Saruna ar vieglatlēti, Paralimpisko spēļu čempioni Diānu Dadzīti
Latvijai vajadzīgs Paralimpiskais sporta centrs
DDD: Diāna, tu esi saņēmusi visaugstākos apbalvojumus gan Eiropā, gan pasaulē, gan startējot Latvijas Paralimpiskās vienības sastāvā un nesusi Latvijas vārdu pasaulē, tomēr pastāvīgi dzīvo nevis Latvijā, bet Vācijā – kādēļ?
Diāna Dadzīte: Esmu Latvijas patriote un ļoti vēlētos dzīvot Latvijā. Bet šeit man trūkst iespēju trenēties. Šobrīd mana dzīve rit starp divām valstīm – kad ļoti gribas mājās, iesēžos automašīnā, un braucu… Protams, vēlos atgriezties pavisam.
DDD: Vai, tavuprāt, Latvijas Paralimpiskais sporta centrs Rīgā būtu risinājums, lai šī braukāšana vairs nebūtu vajadzīga? Vai šādā gadījumā tu atgrieztos Latvijā?
D.D.: Protams. Sporta centrs Rīgā atrisinātu problēmas ne tikai mums, paravieglatlētiem, bet arī citiem, jo šī būs reāla iespēja sabraukt kopā un trenēties. Centrs ļaus netērēt laiku un līdzekļus treniņu vietu meklējumiem ārpus Latvijas. Turklāt – māju sajūta, sava valoda, savs ēdiens nav mazsvarīgs labu rezultātu sasniegšanā.
DDD: Latvijā valsts amatpersonu izturēšanos pret paralimpiešiem, manuprāt, varētu raksturot šādi: “Ja kaut kas kādam paliks pāri, tad jums arī kaut kas tiks.” Kāda attieksme ir citur pasaulē?
D.D.: Zinu, kāda tā ir Vācijā. Tur sportisti netiek šķiroti. Piemēram, parasportisti saņem tieši tādas pašas prēmijas kā parastie sportisti. Protams, parasportistam ir jābūt A sastāvā, lai pretendētu uz prēmijām augstu sasniegumu sportā. Vācijā ir sporta centri, kur trenējās gan parastie, gan cilvēki ar invaliditāti – viss ir pielāgots tā, lai ikviens justos labi. Tas ļauj visiem satikties un iepazīt citam citu, iedvesmoties, mācīties. Vācijā sportistus nedala. Mums savukārt pašiem ir jāmeklē iespējas trenēties.
DDD: Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo pretējo – liela daļa sporta būvju esot piemērotas arī parasportistiem. Vai tā tiešām ir? Vai, piemēram, atjaunotais Daugavas stadions dotu tev iespēju trenēties Rīgā?
D.D.: Tās ir pavisam tukšas runas, kas neatbilst patiesībai. Ja es aizbrauktu uz Daugavas stadionu ar savu sporta aprīkojumu, kas man ir nepieciešams, lai mestu šķēpu vai grūstu lodi, tad man to nemaz nebūtu kur piestiprināt.
Latvijā, manuprāt, sporta funkcionāri vēl nav adekvāti novērtējuši Latvijas Paralimpiskās komitejas ieguldījumu sporta attīstībā.
Vai skauž paralimpiešu panākumi?
DDD: Lai gan sēdi ratiņkrēslā, bez citu palīdzības tu spēj iekļūt automašīnā, pati to arī vadi. Taču citi sportisti bez atbalsta no malas nevar iztikt.
Diāna Dadzīte: Situācijas ir dažādas. Arī man vienai nemaz nav tik viegli. Atminos, kā notika Rio Paralimpiskajās spēlēs. Mums neizdevās pieteikt manu treneri kā līdzbraucēju, tādēļ bija jātrenējas vienai. Tas nozīmēja – izmetu trīs četrus šķēpus, no sporta krēsla pārkāpu savos ratos, aizbraucu pakaļ šķēpiem, diskiem, lodēm, atvedu uz starta vietu, atkal pārsēdos speciālajā krēslā, aiztaisīju stiprinājuma jostas… un sākās viss no gala… Pēc šī visa ir liels nogurums un trūkst fiziskā spēka kvalitatīvam treniņam. Tādēļ ir svarīgi, lai treneris vienmēr būtu klāt un atbalstītu.
DDD: Rio vasaras olimpiskajās un paralimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti startēja atšķirīgos tērpos. Vai pasaulē tā ir ierasta kārtība?
D.D.: Citām valstīm tērpi ir vienādi. Tas ir ļoti liels retums, ja parasportisti atšķiras no parastajiem sportistiem.
DDD: Kāpēc jums nebija saskaņotu tērpu?
D.D.: Tas laikam ir jājautā Olimpiskajai komitejai. Varbūt viņi no mums kaunas? Varbūt nepatīk un skauž, ka mēs gūstam vairāk godalgu? Nezinu. Sports paliek sports – kāda starpība, kā sportists pārvietojas: ar kājām vai četriem riteņiem zem dibena?! Man tiešām ir žēl, ka Rio nebijām vienlīdzīgi. Tas neko labu neliecina par Latvijas valsts sporta funkcionāru attieksmi. Labi, ka izdevās laikus visus tērpus sašūt un parādīt lielisku sniegumu, iegūstot augstākos apbalvojumus.
Patriotisms – tā ir motivācija
DDD: Kur tu gūsti dzīvesprieku? Tu staro gaišāk par dažu labu cilvēku, kuram rokas un kājas ir veselas.
Diāna Dadzīte: Ne vienmēr ir viegli. Reizēm ļoti gribas atkal skriet un lēkt pašai ar savām kājām – kā agrāk pirms traumas, bet diemžēl neko nevaru mainīt. Mēģinu ņemt no dzīves to labāko un skatīties uz priekšu. Sports ir tas, kas palīdz būt mundrai, iegūt jaunus draugus, paziņas. Cenšos visu darīt tāpat kā veselie cilvēki, taču vēl ir viena lieta, ko joprojām nemāku – uzbraukt pa trepēm… (Smejas.)
DDD: Vai pareizi, ka parasportistam ir nepieciešams lielāks gribasspēks, lai trenētos un sasniegtu rezultātus?
D.D.: Protams, bez gribasspēka neiztikt. Turklāt zinu, kā ir būt komandā un kā ir sportot vienam. Viennozīmīgi ir nepieciešams ģimenes atbalsts, jo vajadzīgs kāds no malas, kas motivē. Treneris vienmēr nevar to sniegt.
Gatavojoties Eiropas čempionātam paravieglatlētikā, brīžiem bija sajūta, ka lodi, disku un šķēpu vienkārši izmetīšu miskastē, nekur nebraukšu. Individuālajā sportā ir jābūt vienmēr formā un jāspēj parādīt pašam labu rezultātu. Ja ir slikta diena, grūti labi startēt. Komandā šādos brīžos ir citi sportisti, kas var aizpildīt tavu vietu, ja pēkšņi kaut kas neizdodas.
DDD: Ko sportistam nozīmē slikta diena?
D.D.: Tad rīki nelido un negrūžas, kā vajag. Treneris mēģina skaidrot, kas un kā ir jādara. Teorētiski visu saprotu, bet ķermenis negrib klausīt. Tā ir ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Ķermenis mēdz neklausīt arī veselajiem. Piemēram, Laura Ikauniece-Admidiņa bija sagatavojusies startam Londonā, bet gadījās trauma, un viss darbs vējā. Tāpēc vienmēr ir jāuzmanās, jāsaudzē sevi un jācenšas pareizi motivēt.
Treneris man ik pa laikam jautā, kāda ir mana motivācija? Viņaprāt, manai motivācijai ir jābūt vēlmei kļūt par labāko pasaulē un gūt peļņu. Bet tā nav mana īstenā motivācija.
DDD: Kāda tad ir tava motivācija?
D.D.: Vēlos stāvēt uz augstākā pjedestāla un parādīt, no kurienes esmu, dzirdēt Latvijas himnu. Citam varbūt nauda ir lielāka motivācija.
DDD: Tātad tu uzskati sevi par Latvijas patrioti?
D.D.: Viennozīmīgi. Man ir svarīgi, lai visi zina, ka esmu no Latvijas. Dzirdot Latvijas himnu, redzot karogu, šermuļi skrien pār kauliem. Ja Eiropā Latviju vēl atpazīst, tad pasaulē daudzi nemaz nav dzirdējuši Latvijas vārdu. Es lepojos, ka esmu latviete! Man ir bijuši piedāvājumi mainīt pilsonību, taču vienmēr esmu atteikusies, jo mana sirds allaž būs Latvijā.
DDD: Kāda ir sajūta, kad redzi, cik ļoti birokrāti dažādās valsts pārvaldes struktūrās cenšas kavēt Latvijas Paralimpiskā sporta centra izveidi?
D.D.: Es kā sportiste cenšos to neievērot, pievērt acis, jo koncentrējos uz savu darbu – ar saviem rezultātiem cenšos parādīt, cik ļoti mums šādu centru vajag. Man ir neizsakāms lepnums par Latvijas Paralimpisko komiteju, kas tik neatlaidīgi cīnās! Ļoti ceru, ka viss izdosies un jau pavisam drīz būs iespēja trenēties Rīgā – Latvijas Paralimpiskajā sporta centrā.
Intervēja Liene Apine
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.17(415) [2018. gada 7.–20. septembris] un Nr.18(416)
Saistītie raksti: