvojošu ukrainieti Tannu Nakonečnu
DDD: Kādu jūs redzat Latviju, nebūdama latviete?
Tanna Nakonečna: Rīgā, Imantas mikrorajonā, kur dzīvoju, pārsvarā skan krievu valoda – ik uz soļa. Bet šeit taču ir Latvija, nevis Krievija! Nesen biju vizītē pie ārsta – latvieša. Ienākot kabinetā, sveicināju viņu latviski. Taču ārsts, paņemot pacienta karti un izlasot manu uzvārdu, ar mani sāka runāt krieviski. Es viņam stingri atbildēju, ka nedrīkstu runāt krieviski!
DDD: Kāpēc?
T.N.: Tāpēc, ka, saņemot Latvijas pilsonību, es parakstīju solījumu, ka izturēšos pret Latvijas valsti un valsts valodu ar cieņu. Otrkārt, kad 2012. gadā Latvijā notika Valodas referendums, es nobalsoju par to, lai latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Treškārt, šim ārstam es teicu, ka esmu ukrainiete un negribu runāt okupantu valodā. Jums vajadzēja redzēt viņa seju! Dakteris samulsa, brīnījās, taču smaidot turpmāk runāja ar mani latviski.
DDD: Bet tas taču ir nenormāli, ka latviešu ārsts gribēja ar jums runāt krieviski?
T.N.: Protams. Tā nedrīkstētu būt. Tas nav pareizi.
DDD: Vai pilsonību jūs ieguvāt naturalizācijas kārtībā?
T.N.: Jā. Taču es atbalstu dekolonizāciju.
DDD: Kādēļ?
T.N.: Tāpēc, ka pašreizējā situācija Latvijā, nav pareiza. Ir taču bijusi okupācija. Ja man nebūtu tiesības naturalizēties, arī tad es nerunātu pretī, neiebilstu pret to. Es taču redzu realitāti, tādēļ esmu par dekolonizāciju. Mans pienākums ir atbalstīt latviešus, būt ar viņiem kopā. Esmu latviešu tautas draugs. Kopš 2014. gadā manā dzimtenē Ukrainā ir sākusies krievu agresija, latvieši vienmēr ir nostājušies ukraiņu pusē. Mītiņos pret Krievijas agresiju Ukrainā kopš pirmās dienas kopā ar mums, ukraiņiem, stāv latvieši.
DDD: Kurā gadā jūs ieradāties Latvijā?
T.N. 1964. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā. Latviešu valodu iemācījos pašmācības ceļā, soli pa solim.
DDD: Cik daudz ukraiņu ir tādi kā jūs – latviešu tautas draugi? Vai tad vairums, kas te dzīvo, nav pārkrievojušies un neuzvedas kā okupanti?
T.N.: Jums taisnība. Redziet, ir milzīga atšķirība – es esmu dzimusi Rietumukrainā. Ļoti ilgu laiku mums nebija Padomju Savienības, bijām Polijas sastāvā, līdz ienāca krievi un uzsāka nežēlīgas represijas. Arī mans tēvs tika apcietināts un pazuda… Manu māsīcu izsūtīja uz rūdas raktuvēm Sibīrijā… Mammas brālim rakstīju vēstules uz Vorkutu… Savukārt Ukrainas austrumu daļā jau ilgi pirms tam bija Padomju Savienība, pārsvarā no turienes atbraukuši pārkrievotie ukraiņi.
Es brīnos, kāpēc daudzi latvieši neredz patieso situāciju Latvijā. Brīnos, kā daudzi latvieši spēj balsot par “Saskaņu” un arī kandidēt šajā sarakstā. Tā nedrīkst.
Latvija bija okupēta, un šīs sekas ir jānovērš.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(418) [2018. gada 18. oktobris–2. novembris]